Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Toreiz, kad Latvija pieprasīja brīvību. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.03.2004., Nr. 48 https://www.vestnesis.lv/ta/id/86164

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Kā nodokli maksā un atmaksā

Vēl šajā numurā

26.03.2004., Nr. 48

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Toreiz, kad Latvija pieprasīja brīvību

3.

ZEMRIBO007.PNG (90405 bytes)
1991.gada janvāris. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo ar ASV senatoru Edvardu Kenediju
Foto no Gvido Zemrībo personīgā arhīva

Nobeigums. Sākums
“LV” Nr. 38, 43; 10.03., 18.03.2004.

Senators Kenedijs –
baltiešu draugs

Pirmdiena, 1991.gada 28.janvāris, kad sākās mana otrā nedēļa ASV, bija ļoti noslogota un saspringta, un to varētu iedalīt divās daļās. Politiskajā daļā pirmām kārtām būtu jāmin tikšanās ar diviem ASV senatoriem. Tie bija republikānis Orins Hečs (Orrin Hatch) no Jūtas štata un demokrāts Edvards Kenedijs no Masačūsetsas. Senators O.Hečs tajā laikā izrādīja sevišķu interesi par notikumiem Baltijā. Laikrakstā “New York Times” bija publicēts viņa raksts, kurā autors izteica veselu virkni priekšlikumu, kā ASV var palīdzēt Baltijas valstīm. Mūsu sarunā es izteicu dziļu pateicību senatoram par viņa pūlēm Baltijas labā un ka mūsu tauta tos draugus, kas sniedz roku grūtā brīdī, nekad neaizmirsīs. Pēc Orina Heča priekšlikuma atmiņai par šo tikšanos mēs nofotografējāmies.
Ka Edvards Kenedijs ir viens no visizcilākajiem un ietekmīgākajiem demokrātu senatoriem Kapitolijā, tas, šķiet, nevienam nav jāpierāda. Arī viņš bija dziļi norūpējies par stāvokli Baltijā un speciāli atbrauca no Bostonas uz Vašingtonu, lai tiktos ar mums. Es ieteicu senatoram apciemot Latviju. Viņš atbildēja, ka vairākkārt bijis Padomju Savienībā, taču diemžēl nav bijis Latvijā. (Tā, protams, nebija nejaušība, jo ASV nekad neatzina Latvijas PSR.)
Vizītē pie Kenedija mūs pavadīja viņa ilggadējais padomdevējs Vašingtonas advokāts Kenets Feinbergs. Kad K.Feinbergs maijā apciemoja Rīgu, viņš atveda mūsu toreizējās tikšanās fotogrāfiju ar senatora veltījumu man, kā arī mutisku E.Kenedija solījumu apciemot Latviju.
Pēc tikšanās ar Edvardu Kenediju mēs bijām ASV Valsts departamentā (ASV Ārlietu ministrija), kur pārrunājām cilvēka tiesību aizstāvēšanas jautājumus PSRS un janvāra notikumus Baltijā.
Vizītes profesionālajā daļā svarīgas bija tikšanās ASV Augstākajā tiesā ar tiesnesi Antonīnu Skaliju un ASV Tieslietu ministrijā ar ģenerālsolistoru Kenetu Stāru. Vēlāk Kenets Stārs kļuva

ZEMRIBO002.PNG (89571 bytes)
Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs Gvido Zemrībo (pa labi) un ASV senators, viens no Republikāņu partijas līderiem Orins Hečs Vašingtonā 1991.gada janvārī
Foto no Gvido Zemrībo personīgā arhīva

plaši pazīstams, ne tikai Amerikā, kā speciālais prokurors, kurš izmeklētāja Bila Klintona skandālu, kas noveda pie impīčmenta procedūras ASV Kongresā. Nozīmīgas bija arī pusdienas ar ievērojamā ASV žurnāla “U.S. News and World Report” redakcijas kolēģiju. Vakarā notika pieņemšana kādā Vašingtonas viesnīcā, kurā es teicu dažus vārdus amerikāņiem, kas bija atnākuši ar mums tikties. Sevišķi mani aizkustināja kāds amerikāņu mācītājs, kurš solīja lūgt Dievu par Latviju.
Nākamā diena bija pēdējā mūsu grupai Amerikā. Ņujorkas Cilvēka tiesību aizstāvēšanas komitejā tika pārspriesti vizītes rezultāti un runāts par atbildes vizīti Maskavā un Rīgā. Šeit mani ceļi ar pārējiem šķīrās. Juristu komitejas darbinieki man piedāvāja vēl palikt Amerikā, jo bija daudz organizāciju, masu informācijas līdzekļu un privātu personu, kas gribēja ar mani tikties un arī intervēt. Uzskatīju, ka šajā laikā jāizmanto jebkura iespēja Baltijas jautājuma popularizēšanai Amerikā. Bija jāņem vērā, ka amerikāņu prātus par 90 procentiem aizņēma karš Persijas līcī. Tas aizēnoja visu pārējo pasaulē, un tie, kas gribēja nospiest Baltiju uz ceļiem, arī cerēja, ka šajā laikā Baltija nevienu neinteresēs.
Tālāko manu vizīti varētu sadalīt vairākās daļās. No politiskās daļas vispirms gribētu atzīmēt, ka kādu dienu Ņujorkā es tikos ar ANO ģenerālsekretāra Peresa de Kueljera personiskajiem pārstāvjiem Lauru Vakari un kādu vīrieti, kura vārds netika minēts. Šī tikšanās bija stingri konfidenciāla, un, protams, tolaik es par to nevienam neteicu. ANO ģenerālsekretāru interesēja viss, kas bija saistīts ar notikumiem Baltijā. Es arī izteicu domu, ka Baltijas problēma būtu izskatāma ANO Ģenerālajā asamblejā.

Sarkanbaltsarkanais
karogs ASV Valsts
departamentā

Interesantas un svarīgas bija tikšanās ASV valsts departamentā ar valsts sekretāra vietnieku cilvēka tiesību jautājumos Ričardu Šifteru, kā arī ar Polu Goublu, kurš nodarbojās ar Baltijas jautājumiem. Atstājot Valsts departamenta ēku, P.Goubls mani pavadīja un parādīja tā vestibilā veselu karogu virkni – valstis, ar kurām ASV tolaik bija noteiktas attiecības. Starp šiem karogiem P.Goubls man parādīja arī Latvijas sarkanbaltsarkano. Norādot, ka otras tādas ārlietu ministrijas pasaulē nav. (Šo karogu pēc Latvijas un ASV diplomātisko attiecību atjaunošanas uz Rīgu atveda ASV viceprezidents Deniss Kveils (Quayle)).
6.februārī es uzstājos Ņujorkā Starptautisko attiecību padomē. Lai gan nav valdības organizācija, tā ir ļoti ietekmīga un izdod visrespektablāko starptautisko attiecību žurnālu pasaulē “Foreign Affairs”. Uzstājoties šajā visai solīdajā organizācijā, es faktiski atkārtoju savu Kolumbijas universitātē teikto runu, tikai papildināju ar pasākumiem, ko ASV varētu darīt Latvijas labā. Vēlāk, atrodoties jau Rīgā, saņēmu visai cildinošu atsauksmi un priekšlikumu kādreiz vēl uzstāties šajā auditorijā. Tiesa, šo atsauksmi es saņēmu pēc vairākiem mēnešiem visai bēdīgā izskatā. Acīmredzot šis dokuments bija gulējis dubļos – Šeremetjevas lidostā vai kur citur Maskavā.
Vašingtonā apmeklēju arī Kongresa Pārstāvju palātas Eiropas un Vidējo Austrumu apakškomitejas vadītāju Van Djūsenu. Man iedeva Pārstāvju palātas rezolūciju Baltijas jautājumā, kā arī citus svarīgus dokumentus. Šos dokumentus es Rīgā nodevu mūsu toreizējam ārlietu ministram Jānim Jurkānam.
Šajā laikā devu daudz interviju masu informācijas līdzekļos. 7.februārī uzstājos “Radio Liberty” (“Svoboda”) krievu pārraidē. Mani intervēja bijusī Maskavas advokāte Dina Kaminska, man bija arī saruna ar redakcijas vadītāju Larisu Siļņickaju. 4.februārī sniedzu interviju Ņujorkas radio pārraidē “On the Line”, kuras laikā atbildēju uz klausītāju telefonzvaniem. Mani intervēja arī juridiskais žurnāls “National Law Journal” un Ņujorkas izdevniecība “Review of Books”. Bija daudz sarunu ar dažāda kalibra amerikāņu žurnālistiem – Atu Hornu no “Washington Post”, Stanglinu no “U.S.News and World Report”, ABC korespondentu Grinfildu.
Vēl viena darbības joma bija tikšanās ar dažādām cilvēktiesību aizstāvēšanas organizācijām. 5.februārī tikos ar Ņujorkas Helsinku komitejas (Helsinki Watch) aktīvistiem. Apspriedām arī jaunu jautājumu, par kuru uzzināju Amerikā. Proti, ka omonieši arestējuši un zvēriski piekāvuši latviešu puišus Teperu, Kreišmani, Jurkānu, Grīnbergu un Šteinbergu. Tādējādi arī šis cilvēka tiesību pārkāpums ieguva starptautisku skanējumu.
Vašingtonā tikos arī ar Cilvēku tiesību komitejas aktīvistiem (Human Rights Watch). Šajā sanāksmē piedalījās arī mūsu tautietis Mārtiņš Zvaners un lietuvietis Džons Adomaitis. Vašingtonā tikos ar ASV “Amnesty International” pārstāvjiem.
Vizītes laikā man bija saruna arī ar Forda fonda un Sorosa fonda pārstāvjiem. Uzsvēru, ka palīdzība ir vajadzīga ne tikai Maskavai. Ka tas, ko viņi dod Maskavai, parasti līdz savienotajām republikām nenonāk. Ka tagad ir nepieciešami tieši kontakti ar Latviju.
Kādā vakarā man bija arī interesanta saruna ar vairākiem Amerikas lietuviešiem, ieskaitot Amerikas lietuviešu kopienas prezidentu Jozefu Kazlu.
Prombraucot ar sievu norunājām vienkāršu šifru – ka pirms atgriešanās es pa telefonu jautāšu: “Kā ar veselību tantei Mildai?” Ja sieva atbildēs, ka “labi”, tas nozīmēs, ka varu atgriezties Latvijā. Februāra sākumā sieva man tā arī atbildēja. Pienāca 9.februāris, kad devos mājup. Uzskatu, ka šo laiku es pavadīju tik lietderīgi, cik vien bija iespējams. Darīju visu , kas bija manos spēkos, lai manai zemei un tautai tik grūtajā laikā Latvijas vārds skanētu pēc iespējas biežāk.

Kāpēc tieši 1991.gadā?

Var jautāt – kāpēc mēs atguvām savu neatkarību tieši 1991.gadā, ne agrāk, ne vēlāk? Manuprāt, to nosacīja trīs vienlīdz svarīgi faktori.
Pirmkārt, Baltijas tautu brīvības mīlestība, pašaizliedzība, enerģija, drosme un, pats galvenais, šo tautu iekšējā un ārējā vienotība.
Otrkārt, izdevīgā situācija PSRS. Bez M.Gorbačova un viņa “perestroikas” nekas tamlīdzīgs nebūtu iespējams.
Treškārt, labvēlīgā starptautiskā situācija. Aukstais karš bija beidzies, ASV un PSRS attiecības normalizējušās. Starptautiskā sabiedrība un vispirmām kārtām ASV spēja ietekmēt procesus Padomju Savienībā.
Interesanti, ka būtībā šie paši trīs faktori – brīvības mīlestība, revolūcija Krievijā, Pirmā pasaules kara beigas – radīja iespēju Baltijas tautām proklamēt savu neatkarību arī 1918.gadā.
Šodien, pēc desmit gadiem, atceroties to laiku, manā atmiņā visspilgtāk palikuši divi notikumi pēc 1990.gada 4.maija.
Vispirms – 1990. gada Dziesmu svētki, kad pēc Lūcijas Garūtas “Lūgšanas” aplausu vietā iestājās klusums – pilnīgs, absolūts.
Šķita, ka šis klusums kopā ar tūkstošiem drebošu svecīšu dziedātāju rokās radīja to tautas vienotības, stabilitātes un miera sajūtu, ko, likās, nekad vairs nekas nespēs izjaukt.
Otrs notikums, protams, ir 1991.gada janvāris, kad atkal visa tauta apvienojās, šoreiz – lai parādītu, ka tā ir gatava ar kailām rokām stāties pretī tankiem, kad katrs savā vietā bija gatavs darīt visu, kas viņa spēkos, lai glābtu un aizstāvētu savu zemi un tautu. Šķiet, labāk par Kārļa Skalbes vārdiem, ko viņš teica par 1918.gada 18. novembri, pateikt nav iespējams: “Kas gan Latvija šinī brīdī? Tā ir tikai zvērests un solījums. Latviju izglābs tie, kas viņai solījušies.”

Prof. Gvido Zemrībo

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim