26.aprīlī apritēja 120 gadi, kopš dzimis ģenerālis, Latvijas armijas komandieris Krišjānis Berķis. Domu un emociju piesātināts sarīkojums šai dienā notika Latvijas Kara muzejā. Par Krišjāņa Berķa dzīves un dienesta gaitām stāstīja Ieva Kvāle.
Nākamais ģenerālis dzimis Īslīces pagastā zemnieku ģimenē. Pēc Kaucmindes pagastskolas iestājies Viļņas karaskolā, ko beidzis 1906.gadā. Dienestu viņš sācis Hamelinnā, kur apprecējies ar Hilmu Lehtonenu. Pir-majā pasaules karā piedalījies dažādās kaujās un 1917.gadā kļuvis par Tukuma latviešu strēlnieku pulka bataljona komandieri. 1919.gadā Igaunijā iestājies Latvijas nacionālajā armijā, komandējis rezerves bataljonu, vēlāk 2.Cēsu kājnieku pulku. Šo Krišjāņa Berķa dzīves posmu pētījis Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadets Dainis Balodis.
Krišjānim Berķim bija lieli nopelni bermontiešu sakāvē un Latgales atbrīvošanā. Viņš ir viens no retajiem, kas saņēmis visu triju šķiru Lāčplēša Kara ordeni.
1934.gadā Krišjānis Berķis kļuva par Latvijas armijas komandieri. 1940.gada jūnijs nāca ar arestu, pratināšanu čekā un nāvi 1942.gadā Permas cietuma slimnīcā. Kapa vieta nav zināma.
Grāmatu ar nosaukumu “Kur beidzas varavīksne” par K.Berķi raksta somu žurnālists un rakstnieks Juka Rislaki. To izdos apgāds “Jumava”, atvēršana ir iecerēta 18.novembrī. Kara muzejā grāmatas fragmentu, kurā vēstīts par ģenerāļa dzīves rītu, nolasīja autora dzīvesbiedre Anna Žīgure, kas tulko grāmatu latviešu valodā.
“Kāpēc es, soms, rakstu grāmatu par Latvijas ģenerāli?” – tā savu uzrunu sāka Juka Rislaki. “Es arī pats sev reizēm jautāju, ko par to domā viņa radinieki, vēsturnieki, citi latvieši, bet tad nospriežu, ka nevajag par to domāt, vajag tikai rakstīt, cik labi vien protu. Rakstu vispirms tāpēc, ka Krišjāņa Berķa sieva bija somiete Hilma Lehtonena. Par viņu un par viņas kopdzīvi ar vīru ir ļoti maz zināms, turklāt publikācijās sastopamas arī neprecizitātes. Bet man šķiet, ka arī par pašu Berķi Latvijā īpaši daudz nezina, tāpēc ceru, ka grāmata būs interesanta gan somiem, gan latviešiem.
Berķu ģimene ilgāku vai īsāku laiku dzīvoja Somijā. Krišjānim Berķim tā kļuva par likteņa daļu. Uz turieni viņš četras reizes bēga no lieliniekiem. Pēdējā reizē gan nonāca tikai līdz Igaunijai. Kad viņu čekā pratināja, vienīgais nodarījums, kurā viņš atzinās, bija palīdzēšana Somijai Ziemas kara laikā. Maskavas “troika” ieteica nāves sodu. Lai arī to neizpildīja, Krišjānis Berķis nomira tāpat un apmēram tai pašā laikā, kad viņa līdzgaitnieks Kārlis Ulmanis.
Par atbalstu grāmatas tapšanai sevišķi pateicos Latvijas Aizsardzības ministrijai un Somijas Kultūras fondam.”
Sarīkojumā piedalījās ģenerāļa brāļadēls Arnolds Berķis, kas dzīvo Lietuvā. Krišjānis bijis viņam kā otrs tēvs, kam viņš centies līdzināties. Dienējis armijā, nonācis instruktoru rotā, beidzis karaskolu. Bet okupantu vara viņam nav ļāvusi realizēt savas spējas. Arnolds Berķis nodeva Kara muzejam vairākas fotogrāfijas, kuru šeit nav, bet kas var izraisīt interesi. Ģenerālis

Virsnieku grupa Brīvības cīņu laikā 1920.gadā, viesojoties Latgales divīzijas štābā. 1.rindā 3. no kreisās – pulkvedis Krišjānis Berķis Foto no Latvijas Kara muzeja arhīva

fotografēts gan viens pats, gan tuvinieku un karavīru vidū.
Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Bauskas nodaļas vadītājs Imants Zeltiņš atcerējās, kā viņš 1938. gadā kopā ar citiem mazpulcēniem ticies ar Krišjāni Berķi viņa Īslīces mājās Bērzukrogā. Ģenerālis bērniem parādījis ozolu, ko viņš 20. gados iestādījis par godu Latvijas brīvībai, un aicinājis katru mazpulcēnu tāpat iestādīt pa ozolam Latvijai. Un ļoti daudzi to esot arī izdarījuši. Daudzi vēlāk palikuši kauju laukos un Sibīrijā, seno mazpulcēnu Bauskā tagad vairs nav, palicis tikai Imants Zeltiņš, kas rosina jauniešus glabāt Krišjāņa Berķa piemiņu. Bērzukrogā nav vairs nevienas mājas, bet ozols zaļo. Pie tā 1997.gadā kā piemiņas zīme uzstādīts milzīgs laukakmens. Tagad katru gadu ģenerāļa dzimšanas dienā te viņa piemiņu godina ļaudis no plašas apkārtnes.
Arī šajā atceres dienā pie ozola un akmens sapulcējās triju tuvāko skolu audzēkņi un pedagogi, daudzi īslīcieši un baušķenieki, te bija arī ģenerāļa radinieki no Lietuvas. Izskanēja aizlūgums, runas un dziesmas.
Krišjāņa Berķa 120.dzimšanas dienā ziedi tika nolikti arī Brāļu kapos Rīgā pie Nezināmā karavīra kapa. Visos atceres notikumos piedalījās Nacionālo bruņoto spēku komandieris, viceadmirālis Gaidis Zeibots un citas augstas militārpersonas.