Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sapieri kļūdās vienreiz? Nē, trīsreiz!. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.02.2004., Nr. 18 (2966) https://www.vestnesis.lv/ta/id/83888

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Tiesa atdod LMT akcijas valstij

Vēl šajā numurā

04.02.2004., Nr. 18 (2966)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sapieri kļūdās vienreiz? Nē, trīsreiz!

Kirkūkas bāzes komandieris ASV pulkvedis Džims Kalahans Latvijas NBS sauszemes spēku komandierim pulkvedim Jurim Kiukucānam sacījis
ļoti atzinīgus vārdus par mūsu sapieriem Irākā. Šodien saruna ar vienu no viņiem – virsleitnantu Raimonu Mārtiņu.

MARTINS.PNG (99083 bytes)
Kad Irākā pie mūsu karavīriem ieradās aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots, virsleitnants Raimons Mārtiņš Kirkūkas bāzē saņēma NBS komandiera apbalvojumu “Par nopelniem”, II pakāpi
Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Jums ir neparasts vārds un uzvārds. Vai jūs bieži nesauc par Mārtiņu Raimonu?
– Gadās visādi, esmu pie tā jau pieradis.
Karavīru valodā jūs sauc par sapieriem, no franču vārda “sapeur”, kas nozīmē “parakties apakšā”, lai gan sapieri nav tie vīri, kas tikai rokas kā kurmji. Kādi ir šo militāro speciālistu uzdevumi šodien?
– Tautas valodā mūs visus dēvē par sapieriem, lai gan tas tiešām īsti pareizi nav. Kā visās jomās, arī militārajā notiek šaura specializēšanās, piemēram, sapieri dalās mīnu licējos un citos “amatos”. Mana specialitāte ir nesprāgušas munīcijas neitralizēšana, kas ir apakšsadaļa militārajiem inženieriem. Esmu Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas skolas (NMNS)Tehniskās informācijas nodaļas priekšnieks.
Visas militārās profesijas, kur darīšana ar ieročiem, ir bīstamas, bet kā jūs izvēlējāties šādu sevišķi bīstamu? Vai ilgi jāmācās, lai kļūtu par profesionāli un varētu mācīt citus?
– Tā bija sagadīšanās, kā tas nereti dzīvē notiek. Mācījos Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Otrajā kursā bija iespēja turpināt mācības Zviedrijā nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas skolā. Atgriežoties Latvijā, dienēju Mobilo strēlnieku mācību centra kaujas vienībā. Pēc tam pabeidzu ASV nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas skolu Floridas štatā.
– Vai, rekrutējot sapiera profesijai, atlasa cilvēkus ar sevišķām īpašībām?
– Nē. Uzņemot NMNS, ir tikai divi vienkārši nosacījumi: pirmkārt – jāiestājas profesionālajā militārajā dienestā, otrkārt – jābūt vēlmei strādāt šajā specialitātē. Latvijā ir izveidota Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rota, kuras vadi dislocēti dažādās vietās valstī. Darbs, protams, ir bīstamāks nekā daudzi citi, bet nepieciešamās īpašības, kā nosvērtība, mierīgums u.c., nāk ar laiku līdzās pieredzei. Sapierim jābūt pārliecinātam par savu lēmumu, bet ne pašpārliecinātam. NMNS apmācības sistēma izveidota tā, ka, ja jums nebūs vajadzīgo īpašību, jūs skolu nepabeigsit. Ir daudz dažādu uzdevumu ar laika limitu, dažādi pārbaudījumi. Pēc pirmā posma skolas klausītāji iegūst tikai asistenta pakāpi, tad iziet praksi, pēc tam sākas otrs posms, un tā tālāk.
– “Sapieris kļūdās tikai vienreiz.” Vai šis teiciens sapieriem ir tabu?
– Es saku, ka trīsreiz. Pirmoreiz – kad izvēlas profesiju, otrreiz –apprecoties, trešā ir liktenīgā pēdējā. Nopietni runājot, mūsu darbā ir ļoti daudz drošības noteikumu, kas dod samērā lielas garantijas, ka, tos ievērojot, nekas slikts nenotiks. Pamatā ir zināšanas par katru munīcijas veidu un pieredze.
– Vai jums palicis atmiņā pirmais patstāvīgais uzdevums?
– Godīgi sakot, nav. Pirmās patstāvīgās darbības notiek pieredzējuša instruktora klātbūtnē. Tikko kaut ko darīšu nepareizi, mani apstādinās. Tā jau nenotiek, ka tūlīt pēc skolas jūs iedzen klajā laukā un saka – atmīnējiet!

IRAKA8.PNG (120163 bytes)
NBS komandieris kontradmirālis Gaidis Andrejs Zeibots pasniedz apbalvojumu “Par nopelniem” virsleitnantam Raimonam Mārtiņam
Foto: no Raimona Mārtiņa personiskā arhīva

– Kāda bija motivācija pieteikties misijai Irākā?
– Man bija nepieciešama kaujas pieredze, lai es varētu kvalitatīvāk mācīt savu priekšmetu NMNS, sevišķi darbībās ar moderno munīciju, ko šeit nevar atrast. Latvijā mēs neitralizējam Pirmā un Otrā pasaules kara konvenciālo munīciju. Ne mazāk svarīga ir iespēja iegūt jaunus kontaktus savā profesijā un paplašināt informācijas loku. Mēs Irākā bijām integrēti amerikāņu vienībā, strādājām plecu pie pleca.
– Mācījāties zviedru un angļu valodā, bet Irākā vērtīgas esot krievu valodas zināšanas. Vai taisnība, ka Sadams Irāku burtiski piebāzis ar krievu ieročiem, bet amerikāņu karavīri šauri specializējušies galvenokārt Rietumu ražojumos?
– Es gan neteiktu, ka mēs bijām labāk sagatavoti par amerikāņu speciālistiem. Varbūt par dažiem padomju ražojumiem un to špikojumiem mums bija teicamas zināšanas. Amerikāņi savukārt bija informētāki par citiem ražojumiem. Mēs bijām līdzvērtīgi, pats svarīgākais, ka viņi cienīja un respektēja mūs, un mēs gājām uzdevumos kā vienas vienības karavīri kaujā. Placdarms bija ļoti plašs, gan pilsēta, gan tuksnesis, noliktavas. Pamatuzdevums bija neitralizēt visas noliktavas un apkārtni bāzes dislokācijas rajonā Kirkūkas reģionā. Ļoti liela nozīme šajā karā – un citādi to nenosauksi – bija pieredzei. Amerikāņu sapieru vidū vismazākā bija trīs gadu pieredze kaujas vienībā.
No Irākas zemes piesārņojuma ar munīciju 90% veido Huseina armijas ieroči. Tur bija ieroči no visas pasaules, kas ražoti pēc padomju militārās tehnoloģijas, pat no Dienvidāfrikas, Ķīnas, par Rumāniju un citām bijušajām sociālisma nometnes zemēm nemaz nerunājot. Bija arī ar zīmi “USA”.
Jūs sakāt – konvenciālo, tas ir, rūpnieciski ražoto. Kas dodas uz objektiem, kuros, iespējams, novietotas pašdarinātās teroristu bumbas?
– Latvijā tas vairāk ietilpst policijas pienākumos. Mēs arī esam apmācīti tikt galā ar teroristu meistarojumiem, bet darba mūsu kaujas vienībai tāpat netrūkst, jo Latvijas zeme vēl pilna ar kara dzelžiem, kuros snauž nāve.
– Mūsu karavīru iepazīšanās ar kaujas biedriem amerikāņiem vispirms notika Kuveitā. Kā viņi uzņēma jūs?
Kuveitā notika aklimatizēšanās un sagatavošanās pirms došanās uz Kirkūku. Savstarpēji iepazināmies. Ap kaklu jau neviens otram nekrita. Šādās vienībās iepazīšanās un novērtēšana

IRAKA1.PNG (94038 bytes) IRAKA4.PNG (93487 bytes)
IRAKA3.PNG (113742 bytes)

Virsleitnants Raimons Mārtiņš Irākā;

sapieru uzziedinātais tuksneša zieds;

Raimons Mārtiņš pie amerikāņu kājnieku kaujas mašīnas

notiek pamazām, pildot uzdevumus. Iepazināmies arī ar viņu bruņojumā esošajiem ieročiem, aprīkojumu, kopā trenējāmies un gatavojāmies kaujas uzdevumiem.
Vai Irākā jums nācās sastapties ar nepazīstamiem munīcijas veidiem?
– Protams. Tādos gadījumos sakām: “Nezini – negrābsties!” Darba sistēma balstās uz izlūkošanu, uz informācijas iegūšanu un apkopošanu. Pasaulē ir pieejama informācija par visu ražoto munīciju, dokumentācija, uzbūves apraksti.
Kāds jūsu vienībai bija aprīkojums? Sliecos domāt, ka pats modernākais.
– Mūsu vienība, ar dažiem izņēmumiem, parasti izbrauca strādāt tur, kur bija atklāta nesprāguša munīcija. Braucām kā konvojs ar apsardzi, medicīnas un citu nodrošinājumu. Mūsu no Latvijas līdzpaņemtais aprīkojums bija pietiekams, lai strādātu ar konvencionālajiem ieročiem. Amerikāņiem bija gan roboti, gan ūdenslielgabali, gan atšāvēji un citi speciālie līdzekļi cīņai ar improvizētajām, pašizgatavotajām ierīcēm. Amerikāņiem bija liels skaits modernās aparatūras, ieskaitot superdārgos “bumbu tērpus”, lai tiktu galā ar jebkuru “nāves ierīci”. Roboti tika likti lietā samērā bieži.
– Vai vienībā bija arī sievietes?

– Mūsu vienībā bija arī viena sieviete. Man bija patīkami ar viņu kopā strādāt, jo amerikāniete ļoti profesionāli veica savus uzdevumus. Nav nekāds noslēpums, ka nereti vīriešu un sieviešu viedokļi nesakrīt. Domāju, mūsu profesijā dažreiz der ieklausīties sievietes domās, saka, ka viņām esot labāka intuīcija. Uzsveru, ka mēs strādājam komandā. Ne visi darbi piemēroti sievietei, piemēram, smago lādiņu celšana kravas mašīnās. ASV spēkos sievietes dienēja apsardzē, sakaru nodrošināšanai, bieži bija līdzi mums kā medicīnas nodrošinājums.

Kā latviešu karavīri panesa nepierasti karsto Irākas klimatu?
– Darba un atpūtas režīms bija ļoti dažāds, atkarībā no uzdevuma. Dažreiz strādājām divpadsmit un vairāk stundu, citreiz trīs četras. Reti izdevās atpūsties svētdienās. Nogurums bija liels, jo darbs parasti bija fiziski smags. Tīrot noliktavas, uz kravas automašīnām bija jākrauj tonnām lādiņu, lai vestu uz tuksnesi uzspridzināšanai. Uzdevumos izbraucām agri no rīta, jo tumsa iestājās sešos vakarā.
Kādas ir jūsu domas par daudz cilāto jautājumu – vai Huseinam bija masu iznīcināšanas ieroči?
– Es nebūtu tik pārliecināts, ka nebija. Zeme ir liela, tuksneši milzīgi, tur ir lielas iespējas noslēpt ne tikai ieročus vien. Lai pārmeklētu visu zemi, vajag lielus resursus un laiku.
– Nereti nācies dzirdēt, ka amerikāņu karavīri izturoties augstprātīgi. Kādas ir jūsu domas pēc kopīgā dienesta?
ASV karavīru nodrošinājums tehniskajā ziņā ir ļoti augstā līmenī. Karavīri arī ir tikai cilvēki un, kā visur, ļoti dažādi, bet es nekādu viņu pārākuma izpausmi nejutu. Gluži otrādi – ar dažiem sadraudzējos, un mūsu draudzība pēc aizbraukšanas katram uz savu dzimteni nav paputējusi. Turpinām sarakstīties, un man ir prieks, ka misijā bez pieredzes esmu ieguvis arī uzticamus draugus, jo mūsu darba panākumu pamatā ir komandas saliedētība un uzticība, tā paļāvība un uzticība, ko jutām, pildot kaujas uzdevumus tālajā zemē.

Andris Kļaviņš

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!