Kādu jūs atceraties Latviju pirms piecpadsmit gadiem?
Par ko jūs domājat un ko izjūtat dienās, kad kļūstam
par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti?
Kādu jūs redzat Latviju pēc piecpadsmit gadiem?

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Laiks pirms 15 gadiem man, gan šodienas, gan tā laika acīm skatoties, saistīts ar emocionālām cerībām. Es biju starp tiem, kas toreiz ideoloģiski

Jānis Peters, dzejnieks Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

uzsākto pārbūvi PSRS un Mihaila Gorbačova idejas neuztvēra ar smīnu. Es biju ar tām sabiedriski aizrauts. Izvirzīju sev mērķi – kļūt par PSRS Augstākās padomes deputātu – un gāju uz to. Es saredzēju, ka tolaik tikai ar mierīgiem līdzekļiem iespējams bruģēt ceļu uz Latvijas valstisko neatkarību. Ekonomiski Latvija toreiz bija grausts. Tās bija PSRS bruņošanās un Afganistānas kara sekas.
Un vēl – es nezinu, kur toreiz bija pazudušas padomju režīma bailes. Bija kritusi cenzūra, cilvēki kā izslāpuši izmantoja iespēju atklāti runāt. Gan par to, ko vajadzēja, gan par to, ko gribēja.

Šodienas vēsturisko dienu varu vērtēt no divējāda skatu punkta. Ar pakāpenību raugoties, man šķiet, esmu dzīvojis kopā ar ES ideju. Tāpēc šo dienu es neuztveru kā brīnumu.1992.gadā, būdams Latvijas Republikas vēstnieks Krievijā, savus spēkus veltīju 4.maija neatkarības deklarācijas īstenošanai. Tieši pirms desmit gadiem 30.aprīlī, ne bez provokācijām, notika vēsturiskā Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa un Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina tikšanās. Latvijas valsts karogs un himna skanēja Kremlī. Valdis Birkavs man čukstēja: Jāni, vai saproti, šī ir Latvijas valsts otrreizējā atzīšana. Tika parakstīts vienošanās protokols par PSRS bruņoto spēku izvešanu no Latvijas. Tās bija neticamas, emocionālas un politiskas spriedzes pilnas sajūtas!

Ja aizveru acis, varu teikt, ka ar Latviju noticis brīnums. Izrādās, ka mūsu tauta spēj to, ko iepriekš varbūt pat neapzinājās. Skaudība, nevarība palikusi pelēkajā ikdienā.

Man ir dubulti liels prieks, ka Latvija ieiet Eiropas Savienībā ar Raimonda Paula un manu dziesmu “Es saucu vējā”.

Latvijas nākotne pēc 15 gadiem? Neprognozējama, ja attīstība mūsu dzīvē ienāks tikpat strauji kā līdz šim. Nedaudz baidos par mūsu tautas identitāti straujo pārmaiņu ietekmē. Mēs varam nesajust, kā pārveidojamies, un zaudēt to, ko vēlamies saglabāt pašreiz. Latvija vēl vairāk līdzināsies Eiropai. Mūsu pilsētu ielās būs daudz citu tautību cilvēku. Mūsu valsts ainava tādējādi kļūs krāsaina. Es vēlētos, lai ES lielvalstu cilvēki uz mūsu zemi nebrauktu kā uz savām jaunajām teritorijām. Es vēlos, lai cilvēki ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē pēc 15 gadiem dzīvotu labāk.

Ingrīda Ūdre, Saeimas priekšsēdētāja

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Pirms 15 gadiem es pirmo reizi uz ielas ieraudzīju Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu, ko liela gājiena priekšgalā nesa latviešu tautas tērpā ģērbies puisis.
Tas bija folkloras festivāla “Baltika” laikā – mēs stāvējām pie tagadējā Ministru kabineta ēkas. Karogs bija kā no ģimenes pūralādes izņemts. Tobrīd man šķita, ka no saviļņojuma iedrebas visas dvēseles stīgas. Atceros, es iedomājos par savu omu: žēl, ka viņa to nav sagaidījusi.
Kādā no 1989. gada garajiem vakariem, tieši tad, kad visa Latvijas tauta skatījās raidījumu “Labvakar”, man piedzima dēls, un tas kļuva par izšķirošu emocionālu krustpunktu arī manā dzīvē.

Šodien es izjūtu patiesu gandarījumu par labi padarītu darbu. Jau no 7. Saeimas darbības laika esmu iesaistīta Latvijas iestāšanās procesā Eiropas Savienībā, piedaloties Latvijas likumu bāzes sakārtošanā, un varu tikai priecāties par mūsu cilvēku kopīgiem spēkiem paveikto.

Latvija ir spējusi ne vien pilnveidot likumus atbilstoši Eiropas Savienības normām, bet arī uzturēt finanšu disciplīnu un nostiprināt demokrātijas institūtus.

Domāju, mūsu attīstība kļūs arvien dinamiskāka, un kā vienu no pozitīvajiem faktoriem vēlos izcelt plašās iespējas mācīties. Ticu, ka jaunieši tās pilnībā izmantos!

Runājot par Latvijas nākotni, es gribētu, lai pie Baltijas jūras dzīvo izglītota, saticīga un pārtikusi tauta. Lai mūsu cilvēkiem būtu vairāk pašcieņas un lepnuma par savu neatkarīgo, suverēno valsti, par to, kas ir sasniegts. Es ceru, ka arī pēc 15 gadiem Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs plīvos tikpat skaisti un neatkarīgi kā šodien, aizkustinot cilvēku sirdis – tāpat kā mani, to pirmo reizi ieraugot.

Ingrīda Blūma, a/s “Hansabanka” valdes priekšsēdētāja

Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Pirms 15 gadiem toni Latvijas finanšu sektorā noteica divas padomju bankas – Krājbanka, kas apkalpoja privātpersonas, un Agrorūpniecības banka, kas apkalpoja gandrīz tikai uzņēmumus. Pirmās privātās komercbankas tikai sāka veidoties. Tāpēc, manuprāt, nebūtu tik svarīgi uzskaitīt visus daudzos pakalpojumus, kas bankām nebija zināmi un banku klientiem pieejami pirms 15 gadiem. Daudz būtiskāka lieta ir mūsu pieredze – gan banku un finanšu jomas speciālistu pieredze finanšu jomā, gan banku klientu pieredze mūsu piedāvāto pakalpojumu izmantošanā. Šīs zināšanas un šī pieredze faktiski ir radīta no jauna šo gadu laikā. Mēs esam sapratuši vienu no pamatlietām finanšu jomā – to, ka naudai ir vērtība laikā. Mēs esam sapratuši arī, ka bizness un tādi banku pakalpojumi kā kredīti ir saistīti ar zināmu risku, un kopīgi pratuši pārdzīvot daudzas krīzes – gan ar banku klientiem, gan ar pašām bankām saistītas. Visbeidzot – pats galvenais: mēs esam sapratuši, ka finanšu pakalpojumi var padarīt mūsu dzīvi ievērojami ērtāku un labāku, jo mums vairs nav sajūtas, ka visu mūžu jākrāj, lai dzīves beigās spētu uzcelt, piemēram, māju.

Šobrīd Latvijā ir izveidota ļoti labi attīstīta, moderna un droša banku nozare un līdzīgi, lai arī nedaudz lēnāk, attīstās arī apdrošināšanas nozare, aktīvu pārvalde un citas finanšu jomas.
Domāju, ka pēc 15 gadiem mēs būsim vēl krietni pieredzējušāki, gudrāki un galvenais Latvijas finanšu jomas virzītājspēks būs tās klientu – Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu – augošās finanšu iespējas un vajadzības. Mēs esam izglītota un zinīga tauta, tāpēc uzņēmumi, kas piedāvās finanšu pakalpojumus, spēs izdzīvot, tikai piedāvājot modernus, pasaules līmenim atbilstošus pakalpojumus. Es ļoti ceru, ka ar laiku uzlabosies mūsu attiecības ar tuvākajiem kaimiņiem arī austrumos – Krieviju, Baltkrieviju – un līdz ar to vēl vairāk pieaugs finanšu pakalpojumu apjoms, kas vērsts uz šo tirgu.

Dr. Juris Rubenis, Rīgas Lutera draudzes mācītājs

Tā bija lielu cerību pilna, bet pelēka, okupācijas izmocīta un pazemota valsts. Man šķiet, ka pārāk ātri mēdzam aizmirst pagātnes ēnas puses.

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Cilvēkiem ir raksturīgi ātri kā pašsaprotamu pieņemt labo un ilgi atcerēties slikto.

Neraugoties uz bažām un aizdomām, kas allaž virmo ap lieliem notikumiem un ko prasmīgi izmanto lēti populisti, es aicinu novērtēt šīs dienas nozīmīgumu. Iestāšanās Eiropas attīstītāko valstu klubā Latvijas tautas un valsts vēsturē ir pats nozīmīgākais sasniegums. Pasaulē notiek apvienošanās procesi, katrai valstij ir jāizšķiras, kurā pusē tā stāv. Es ļoti priecājos, ka mums pietika gudrības un drosmes sacīt skaidru “jā” Eiropas Savienībai.

Es apzinos, ka vēl būs jārisina daudzi sarežģīti uzdevumi, tomēr – kas gan ir dzīve bez uzdevumiem?
Man šī ir liela diena, patiešām svētku diena.

Es vēlētos, lai mēs varētu pārspēt mūsos mītošo padomisko mantojumu – provinciālo pašpietiekamību, aizdomīgumu, pasivitāti, atsacīšanos uzņemties pilsonisku atbildību, opozīcijas kultivēšanu pret jebkuru varu, skaudību un nenovīdību. Tomēr es vēlētos, lai mēs mācētu saglabāt mantojumu, kas ir raksturīgs ikvienai valstij ar okupācijas pieredzi: ilgas pēc dvēseles brīvības, cilvēcisko solidaritāti un dzīves Lielo Jautājumu meklēšanu un risināšanu.

Normunds Skauģis, SIA “Lāči” īpašnieks, Maizes meistaru brālības vadītājs

Foto: Elmārs Rudzītis, A.F.I.

Lielu cerību, apņēmības, pārmaiņu nojausmas laiks. Atsevišķiem iedzīvotājiem – arī zināmu baiļu laiks.

Gaidu radīts nogurums, milzums informācijas – reizēm nepatiesas, liekulīgas. Beidzot pamati ir ielieti, jārūpējas par personīgo māju un nopietni jārēķinās ar ciemu un citām nomalēm. Izmaiņu sākums politikā un ekonomikā. Katram jāizvērtē sava vieta un varēšana. Un tomēr visam pāri – ticība un cerība. Mums, latviešiem, jaunu iespēju laiks.
Mēs esam izskrējuši cauri Eiropas apvienošanās lielajam vilnim un sapratuši, cik Latvija skaista un ekonomiski spēcīga, ir izveidojies jauns politiķu kopums, kurš balsta savu politisko platformu uz Latvijas kā integrētas valsts un tās pilsoņu izaugsmi. Tauta kļuvusi bagātāka (pārtikusi), stabilizējusies sociāli ekonomiskā situācija. Pilsoņiem rūp Latvija, tās vārds, viņi šeit saredz savu nākotni.

Vizma Belševica, rakstniece

Pirms 15 gadiem par īstu, piepildītu Latviju nevarēja runāt. Tad bija LPSR ar dīvaino jahtkluba karogu.

Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

Šodienas Latviju, manā skatījumā, raksturo plēsīgais kapitālisms. Jāatzīst, es esmu drausmīgi vīlusies savā tautā par ārprātīgo plēsonību. Mēs jaunatgūtajai valstij uzklūpam kā plēsoņas vārgam zirgam. Latvijas laukos liela daļa zemes, tāpat kā Rīgā nami, pieder tiem, kas tur nemaz nedzīvo, kam tie patiesībā nav vajadzīgi. Man kauns par latviešiem, kas plātās un dižojas ar sazagto un sarausto. Agrāk mēs visās nebūšanās varējām vainot cittautiešus, taču tagad paši latvieši ir vainīgi pie visa, kas slikts mūsu dzīvē.
Vai nākotnē mēs spēsim kļūt cilvēcīgāki, nezinu. Es varu tikai uz to cerēt. Es lasīju, ka Austrumvācija, kurā ieguldīti tik lieli līdzekļi, vēl šodien nevar atkopties. Pats galvenais – lai mēs spētu atgriezties pie tādām arhaiskām vērtībām kā kauns, gods un sirdsapziņa.