Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lietā "Astrīda Svipsta pret Latviju"1. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.07.2004., Nr. 111 https://www.vestnesis.lv/ta/id/91147

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta spriedums

Lietā "Tatjana Ždanoka pret Latviju"1

Vēl šajā numurā

15.07.2004., Nr. 111

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Eiropas Cilvēktiesību tiesa

Veids: lēmums

Pieņemts: 06.05.2004.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmā departamenta lēmums

Lietā “Astrīda Svipsta pret Latviju”1

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr. 66820/01, kuru iesniegusi Astrīda Svipsta pret Latviju

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2004.gada 6.maijā palātā, kas sastāv no: C.L.Rozakis, priekšsēdētāja, G.Bonello, F.Tulkens, E.Levits, S.Botoucharova, A.Kovler, V.Zagrebelsky, tiesnešiem, un S.Nielsen, departamenta sekretāra,

Ņemot vērā augstāk minēto iesniegumu, kas iesniegts 2001.gada 23.janvārī,

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzējas atbildes uz tiem,

Pēc apspriešanās pieņem šādu lēmumu:

FAKTI

Iesniedzēja, kas ir Latvijas pilsone, kura dzimusi 1958.gadā, šobrīd ir ieslodzīta Iļģuciema cietumā, Rīgā. Tiesā viņu pārstāv D.Krauss, tiesību zinātņu profesors Berlīnes Humbolta universitātē (Vācija) un J.C.Pastille, Berlīnē praktizējošs advokāts. Valdību atbildētāju pārstāv tās pārstāve I.Reine.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti šādi.

A. Lietas īpašie apstākļi

1. Kriminālprocesa ierosināšana pret iesniedzēju un viņas aizturēšana

2000.gada 17.februārī ar beisbola nūjas sitieniem pie savas mājas durvīm tika noslepkavota Privatizācijas aģentūras nodaļas vadītāja I.S. Tajā pašā dienā Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētā prokuratūra uzsāka pirmstiesas izmeklēšanu par šo noziegumu.

2000.gada 27.martā policija aizturēja divas personas, V.S. un V.B., atzina viņus par aizdomās turētajiem minētajā slepkavībā un ievietoja viņus īslaicīgās aizturēšanas izolatorā. Tūlīt pēc tam viņi tika apsūdzēti un viņiem tika piemērots drošības līdzeklis apcietinājums.

2000.gada 18.aprīlī Baltkrievijas policija, kura bija saņēmusi Latvijas iestāžu lūgumu, nopratināja divus citus vīriešus, I.F. un I.Č., kuri pa to laiku bija aizbēguši uz Baltkrieviju. 2000.gada 28.aprīlī viņi tika izdoti Latvijai. Viņi arī tika apsūdzēti I.S. slepkavībā, pēc tam nogādāti pie tiesneša, kas viņiem piemēroja drošības līdzekli apcietinājumu.

Lietas pirmstiesas izmeklēšanas laikā četri līdzapsūdzētie atzinās prokuratūrai, ka I.S. slepkavību pasūtīja un finansēja iesniedzēja, privāta uzņēmuma vadītāja, to darot personisku atriebības motīvu dēļ. Šajā lietā, saskaņā ar I.F. teikto, iesniedzēja viņam bija iedevusi 100 000 ASV dolāru, lai samaksātu par noziegumu, pēc tam naudas summas, lai finansētu viņa aizbēgšanu uz ārzemēm. Bez tam 2000.gada 20.aprīlī I.F. draudzene, kura tika nopratināta liecinieka statusā, apstiprināja, ka ir dzirdējusi sarunu starp savu draugu un I.Č., kuras laikā abi vīrieši atsaucās uz V.B. kā nozieguma izdarītāju.

Tā rezultātā 2000.gada 1.jūnijā policija aizturēja iesniedzēju un atzina viņu par aizdomās turēto kā slepkavības organizatori un galveno kūdītāju. Pēc tam, kad iesniedzēja bija ievietota īslaicīgās aizturēšanas izolatorā un nopratināta, viņa atzina, ka starp viņu un cietušo pastāvēja personiskas attiecības; tomēr viņa noliedza jebkādu finansiālu saistību pastāvēšanu. Nākošajā dienā, 2.jūnijā, prokuratūra apsūdzēja iesniedzēju par slepkavību. Tajā pašā laikā V.S., V.B., I.F. un I.Č. tika apsūdzēti šī nozieguma izpildīšanā. Tajā pašā dienā policija veica divas kratīšanas, attiecīgi iesniedzējas dzīves un darba vietā; tika izņemts liels skaits dokumentu.

Tajā pašā dienā, 2000.gada 2.jūnijā, prokuratūra vērsās Rīgas Kurzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesā, lūdzot piemērot iesniedzējai, kā arī četriem nozieguma iespējamiem izpildītājiem drošības līdzekli apcietinājumu uz diviem mēnešiem. Tiesā prokuratūra atsaucās uz četru vīriešu liecībām, kuras prokuratūra uzskatīja par ticamām, un uzstāja uz apcietinājuma piemērošanas nepieciešamību, “lai veiktu pilnīgu pirmstiesas izmeklēšanu un objektīvi konstatētu lietas apstākļus”. Prokuratūra uzskatīja, ka “paliekot brīvībā, A.Svipsta varētu kavēt patiesības noskaidrošanu [un] traucēt izmeklēšanai un tiesai”.

Ar 2000.gada 2.jūnija lēmumu, kas pieņemts, klātesot iesniedzējai un viņas advokātam, tiesa apmierināja šo lūgumu. Saskaņā ar lēmumā ierakstīto, apcietinājuma piemērošana bija nepieciešama, lai nepieļautu aizbēgšanas risku un lai kavētu iesniedzēju traucēt izmeklēšanu; bez tam apcietinājuma piemērošana bija attaisnota ar izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, apsūdzētās personību un “citiem apstākļiem”. Iesniedzēja nepārsūdzēja šo lēmumu.

Nopratinot iesniedzēju 2000.gada 6., 7. un 9.jūnijā, viņa atzinās, ka starp viņu un I.S. pastāvēja finansiāla rakstura attiecības. Jo īpaši viņa precizēja, ka, sākot no 1998.gada decembra, kas bija laiks, kad viņa sāka gūt ienākumus kā maksātnespējīgo valsts uzņēmumu administratore, cietušā uzsāka no viņas pieprasīt naudu. Tāpat, pretēji viņas iepriekš izteiktajiem apgalvojumiem, viņa apstiprināja, ka viņa pazina I.F. un ka viņa viņam bija stāstījusi par strīdu, kas bija noticis starp viņu un cietušo viņu finansiālo attiecību dēļ.

2000.gada 29.jūnijā prokuratūra uzrādīja iesniedzējai pabeigtu apsūdzību. Saskaņā ar prokuratūras nodibinātajiem faktiem, 1996.gadā iesniedzēja un I.S. noslēdza slepenu vienošanos, saskaņā ar kuru cietusī uzņēmās iecelt iesniedzēju par to valsts uzņēmumu administratori, kuru likvidāciju viņa uzraudzīja; no savas puses iesniedzēja apsolīja viņai pārskaitīt 500 tūkstošus ASV dolāru. I.S. slepkavības dienā iesniedzēja viņai jau bija samaksājusi gandrīz pusi no summas, par kuru bija panākta vienošanās.

2000.gada 12.jūlijā prokuratūra saņēma vienas Latvijas bankas apliecinājumu, ka iesniedzēja un cietusī bija kopā devušās ceļojumā uz Šveici, par ko iesniedzēja bija apmaksājusi visus izdevumus, izmantojot kredītkarti. 2000.gada 19.jūlijā valsts telekomunikācijas uzņēmums iesniedza prokuratūrai izdruku ar mobilā telefona izdrukām: pirmkārt, starp iesniedzēju un cietušo; otrkārt, starp iesniedzēju un I.F., un, visbeidzot, starp četriem slepkavības iespējamiem izpildītājiem.

2. Iesniedzējas turēšanas apcietinājumā pagarināšana

2000.gada 24.jūlijā par izmeklēšanu atbildīgais prokurors lūdza pirmās instances tiesu pagarināt iesniedzējas turēšanu apcietinājumā līdz 2000.gada 29.septembrim, pamatojoties uz to, ka vēl joprojām bija nepieciešams veikt vairākas izmeklēšanas darbības. Runa bija par ekspertīžu veikšanu tiem lietiskajiem pierādījumiem, kuri bija izņemti pie iesniedzējas mājās, un viņas veselības stāvokļa pārbaudi, vismaz sešu līdzapsūdzēto liecību konfrontāciju organizēšanu, vismaz desmit papildus liecinieku nopratināšanu un nacionālā Interpola biroja sniegtās informācijas apkopošanu. Bez tam prokuratūra uzskatīja, ka iesniedzējas vaina bija “pierādīta ar līdzapsūdzēto un liecinieku liecībām, ar [vietas un lietisko pierādījumu] apskates protokoliem, ar ekspertu atzinumiem un ar citiem lietas materiāliem”.

Ar 2000.gada 26.jūlija lēmumu, kas pieņemts, klātesot iesniedzējas advokātam, pirmās instances tiesas tiesnesis apmierināja šo lūgumu. Lēmuma daļa, kas attiecas uz šo lietu, lasāma šādi:

“(..) Uzklausot prokurora paskaidrojumus (..) un advokāta viedokli (..), tiesa konstatēja sekojošo:

Prokuratūra ir pagarinājusi kriminālvajāšanas termiņu līdz 2000.gada 29.septembrim.

A.Svipsta ir apsūdzēta par sevišķi smaga nozieguma izdarīšanu; tādējādi pastāv varbūtība, ka, paliekot brīvībā, viņa var traucēt izmeklēšanu un tiesu, turpināt izdarīt noziedzīgus nodarījumus, kavēt patiesības noskaidrošanu krimināllietā; [tādējādi] neizvērtējot apsūdzētās vainīgumu vai nevainīgumu (..), es uzskatu, ka ir pamats pagarināt apcietinājuma termiņu. (..)”

Iesniedzēja iesniedza sūdzību par šo lēmumu Rīgas apgabaltiesā. Savos paskaidrojumos viņa uzsvēra, ka pirmās instances tiesa nebija veikusi visu lietas materiālu pilnīgu izvērtējumu pirms minētā lēmuma pieņemšanas. Tāpat iesniedzēja uzskatīja, ka noziedzīga nodarījums smagums pats par sevi nav pietiekams, lai pamatotu apcietinājuma pagarināšanu, kā arī neviens lietas mteriāls neparāda, ka viņai patiešām būtu nodoms traucēt izmeklēšanu vai izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus. Šajā sakarā viņa uzsvēra, ka pēc slepkavības viņa bija vairākas reizes izbraukusi uz ārzemēm un vienmēr bija atgriezusies Latvijā, un šis fakts pierāda jebkādas gribas trūkumus aizbēgt no izmeklēšanas vai to traucēt.

Ar 2000.gada 15.augusta lēmumu, kas pieņemts pēc tiesas sēdes ar iesniedzējas un viņas advokāta piedalīšanos, Rīgas apgabaltiesa noraidīja sūdzību, sniedzot šādu pamatojumu:

“(..) Iepazīstoties ar lietas materiāliem un uzklausot pušu paskaidrojumus, tiesa secināja, ka pastāv pamatoti iemesli, lai uzskatītu, ka, paliekot brīvībā, A.Svipsta varētu traucēt prokuratūru un tiesas, kā arī kavēt patiesības noskaidrošanu lietā; bez tam tiesa ņem vērā A.Svipstas apsūdzības smagumu un uzskata, ka Kurzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesas 2000.gada 26.jūlija lēmums ir tiesisks un pamatots.(..)”

Pa to laiku, 2000.gada 6.augustā iesniedzēja sniedza prokuratūrai precīzu informāciju par naudas summām, kuras viņa bija pārskaitījusi I.S. kopš 1998.gada janvāra. 2000.gada 17.augustā viņa iesniedza valsts ģenerālprokuroram papildu informāciju, saskaņā ar kuru I.S. viņai uzspieda un pieprasīja no viņas ievērojamas naudas summas. Tādējādi viņa lūdza ierosināt atsevišķu krimināllietu par izspiešanu un atbrīvot viņu.

2000.gada 18.septembrī prokuratūra lūdza Kurzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesu pagarināt iesniedzējas turēšanu apcietinājumā līdz 2000.gada 28.novembrim. Pamatojot šo lūgumu, prokurors atsaucās uz nepieciešamību veikt vismaz divas papildus liecību konfrontācijas, nopratināt papildus piecus lieciniekus, izvērtēt iesniedzējas paziņojumus par izspiešanu no cietušās puses, izskatīt un izanalizēt no ārzemēm saņemtos dokumentus starptautiskās tiesiskās sadarbības ietvaros, izvērtēt atsevišķus lietiskos pierādījumus un pieprasīt I.F. un I.Č. psihiskās veselības stāvokļa ekspertīzi.

Ar 2000.gada 20.septembra lēmumu tiesnesis to apmierināja. Šajā lēmumā ierakstītais bija identisks 2000.gada 26.jūlija lēmumā ierakstītajam, izņemot to, ka atšķīrās datumi, tiesnešu un prokuroru vārdi. Iesniedzēja pārsūdzēja šo lēmumu, iesniedzot sūdzību Rīgas apgabaltiesā, kas ar 2000.gada 17.oktobra lēmumu to noraidīja, pamatojoties uz to, ka iesniedzēja “[bija] apsūdzēta sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā [un] neatzina sevi par vainīgu, ka noziegums bija izdarīts personu grupā, ka pastāvēja pamatoti iemesli varbūtībai, ka viņa varētu kavēt patiesības noskaidrošanu lietā”.

2000.gada 17.novembrī prokuratūra prasīja iesniedzējas turēšanas apcietinājumā jaunu pagarinājumu, šoreiz līdz 2001.gada 30.janvārim. Motīvi, uz kuriem atsaucās prokuratūra, bija pēc būtības tādi paši kā tie, kurus tā minēja 2000.gada 18.septembra lūgumā; vienīgā atšķirība bija liecinieku skaits, kas bija jānopratina (šajā reizē — divdesmit septiņi), un nepieciešamība veikt bioloģiska rakstura analīzes, jo īpaši ADN analīzes.

Ar 2000.gada 22.novembra lēmumu, kas bija uzrakstīts tādā pašā veidā kā 26.jūlija un 20.septembra lēmumi, tiesnesis nolēma paturēt iesniedzēju apcietinājumā līdz 2001.gada 28.janvārim. Tā rezultātā iesniedzēja iesniedza jaunu sūdzību Rīgas apgabaltiesā. Savos paskaidrojumos viņa uzsvēra, ka process, kurā tika pieņemts apstrīdētais lēmums, nopietni pārkāpa Kriminālprocesa kodeksu (turpmāk “KPK”). Šajā sakarā iesniedzēja piezīmēja, ka visi pirmās instances tiesas lēmumi, kurus pieņēma trīs atšķirīgi tiesneši, bija pilnīgi identiski, pat teksta atrašanās un rindkopu nodalīšanas ziņā. No tā iesniedzēja secināja, ka tiesneši tikai parakstīja šo lēmumu projektus, kurus iepriekš sagatavojusi prokuratūra. Saskaņā ar viņas teikto, šo apgalvojumu jo īpaši apstiprina fakts, ka pēdējais lēmums tika pieņemts, nenotiekot tiesas sēdei, tiesneša kabinetā, un tiesnesis bija atļāvis apsūdzētās advokātam tajā ienākt tikai pēc tam, kad tiesnesis tajā bija pavadījis divdesmit minūtes viens pret vienu ar prokuroru. Tādējādi advokātam pat nebija iespējas uzklausīt prokurora paskaidrojumus, jo aizstāvības klātbūtnē tiesnesis tikai parakstīja lēmuma projektu. Bez tam iesniedzēja atkārtoja savus jau iepriekš izteiktos argumentus par viņas nepaturēšanu apcietinājumā.

Ar 2000.gada 5.decembra lēmumu, kas bija līdzīgs 2000.gada 17.oktobra lēmumam, Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas sūdzību un apstiprināja jau pieņemto lēmumu, piezīmējot, ka attiecīgais noziegums ir bijis izdarīts personu grupā un ka iesniedzēja neatzina sevi par vainīgu. Tiesā iesniedzējas advokāts bija uzaicināts uzstāties pirmais; tomēr, neskatoties uz viņa atkārtotiem lūgumiem, tiesnesis viņam neļāva izmantot repliku, atbildot uz prokurora paskaidrojumiem. Kas attiecas uz iesniedzējas argumentiem, kas tika iesniegti, pamatojoties uz Konvencijas 5.pantu, kā tas ir iztulkots Eiropas Cilvēktiesību tiesas atsevišķos spriedumos, šie argumenti palika bez atbildes, jo apgabaltiesa atteicās iepazīties ar šo spriedumu kopijām un pievienot tos lietas materiāliem.

2001.gada 16.janvārī prokuratūra lūdza vēlreiz pagarināt iesniedzējas turēšanu apcietinājumā. Saskaņā ar prokuratūras teikto, iesniedzēja bija pa to laiku sniegusi jaunu informāciju par to, ka divi iespējamie nozieguma izpildītāji V.S. un I.F. bija viņai uzbrukuši, bet pēc tam izdarījuši uz viņu spiedienu. Attiecībā uz citiem motīviem prokuratūra minēja nepieciešamību veikt tās pašas izmeklēšanas darbības, kuras tā bija minējusi savos iepriekšējos lūgumos, izņemot to, ka nopratināmo liecinieku skaits atšķīrās (šajā gadījumā tie bija seši).

Ar 2001.gada 25.janvāra lēmumu pirmās instances tiesa pagarināja iesniedzējas turēšanu apcietinājumā līdz 2001.gada 30.martam. 2001.gada 31.janvārī iesniedzēja iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā, sūdzoties par prokuratūras un pirmās instances tiesas atteikumu viņas advokātam piekļūt izmeklēšanas materiāliem, kuri bija pamatā viņas turēšanai apcietinājumā. 2001.gada 9.februārī tiesa noraidīja viņas sūdzību ar lēmumu, kas faktiski bija identisks 2000.gada 15.augusta un 17.oktobra lēmumiem; papildus nozieguma smagumam šis lēmums atsaucās uz varbūtību, ka iesniedzēja aizbēgs vai izvairīsies no izmeklēšanas.

Pa to laiku, 2001.gada 26.janvārī V.S., viens no iesniedzējas līdzapsūdzētajiem, tika atbrīvots no apcietinājuma un nodots policijas uzraudzībā. Bez tam 2001.gada 30.aprīlī prokuratūra uzrādīja iesniedzējai jaunu apsūdzību, apsūdzot viņu par to, ka viņa ir izdarījusi komerciālās uzpirkšanas noziegumu, kas paredzēts Krimināllikuma 199.pantā.

Ar diviem 2001.gada 29.marta un 30.aprīļa lēmumiem, kuri bija identiski iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, pirmās instances tiesa pagarināja iesniedzējas turēšanu apcietinājumā attiecīgi līdz 2001.gada 30.aprīlim un 18.maijam. Abos gadījumos tiesa apmierināja prokuratūras lūgumus, kuri bija pamatoti ar nepieciešamību veikt zināmu skaitu papildus izmeklēšanas darbības. Tāpat kā iepriekšējos lūgumos, prokuratūra atsaucās uz nepieciešamību nopratināt atsevišķus papildus lieciniekus (šajā gadījumā — četrus); tomēr pamatā prokuratūra uzstāja uz nepieciešamību uzrādīt iesniedzējai, viņas līdzapsūdzētajiem un viņu advokātiem lietas materiālus, uzrakstīt apsūdzības rakstu un sagatavot lietu nosūtīšanai tiesai.

2001.gada 30.martā un 2.maijā iesniedzēja iesniedza sūdzību Rīgas apgabaltiesā, sūdzoties jo īpaši par prokuratūras un pirmās instances tiesas atteikumu atļaut viņas advokātam piekļūt izmeklēšanas materiāliem, kuri bija izmantoti par pamatojumu viņas turēšanai apcietinājumā.

Attiecīgi 2001.gada 17.aprīlī un 11.maijā Rīgas apgabaltiesa noraidīja iesniedzējas sūdzības un atstāja spēkā iepriekš pieņemtos lēmumus. Visi Rīgas apgabaltiesas lēmumi bija uzrakstīti līdzīgi 2000.gada 15.augusta un 17.oktobra lēmumiem. Tikai 2001.gada 17.aprīļa lēmums precizēja, ka iesniedzējas turēšana apcietinājumā bija attaisnota ar viņas personību un ka pirmās instances tiesas bažas par aizbēgšanas iespējamību bija pamatotas un leģitīmas, jo iesniedzēja bija finansējusi viņas līdzapsūdzēto aizbēgšanu uz ārzemēm.

3. Iesniedzējas nodošana par lietas iztiesāšanu atbildīgajiem tiesnešiem un tiesas process

2001.gada 11.maijā prokuratūra paziņoja, ka izmeklēšana ir pabeigta, un nosūtīja izmeklēšanas lietas materiālu kopijas iesniedzējai. 2001.gada 14.maijā viņa uzsāka lietas materiālu lasīšanu.

2001.gada 18.maijā iesniedzējas turēšanas apcietinājumā atļauja izbeidzās. Tomēr, tā kā viņa bija uzsākusi lietas materiālu lasīšanu, viņas atbrīvošana bija “atlikta”, piemērojot KPK 77.panta 6.daļu. Tā rezultātā iesniedzēja tika paturēta apcietinājumā.

2001.gada 18.jūlijā iesniedzēja pabeidza iepazīties ar lietas materiāliem. Tajā pašā dienā viņa lūdza prokuratūru nopratināt personas, kuras varēja redzēt viņu viesnīcā Rīgā nākošajā dienā pēc I.S. slepkavības. Šis lūgums tika noraidīts kā nepamatots; prokuratūra uzskatīja, ka aizstāvība nebija pietiekami pamatojusi, kā attiecīgo personu liecības varētu attaisnot iesniedzēju vai sniegt jaunus pierādījumus viņas lietā.

Iesniedzējas līdzapsūdzētie, V.S., I.F., V.B. un I.Č., pabeidza iepazīties ar lietas materiāliem attiecīgi 2001.gada 2.augustā, 3.augustā, 2.oktobrī un 5.oktobrī. 2001.gada 5.oktobrī par lietu atbildīgais prokurors informēja iesniedzēju, ka visi tagad bija iepazinušies ar lietas materiāliem.

2001.gada 8.oktobrī prokuratūra sagatavoja galīgo apsūdzības rakstu pret iesniedzēju un viņas četriem līdzapsūdzētajiem. Pēc tam lietas materiāli tika nosūtīti tiesai, kurai bija jāpieņem spriedums, šajā lietā — Rīgas apgabaltiesai. 2001.gada 11.oktobrī apgabaltiesas tiesnesis uzskatīja izmeklēšanas piestādītos lietas materiālus par pietiekamiem un pieņēma lēmumu par apsūdzētās nodošanu tiesai. Attiecībā uz iesniedzējai piemēroto drošības līdzekli tiesnesis nolēma viņu paturēt apcietinājumā, nesniedzot tam nekādu motivāciju.

Ar 2001.gada 12.oktobra vēstuli iesniedzēja nosūtīja šim pašam tiesnesim lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, lūdzot vajadzības gadījumā sasaukt tiesas rīcības sēdi, lai izvērtētu viņas turēšanas apcietinājumā pamatotību. Ar 2001.gada 19.oktobra vēstuli tiesnesis noraidīja lūgumu, atkārtojot iesniedzējai, ka viņa bija apsūdzēta par tāda nozieguma izdarīšanu, kas sodāms ar mūža ieslodzījumu, un ka izvēlētais drošības līdzeklis atbilda apsūdzības smagumam un viņas personībai. Tāpat tiesnesis norādīja iesniedzējai, ka nebija “nekāds pamats” sasaukt tiesas rīcības sēdi šajā lietā. Visbeidzot, tiesnesis piezīmēja, ka iesniedzējai būs iespēja atkārtot savu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma tiesas sēdē, kurā izskatīs apsūdzību pēc būtības; tāpat tiesnesis viņu informēja, ka šī tiesas sēde bija nolikta uz 2003.gadu.

2001.gada 31.oktobrī iesniedzēja lūdza Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāju vēlreiz izvērtēt viņas turēšanas apcietinājumā pamatotību un paātrināt viņas lietas izskatīšanu, jo īpaši piemetinot, ka ieilgusī turēšana apcietinājumā būtu pretrunā Konvencijas 5.panta 1. un 3.daļai. Ar 2001.gada 9.novembra vēstuli priekšsēdētājs viņai atbildēja, ka viņš nebija kompetents apstrīdēt to tiesnešu procesuālā kārtībā pieņemto lēmumu pamatotību, kuriem nodota attiecīgās lietas izskatīšana pēc būtības. Kas attiecas uz lietas izskatīšanas laiku, priekšsēdētājs uzsvēra, ka nebija iespējams to paātrināt. Saskaņā ar priekšsēdētāja teikto, “pārmetumi vai lūgumi, kas adresēti tiesai un kas attiecas par lietas izskatīšanu “saprātīgā laikā”, [bija] pilnīgi nevietā izteikti, jo tiesa strādā[ja] ar tiem resursiem, ko valsts tai [bija] piešķīrusi”.

Neskatoties uz sākotnēji noteikto pirmās tiesas sēdes datumu, lietas iztiesāšana pēc būtības tika uzsākta 2002.gada 26.jūnijā. Tiesā iesniedzēja neatzina sevi par vainīgu.

Ar 2002.gada 13.septembra spriedumu Rīgas apgabaltiesa atzina iesniedzēju par attiecīgā nozieguma pasūtītāju. Tomēr tiesa uzskatīja, ka iesniedzējas un viņu divu līdzapsūdzēto animus necandi2 nebija pierādīts; tā rezultātā viņi tika atzīti par vainīgiem smagu miesas bojājumu nodarīšanā, kuru rezultātā iestājās nāve, kas nebija iepriekš paredzēta. No otras puses, V.B. tika atzīts par vainīgu slepkavībā un nelikumīgā ieroču glabāšanā. Tāpat tika konstatēts, ka pēc V.B. un V.S. aizturēšanas iesniedzēja bija tiešām pārskaitījusi diviem pārējiem līdzapsūdzētajiem ievērojamas naudas summas, lai finansētu viņu aizbēgšanu uz ārzemēm. Bez tam tiesa uzskatīja, ka iesniedzējas vaina attiecībā uz komerciālo uzpirkšanu bija pietiekami pierādīta. Tādējādi apgabaltiesa notiesāja iesniedzēju ar brīvības atņemšanu uz divpadsmit gadiem. Viņas līdzapsūdzētie arī tika notiesāti ar ilgstošiem brīvības atņemšanas sodiem: V.B. uz septiņpadsmit gadiem, I.F. — uz divpadsmit gadiem un I.Č. — uz desmit gadiem ar brīvības atņemšanas sodu.

Apstrīdot šo spriedumu, iesniedzēja un viņas līdzapsūdzētie iesniedza apelācijas sūdzības Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātā. Ar 2003.gada 11.septembra spriedumu palāta atstāja spēkā iesniedzējas notiesāšanu par smagu miesas bojājumu nodarīšanu; no otras puses, palāta viņu attaisnoja par komerciālās uzpirkšanas apsūdzību un samazināja viņas kopējo brīvības atņemšanas sodu uz desmit gadiem.

Apstrīdot šo spriedumu, iesniedzēja iesniedza kasācijas sūdzību Augstākās tiesas Senātā. Ar 2004.gada 6.februara spriedumu Senāts noraidīja kasācijas sūdzību un atstāja spēkā iepriekš pieņemto spriedumu. Pārējo šajā lietā līdzapsūdzēto kasācijas sūdzības arī tika noraidītas.

Saskaņā ar informāciju, kas ir Tiesas rīcībā, iesniedzēja šobrīd izcieš savu sodu Iļģuciema cietumā Rīgā.

B. Nacionālās tiesību normas, kas attiecas uz lietu

1. Drošības līdzekļi

a) Apcietinājums kā viens no drošības līdzekļiem

Saskaņā ar KPK 68.pantu, drošības līdzeklis var tikt piemērots, ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā. Pastāv astoņu veidu drošības līdzekļi: paraksts par dzīvesvietas nemainīšanu, personisks galvojums, drošības nauda, nodošana policijas uzraudzībā, mājas arests, apcietinājums, kā arī īpaši drošības līdzekļi, kas tiek piemēroti nepilngadīgajiem un militārpersonām.

Saskaņā ar KPK 72.pantu, drošības līdzekļa piemērošanā un izvēlē jāņem vērā šādi kritēriji: inkriminētā nozieguma smagums, apsūdzētā personība, varbūtība, ka apsūdzētais izvairīsies no izmeklēšanas vai traucēs patiesības noskaidrošanu lietā, viņa nodarbošanās, vecums, ģimenes stāvoklis, veselības stāvoklis, kā arī citi kritēriji. Jebkurš drošības līdzeklis var tikt piemērots ar pienācīgi motivētu lēmumu.

Atšķirībā no citiem drošības līdzekļiem, kurus ir tiesīga piemērot policija vai prokuratūra, apcietinājumu vai mājas arestu var piemērot tikai tiesnesis un tikai attiecībā uz personu, kurai tiek inkriminēts noziegums, kas var tikt sodīts ar brīvības atņemšanu (76.pants). Lēmums par apcietinājuma piemērošanu jāpieņem pēc prokuratūras vai policijas uzrādīto materiālu izpētes, apcietināmā klātbūtnei esot principā obligātai.

Saskaņā ar jaunā Krimināllikuma 52.panta 4.un 5.daļu, iepriekšējais apcietinājums tiek ieskaitīts brīvības atņemšanas sodā.

b) Apcietinājuma termiņi un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšana

Noteikumi, kas regulē apcietinājuma termiņus un lēmuma par apcietinājuma piemērošanu pārsūdzēšanu ir pilnīgi atšķirīgi atkarībā no tā, vai runa ir par pirmstiesas izmeklēšanas vai iztiesāšanas stadiju.

i. Pirmstiesas izmeklēšana

Pirmstiesas izmeklēšanas stadijā (kas ietver izmeklēšanu un lietas sagatavošanu nosūtīšanai tiesai) apcietinājuma sākotnējais termiņš nevar pārsniegt divus mēnešus (KPK 77.pants). Tomēr, ja šajā termiņā nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un nosūtīt lietu tiesai un “nav pamata grozīt drošības līdzekli”, prokurors var tiesnesim lūgt pagarināt apcietinājumu. Šajā gadījumā apsūdzētā un viņa aizstāvja uzklausīšana notiek, “ja tas ir nepieciešams”. 2001.gada 20.jūnija likums (spēkā no 2001.gada 12.jūlija) grozīja 77.panta otro daļu, precizējot, ka katra apcietinājuma pagarināšana nevarēja pārsniegt divus mēnešus. Apsūdzētais var apstrīdēt lēmumu par apcietinājuma pagarināšanu, iesniedzot sūdzību augstākas instances tiesai, kurai jāizskata šī sūdzība septiņu dienu laikā, skaitot no tās saņemšanas dienas. Pēc “sūdzības iesniedzēja” un prokurora uzklausīšanas augstākas instances tiesa pieņem galīgo lēmumu (KPK 222.1.pants).

Šajā procesa stadijā kopīgais apcietinājuma termiņš nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt vienu gadu un sešus mēnešus; ja pēc šī termiņa notecējuma lieta vēl nav tikusi nosūtīta tiesai, apcietinātais ir obligāti jāatbrīvo.

KPK 77.panta piektā daļa lasāma šādi:

“Pēc izmeklēšanas pabeigšanas pirms likumā noteiktā maksimālā apcietinājuma termiņa izbeigšanās krimināllietas materiāli nekavējoši uzrādāmi apsūdzētajam un viņa aizstāvim, lai viņi varētu ar tiem iepazīties. Šajā gadījumā laiku, kas izlietots visu apsūdzēto un viņu aizstāvju iepazīstināšanai ar krimināllietas materiāliem, neieskaita tā apcietinājuma termiņā, kas piemērots kā drošības līdzeklis (..).”

Praksē prokuratūra un tiesas interpretē šīs tiesību normas otro teikumu kā tādu, kas tām atļauj apsūdzētā turēšanu apcietinājumā visu to laika periodu, kurā viņš pats vai, iespējams, viņa līdzapsūdzētie iepazīstas ar lietas materiāliem, pat pēc tam, kad jau beidzies pēdējais tiesneša apstiprinātais lēmums.

ii. Iztiesāšanas stadija

Pēc galīgā apsūdzības raksta sastādīšanas prokuratūra nosūta lietas materiālus tiesai, kas kompetenta iztiesāt lietu (KPK 209.–211.pants). Četrpadsmit dienu laikā pēc to saņemšanas tiesai, neizlemjot jautājumu par vainu, ir jāpieņem lēmums, vai lietas materiāli ir pietiekami, lai nodotu apsūdzēto tiesai, vai arī lieta ir nosūtāma atpakaļ prokuratūrai vai jāizbeidz. Pamatā lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai pieņem viens tiesnesis (223. un 226.pants), kam tāpat ir jālemj jautājums par līdz tam laikam piemērotā drošības līdzekļa atstāšanu spēkā, grozīšanu vai atcelšanu. Ja tiesnesis uzskata, ka drošības līdzeklis ir izvēlēts pareizi, viņš to apstiprina, pieņemot galīgu lēmumu. No otras puses, ja viņam ir šaubas par šī drošības līdzekļa likumību vai pamatotību, šī jautājuma izlemšanai viņš sasauc tiesas rīcības sēdi. Rīcības sēdes lēmumu var pārsūdzēt augstākas instances tiesā.

Saskaņā ar KPK 241.pantu “[l]ieta jāsāk izskatīt tiesas sēdē ne vēlāk par divdesmit dienām, bet izņēmuma gadījumos — ne vēlāk par vienu mēnesi no dienas, kad lieta saņemta tiesā”. Tomēr šo tiesību normu, kas ir mantota no padomju laikiem un nekad nav grozīta, Latvijas tiesas praktiski nekad neievēro.

Principā, ja lēmums par apsūdzētā atstāšanu apcietinājumā ir pieņemts, šis lēmums paliek spēkā visu lietas iztiesāšanas laiku pirmās instances tiesā. Proti, līdz 2002.gada 1.novembrim turēšanas apcietinājumā ilgums šajā stadijā nebija ierobežots. 2002.gada 20.jūnija likums, kas stājās spēkā tā paša gada 1.novembrī un kas grozīja KPK 77.pantu, ierobežoja šo ilgumu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem; šis termiņš jāsāk skaitīt no brīža, kad tiesa ir saņēmusi lietas materiālus, un līdz brīdim, kad spriedums tiek pasludināts pirmajā instancē. Pēc šī termiņa notecēšanas apsūdzētais ir nekavējoties jāatbrīvo. Tomēr, ja runa ir par “sevišķi smagiem noziegumiem, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu”, Augstākās tiesas Senāts varēja pagarināt turēšanu apcietinājumā ārpus maksimāli noteiktā termiņa. Pēc Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija sprieduma, kas atzina daļu no šīs tiesību normas par neatbilstošu Konstitūcijai, parlaments to grozīja ar 2003.gada 25.septembra likumu, garantējot apsūdzētajam tiesības iesniegt savus paskaidrojumus par šādu izņēmuma pagarināšanu un precizējot viņa procesuālās tiesības.

Praksē, lai arī šajā stadijā tiesību aktos nebija tieši paredzēta iespēja iesniegt sūdzību par turēšanu apcietinājumā, tiesneši izskatīja visus lūgumus par atbrīvošanu no apcietinājuma, kurus iesniedza apsūdzētie. Atbilde bieži bija vienkāršas vēstules veidā, kuru nevarēja pārsūdzēt; tomēr sarežģītākās lietās tiesa pieņēma lēmumu (skat. lietu Lavents c. Lettonie, Nr. 58442/00, 45.punkts, 2002.gada 28.novembris).

Ar likumu grozītie KPK 237., 248. un 465.pants, kas stājās spēkā 1999.gada 1.aprīlī, noteica tiesības iesniegt sūdzības par lēmumiem, kas pieņemti par drošības līdzekļiem iztiesāšanas stadijā, taču šis likums attiecas tikai uz laiku pēc tam, kad ir uzsākta lietas iztiesāšana tiesā. Šīs tiesības izmantošana ir pakļauta nosacījumam, ka tiesa lietas iztiesāšanu ir atlikusi vismaz uz mēnesi. Sūdzība var tikt iesniegta septiņu dienu laikā, skaitot no attiecīgā lēmuma paziņošanas brīža, un tiesai ir pienākums to izskatīt septiņu dienu laikā pēc tās saņemšanas.

Visbeidzot, 226.panta trešā daļa beigās precizē, ka apsūdzētais var atkārtot savu lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma tiesas sēdē, kur lieta tiek izskatīta pēc būtības.

2. Advokāta pieeja izmeklēšanas materiāliem pirmstiesas izmeklēšanas stadijā

KPK 97.panta trešā daļa lasāma šādi:

“Aizstāvim ir tiesības iepazīties ar visiem lietas materiāliem un izrakstīt no lietas nepieciešamās ziņas vai arī ar tehniskiem līdzekļiem nokopēt nepieciešamos lietas materiālus:

1) lietās, kurās ir apsūdzētas šā kodeksa 98.panta 1. un 2.punktā minētās personas, — no apsūdzības uzrādīšanas brīža;

2) pārējās lietās — no apsūdzības uzrādīšanas brīža ar izziņas izdarītāja vai prokurora piekrišanu;

3) visās lietās — šā kodeksa 204.pantā paredzētajos gadījumos.”

Šī paša panta septītā daļa aizliedz advokātam izpaust ziņas, kas viņam darītas zināmas sakarā ar aizstāvības realizēšanu. KPK 130.pants pastiprina šo pienākumu, atļaujot lietas izmeklēšanas laikā iegūto informāciju izpaust tikai un vienīgi ar izziņas iestādes priekšnieka vai prokurora atļauju un tikai apjomā, kādā viņi atzīst to par iespējamu. Vajadzības gadījumā prokuroram ir jābrīdina liecinieki, cietušie, aizstāvji un citas personas, kuras piedalās procesā, par kriminālatbildību, kas iestāsies šī pienākuma neizpildes gadījumā.

3. Citas tiesību normas

Faktu norises laikā jaunā Krimināllikuma 117.pants kvalificēja slepkavību pastiprinošos apstākļos par slepkavību, kas cita starpā izdarīta “ar sevišķu cietsirdību” (4.punkts), “nolūkā slēpt citu noziegumu vai atvieglot tā izdarīšanu” (8.punkts), “mantkārīgā nolūkā” (9.punkts) vai ko ir izdarījusi personu grupa (10.punkts). Šis noziegums bija sodāms ar mūža ieslodzījumu vai ar brīvības atņemšanas sodu uz laiku no desmit gadiem; bez tam iepriekš minētā tiesību norma paredzēja papildu sodus: mantas konfiskāciju un policijas kontroli uz laiku līdz trīs gadiem.

Šī paša likuma 199.pants soda komerciālo uzpirkšanu. Faktu norises laikā šis noziegums bija sodāms ar brīvības atņemšanas sodu uz laiku līdz desmit gadiem, ar arestu vai naudas sodu (1.daļa). Atkārtotības gadījumā vai gadījumā, ja komerciālā uzpirkšana izdarīta “lielos apmēros”, noziegums bija sodāms ar brīvības atņemšanas sodu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām (2.daļa).

SŪDZĪBAS

1. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunktu, iesniedzēja uzsver, ka viņas apcietināšana un a fortiori viņas turēšanas apcietinājumā pagarināšana pēc lietas nosūtīšanas tiesai nav attaisnota ar motīviem, ko paredz šī tiesību norma. Šajā sakarā viņa uzskata, ka inkriminētā nozieguma smagums pats par sevi nav pietiekams, lai attaisnotu turēšanu apcietinājumā, un ka, atsaucoties uz viņas personību un aizbēgšanas risku, tiesas nav pamatojušas šos apgalvojumus ar precīzākiem argumentiem.

2. Konvencijas 5.panta 3.daļas kontekstā iesniedzēja sūdzas par viņas turēšanas apcietinājumā ilgumu, kuru viņa uzskata par pārmērīgu.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 5.panta 4.daļu, iesniedzēja sūdzas, ka viņai bija atņemta iespēja uz efektīvu tiesas kontroli par viņai piemēroto apcietinājumu. Šajā sakarā viņa sūdzas par divu veidu gadījumiem, kas, viņasprāt, pārkāpj šo pantu. Pirmkārt, iesniedzēja piezīmē, ka, pagarinot viņas turēšanu apcietinājumā, pirmās instances un apelācijas instances tiesas apmierinājās ar motivāciju, kas bija pavirša un formāla, neizvērtējot viņas advokāta argumentus un neatbildot uz jautājumu, vai piemērotais līdzeklis atbilda likumam un bija pamatots ar objektīvu nepieciešamību. Tāpat iesniedzēja sūdzas par procesa netaisnīgumu Rīgas apgabaltiesā 2000.gada 5.decembrī, jo viņas advokātam nebija iespējas atbildēt uz prokurora argumentiem, kas bija par labu apcietinājuma piemērošanai. Iesniedzēja arī uzsver, ka aizstāvībai nebija pieeja izmeklēšanas materiāliem, kuri atradās prokurora rīcībā un kuri bija pamatā prokurora galvenajiem argumentiem; tādējādi abas puses bija nostādītas nevienlīdzīgā situācijā. Otrkārt, iesniedzēja sūdzas par atbilstošas sūdzības iespējas trūkumu, lai apstrīdētu piemēroto apcietinājumu iztiesāšanas stadijā, jo iespējamā atbrīvošana atstāj rīcības brīvību tiesnesim, kas atbildīgs par lietas izskatīšanu.

4. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.daļu, iesniedzēja sūdzas par kriminālprocesa ilgumu, kuru tā uzskata par pārmērīgu.

JURIDISKAIS ASPEKTS

A. Sūdzība par Konvencijas

5.panta 1.daļas c) apakšpunktu

Iesniedzēja kritizē viņas nepamatoto apcietināšanu, jo īpaši pēc tam, kad viņas lieta tika nosūtīta Rīgas apgabaltiesai. Šajā sakarā viņa atsaucas uz Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunktu, kas lasāms šādi:

“Ikvienam ir tiesības uz personisko brīvību un drošību. Nevienam nedrīkst atņemt brīvību, izņemot sekojošos gadījumos un saskaņā ar likumā noteikto kārtību:

(..)

c) ja persona tiek tiesiski aizturēta vai apcietināta ar nolūku nodot viņu kompetentām tiesību aizsardzības iestādēm, balstoties uz pamatotām aizdomām, ka šī persona ir izdarījusi sodāmu nodarījumu, vai ja ir pamatots iemesls uzskatīt par nepieciešamu aizkavēt viņu izdarīt likumpārkāpumu vai nepieļaut viņas bēgšanu pēc likumpārkāpuma izdarīšanas;

(..)”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība atgādina, ka “pamatotu aizdomu” pastāvēšana 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta izpratnē prasa attiecīgu faktu vai informācijas esamību, lai pārliecinātu neitrālu novērotāju, ka attiecīgā persona var būt izdarījusi noziedzīgu nodarījumu; valdība tāpat uzsver, ka faktiem par aizdomu esamību 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta izpratnē nav jābūt tādiem, kas nepieciešami, lai attaisnotu notiesāšanu vai pat apsūdzības celšanu, kas notiek tālākā procesa stadijā. Ņemot vērā šos principus, valdība ir pārliecināta, ka iesniedzējai piemērotais drošības līdzeklis apcietinājums bija pilnībā saskaņā ar 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta prasībām visa apstrīdētā procesa laikā. Lai to pierādītu, valdība sadala iesniedzējai piemēroto apcietinājumu deviņās daļās, katru no šiem sekojošiem periodiem pamatojot ar augstāk minēto tiesību normu.

a) Runājot vispirms par sākotnējo periodu, kas datēts no 2000.gada 2.jūnija (apsūdzības celšanas pret iesniedzēju un viņas apcietināšanas datums) līdz 2000.gada 26.jūlijam (viņas turēšanas apcietinājumā pirmās pagarināšanas datums), valdība uzskata, ka viņas sūdzība par šo laiku nav pieņemama izskatīšanai sakarā ar to, ka nav izsmeltas iekšējās tiesību aizsardzības iespējas. Iesniedzēja nav apstrīdējusi Rīgas apgabaltiesas 2000.gada 2.jūnija lēmumu, iesniedzot sūdzību augstākas instances tiesai (šajā gadījumā Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātai), kā to paredz KPK 222–1.pants. Pat pieņemot pretējo, valdība uzskata, ka V.S., V.B., I.Č. un I.F. liecības, kā arī I.F. draudzenes liecības bija pietiekami pamatotas un saskaņotas, lai pastāvētu ļoti nopietnas aizdomas par iesniedzējas vainu. Tādējādi viņas aizturēšana un viņas apcietināšana bija pamatota.

b) Kas attiecas uz iesniedzējas turēšanu apcietinājumā otrajā periodā, kas datēts no 2000.gada 27.jūlija līdz 29.septembrim, valdība arī to uzskata par pamatotu. Valdība uzsver, ka pa to laiku tika iegūti jauni pierādījumi (jaunas iesniedzējas sniegtās liecības, informācija, kas apliecināja finansiāla rakstura attiecības starp iesniedzēju un cietušo un telefona sarunu izdrukas starp iesniedzēju un viņas līdzapsūdzētajiem); sekojoši prokuratūrai bija vajadzīgs laiks, lai tos izanalizētu un pārbaudītu to ticamību.

c) Kas attiecas uz iesniedzējas atrašanos apcietinājumā no 2000.gada 30.septembra līdz 28.novembrim, šis apcietinājuma pagarinājums bija pamatots ar nepieciešamību izanalizēt iesniedzējas iesniegtos faktus, kurus viņa atklāja 6. un 17.jūnijā un kuri attiecās uz cietušās rīcību. Šajā sakarā valdība uzsver, ka, sekojot iesniedzējas 2000.gada 17.augusta iesniegumam, prokuratūra uzsāka izmeklēšanu, lai noskaidrotu lietas apstākļus; tas prasīja visu to dokumentu padziļinātu izpēti, kuri tika izņemti 2000.gada 2.jūnija kratīšanas laikā. Faktiski šī izpēte turpinājās līdz 2001.gada 31.martam. Papildus, aizdomas par iesniedzējas vainu palika nemainīgas, pat nerunājot par to, ka tās pastiprinājās ar viņas 2000.gada 17.augusta iesniegumu.

d) Tāpat, runājot par laiku no 2000.gada 29.novembra līdz 2001.gada 28.janvārim, iesniedzējas turēšana apcietinājumā tika pamatota ar nepieciešamību pārbaudīt iesniedzējas 2000.gada 6. un 17.augustā sniegtos paziņojumus. Lai konstatētu cietušās precīzu rīcību un tās iespējamo nelikumīgumu, prokuratūrai bija jāveic atsevišķa izmeklēšana; 2000.gada 20.novembrī par lietu atbildīgais prokurors lūdza policijai pārbaudīt, vai iesniedzējas un I.S. kolēģi varēja būt piedalījušies attiecīgajās krāpnieciskajās darbībās. Šīs izmeklēšanas rezultāti nonāca prokuratūrā 2001.gada 14.martā, un tie apstiprināja prokuratūras aizdomas.

e) Lēmums pagarināt iesniedzējas turēšanu apcietinājumā līdz 2001.gada 30.martam bija tāpat pamatots ar nopietnām un pietiekamām aizdomām pret iesniedzēju, un šīs aizdomas pieauga līdz ar izmeklēšanā savāktajiem jauniem pierādījumiem. Jo īpaši runa ir par informāciju par iesniedzējas un cietušās veiktajām bankas operācijām, kā arī to divdesmit septiņu personu liecībām, ar kurām I.S. bija notikušas telefonsarunas pirms viņas nāves.

f) Runājot par iesniedzējas turēšanu apcietinājumā no 2001.gada 31.marta līdz 30.aprīlim, tās pamatojums bija tāds pats kā iepriekšējā periodā, ņemot vērā, ka prokuratūras aizdomas par iesniedzējas lomu I.S. nāves organizēšanā palika tādas pašas kā iepriekš.

g) Tas pats attiecas uz laiku no 2001.gada 1. līdz 18.maijam. Faktiski pierādījumi, kas iegūti līdz 2001.gada 30.aprīlim (liecības, iesniedzējas darba kabinetā izņemtā skaidrā nauda, Privatizācijas aģentūras un divu ceļojumu aģentūru sniegtā informācija) apstiprināja aizdomas ne tikai par iesniedzējas līdzdalību I.S. slepkavībā, bet arī par viņas veikto komerciālo uzpirkšanu pastiprinošos apstākļos. Bez tam valdība atgādina, ka 2001.gada 30.aprīlī prokuratūra jau bija uzrakstījusi un uzrādījusi iesniedzējas līdzapsūdzētajiem viņu galīgās apsūdzības. Pierādījumi, kas pamatoja galīgo apsūdzību pret iesniedzēju, arī bija savākti un prokuratūra bija gatava viņai uzrādīt galīgo apsūdzību 2001.gada 26.aprīlī. Tomēr, ņemot vērā, ka iesniedzējas advokāti neieradās personisku un darba apstākļu dēļ, šis datums tika atlikts.

h) Attiecībā uz laiku no 2001.gada 19.maija līdz 11.oktobrim iesniedzējas turēšanai apcietinājumā bija tāds pats pamatojums kā iepriekšējos periodos. Šajā sakarā valdība atkal uzstāj uz aizdomu pamatotību pret iesniedzēju. Valdība atgādina, ka 2001.gada 18.jūlijā prokuratūra noraidīja iesniedzējas lūgumu nopratināt papildus lieciniekus; tādējādi iesniedzējas vainas pierādījumi bija pietiekami spēcīgi, lai nevajadzētu papildus liecības.

i) Visbeidzot, kas attiecas uz laiku no 2001.gada 11.oktobra, datuma, kurā Rīgas apgabaltiesas par lietu atbildīgais tiesnesis nolēma “nodot [iesniedzēju] tiesai” un paturēt viņu apcietinājumā, līdz 2002.gada 13.septembrim, viņas notiesāšanas datumam pirmās instances tiesā, valdība uzskata, ka uz šo laika periodu nav attiecināms Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunkts. Saskaņā ar valdības teikto, šis pants atļauj turēt personu apcietinājumā “nolūkā nogādāt viņu pie tiesneša”; “lēmums par apsūdzētā nodošanu tiesai”, kas norāda pirmstiesas izmeklēšanas beigas un tiesas izmeklēšanas sākumu, precīzi atbilst šim formulējumam. Tādējādi valdība uzskata, ka 5.panta 1.daļas c) apakšpunkts pārstāj būt piemērojams, sākot no šī brīža.

Tāpat valdība atgādina, ka visi prokuratūras konstatētie fakti, kas atklāj aizdomas attiecībā uz iesniedzējas vainu un pierāda šo aizdomu pamatotību, bija iesniegti tiesai, kas lēma par apcietinājuma pagarināšanu. Attiecībā uz jautājumu, vai iesniedzējas turēšana apcietinājumā bija attaisnota turpmākajā laikā, valdība uzskata, ka šis jautājums jāapskata Konvencijas 5.panta 3.daļas, nevis 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta kontekstā.

b) Iesniedzēja

Iesniedzēja apstrīd valdības argumentus. Pirmkārt, viņa uzsver, ka viņas apsūdzība komerciālajā uzpirkšanā nekad nebija izmantota kā pamatojums viņas turēšanai apcietinājumā, bet gan pamatota vienīgi ar apsūdzību slepkavībā. Prokuratūra nekad nav atsaukusies uz komerciālo uzpirkšanu, lai pamatotu savus lūgumus par apcietinājuma pagarināšanu; tiesneši, kas izskatīja šos lūgumus, uz to neatsaucās arī savos lēmumos; tādējādi valdībai nav pamata atsaukties Tiesā uz iesniedzējai uzrādīto apsūdzību par šo noziedzīgo nodarījumu.

Iesniedzēja uzskata, ka viņa ir pilnībā izsmēlusi iekšējās tiesību aizsardzības iespējas attiecībā uz laika periodu no 2000.gada 2.jūnija līdz 2000.gada 26.jūlijam; viņa ir iesniegusi par lietu atbildīgajam prokuroram vairākas sūdzības šajā sakarā. 2000.gada 30.oktobrī iesniedzēja vērsās pie Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurora ar sūdzību, kurā apstrīdēja aizdomu pamatotību pret viņu un nepieciešamību viņu turēt apcietinājumā. Ar prokuratūras vēstuli, kuru iesniedzēja saņēma 2000.gada 21.novembrī, šī sūdzība tika noraidīta, ko pēc tam apstiprināja Ģenerālprokuratūra.

Iesniedzēja uzskata, ka nevienā lietas izmeklēšanas brīdī viņas turēšana apcietinājumā nebija pamatota ne ar kādām pamatotām aizdomām. Tāpat kā valdība, iesniedzēja piekrīt sadalīt savu atrašanos apcietinājumā vairākos sekojošos periodos, lai pierādītu valdības argumentu nekonsekvenci attiecībā uz katru no šiem periodiem.

a) Runājot par laiku no 2000.gada 2.jūnija līdz 26.jūlijam, iesniedzēja uzskata, ka nevar viņai pārmest iekšējo tiesību aizsardzības iespēju neizsmelšanu attiecībā uz šo laika periodu; faktiski šajā lietā esošais sākotnējais periods nevar tikt nošķirts no viņas turēšanas apcietinājumā kopējā laika. Iesniedzēja uzsver, ka pēc tam viņa ir vairākas reizes apstrīdējusi viņas turēšanas apcietinājumā pamatotību tiesās; visas šīs sekojošās sūdzības aptver visu viņas apcietināšanas laiku, ieskaitot sākotnējo periodu. Kas attiecas uz pamatotību, iesniedzēja uzskata, ka viņas apcietināšanas brīdī tikai lietā galvenā apsūdzētā I.F. liecības uz viņu norādīja kā slepkavības organizētāju; no otras puses, cietušās meita un vairākas citas personas apliecināja draudzīgas attiecības, kas viņu vienoja ar I.S. Pastāvot šādiem apstākļiem, tik ilga turēšana apcietinājumā (šajā gadījumā divi mēneši) noteikti nebija pamatota.

b) Kas attiecas uz otru periodu, kas datēts no 2000.gada 27.jūlija līdz 29.septembrim, iesniedzēja uzskata, ka neviens jauns apstāklis neapstiprināja prokuratūras sākotnējās aizdomas. Vienīgais fakts, kas tika konstatēts šajā laikā, bija viņas personiskās attiecības ar I.F. Taisnība, ka šajā laikā prokuratūra ieguva pierādījumus par nelikumīgiem finanšu darījumiem starp iesniedzēju un cietušo un ka vēlāk iesniedzēja atzina šādu darījumu esamību. Tomēr šīs darbības attiecās tikai un vienīgi uz viņas apsūdzību par komerciālo uzpirkšanu un tām nebija nekāds sakars ar apsūdzību par slepkavību, kas tika saglabāts kā turēšanas apcietinājumā pamats.

c) Attiecībā uz iesniedzējas turēšanu apcietinājumā no 2000.gada 30.septembra līdz 28.novembrim tas tāpat nebija likumīgs Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta izpratnē, jo visa informācija, ko, iespējams, ieguva prokuratūra, attiecās uz iesniedzējas un cietušās finanšu mahinācijām un nevis uz slepkavību.

d) Runājot par laiku no 2000.gada 29.novembra līdz 2001.gada 30.aprīlim, iesniedzēja neapstrīd, ka prokuratūra bija veikusi vairākas izmeklēšanas darbības. Tomēr viņa uzskata, ka tikai izmeklēšanas rezultāti (tas ir tās laikā iegūtā informācija) un nevis pati izmeklēšana var būt par pamatu turēšanas apcietinājumā pamatošanai. Valdība nav minējusi nevienu konkrētu pierādījumu, kuru ieguva prokuratūra šajā laikā un kas varētu saglabāt aizdomas pret iesniedzēju par apsūdzību slepkavībā. Tāpat kā attiecībā uz iepriekšējiem periodiem, iesniedzēja uzsver, ka visa konkrētā informācija, ko prokuratūra spēja iegūt šajā laikā, attiecas uz komerciālo uzpirkšanu, kas nekad nav bijusi viņas turēšanas apcietinājumā pamats. Nepārprotami, prokuratūra spēja labāk atklāt finansiāla rakstura attiecības starp iesniedzēju un I.S., bet nekas šajā stadijā nenorādīja, ka iepriekš minētās saites varētu būt slepkavības motīvs. Kopumā, nepastāvot pamatotām aizdomām, iesniedzējas turēšana apcietinājumā bija nelikumīga.

e) Tas pats attiecas uz laiku no 2001.gada 1.maija līdz 11.oktobrim. Neviens jauns pierādījums netika iegūts šajā laika posmā. Lai arī kādas bija procesuālās darbības, kuras Latvijas valsts iestādēm bija jāizpilda šajā laikā, tās nekādā veidā neattaisnoja iesniedzējas turēšanu apcietinājumā Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta izpratnē.

f) Visbeidzot, runājot par laiku no 2001.gada 11.oktobra līdz 2002.gada 13.septembrim, iesniedzējas notiesāšanas pirmajā instancē datumam, viņa sparīgi apstrīd valdības argumentu, saskaņā ar kuru uz šo laika posmu neattiecas 5.panta 1.daļas c) apakšpunkts. Atsaucoties uz Tiesas praksi, iesniedzēja apstiprina, ka šis pants ir pilnībā piemērojams uz iepriekš minēto periodu un līdz viņas notiesāšanai pirmajā instancē.

Apkopojot visu iepriekš minēto, iesniedzēja uzskata, ka viņas turēšanas apcietinājumā kopējais laiks nav atbildis Konvencijas 5.panta 1.daļas c) apakšpunkta prasībām un tādējādi ir pārkāpis šo pantu.

2. Tiesas vērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu argumentus, šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus par faktiem un tiesībām, kas nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izvērtēšanas stadijā, bet prasa izvērtēšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Neviens cits arguments par nepieņemšanu izskatīšanai netika iesniegts.

B. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 3.daļu

Iesniedzēja sūdzas, ka viņas turēšanas apcietinājumā ilgums, sasniedzot šajā gadījumā divus gadus, trīs mēnešus un trīspadsmit dienas, ir pārkāpis saprātīguma robežu Konvencijas 5.panta 3.daļas izpratnē, kas lasāms šādi:

“Jebkura persona, kas aizturēta vai apcietināta saskaņā ar šī panta 1.c. punktu, ir nekavējoties nododama tiesnesim vai citai amatpersonai, kura saskaņā ar likumu ir pilnvarota veikt tiesu varas funkcijas, un ir tiesājama saprātīgās laika robežās vai iztiesāšanas laikā atbrīvojama. Atbrīvošana var būt nosacīta, piemērojot līdzekļus, kas nodrošina personas ierašanos tiesā.”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība atzīst, ka saskaņā ar nemainīgu Tiesas praksi pamatotu iemeslu esamība un turpināšanās, ka aizturētā persona tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, nav pietiekams, paejot laikam, un Tiesai ir jāizvērtē, vai tiesu sniegtie citi motīvi turpina attaisnot brīvības atņemšanu, un Tiesai pārliecinoši jākonstatē, vai atbildīgās nacionālās iestādes ir izrādījušas “īpašu uzcītību” procesa laikā. Šajā lietā, ņemot vērā izmeklēšanas sarežģītību un tās specifiku, iesniedzējas turēšana apcietinājumā bija attaisnota no visiem aspektiem.

Valdība vispirms uzsver faktu, ka, lai arī to noziedzīgu nodarījumu smagums, kuros iesniedzēja tika apsūdzēta, bija galvenais iesniedzējas turēšanas apcietinājumā iemesls, tas nebija vienīgais iemesls. Atsaucoties uz 2000.gada 15.augusta, 17.oktobra un 5.decembra, 2001.gada 9.februāra, 17.aprīļa un 11.oktobra lēmumu konkrētiem piemēriem, valdība atgādina, ka, ņemot vērā, ka tie pieņemti pēc iesniedzējas sūdzību iesniegšanas un ka tie ir galīgie lēmumi šajā lietā, Rīgas apgabaltiesa ir arī minējusi šādus iemeslus: varbūtību, ka iesniedzēja aizbēgs; varbūtību, ka viņa traucēs izmeklēšanu; iesniedzējas personību; faktu, ka noziedzīgs nodarījums tika izdarīts grupā; un varbūtību par atkārtotu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Atzīstot, ka tiesu sniegtā motivācija bija ļoti īsa un ka tās aprobežojās ar atsauci uz iemesliem, neizskaidrojot precīzāk, kāpēc tās uz tiem atsaucas, valdība uzskata, ka šis pamatojums bija pietiekams 5.panta 3.daļas izpratnē; tiesneši ņēma vērā abu pušu paskaidrojumus, ieskaitot pietiekami daudz pierādījumus, kurus iesniedza prokuratūra.

Runājot vispirms par noziedzīga nodarījuma smagumu, valdība atgādina, ka iesniedzēja tika apsūdzēta par slepkavības pasūtīšanu pastiprinošos apstākļos, ko Krimināllikums kvalificē kā sevišķi smagu noziegumu un par kura izdarīšanu draud mūža ieslodzījums. Bez tam iesniedzēja tika apsūdzēta par komerciālu uzpirkšanu pastiprinošos apstākļos. Tādējādi šo divu noziedzīgu nodarījumu smagums, skatoties tos kopā, ir pietiekams, lai pierādītu sabiedrībā pastāvošus draudus, ja iesniedzēja tiktu atbrīvota. Tādas pašas bažas attaisnoja iesniedzējas turēšanu apcietinājumā pēc tam, kad viņa bija “nodota tiesai”. Šajā laikā viens no iesniedzējas līdzapsūdzētajiem, V.S., tika atbrīvots un nodots policijas uzraudzībā; tāpat lietas materiālos bija minēti identificētu sešpadsmit liecinieku uzvārdi, kurus apgabaltiesai vajadzēja nopratināt; tādējādi visu šo personu drošība varētu būt apdraudēta gadījumā, ja iesniedzēja tiktu atbrīvota pirms tiesas procesa.

Kas attiecas uz varbūtību, ka iesniedzēja aizbēgs vai izvairīsies, valdība vispirms atgādina, ka šis iemesls nav minēts apgabaltiesas 2001.gada 11.maija un 11.oktobra lēmumos. Jebkurā gadījumā valdība uzskata, ka prokuratūras un tiesnešu bažas šajā sakarā bija pamatotas šādu iemeslu dēļ. Vispirms, iesniedzēja zināja, ka viņa varēja saņemt mūža ieslodzījumu, jo īpaši, ja viņu atzīst par vainīgu abu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanā. Bailes no šāda soda varēja iedrošināt iesniedzēju bēgt. Vēl jo vairāk, sākot no pirmstiesas izmeklēšanas sākuma, prokuratūrai bija pamatoti un neapstrīdami pierādījumi, kas norādīja, ka iesniedzēja bija devusi I.F. ievērojamu naudas summu, lai viņš un viņa līdzapsūdzētie varētu atstāt Latviju. Pastāvot šādiem apstākļiem, Latvijas valsts iestādēm bija visnopietnākie iemesli bažīties, ka iesniedzēja varētu aizbēgt, tiklīdz viņa būs brīvībā. Valdība atzīst, ka pēc 2000.gada 17.februāra, I.S. slepkavības datuma, iesniedzēja devās vairākos ceļojumos uz ārzemēm un ka vienmēr viņa atgriezās Latvijā. Tomēr valdība neuzskata, ka šis fakts varētu pierādīt to, ka nepastāv griba aizbēgt viņas gadījumā. Faktiski visi šie izbraucieni un atgriešanās notika laikā, kad ne iesniedzēja, ne viņas līdzapsūdzētie vēl nebija atzīti par aizdomās turētajiem attiecīgajā noziedzīgajā nodarījumā.

Runājot par iesniedzējas personību, kas tika minēts kā motīvs Rīgas apgabaltiesas 2001.gada 17.aprīļa un 11.oktobra lēmumos, valdība to uzskata par būtisku, lai attaisnotu iesniedzējas turēšanas apcietinājumā turpināšanu. Šajā sakarā valdība uzsver, ka izmeklēšanas dažādās stadijās iesniedzēja bija devusi pilnīgi atšķirīgas, proti, pretrunīgas liecības. Šis fakts meta šaubu ēnu uz visām viņas atzīšanām, un prokuratūrai vajadzēja rūpīgi pārbaudīt to patiesību vai vismaz ticamību visam tam, ko viņa teica. Ņemot to vērā, valdība nesaskata iesniedzējā pozitīvas rakstura īpašības, kas attaisnotu viņas atbrīvošanu. Jebkurā gadījumā nekas negarantēja, ka, tiklīdz iesniedzēja būtu atbrīvota, viņa necenstos ietekmēt lieciniekus vai neturpinātu veikt nelikumīgas darbības.

Tāpat valdība uzskata, ka iesniedzējas lietas izmeklēšanas laikā prokuratūra rīkojās ar pietiekamu rūpību. Šajā sakarā valdība atsaucas uz tiem pašiem kritērijiem, kas nosaka kriminālprocesa saprātīga laika raksturu Konvencijas 6.panta izpratnē, proti, lietas sarežģītību, apsūdzētā un atbildīgās iestādes rīcību (skat. zemāk). Ņemot vērā šos kritērijus, valdība uzskata, ka visi procesa iespējamie kavējumi ir notikuši sakarā ar iesniedzējas rīcību un nevis prokuratūras, kura izmeklēja lietu pietiekamā ātrumā.

Valdība vērš Tiesas uzmanību uz faktu, ka, pagarinot iesniedzējas atrašanos apcietinājumā, tiesneši nav akli izpildījuši prokuratūras lūgumus; Kurzemes priekšpilsētas pirmās instances tiesas 2001.gada 29.marta lēmums paturēja iesniedzēju apcietinājumā uz vienu mēnesi prokurora pieprasīto divu mēnešu vietā. Šīs pašas tiesas 2001.gada 30.aprīļa lēmums pagarināja iesniedzējas turēšanu apcietinājumā tikai uz astoņpadsmit dienām, ko prokurors bija tieši lūdzis, lai pabeigtu noteiktas izmeklēšanas darbības.

Visbeidzot, valdība atzīst, ka iesniedzēja palika ieslodzīta pēc 2001.gada 11.oktobra, datuma, kurā viņa tika nodota tiesai, un tā līdz 2002.gada 26.jūnijam, datumam, kurā Rīgas apgabaltiesa uzsāka lietas iztiesāšanu. Šajā sakarā valdība atsaucas uz 1968.gada 27.jūnija spriedumu lietā Wemhoff c. Allemagne (A sērija, Nr.7), kurā tika noteikts, ka “ja apsūdzētajam, kas tiek turēts apcietinājumā, ir tiesības uz to, lai viņa lietu izskata prioritārā kārtībā ātri, tas nedrīkst traucēt tiesnešu centieniem pilnībā izvērtēt apstrīdētos faktus, dot tiesības kā aizstāvībai, tā arī apsūdzībai iesniegt pierādījumus un sniegt paskaidrojumus, un pieņemt spriedumu tikai pēc tam, kad ir skaidrs viedoklis par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un sodu” (op.cit., 26.lpp., “Juridiska aspekta” 17.punkts). Valdība uzskata, ka šis apgalvojums ir piemērojams analoģiski attiecībā uz apsūdzēto starp laiku, kad viņš tiek nodots tiesai un tiesas izmeklēšanas uzsākšanas brīdi. Tiesnešiem ir jādod pietiekams laiks, lai iepazītos ar lietas materiāliem un lai sagatavotos procesam. Papildus, valdība vērš Tiesas uzmanību uz faktu, ka vairums lietas materiālu bija uzrakstīti krievu valodā, kas lielākajai daļai tiesnešu ir svešvaloda.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, valdība secina, ka šajā lietā nav noticis Konvencijas 5.panta 3.daļas pārkāpums.

b) Iesniedzēja

Iesniedzēja uzskata, ka viņas turēšanas apcietinājumā ilgums neatbilda “saprātīga laika” prasībai 5.panta 3.daļas izpratnē. Šajā sakarā viņa uzsver, ka prokuratūras un tiesu sniegtie argumenti bija ļoti īsi, lai attaisnotu viņas turēšanu apcietinājumā. Viņas advokāti bija vairākas reizes vērsušies pie prokuratūras, iesniedzot lūgumus atbrīvot viņu no apcietinājuma vai ierosināt viņas atbrīvošanu; visi šie lūgumi ietvēra izvērstu juridisku argumentāciju, kas tika pamatota cita starpā ar Konvenciju. No otras puses, prokuratūras 2000.gada 3.novembra, 2002.gada 3.janvāra, 30.maija, 27.jūnija, 30.jūlija, 3.oktobra un 5.oktobra vēstules, noraidot augstāk minētos lūgumus, aprobežojās ar atsauci uz piemērojamām tiesību normām, nesniedzot konkrētus iemeslus iesniedzējas turēšanas apcietinājumā nepieciešamībai. Tas pats sakāms par tiesu lēmumiem, kas pagarināja viņas atrašanos apcietinājumā vai kas noraidīja viņas sūdzības par šiem pagarinājumiem; šie lēmumi, kas tika rakstīti, izmantojot stereotipiskas frāzes, neminēja iesniedzējas sniegtos argumentus un neļāva saprast, kā un kādā veidā likumā uzskaitītie kritēriji attiecās uz šo gadījumu.

Kas attiecas uz valdības Tiesai iesniegtajiem konkrētākiem paskaidrojumiem, iesniedzēja tos uzskata par nepamatotiem. Viņa jo īpaši apstrīd tiesu un valdības atsauci uz viņas “personību” kā iemeslu, kas attaisno viņas ieslodzīšanu. Viņa uzskata, ka apsūdzētā “personība”, ko nosaka morāles un ētikas kritēriji, nevar tikt apskatīti, izvērtējot apsūdzētā turēšanas apcietinājumā nepieciešamību, izņemot gadījumus, kad runa ir par elementiem, lai pamatotu likumā noteiktas konkrētas norādes (aizbēgšanas varbūtību; varbūtību, ka izdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus; varbūtību, ka traucēs izmeklēšanai, utt.). Pat šīs konkrētās norādes nebija piemērojamas šajā lietā.

Tas pats jo īpaši sakāms arī par apgalvojumu, saskaņā ar kuru pastāvēja nopietni un pamatoti iemesli, lai bažītos, ka, tiklīdz iesniedzēja tiks atbrīvota, viņa varētu izdarīt jaunus noziedzīgus nodarījumus vai apdraudēt sabiedrību. Noziedzīga nodarījuma smagums, kurā persona ir apsūdzēta, uzreiz nenorāda, ka pastāv varbūtība, ka persona izdarīs jaunus noziedzīgus nodarījumus vai apdraudēs sabiedrību, un no valdības paskaidrojumiem neizriet, kādā veidā šāda varbūtība pastāvētu šajā lietā. Attiecībā uz valdības atsauci uz iesniedzējas apsūdzēšanu komerciālajā uzpirkšanā iesniedzēja vēlreiz atgādina, ka šī apsūdzība nekad nebija minēta, lai attaisnotu viņas turēšanu apcietinājumā; jebkurā gadījumā valdība nav paskaidrojusi, attiecībā pret kuru personu viņa varētu izdarīt šādu uzpirkšanu pēc I.S. nāves.

Iesniedzēja noliedz valdības argumentu par viņas iespējamo aizbēgšanas varbūtību, jo neviens konkrēts apsvērums nav ticis minēts šajā sakarā. Iespējamā soda bargums nav pietiekams, lai pieņemtu, ka persona vēlas aizbēgt. Tāpat iesniedzēja uzskata, ka valdība nav iesniegusi nevienu konkrētu pierādījumu attiecībā uz to, ka viņa varētu traucēt viņas lietas izmeklēšanai, ko veica prokuratūra. Pirmkārt, iesniedzēja atgādina, ka galvenās liecības par viņas vainu tika savāktas procesa sākotnējā stadijā un ka līdzapsūdzētie, kuri sniedza šīs liecības, tika turēti ieslodzījumā. Otrkārt, praktiski visi lietiskie pierādījumi tika savākti, pirms iesniedzēja sniedza atzīšanos 2000.gada 17.augustā. Tādējādi bija maz ticams, ka, tiklīdz iesniedzēja tiktu atbrīvota, viņa varētu sagrozīt pierādījumus vai ietekmēt līdzapsūdzētos.

Visbeidzot, iesniedzēja min divus papildu apstākļus attiecībā uz viņas turēšanas apcietinājumā attaisnojumu. Pirmkārt, attiecībā uz valdības atsauci par iesniedzējas atteikumu atzīt sevi par vainīgu un par viņas sniegtajām pretrunīgajām liecībām procesa dažādās stadijās iesniedzēja atspēko, ka tās ir viņas pamattiesības neapsūdzēt sevi un aizstāvēt savu faktu versiju un ka šīs tiesības izmantošana nekādā gadījumā nevar tikt uzskatīta kā traucējoša. Otrkārt, iesniedzēja kritizē valdības vispārējo attieksmi attiecībā uz viņas turēšanu apcietinājumā. Viņa uzsver, ka lielākoties valdība pamatojas, neminot konkrētus faktus par iespējamo aizbēgšanas, procesa traucēšanas varbūtību utt., lai arī parasti tai būtu jāatrod un jāsniedz pozitīva rakstura fakti, kas apstiprina šādas varbūtības esamību.

Atliek noskaidrot, vai atbildīgās valsts iestādes ir veikušas “īpašu uzcītību” procesa laikā. Iesniedzēja uz to atbild noliedzoši. Pirmkārt, viņa uzskata, ka viņas krimināllieta nebija īpaši sarežģīta, jo īpaši tāpēc, ka lielākā pierādījumu daļa tika savākta izmeklēšanas sākumā. Kas attiecas uz izmeklēšanas materiālu apmēru, iesniedzēja to neuzskata par pārmērīgu, salīdzinot ar citām slepkavības lietām. Runājot par lietas materiālu valodu un to salasāmību, viņa uzskata, ka runa ir par tehniska rakstura problēmām, kas attiecas uz valsts iestāžu kompetenci un kurām nav jāpasliktina viņas stāvoklis.

Otrkārt, pretēji tam, ko uzskata valdība, pati iesniedzēja un viņas advokāti nav neko darījuši, lai kavētu izmeklēšanu. Tieši pretēji, viņa pati un viņas advokāti pabeidza iepazīšanos ar lietas materiāliem 2001.gada 18.jūlijā; lietas materiāli tika nosūtīti citiem apsūdzētajiem, kuri tos sāka lasīt. Iesniedzēja nesaskata, kā var tikt attaisnota viņas turēšana apcietinājumā pēc šī iepriekš minētā datuma; tikai pašām valsts iestādēm ir pienākums atrast attiecīgus risinājumus, lai trešo personu procesuālo tiesību izmantošana neskar viņu un nepasliktina viņas stāvokli.

Kas attiecas uz laiku no 2001.gada 11.oktobra (datuma, kurā iesniedzēja tika “nodota tiesai”) līdz 2002.gada 26.jūnijam (pirmā tiesas sēde, izskatot lietu pēc būtības Rīgas apgabaltiesā), iesniedzēja uzsver, ka runa ir par deviņiem mēnešiem, kuros Latvijas iestādes nebija neko darījušas. Viņa uzskata, ka valdībai nav pamata atsaukties uz spriedumu lietā Wemhoff c. Allemagne (skat. iepriekš), lai attaisnotu šo bezdarbību; valdības minētais apgalvojums attiecas tikai uz lietas izskatīšanas termiņu tiesā un nevis uz gaidīšanas laiku, kā tas ir šajā lietā.

Apkopojot visu iepriekš minēto, iesniedzēja uzskata, ka viņas turēšanas apcietinājumā ieilgšana ir pārkāpusi Konvencijas 5.panta 3.daļu.

2. Tiesas vērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu argumentus, šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus par faktiem un tiesībām, kas nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izvērtēšanas stadijā, bet prasa izvērtēšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Neviens cits arguments par nepieņemšanu izskatīšanai netika iesniegts.

C. Sūdzība par Konvencijas 5.panta 4.daļu

Iesniedzēja sūdzas par viņas turēšanas apcietinājumā efektīvas tiesas kontroles trūkumu. Šajā sakarā viņa kritizē lēmumos par viņas turēšanas apcietinājumā pagarināšanu pārāk īso motivāciju, netaisnīgo procesu Rīgas apgabaltiesā, atbildīgā tiesneša atteikumu atļaut viņas advokātam piekļūt izmeklēšanas materiāliem un neiespējamību iesniegt atbilstošu sūdzību par turēšanu apcietinājumā tiesas izmeklēšanas stadijā. Iesniedzēja atsaucas uz Konvencijas 5.panta 4.daļu, kas lasāms šādi:

“Jebkura persona, kuru aizturot vai apcietinot atņemta brīvība, var griezties tiesā, kas nekavējoties lemj par viņas aizturēšanas tiesiskumu un nolemj viņu atbrīvot, ja aizturēšana nav bijusi tiesiska.”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Attiecībā uz iesniedzējas sūdzību par neiespējamību viņas advokātam piekļūt izmeklēšanas materiāliem valdība uzskata, ka iesniedzēja nav izsmēlusi iekšējās tiesību aizsardzības iespējas, kas viņai bija pieejamas. Šajā sakarā valdība atgādina, ka KPK 97.pants atļauj advokātam piekļūt izmeklēšanas lietas materiāliem, “sākot ar brīdi, kad personai uzrādīta apsūdzība, ja tam piekrīt par izmeklēšanu atbildīgā iestāde vai prokurors”. Kas attiecas uz iepriekš minēto nosacījumu, valdība paskaidro, ka tas ir pamatots ar nepieciešamību saglabāt lietas materiālu konfidencialitāti pirms izmeklēšanas pabeigšanas. Šajā lietā iesniedzējas advokāts nekad nav vērsies pie atbildīgā prokurora ar lūgumu saņemt pielaidi lietas materiāliem; tā vietā, lai to izdarītu, viņš ir sūdzējies tiesnesim par neiespējamību saņemt šādu pielaidi. Pat pieņemot, ka advokāts ir bijis iesniedzis lūgumus par piekļuvi lietas materiāliem mutiskā veidā, neviena no vēstulēm, kas saņemta no prokuratūras, to nepierāda. Taisnība, ka viena no šīm vēstulēm norādīja advokātam, ka “pieeja visiem lietas materiāliem būs iespējama, kad tiks pabeigta izmeklēšana”, bet šeit runa ir par vienkāršu procesuālās kārtības atgādinājumu, kas nav pietiekams, lai pierādītu, ka advokāts patiešām ir lūdzis pieeju. Tāpat valdība uzsver, ka iesniedzējas advokāts Rīgas apgabaltiesā iesniedza tikai divas rakstiskas sūdzības šajā jautājumā, kas datētas ar 2001.gada 31.janvāri un 2.maiju, lai arī kopš apsūdzības celšanas pret iesniedzēju viņš to varēja izdarīt vismaz sešas reizes. Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība uzskata, ka tā nevar būt atbildīga par 5.panta 4.daļas pārkāpumu, kamēr iesniedzēja nav izsmēlusi Latvijas tiesībās viņai pieejamās tiesību aizsardzības iespējas.

Otrkārt, runājot par lēmumu par iesniedzējas turēšanas apcietinājumā pagarināšanu motivāciju, valdība ir pārliecināta, ka, pat ja šie lēmumi neietvēra konkrētas atbildes uz aizstāvības iesniegtajiem argumentiem, tie tomēr bija saskaņā ar Konvencijas 5.panta 4.daļas prasībām. Pirms pieņemt šos lēmumus, tiesneši bija rūpīgi izskatījuši lietas materiālus un uzklausījuši abu pušu paskaidrojumus, kā to prasa KPK 76.pants. Tādējādi valdība uzskata, ka iesniedzējas sūdzība ir “formāla rakstura”, un aicina Tiesu ņemt vērā “saturu, nevis formu”.

Treškārt, kas attiecas uz apgalvoto netaisnīgo procesu par iesniedzējas turēšanu apcietinājumā, valdība uzskata, ka fakts, ka iesniedzējas advokāts nevarēja sniegt repliku uz prokurora paskaidrojumiem, nevar kā tāds tikt uzskatīts par pretrunā esošu vienlīdzīgu iespēju principam. Tāpat valdība uzskata par kļūdainu iesniedzējas apgalvojumu par apstrīdēto lēmumu vienādo rakstību; šajā sakarā valdība norāda uz vairāku šo lēmumu atšķirīgo tekstu, lai secinātu, ka tie nebija iepriekš sagatavoti, apmainot tajos tikai vārdus un datumus. Jebkurā gadījumā valdība uzskata, ka tikai galīgie lēmumi, kurus pieņēmusi apelācijas kārtībā Rīgas apgabaltiesa, ir ņemami vērā šajā jautājumā.

Ceturtkārt, valdība uzskata, ka laika intervāls, kurā pirmās instances tiesa un apgabaltiesa izvērtēja iesniedzējas turēšanas apcietinājumā likumīgumu pirms 2001.gada 11.oktobra, bija saprātīgs un atbilda 5.panta 4.daļas prasībām. Kas attiecas uz regulāras tiesas kontroles trūkumu pēc šī datuma, proti, pēc izmeklēšanas materiālu nosūtīšanas tiesai, valdība to tāpat neuzskata par pretrunā iepriekš minētajam pantam. Tiklīdz apsūdzētais ir “nodots tiesai”, viņa turēšanas apcietinājumā nepieciešamību izvērtē tas pats tiesnesis, kas atbildīgs par lietas iztiesāšanu. Ja tiesnesis vienreiz ir nolēmis, ka lietas apstākļi un apsūdzētā personība attaisno viņa turēšanu ieslodzījumā, ir maz iespējams, ka aizstāvība varētu iesniegt jaunus argumentus, kas atspēkotu lietas materiālos esošo informāciju un kas varētu mainīt tiesneša lēmumu. Tādējādi valdība secina, ka šāda kontrole būtu tīri formāla rakstura.

Apkopojot visu iepriekš teikto, valdība aicina Tiesu atzīt, ka nav noticis 5.panta 4.daļas pārkāpums.

b) Iesniedzēja

Atsaucoties uz lietas materiāliem, iesniedzēja uzskata, ka viņa ir izsmēlusi viņai pieejamās iekšējās tiesību aizsardzības iespējas, jo pat pirms lietas pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas viņa iesniedza vairākas sūdzības šajā sakarā. Tāpat sakarā ar prokuratūras veiktajām dažādām izmeklēšanas darbībām lūgumu par pieeju lietas materiāliem viņas advokāti vairākas reizes izteica mutiskā veidā. Tomēr visi šie aizstāvības lūgumi palika bez atbildes. Savā 2000.gada 30.oktobra sūdzībā, kas tika adresēta Ģenerālprokuratūrai (skat. iepriekš), iesniedzēja kritizēja prokuroru šādu attieksmi; tomēr tam nesekoja nekāda reakcija. 2000.gada 10.decembrī viņa iesniedza Ģenerālprokuratūrai otru sūdzību, kas bija līdzīga pirmajai. Ar 2001.gada 8.janvāra vēstuli prokuratūra noraidīja iesniedzējas sūdzības, pamatojoties uz to, ka tās nefigurēja nevienā likumīgi sastādītā protokolā; prokuratūra piebilda, ka visi lietas materiāli tiks uzrādīti iesniedzējai tad, kad tiks pabeigta lietas izmeklēšana. Iesniedzēja uzskata, ka viņa nevar būt atbildīga par atbildīgā prokurora bezdarbību vai nolaidību, nesastādot šādu protokolu. Iesniedzēja uzskata, ka viņas lūgumi par pieeju lietas materiāliem ir pierādīts fakts; viņa jo īpaši atsaucas uz spriedumu lietā Schöps c. Allemagne (Nr.25116/94, CEDH 2001–I), saskaņā ar kuru “šāda lūguma vienkāršs trūkums lietas materiālos nav pietiekams pats par sevi, lai pierādītu, ka tas nebija iesniegts” (op.cit., 46.punkts).

Iesniedzēja uzskata, ka, sākot ar 2001.gada 18.maiju, viņa beidzot varēja piekļūt lietas materiāliem; tomēr vienā reizē prokuratūra viņai uzrādīja tikai daļu no lietas materiāliem un, vēl jo vairāk, ar ievērojamu laika atstarpi. 2001.gada 5.jūlijā un 1.augustā viņa sūdzējās Ģenerālprokuratūrā, kura ar attiecīgi 30.jūlija un 7.augusta vēstulēm noraidīja viņas sūdzības bez jebkādas motivācijas.

Kas attiecas uz lēmumu par iesniedzējas turēšanas apcietinājumā motivāciju, iesniedzēja uzskata, ka nacionālām tiesām no 5.panta 4.daļas izriet skaidrs pienākums rūpīgi sniegt motīvus, kas prasa apsūdzētā turēšanu apcietinājumā. Šāda motivācija ir nepieciešama, lai tiesas atbildētu par saviem lēmumiem, nodrošinātu turēšanas apcietinājumā tiesas kontroles atklātību un atļautu apsūdzētajam izveidot aizstāvības stratēģiju; tādējādi šāda prasība nav tikai “formāla”. Šajā lietā Latvijas tiesnešu pieņemtā motivācija bija acīmredzami nepietiekama.

Visbeidzot, iesniedzēja apstrīd valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru regulāra tiesas kontrole pēc izmeklēšanas materiālu nosūtīšanas tiesai būtu “tīri formāla”. Lai uzzinātu, vai apsūdzētā turēšana apcietinājumā ir likumīga, atšķiras no tādiem jautājumiem par lietas būtību kā viņa vainīgums vai vienkārši pierādījumu pietiekamība, lai uzsāktu lietas izskatīšanu pēc būtības. Jebkurā gadījumā jaunatklātie fakti nav vienīgie, kas pamato apsūdzētā atbrīvošanu; parasts laika notecējums prasa regulāri pārbaudīt par un pret apstākļu pastāvēšanu, lai turētu apsūdzēto ieslodzījumā. Latvijas tiesības neparedz nekādu atbilstošu turēšanas apcietinājumā likumīguma pārbaudi tiesas izmeklēšanas stadijā. Pat ja praksē Rīgas apgabaltiesas tiesnesis ir patiešām izskatījis iesniedzējas 2001.gada 12.oktobra lūgumu par atbrīvošanu no apcietinājuma, šis lūgums tika noraidīts vēstules veidā, nenoorganizējot tiesas sēdi un nedodot iesniedzējai atbilstošu iespēju iesniegt savus paskaidrojumus.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, iesniedzēja uzskata, ka Konvencijas 5.panta 4.daļas daudzie pārkāpumi ir notikuši viņas lietā kā pirms, tā pēc lietas nodošanas Rīgas apgabaltiesai.

2. Tiesas vērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu argumentus, šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus par faktiem un tiesībām, kas nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izvērtēšanas stadijā, bet prasa izvērtēšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Neviens cits arguments par nepieņemšanu izskatīšanai netika iesniegts.

D. Sūdzība par Konvencijas 6.panta 1.daļu

Iesniedzēja sūdzas, ka kriminālprocesa ilgums ir pārkāpis “saprātīguma” prasību Konvencijas 6.panta 1.daļas izpratnē, kuras uz lietu attiecināmā daļa ir lasāma šādi:

“Ikvienam ir tiesības, nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu (..) lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos (..) tiesā.”

1. Pušu argumenti

a) Valdība

Valdība atgādina, ka, saskaņā ar Tiesas nemainīgo praksi, procesa ilguma saprātīgums tiek izvērtēts, ņemot vērā lietas apstākļus un Tiesas praksē izstrādātos kritērijus, jo īpaši lietas sarežģītību, iesniedzēja un atbildīgo valsts iestāžu rīcību. Šajā lietā, ņemot vērā visus iepriekš minētos kritērijus, valdība uzskata, ka procesa ilgums nepārkāpj 6.panta 1.daļu.

Kas attiecas uz lietas sarežģītību, valdība atgādina, ka iesniedzēja tika apsūdzēta par sevišķi smaga nozieguma pasūtīšanu un finansēšanu un ka šo noziegumu izpildīja četras personas. Tādējādi nacionālām valsts iestādēm bija jāizvērtē katra līdzapsūdzētā loma un motīvs, lai konstatētu nozieguma kopējo ainu. Tām vajadzēja nopratināt katru no līdzapsūdzētajiem, veikt viņu liecību konfrontāciju, nopratināt vairākus lieciniekus par katru no apsūdzētajiem (atsevišķi liecinieki tika nopratināti vairākas reizes), izpētīt iesniedzējas dzīvesvietā un darba vietā izņemtos dokumentus un priekšmetus. Tāpat prokuratūrai bija jāveic izmeklēšana, iesaistot Interpolu, par iesniedzējas un cietušās ceļojumu mērķi uz Vāciju, Šveici un Lihtenšteinu. Visbeidzot, bija nepieciešams nopratināt divdesmit septiņas personas, ar kurām cietušajai bija telefona sarunas pirms viņas nāves.

Tāpat valdība atgādina, ka iesniedzēja bija apsūdzēta komerciālajā uzpirkšanā pastiprinošos apstākļos. Prokuratūrai bija ļoti rūpīgi jāizmeklē šī apsūdzība, jo no paša sākuma šīs finansiāla rakstura mahinācijas bija pieņemtas kā I.S. slepkavības galvenais motīvs. Proti, bija nepieciešams konstatēt iesniedzējas vainu finanšu noziegumā, lai noteiktu viņas lomu slepkavībā. Lai to izdarītu, prokuratūrai bija jāizskata liels daudzums dokumentu, kas bija saistīti ar iesniedzējas kā valsts uzņēmumu administratores aktivitātēm; nopratināt viņas kolēģus, kas bija administratori vai bijušie administratori, kuri arī varēja būt iesaistīti korupcijā; izprasīt informāciju no visām Latvijas komercbankām, lai noskaidrotu, vai iesniedzēja bija tajās atvērusi kontus un apstiprinošas atbildes gadījumā, kādi finansiāli darījumi tajos tika veikti.

Apkopojot visu iepriekš teikto, iesniedzējas lieta bija sarežģīta. Lieta arī sastāvēja no vairākiem sējumiem. Tādējādi šāda daudzuma dokumentu izpēte prasīja daudz laika.

Runājot par iesniedzējas rīcību, valdība vispirms atgādina, ka izmeklēšanas laikā iesniedzēja vairākas reizes mainīja savas liecības. Nopratinot iesniedzēju 2000.gada 1.jūnijā, viņa noliedza, ka viņai bija finansiāla rakstura saites ar I.S., un atzina, ka nepazīst līdzapsūdzēto I.F. Tomēr pēc piecām dienām, 6.jūnijā, viņa atzina, ka pazīst viņu. Tāpat kā attiecībā uz Konvencijas 5.panta 3.daļu, valdība uzskata, ka šāda iesniedzējas rīcība apšaubīja ticamību visam tam, ko viņa teica, un prokuratūrai vajadzēja rūpīgi pārbaudīt visas viņas liecības. Papildus, 2000.gada 29.jūnijā un 2001.gada 30.aprīlī iesniedzēja atteicās atbildēt uz prokurora jautājumiem; pirmajā reizē viņa teica, ka ir slima, un otrajā reizē viņa tā rīkojās, protestējot pret viņai uzrādītās apsūdzības “absurdumu”.

Bez tam valdība atgādina, ka, tā kā iesniedzējas advokāti neieradās laikā, kad viņu klientei tika uzrādīta galīgā apsūdzība, prokuratūrai vajadzēja atlikt šo darbību; tādējādi prokuratūra lūdza iesniedzējas turēšanas apcietinājumā pagarinājumu līdz 2001.gada 18.maijam. Visbeidzot, piecu mēnešu laikā pirms iesniedzējas nodošanas tiesai, iesniedzēja un viņas līdzapsūdzētie iepazinās ar izmeklēšanas materiāliem; lai arī pati iesniedzēja pabeidza to darīt 2001.gada 18.jūlijā, viņas līdzapsūdzētie pabeidza iepazīšanos ar lietas materiāliem vēlāk, 2001.gada 5.oktobrī. Īsumā visi iespējamie kavējumi procesā bija, pateicoties iesniedzējas rīcībai.

No otras puses, valdība uzskata, ka nekādu būtisku kavējumu nevar pārmest Latvijas iestādēm. Visas izmeklēšanas darbības prokuratūra veica, cik vien ātri iespējams un īpaši ātri, kā to parāda lūgumu par iesniedzējas turēšanas apcietinājumā pagarināšanu motivācija, kuru prokurors iesniedza tiesām. Kas attiecas uz tiesas izmeklēšanas stadiju, valdība atgādina, ka pirmā tiesas sēde sākotnēji tika nolikta uz 2003.gadu; tomēr Rīgas apgabaltiesa nolēma piešķirt lietai prioritāti un izskatīt to ātrāk, nekā paredzēts.

Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība lūdz Tiesu atzīt, ka nav noticis Konvencijas 6.panta 1.daļas pārkāpums.

b) Iesniedzēja

Iesniedzēja neiesniedz atsevišķus paskaidrojumus par šo sūdzību. Tomēr viņa atgādina, ka KPK 241.pants uzliek pienākumu par lietu atbildīgajam tiesnesim uzsākt lietas izskatīšanu divdesmit dienu vai viena mēneša laikā, skaitot no lietas materiālu saņemšanas brīža. Viņas lietā šī tiesību norma nav ievērota. Apkopojot visu iepriekš minēto, šī procesa ilgums ir pārkāpis Konvencijas 6.panta 1.daļu.

2. Tiesas vērtējums

Tiesa uzskata, ka, ņemot vērā pušu argumentus, šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus par faktiem un tiesībām, kas nevar tikt atrisināti šajā sūdzības izvērtēšanas stadijā, bet prasa izvērtēšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nevar tikt atzīta par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Neviens cits arguments par nepieņemšanu izskatīšanai netika iesniegts.

Pamatojoties uz šiem motīviem, Tiesa vienbalsīgi

Atzīst iesniegumu par pieņemamu izskatīšanai, atstājot izskatīšanu pēc būtības uz vēlāku laiku.

1 Tulkošanu veikusi Latvijas Republikas Ārlietu ministrija. Pārpublicējot un citējot atsauce uz LR Ārlietu ministriju ir obligāta.

2 No latīņu valodas: nodoms izdarīt ko nelikumīgu un paredzēt šādas darbības sekas.

[paraksts]

[paraksts]

Søren Nielsen

Christos Rozakis

Sekretārs

Priekšsēdētājs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!