Trīs Baltijas valstis no lielāko (Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, Itālijas un Spānijas) ES dalībvalstu vidus tiek uzskatītas vai lielākoties minētas kā viens reģions, neizdalot atsevišķi katru no šīm valstīm.
Ērtāki būs Latvijas eksporta un importa operāciju norēķini. Uzņēmējiem vienkāršosies darījumu slēgšana ar citu dalībvalstu ražotājiem, samazināsies darījumu izmaksas un risks. No pērnā gada janvāra līdz septembrim Latvijas ārējās tirdzniecības apgrozījumā norēķini eiro par eksportu ieņēma 48,6% un importu 56,1%, bet ASV dolāros attiecīgi 27,9 un 26,7%.
Uzņēmējdarbību un iedzīvotājus interesē arī labvēlīgāki kreditēšanas nosacījumi, kas pie lata piesaistes eiro un tālāk pie vienotas valūtas funkcionēšanas būs labvēlīgāki.
Pieaugs investīcijas no ES dalībvalstīm. Valsts kļūs pievilcīgāka investīcijām, kas mazai valstij ir būtiski. Sevišķi Latvijas ostu teritorijās varētu tikt atvērti vairāki Rietumu kompāniju uzņēmumi (pievedot izejvielas, komplektējošos mezglus un gatavos izstrādājumus nogādājot ES vai pasaules valstu tirgos).
Eiropas Savienības valstīm Latvija vienlaikus ar Lietuvu un Igauniju un tās galvaspilsētām Rīgu, Viļņu un Tallinu būs kā vārti tirdzniecībai ar Krieviju un citām NVS valstīm. Un arī austrumu kaimiņi – Krievija un citas NVS valstis – arvien plašāk norēķinos un noguldījumos izmanto eiro.
Starp visām trim Baltijas valstīm vienkāršosies un salētināsies tirdzniecība, pakalpojumi, ceļošana un kopējas uzņēmējdarbības veidošana. Tas būs tāds modelis, ko vairāk nekā pirms 13 gadiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas tautsaimnieki kopīgi pamatoja ar ekonomiskajiem apsvērumiem, lai pēc neatkarības atgūšanas visas trīs Baltijas valstis uzreiz saimniekotu ar vienu valūtu un bez jebkādām muitas barjerām.
Blīvi apdzīvoto ES valstu iedzīvotājiem Latvija var būt interesanta vieta tūrismam, it sevišķi lauku tūrismam. Ir visas iespējas tūrisma nozares īpatsvaru pieaudzēt no 2% iekšzemes kopproduktā līdz 5–7 procentiem. Pēdējā – 2003. – gada dati rāda, ka ārvalstu ceļotāji lauku tūrisma mītnēs vidēji pavadījuši jau 3,4 diennaktis un ārvalstnieku sadalījums pa atsevišķām valstīm rāda nākamās tendences lauku tūrismam: no Vācijas ieradušies 38%, Nīderlandes – 15%, Francijas – 6%, Somijas – 4%.

Ir jāizvērtē riski

Tāpēc valdības vai Saeimas līmenī jāpieņem principiāls lēmums un jāveido atbilstoša komisija, lai sagatavotos šai pārejai, izanalizētu visas pozitīvās un negatīvās puses, kā arī jārada priekšnosacījumi šo negatīvo parādību samazināšanai līdz minimumam. Vēl jo vairāk noderīga šajā ziņā ir veco ES dalībvalstu pieredze un jāanalizē šajā pārejā pieļautās kļūdas, no kurām varētu izvairīties. Jārēķinās, protams, ka izdevumi būs kaut vai sakarā ar to, ka kases aparātos lats būs jānomaina pret eiro.
Jau iepriekš izteikto analītisko apsvērumu pamatotību tagad vēlreiz apstiprina atsevišķu starptautisko institūciju pētījumi. Pētījumā, ko veikusi „Austrijas banka, starptautisko tirgus kredītiestāde”, minēts, ka Igaunija, Latvija un Lietuva (citi pētījumi tam pievieno arī Slovēniju) no desmit Viduseiropas un Austrumeiropas topošajām Eiropas Savienības dalībvalstīm izpilda visus Savienības stingros kritērijus un būtu gatavas ieviest vienoto valūtu.
Kā zināms, 1992.gadā Māstrihtā noteica piecus kritērijus, kādi jāizpilda valstīm, kas vēlas pievienoties eirozonai. Valsts budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta (IKP), valsts parāds – 60% no IKP. Inflācijas līmenis nedrīkstu pārsniegt vidējo inflācijas līmeni trīs visstabilākajās vienotas valūtas sistēmas valstīs vairāk par 1,5 procentiem gadā. Nominālā ilgtermiņa kredīta procentu likme drīkstētu būt ne vairāk kā par 2% augstāka par 3 valstu viszemākajām šādu kredītu procentu likmēm. Un, visbeidzot, kandidātvalstij jānodrošina arī savas valūtas maiņas stabilitāte.
Latvija šīm prasībām visumā jau atbilst: valsts budžeta deficīts ir ap 2,5 procenti, parāds – 14 procenti no IKP. Pozitīvi vērtējams arī tas, ka Latvijas Banka, sākot ar 2005.gada 1.janvāri, latu piesaistīs eiro, ko Igaunija un Lietuva izdarījušas jau krietni agrāk un šāds režīms ir labvēlīgāk ietekmējis uzņēmējdarbību šajās valstīs, salīdzinot ar Latviju.

Raizes sagādās inflācija

Šajā gadā, protams, būs problēmas ar inflācijas līmeni. Par 2003.gadu inflācija tiek vērtēta tuvu 4 procentu līmenim. Taču 2004.gadā tā var būt pat augstāka – 4,5–5 procentu līmenī. No šā gada janvāra par 15% paaugstinās elektroenerģijas tarifi privātpersonām, no jūlija par 2,4% būs kārtējais pieaugums gāzes tarifiem, savukārt dažām precēm cenas celsies pievienotās vērtības nodokļa izmaiņu dēļ. Arī degvielai tiek prognozēts cenu pieaugums sakarā ar palielināto akcīzes nodevu dīzeļdegvielai un naftas obligāto rezervju prasībām.

Pieaugs arī patērētāju pirktspēja un līdz ar to mājsaimniecību patēriņš pakalpojumu jomā. Tādējādi nākamajos gados pakalpojumu

cenas celšoties. Sakarā ar iestāšanos ES un iepirkuma pakāpenisku izlīdzināšanos palielināsies arī piena produktu un maizes cenas. Arī gaļas produkcijai var notikt cenu pieaugums, tāpat cukuram.
Vispār ir pamats pieņēmumam, ka pēc eiro ieviešanas pozitīvās sekas būs vidējā termiņa laikā, bet sākumā var parādīties atsevišķi negatīvi momenti. Ir spriedumi, ka palielinājusies dzīves dārdzība, pieaugs inflācija. Taču tas nereti nav saistībā ar eiro ieviešanu, bet dažkārt tirgotāji izmanto šādu iespēju, cerēdami, ka izmaiņu virpulī neviens neizsekos, kas reāli notiek ekonomiskajos procesos. Taču vienalga tie jāminimizē, jāprognozē iespējamās šaurās vietas, kur tiek mākslīgi paaugstināti tarifi vai cenas sakarā ar pāreju uz jauno valūtu. Blakus tam (neatkarīgi no eiro ieviešanas) augsts eiro kurss padara dārgāku eirozonas eksportu uz ASV tirgu. Taču jāievēro, ka jebkurā situācijā dolāru zona būs „greizsirdīga” par jaunas, lielāka svara, naudas vienības parādīšanos. Tas ir dabiski, un ar to jārēķinās.

Nedrīkstam palikt malā

Ja reiz iestājamies ES, tad jāstiprina šo valstu savienība, nedrīkst vērot šos procesus tikai no malas un kritizēt. No ES jāiegūst maksimāls labums ikvienai valstij, citādi kopīgai saimniekošanai nav jēgas, nevar aprobežoties ar politisko retoriku. Arī ASV dolāram ir savas problēmas, un ir bažas, kas saistītas ar ASV lielo tirdzniecības deficītu, finanšu deficītu (ap 4% no IKP 2003.gadā) un maksājuma konta deficītu (ap 400 miljardi dolāru).
Piebildīsim, ka no 15 valstīm eirozonā ir 12. Eiro skaidras naudas norēķinos šajās valstīs tika ieviests 2002.gada 1.janvārī. Zviedri, dāņi un briti ikdienā eiro nelieto. Te par iemeslu bijuši arī dažādi vēsturiskie apstākļi. Taču laiks darbojas pret atpalicējiem. Par to liecina arī, piemēram, Zviedrijā iegūtie atšķirīgie uzņēmēju (vairums ir par eiro ieviešanu) un iedzīvotāju vērtējumi par pāreju uz eiro.
Pievienošanās eirozonai ir arī citi aspekti, pat globāla rakstura. Jaunajām ES dalībvalstīm ir lietderīgi iestāties eiro zonā pēc iespējas drīzāk, taču ar stingru nosacījumu – tiek ievēroti iepriekšminētie Māstrihtā pieņemtie kritēriji. Un galvenais no kritērijiem – lai būtu līdzsvarots budžets, pat zem 3 procentiem no IKP.
Domājams, netālā nākotnē arī valstis, kas nav ES dalībnieces, savstarpēji norēķināsies eiro. Tā tas, piemēram, var būt ar Šveici. Bijušais Vācijas kanclers Helmūts Kols kā iespējamo eirozonas dalībnieci ārpus ES min arī Ukrainu.
Nobela prēmijas laureāts ekonomists Roberts Mandels, kas specializējies valūtas savienības ekonomikā, nācis klajā arī ar ierosinājumu izveidot valūtu, kuru lietotu visā pasaulē, sanākot kopā Eiropai, ASV un Āzijas valstīm. Visas pasaules valūtas izveidošana nenozīmētu eiro un dolāra izzušanu no apgrozības, bet jauno starptautisko valūtu varētu izmantot lielās starptautiskās biržās, kapitāla kustībai un komerciālām transakcijām.
Izteiktie apsvērumi ļauj izdarīt secinājumu, ka vislietderīgāk veikt pāreju uz ES vienoto valūtu – eiro – 2006.gada otrajā pusē vienlaikus ar Igauniju (droši vien ar pusgada pārbīdi ātrāk šo termiņu pieņemtu arī Lietuva), nevis atlikt uz 2008.gadu. Tas veicinās saimniecisko integrāciju starp Baltijas valstīm, ekonomisko attiecību un tirdzniecisko sakaru vienkāršošanu ar citām ES dalībvalstīm – eirozonas dalībniecēm. Latvijas tautsaimniecības efektivitāte un temps no tā tikai iegūtu. Vienlaikus tas veicinās ekonomikas attīstību un palielinās nodarbinātību un līdz ar to paaugstinās dzīves līmeni.

Dr. habil. oec. Arnis Kalniņš