Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Konrāds Pētersons - "Lielais latvietis". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.06.2004., Nr. 96 https://www.vestnesis.lv/ta/id/90010

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Zirgu pases - ne vairs tikai muzejos

Vēl šajā numurā

16.06.2004., Nr. 96

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Konrāds Pētersons – “Lielais latvietis”

PETERSONA MAJA.PNG (123738 bytes)
Māja Pārdaugavā, Mazajā Nometņu ielā 92, kur K. Pētersons dzīvoja līdz emigrēšanai 1944. gadā
Foto: Alma Edžiņa

Latvija un Īrija

Latvija uzņemta Eiropas Savienībā 2004. gada 1. maijā, laikā, kad ES prezidējošā valsts ir Īrijas Republika. Esam kļuvuši, kā izteikusies mūsu eirokomisāre Sandra Kalniete, par jaunas ģimenes pilntiesīgu locekli. Tikai daudzi jaunie radiņi mums tādi pasvešāki, un arī par mums viņi maz zina. Sacīto varētu attiecināt arī uz Īriju, kaut gan pēdējos gados daudzi latvieši to iepazinuši un iepazīst kā viesstrādnieki visai dažādos darbos: Īrija uzņem apmēram 50 000 viesstrādnieku no Austrumeiropas, un līdz 10 000 (ja atmiņa mani nepieviļ) nāk no Latvijas.
No otras puses, Īriju daudzina kā pozitīvu, gandrīz vai hrestomātisku piemēru Latvijas nākotnes attīstībai, un Ministru prezidents kā vienu no Latvijas nākotnes iespējamiem mērķiem minējis – ekonomisko rādītāju ziņā sasniegt un apsteigt Īriju. Patiešām, Īrija ir “zaļa” Eiropas nomales valsts ar 3,9 miljoniem iedzīvotāju, teritorijas ziņā aptuveni līdzīga Latvijai, tikpat kā bez derīgiem izrakteņiem un ievērojamiem enerģētiskiem resursiem. Pirms Īrijas iestāšanās Eiropas Savienībā (1973) situācija tur atgādināja Latviju šodien. Turklāt astoņdesmito gadu vidū Īriju skāra ekonomiska un sociāla krīze (20% bezdarbnieku), iekšzemes kopprodukts vēl 1987. gadā bija 62% no ES vidējā valsts nacionālā kopprodukta, tā joprojām skaitījās klasiska emigrācijas zeme (galvenokārt uz ASV). Īrijas ekonomisko brīnumu izskaidro ar tās spēju izstrādāt efektīvu ekonomiskās attīstības programmu un rīkoties saskaņā ar to, ieguldīt ES struktūrfondus mērķtiecīgi infrastruktūras sakārtošanā, formulēt skaidri savas nacionālās prioritātes, sakārtot valsti un veidot inovācijām draudzīgu nodokļu politiku. Kaut arī pēdējos gados Īrijas attīstības tempi ir pagausinājušies un rādītāji vairs nav no pašiem augstākajiem, tomēr 10–15 gados šī valsts sasniegusi ļoti daudz, pārsniedzot ES vidējo līmeni un dinamiski attīstoties, tādēļ tā patiešām mums ir paraugs.
Tiktāl par Īriju, par kuru, atkārtoju, vidusmēra latvietis, kas tur nav nokļuvis, zina samērā maz, un vēl jo mazāk īri zina par Latviju un latviešiem. Mūsu ekonomiskie un kultūras sakari pagātnē nav bijuši izteikti un sazaroti, maz latviešu pagātnē ir uzturējušies šajā valstī. V. Krasnaja grāmatā (1938) par latviešiem svešumā un latviešu enciklopēdijās šie kultūrsakari pat nav pieminēti. Gada sākumā mūsu tautietis, Briselē strādājošais LZA goda doktors Bruno Deksnis aicināja mani kaut ko pastāstīt par, viņaprāt, Īrijai nozīmīgāko latvieti – inženieri, revolucionāru un kūdras izstrādes celmlauzi Konrādu Pētersonu (1888–1981), jo zināja, ka mūsu, Stradiņu ģimene kādreiz bijusi saistīta ar Pētersonu ģimeni. Izdarīt to nav bijis tik viegli, un bez profesora Jāņa Langina (Toronto) un Īrijas latviešu kopienas senākās pārstāves, tautietes Silvijas Džonsas (Dublinā) laipnā atbalsta maz būtu varējis izdarīt.
Savācot pieejamo literatūras informāciju, paša atmiņas un saņemtās vēstuļu ziņas, veidojas savdabīga cilvēka portrets. Konrādu Pētersonu varbūt nevajadzētu dēvēt ne par izcilu inženieri, ne par izcilu sabiedrisko darbinieku, taču izcila personība viņš neapšaubāmi bija, reizē kā individualitāte, reizē kā laikmeta atspulgs, tipisks pārdzīvotajam gadsimtam latviešu vēsturē. Un vienlaikus viņš ir ne tikai vēsturiska saitīte starp latviešu un īru tautām, bet arī rosinājums pārdomām par abu nāciju likteņu kopību.

PETERSONS-1.PNG (110649 bytes)
“Pētersona pīpju tirgotava” Dublinā

 

Jaunības gadi revolūcijā

Konrāds Pētersons ir bijis puika no Āgenskalna (viņa vecāki, šķiet, te gan ienākuši no Zemgales). Viņa tante Lizete Kalniņa no Zaļeniekiem bija Aspazijas un Raiņa tuva paziņa, brālēns – ievērojams gleznotājs Voldemārs Matvejs. Arī Konrāda māsa Regīna figurē Raiņa sarakstē kā Maijziedīte – viņa bija skolotāja, vīra uzvārdā vēlāk Paščenko. Pats Konrāds dzimis 1888. gada 15. oktobrī Rīgā, mācījies Tīlo (Tīlava) pamatskolā, Mangaļu jūrskolā. 17 gadu vecumā iekļāvies revolucionārā kustībā, kopā ar J. Dubelšteinu, F. Grīniņu un vēlāk slaveno gleznotāju Ģedertu Eliasu iesaistījies kaujinieku vienībās, kas uzbruka žandarmērijas, soda ekspedīciju dragūnu un vācbaltiešu “zelbstšuca” atbalsta punktiem Zasulaukā, Sarkandaugavā. Kā izriet no pazīstamā sociāldemokrāta Feliksa Cielēna atmiņām “Laikmetu maiņā”, Konrāds Pētersons ir piedalījies arī slavenajā uzbrukumā Rīgas prefektūrai (slepenpolicijai) 1906. gada 18. janvārī J. Lutera–Bobja un citu revolucionāru atbrīvošanai, ko tik spilgti atainojis Alberts Bels romānā “Saucēja balss”. Šī epizode ir apcerēta vēsturnieku darbos plaši, arī “Latvijas revolucionāro cīnītāju piemiņas grāmatā” un F. Cielēna memuāros, neiztirzāšu to sīkāk.
Vēlāk pats Pētersons, dzīvojot trimdā Ņūfaundlendā, par sevi stāstīja jaunam latviešu zēnam Jānim Langinam (tagad – zinātņu vēstures profesors Toronto universitātē). Lūk, fragments no Jāņa Langina atmiņām:
Iepazinos ar Konrādu kā mazs knauķis, kad viņš pirmo reizi atbrauca uz Ņūfaundlendi apciemot savu meitu. Viņa vienīgā meita Pamela bija apprecējusi īru ārstu un dzīvoja Stīvenvil Krosingā kādus 80 kilometrus no pilsētas, kur mana ģimene bija apmetusies. Vēlāk, pēc kundzes nāves, viņš atbrauca pie meitas uz pastāvīgu dzīvi un diezgan bieži mēroja ceļu pie mums, palika mūsu mājās un tur pakavējās reizēm veselām nedēļām. Skatoties atpakaļ uz tiem laikiem, par Konrādu varu teikt sekojošo: Konrāds bija fenomenāli, gandrīz neticami stiprs un enerģisks cilvēks. Atceros vienus Jāņus mūsu mazā latviešu trimdas saimītē Ņūfaundlendā, kad Konrāds, kuram jau bija 80 gadi pāri, nodzēra visus jāņotājus zem galda un nākošā rītā sešos, kamēr visi mocījās ar paģirām gultās, bija augšā un rušinājās pa dārzu. Viņš bija liels un veiksmīgs dārznieks un katrreiz palīdzēja manai mammai dārzā. Domāju gan, kad viņš bija pusaudzis un piedalījās slavenā uzbrukumā Centrālcietumam, viņam vajadzēja būt īstam dabas spēkam.
Jūs droši vien zināt par šo uzbrukumu, kur Konrāds un grupa kaujinieku iebruka Centrālcietumā, kamēr pagalmā stāvēja krievu dragūnu vienība, atbrīvoja dažus savus biedrus un aizbrauca policijas priekšnieka karietē. (..) Konrāds man stāstīja, kā vēlāk viņš bēga no cara terora, noslēpies uz kuģa, kurš brauca uz Skotiju ar dažiem cīņas biedriem. Daži bija noslēpušies kartupeļos un daži linos. Tos, kuri bija kartupeļos, atrada un turpat uz kuģa nošāva, bet tie, kuri bija linos, bija pārcēlušies uz viena sabiedrotā mazo kajīti, kur viņi pavadīja vairākas dienas un naktis sēžus, sastinguši uz vienas gultas, gaidot, kurš nāks šaurā kajītē iekšā. Kad nolēca no kuģa Skotijā, viņi gandrīz nevarēja staigāt un tika pieņemti kā varoņi angļu arodbiedrībās.

PETERSONS-2.PNG (91537 bytes)
Pīpe no K. Pētersona kolekcijas

Īrijā – ceļš uz augšu

Un Langins turpina: “Pēc tam viņš aizbrauca uz Īriju, kur Konrādam attāls radinieks dzīvoja un bija palicis ļoti turīgs, ražojot slavenas pīpes no dzintara (Peterson Pipes Dublinā vēl pastāv kā slavena pīpju kompānija, kuras produktus augstu ciena kolekcionāri, bet kompānija sen vairs nav Pētersonu ģimenē). Īrijā Konrāds izmācījās par kūdras inženieri, apprecējās ar īru meiteni un turpināja savu revolucionāro darbību. Konrāds stāstīja, ka viņš kā jauns puika bija palicis par sociāldemokrātu daļēji lauku skolotāju ietekmē Zemgalē. (..)
Iestājies jūrskolā, viņš svētdienas regulāri pavadīja skolas cietumā par latviešu valodas runāšanu skolā. Rusifikācija sita augstu vilni, un Konrāds palika arvien radikālāks. Beidzot no skolas viņu izmeta, un viņš dabūja “vilka pasi”. Pienāca piektais gads, un Konrāds piedalījās asiņainā janvāra demonstrācijā. Lecot pār sētu, viens kazāks ar šķēpu mēģinājis viņam iedurt dibenā, bet šķēps ķēris biezo mēteļa muguru un iznācis viņam aiz pakauša. Vēlāk bija aktīvs kaujinieks Rīgā un laukos. Šie revolucionārie instinkti palika ar Konrādu visu mūžu. Īrijā viņš iestājās IRA kustībā un piedalījās slavenā Lieldienas sacelšanās 1916. gadā Dublinā. Sagūstītu viņu palaida vaļā samērā ātri. Konrāds katrreiz man stāstīja, cik neticami civilizēti angļi pret cietumniekiem uzvedās, salīdzinot ar krievu represīviem orgāniem. “Iedomājies, viņš man teica, kara laikā, kad angļiem gāja tik slikti frontē, viņi apgājās tik maigi ar dumpiniekiem, kuriem bija kontakts ar vācu aģentiem. Viņiem juridiski bija tiesības mūs visus ar ieročiem rokā nošaut, un krievi būtu to darījuši. Angļi tikai pakāra 16 vadoņus.” Protams, viņš nebija naivs par komplicētākiem iemesliem, kāpēc angļi bija tik maigi: viņš ļoti mīlēja Īriju un bieži man stāstīja par angļu vardarbībām Īrijā. Viņš uzskatīja, ka Īrija bija bēdīgākais piemērs visā angļu koloniālajā vēsturē, daudz sliktāks par viņu uzvešanos Āfrikā un citur. Viņš arī mēdz salīdzināt Īrijas un Latvijas situāciju, uzskatot tās par ļoti līdzīgām koloniālām situācijām.”

Komentējot šīs cieņas un simpātiju pilnās rindas, piebildīšu, ka Konrāds Dublinā nokļuva pie sava tēvoča Kārļa Pētersona, kas šo pīpju bodi bija izveidojis jau 19. gadsimtā (1865. g.) kopā ar brāļiem Kopiem (leģendārā pīpju bode ar nosaukumu “Peterson of Dublin” pastāv vēl šobrīd Dublinas Grafton Street kā liecība latviešu uzņēmībai, kaut arī īpašnieki sen jau ir citi). Konrāds pats iestājās Dublinas augstskolā, vēlāk Īrijas Nacionālajā universitātē (dib. 1909.g.), College of Sciences (Dublinā), kur mācījās inženierzinātnes, vienlaikus būdams ļoti aktīvs studentu sabiedriskajā dzīvē. Viņš beidza universitāti 1913.gadā kā būvinženieris, studiju gados regulāri sarakstījās ar Raini, kurš jauno cilvēku savās 1907.–1912.gada dienasgrāmatās piemin 12 reižu.
Jau 1907.g. 23.oktobrī Rainis no Kastanjolas rakstīja Konrādam: “Svarīgas cīņas dzīvē neatrauj no mācīšanās darba, bet tikai uztura garīgo interesi svaigu, un tad jau arī mācības darbi veicas labāk, – tas priekš Tevis tagad svarīgāk, jo labs cīnītājs spēj būt tik tas, kam ir garīgi ieroči. Dzimtenē steigties tagad nav vairs tāda vajadzība, cīņā dzimtene pamazām sākusi pieņemt citādu veidu, asās formas ir izzudušas, sākusies lēna saimnieciska un konstituc. attīstība. Tur vajag cīnītāju taisni garīgiem ieročiem, partija citus sāk jau atstumt (..) Mans uzskats, ka vajag uz visu gatavoties, bet galvenais ir garīgā spēja un viņas attīstīšana. Tu esi tik sparīgs zēns, ka Tu arī še paveiksi (..) – meties nu ar tādu pat straujību uz mācībām kā uz cīņu līdz šim un iznāksi pilns vīrs.”

Latvijā – kūdras ieguves organizētājs

Raiņa pareģojums piepildījās – tūdaļ pēc Latvijas dibināšanas Konrāds ar savu kundzi Helēnu (dzimusi Yeates, no pazīstamās īru mākslinieku un rakstnieku dzimtas) atgriezās Latvijā, kur vispirms “Daugavbūves” uzdevumā pie inženiera Razuma pētīja Daugavas hidroenerģijas izmantošanas iespējas (jau pirms kara viņš bija darbojies hidroenerģētikā arī Īrijā). Taču drīz vien pievērsās citai nozarei – kūdras izmantošanai. Latvijā tolaik valdīja liels bezdarbs – iesaistot bezdarbniekus sabiedriskajos darbos, varēja nodrošināt arī kūdras ražošanu pakaišiem vai kurināšanai. Savā ziņā bijušais revolucionārs reāli veica Andreja Upīša romāna varoņa Mārtiņa Robežnieka transformāciju – kļuva sabiedrisko darbu vadītājs Darba ministrijā, vēlāk Tautas labklājības ministrijā (1921–1928), pēc tam Tautas labklājības ministrijā līdz 1937. gadam vadīja Kūdras pārvaldi. Pētersona vadībā izbūvētas tiem laikiem priekšzīmīgas kūdras fabrikas pie Liepājas, Līvāniem, Salaspils.

Prof. Jānis Stradiņš

Turpinājums seko

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!