LU Sociālo zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļas vadītāja profesore Žaneta Ozoliņa

2.

Mainīgumu mūsdienu pasaules politikā iezīmē jauna tendence: ar arvien lielāku sparu sevi piesaka reģionālās lielvalstis, kuru loma pieaugs, jo jau ir radusies nepieciešamība ekonomiski, politiski un arī militāri līdzsvarot vienīgās lielvalsts ASV ietekmi pasaulē. Pēdējā gadā esam bijuši liecinieki Francijas un Vācijas Eiropas kodola iniciatīvas paušanai, minēto abu valstu un Beļģijas un Luksemburgas paziņojumam par ES aizsardzības dimensijas aktīvāku veidošanu. Latvijas austrumos par reģionālu centru kļuvusi Krievija, un tā sāk pavairot savu ietekmi tai blakus esošās kaimiņvalstīs. Būdami pārāk aizņemti ar valsts iesaisti ES un NATO, esam ignorējuši Ķīnas ietekmes pieaugumu pasaulē. Tā ir ne vien ASV, kuras ārpolitikas prioritāšu sarakstā šai Āzijas valstij ir ierādīta ļoti augsta vieta, bet arī ES 2003.gada oktobrī sagatavojusi izvērstu dokumentu, kurā formulēti galvenie politiskās un ekonomiskās sadarbības virzieni ar Ķīnu.

Vai ir iezīmējušās kādas būtiskas pārmaiņas mazo valstu darbībā starptautiskajā vidē? Uz šo valstu grupu varētu attiecināt apzīmējumu “mainīgi nemainīgais”. Latvijai, kā arī citām nelielām valstīm nemainīga ir saglabājusies to pakārtotā loma pasaules politikā. Tās ir pakārtotas lielo valstu interesēm un rīcībai, reģionālo lielvaru darbībai un politiskajām prioritātēm. Tomēr pēdējā desmitgade uzrāda arī pozitīvi mainīgas iezīmes, kuras pierāda mazo valstu jaunās iespējas savas ietekmes vairošanai. Latvijai kļūstot par ES un NATO dalībvalsti, nenotiks mehāniska valsts iekļaušanās starptautiskajās apvienībās, bet Latvija pati kļūs par reģionālās un globālās politikas veidotāju. Ikviens Eiropas komisārs, kurš atbildīgs par noteiktu darbības jomu, kļūst par ES attiecīgās politikas izstrādātāju un ieviesēju pasaulē. Nebūtu tālredzīgi pārspīlēt vienas valsts lomu ES ietvaros, jo rezultāts ir visu dalībvalstu kompromisa rezultāts. Taču, līdzdarbojoties reģionālu organizāciju ietvaros, mazajām valstīm palielinās ietekmes iespējas, nekā darbojoties vienatnē.

Kur izpaužas mainīgums
mūsdienu valstīs?

Ja par atskaites punktu izmantojam aukstā kara laiku un tos uzdevumus, kurus valstis pildīja šajā posmā, tad vērojamas daudzas būtiskas pārmaiņas, kuru apzināšanās un iekļaušana politisko lēmumu pieņemšanā palielinātu valsts darbības kvalitāti gan starptautiski, gan iekšpolitiski. Vēl pirms gadiem piecpadsmit valsts galvenais uzdevums bija pārvaldes funkciju veikšana nacionālā līmenī un sevis aizsardzība no ārēja uzbrukuma. Mūsdienu situācijā, palielinoties valstu iesaistei starptautiskajā sadarbībā, valstij vienlaikus jādarbojas subreģionālā, nacionālā, reģionālā un starptautiskā līmenī. Visu šo līmeņu samērošana un prioritāšu noteikšana katrā konkrētā situācijā ierobežo valsts spēju ātri un efektīvi pieņemt lēmumus.
Tas, ka ārpolitika un iekšpolitika ir savstarpēji saistītas parādības, ir politikas zinātnes aksioma. Tomēr arī aksiomas mainās atkarībā no konteksta. Globalizācija un integrācija padara šo abu jomu nodalīšanu par neiespējamu. Latvijas dalība ES un NATO ir tam visspilgtākais pierādījums. Valsts aizsardzības sistēmas veidošana, aizsardzības un drošības politikas izstrādāšana notiek ciešā saistībā ar NATO kopējo virzību. Nacionālās ekonomikas attīstīšana kļuvusi par ES ekonomiskās un drīzumā arī monetārās savienības daļu – un otrādi. Latvijā notiekošā sabiedrības integrācija un diskusijas ap to jau sen nav tikai iekšpolitiska, bet arī ārpolitiska problēma. Savukārt valsts ārpolitikas īstenošana nav tikai vienas ministrijas uzdevums, bet gan visu citu ministriju sadarbības rezultātu “pārnešana” uz starptautisko vidi un tās iespēju “ienešanu” atpakaļ valstī. Jo lielāka ir pārvaldes struktūru spēja, jo lielāki tie ieguvumi, kurus valsts var izmantot iekšpolitiski un starptautiski.
Gandrīz ikviena valsts darbojas vismaz dažās starptautiskajās organizācijās. Latvija izpildījusi maksimālo programmu un kļūst par pilntiesīgu dalībnieci visās, kurās vēlējās iestāties. Latvijas iestāšanās starptautiskajās organizācijās sakrita ar to iekšējo krīzi, kuru izraisīja nespēja piemēroties jaunajām pārmaiņām. Līdz ar to valstīm ir trīs rīcības scenāriji: pirmkārt, piedalīties organizācijas pārveides darbā un jaunu stratēģiju izstrādē; otrkārt, paļauties uz notikumu gaitu; treškārt, ieņemt “aizmigušā biedra” pozīciju. Tā kā Latvija pēdējos gados ir bijusi pārāk nodarbināta ar ES un NATO integrācijas politikas īstenošanu, tad nav atlicis laika un resursu (finansiālo un cilvēku) aktīvai dalībai citās organizācijās. Mainīgums starptautiskajā sistēmā ir tieši tas faktors, kas nosaka valstīm nepieciešamību izvēlēties pirmo, nevis trešo scenāriju, jo dusošo princešu un prinču glābēju laiks ir pagājis.