Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latviešu un somu kultūru krustpunktos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 14.07.2004., Nr. 110 (3058) https://www.vestnesis.lv/ta/id/91120

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Laba ziņa jaunai nedēļai

Vēl šajā numurā

14.07.2004., Nr. 110 (3058)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latviešu un somu kultūru krustpunktos

“Es to somieti precēšu nost!” – apņēmīgi un strauji latviešu gleznotājs Janis Rozentāls iekaroja skaistās somu dziedātājas Ellijas Forseles sirdi. Novembrī viņi iepazinās, un jau Ziemassvētkos tika svinētas kāzas. Atdzimušās Latvijas pirmā vēstniece Somijā Anna Žīgure savukārt apprecējās ar pazīstamo somu žurnālistu Juku Rislaki, arī vairāku grāmatu autoru. Viņa jaunākais darbs ir par pēdējo Latvijas armijas virspavēlnieku un kara ministru Krišjāni Berķi, kura sieva bija somiete Hilma Lehtonena. Linards Laicens iemācījās somu valodu, lai varētu pārtulkot eposu “Kalevala”, par ko Somijas valdība viņam piešķīra ordeni. Zentai Mauriņai tieši saskarē ar Somiju radās atziņa, kas kļuvusi par aforismu, – mazas tautas var būt lielas ar savu gara spēku.Meklējot latviešu un somu kultūru krustpunktus, Latvijas muzejnieki jau otro gadu devās ceļojumā pa Somiju.

Dabā un cilvēkos

SOMIJA2003.PNG (102652 bytes)
Piemineklis somu brīvības cīnītājiem Savonlinnas parkā: Ticība, Mājas un pāri visam – Tēvija
Foto: Andris Kļaviņš

Kallio – klints. Tas ir pirmais somu vārds, ko Vija mums iemāca. Esam vairāk nekā trīsdesmit, pilns lielais autobuss. Kodols ir muzejnieki – no Pārdaugavas un paša Rīgas centra, no Madonas, Tukuma, Tērvetes, Dobeles un Aizkraukles. Ir vēl arī augstskolu profesori, redaktori, daži inženieri un ekonomisti. Gribam baudīt tūkstoš ezeru zemes dabu un baltās naktis, skatīt vietas, kas ierakstītas Latvijas kultūrvēsturē. Kopā ar mums ir Ellijas un Jaņa Rozentālu mazdēls Atis un viņa dzīvesbiedre Vija. Atis kā mūzikā klausās somu valodā, bet pats pārāk drošs runātājs nav. Toties Vija runā tekoši un ar lielu prieku izglīto arī mūs. Somijā mūsu pavadoņi ir arī tulkotāja Ilze Matisone, kas te dzīvo jau devīto gadu, un profesors Sepo Vīkari, ar kuru muzejnieki iepazinušies pagājušajā ceļojumā.
Jau Latvijā pārāk jauku vasaru neredzējuši, uz labu laiku necerējām. Atcerējāmies Astrīdes Ivaskas brīdinājumu: “Ja Somijā līst, tad ne tikvien no augšas, bet arī no apakšas un sāniem” (grāmatā “Līču loki”). Un Jukas Rislaki grāmatā par “Somiju, kluso slēpotāju zemi” minēto aptauju par to, kas ir laime. Pirmajā vietā somi liekot “savas mājas” un otrajā “saulainu laiku”. Tikai pēc tam sekojot tādas vērtības kā godīgums, dzīvesbiedru uzticība, brīvība būt pašam un “nupat iztīrīta māja”. Mēs tomēr tikām lutināti: vēji nebija auksti un lija tikai vienu dienu. Tiesa, tā bija tieši Helsinku dzimumdiena un lietus pamatīgi samērcēja krāšņo ielu gājienu ar tango ritmiem un stipri maz apģērbtu dejotāju priekšnesumiem. Mums tā bija pēdējā diena Helsinkos, tāpēc lielāko laiku pavadījām muzejos un izstāžu zālēs.

Pārdomām un iedvesmai

Mūsu muzejniekus Somijas pieredze interesē arī tāpēc, ka te jau sen pastāv gan nacionālie, gan pašvaldību un privātie muzeji. Latvijā viens no pirmajiem privātajiem muzejiem ir Annas Brigaderes “Sprīdīši”, kurus saskaņā ar rakstnieces novēlējumu mantojusi Rapu ģimene. Pats sai-mnieks Jānis Rapa palicis mājās saimniekot un uzņemt ciemiņus. Pieredzes braucienā sūtīta dzīvesbiedre Rasma, kam ikdienā visvairāk iznāk rūpēties par muzeju. Elzas Stērstes un Edvarta Virzas mazmazmeitu Diānu Janci uz braucienu mudinājusi viņas māmiņa Anna Žīgure. Ģimene nolēmusi izveidot Billītēs dzejnieku cienīgu muzeju, kam savus impulsus varētu dot arī Somijas iespaidi.
Rakstniecības, teātra un mūzikas muzeja direktora vietniece Gaida Jablovska vislielāko rūpi tur par Raiņa un Aspazijas māju Baznīcas ielā, kas beidzot kļuvusi par valsts īpašumu. Top projekta pieteikums ES struktūrfondiem. Un ieceres ir lielas. Ko vērtīgu izdevies ieraudzīt Somijā? Gaida domā, ka daudz: “Zinātnes centrā “Heureka” es apbrīnoju neiedomājami dažādos un asprātīgos bērnu un pusaudžu iesaistīšanas veidus. Ļoti labi tiek izmantotas arī kino iespējas. Kā redzams, tam visam pamatā ir nopietna pedagoģiskā programma. Mūsdienu mākslas muzejā “Kiasma” mani pārsteidza modernās tehnoloģijas, kas ļauj slaidus rādīt ar lielu klātbūtnes efektu, uzreiz trīs dimensijās. Mannerheima muzejā mani pilnīgi atbruņoja tā lielā

SOMIJA2001.PNG (154573 bytes)
Klintis, ezeri un meži – tā ir Somijas bagātība
Foto: Andris Kļaviņš

uzmanība, ar kādu tiek sagaidīts katrs apmeklētājs. Ienācu viena, ar karti rokā, skatījos, ar ko sākt. Tūlīt man tika piedāvāta programma somu, angļu, vācu, franču vai krievu valodā. Un muzeja speciālists vienā mierā mani vienu pašu izvadāja pa visām telpām, atbildēja uz maniem jautājumiem un vēl piedāvāja tikšanos ar Mannerheima fonda vadītāju, no kā gan man laika trūkuma dēļ vajadzēja atteikties.”

Saskares punktu tik necerēti daudz

Daži pa Somiju bija ceļojuši jau vairākkārt, dažiem šī bija pirmā iepazīšanās. Protams, ja neskaita Alekša Kivi un Fransa Emila Sillanpē romānus, Hellas Vuolijoki lugas, Somijas zviedrietes Tuves Jansones pasakas par trollīšiem Muminiem un Jana Sibēliusa simfonijas. Arī somu dziedātāju pastāvīgo klātbūtni Baltijas un Ziemeļvalstu dziesmu svētkos un folkloras kopu līdzdalību starptautiskajos tautas mākslas svētkos “Baltica” un “Sudmaliņas”. Katrs kaut ko bija dzirdējis arī par “Kalevalas” ilustrāciju autoru Akseli Gallenu–Kallelu un izcilo arhitektu Alvaru Ālto. Visi atcerējās, ka Rūdolfs Blaumanis sava īsā mūža pēdējos mēnešus pavadījis Takaharju sanatorijā, daži zināja, ka arī pazīstamā režisora un aktiera Jēkaba Dubura dzīves pavediens pārtrūka Somijā. Par ciemošanos “pie Blaumaņa” un “pie Dubura”, par iespaidiem Sillanpē un Sibēliusa dzimtajās vietās un Rozentālu dzimtas saitēm ar Somiju būs atsevišķs stāsts. Šoreiz – par dažām atklāsmēm, kas nāca negaidītas.
Aizgājām uz Helsinku Veco kapsētu, lai pakavētos pie Forselu dzimtas kapiem, kur pirms pārbedīšanas dzimtenē zemes klēpī tika guldīts Janis Rozentāls. Mazliet tālāk atrodas Ellijas Rozentāles māsīcas Mailas Talvio un viņas vīra Josepi Jūliusa Mikolas kapu kopiņas. Vija zināja stāstīt, ka Maila bijusi ļoti skaista un Janis Rozentāls viņu vairākkārt gleznojis. Maila esot arī mākslinieka pēdējais portrets.
Sastapšanos ar Mailu Talvio kā ievērojamu savas dzīves notikumu novērtējusi Zenta Mauriņa. Autobiogrāfiskās triloģijas otrajā grāmatā “Iedrīkstēties ir skaisti” viņa raksta par Mailas Talvio lekcijām Rīgā un citās Eiropas pilsētās: “Skanīgāku brīvības zvanu Somija nevarēja izsūtīt pasaulē. (..) Liela un slaida viņa stāvēja klausītāju priekšā melnā tērpā ar baltu mežģīņu apkakli un grieķisko matu mezglu pakausī. Par spīti saviem sešdesmit pieciem gadiem viņa izskatījās jaunavīga, jo jaunība ir spraigums, griba darboties un ticība: “Priedes var krist, klintis sadrupt, nav varas, kas somus varētu aizdzīt no viņu dzimtenes.”(..) Viņas cēlais, apgarotais vaigs kvēloja sajūsmā.” Zenta Mauriņa savukārt uzstājusies ar priekšlasījumiem Somijā: “Mailas Talvio dibinātajā tautas augstskolā, kaut kur meža vidū, es runāju

par mazo tautu apdraudēto brīvību, un klausītavā valdīja tāda aizgrābtības atmosfēra, ka man vajadzēja mainīt temata virzienu, lai savaldītu saviļņojuma asaras. Visur, kur vien mēs ieradāmies, viņa tik krāsaini un iespaidīgi ievadīja manus priekšlasījumus, ka cilvēki, kas nepazina manas grāmatas, man dāvāja savu uzticību.”

Latviešu draugu ģimene

Kārļa Skalbes “Mūža rakstu” II sējumā varam lasīt Saulcerītes Vieses savulaik atrasto un no krievu valodas pārtulkoto latviešu rakstnieka 1908.gada 23.augusta vēstuli Josepi Juliusam Mikolam. Kārlis Skalbe raksta: “Jūsu ideja “taisīt tiltu” sāk iemiesoties arī pie mums, latviešiem. Liekas dīvaini, ka tādas tautas kā somi un latvieši, kurus gadu simtus apvienojis viens liktenis, līdz šim kultūras ziņā ir tik tālu viena no otras. Tā ir smaga kļūda, kas jālabo. (..) es sapratu, ka somi jūt paslepen tuvojoties tos pašus dzelzs tīklus, kas sen jau ietin mūsu krastus. Tādā laikā ideja “tiltu taisīt” iegūst vēl dziļāku jēgu. Ja to Krievijas mazās tautas apzinātos tikpat labi kā lielkrievi sava kulaka varu, varbūt, ka valdība ievilktu savus dzelzs nagus tikpat uzmanīgi, cik tos tagad izlaiž. Starp citu, savu nacionālo individualitāti tagad jau sāk apzināties ukraiņi un lietuvieši, nav tikai mazo tautu kopīgas organizācijas pret kopējo ienaidnieku.”
Izrādījās, ka mūsu ceļabiedrei Latvijas Universitātes profesorei Sarmai Kļaviņai vislabāk pazīstams Josepi Juliusa Mikolas vārds. Klausoties viņas stāstījumu, mums liekas, ka Helsinku Vecajā kapsētā esam atnākuši, lai pieminētu tieši šo latviešiem draudzīgo ģimeni.
Stāsta prof. Sarma Kļaviņa:
Ellijas Rozentāles māsīca Maila Talvio (1871–1951) bija ievērojama somu rakstniece un sabiedriskā darbiniece. Sākumā viņa darbojās žurnālistikā, pēc tam sarakstīja daudzus romānus (divi no tiem tulkoti arī latviski). Bet Mailas Talvio vīrs bija Eiropā pazīstams valodnieks, slāvists un baltists, Helsinku universitātes profesors Josepi Juliuss Mikola (1866–1946), viens no pirmajiem, kas analizēja aizguvumus no baltu valodām slāvu valodās.
Divas vasaras Mikolu laulātais pāris pavadīja Lietuvā laukos, mācījās leišu valodu un vāca folkloru. 1895.gada vasarā viņi apmeklēja arī Latviju un Jelgavā Dziesmu svētku laikā iepazinās ar Kārli Mīlenbahu, ģimnāzijas vācu valodas skolotāju un latviešu valodniecības celmlauzi. Sākās sarakste. 1896.gada februārī Helsinku profesors, kas starp citu bija 13 gadu jaunāks par latviešu valodnieku, raksta, ka viņš ir visu sagatavojis, lai Kārlis Mīlenbahs varētu Helsinku universitātē pretendēt uz doktora grādu valodniecībā, un sīki apraksta, kādi dokumenti ir jāiesniedz un kā tie sagatavojami, pat apsola uzrakstīt vajadzīgo iesniegumu somu valodā. Diemžēl rūpes par ģimeni un rocība neļāva mūsu valodniekam izmantot šo somu profesora sagādāto iespēju.
1920.gadā profesora Mikola Latvijas Universitātē nolasīja sešas lekcijas vācu valodā par somu kultūru, bet 1930.gadā – vienu lekciju latviešu valodā par somu un baltu valodu sakariem.
Helsinku profesors ir viens no nedaudzajiem ārzemju valodniekiem, kam piešķirts Latvijas Universitātes Goda biedra tituls (1921).
Tikpat negaidīts un iepriekš neplānots mūsu ceļojumam cauri sāka vīties somu brīvības cīņu motīvs. Andris Kļaviņš tikko bija piedalījies Pirmā pasaules kara laikā kritušo somu kalnu strēlnieku atjaunotā pieminekļa atklāšanā Engures pagasta Klapkalnciemā. “Latvijas Vēstneša” 2.jūnija numurā publicēts viņa raksts “Likteņbrāļi”, kurā viņš velk paralēles starp latviešu un somu tautu likteņiem: “Tiklab latviešu strēlnieki, kā šie somu kalnu strēlnieki gribēja tikai vienu – brīvību un neatkarību savai tēvzemei, bet gan vieniem, gan otriem nācās liet asinis svešu varu izraisītos karos.” Savonlinnas skaistajā parkā Andris pievērsa mūsu uzmanību piemineklim, kas tik vareni rāda trīs galvenos somu tautas simbolus: Isanmaa, Uskonto, Koti – Ticība, Mājas un pāri visam – Tēvija.

Aina Rozeniece, “LV’’

aina.rozeniece@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!