Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Molotova-Ribentropa pakta garā ēna. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.01.2004., Nr. 16 https://www.vestnesis.lv/ta/id/83721

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ārlietu ministrijas apbalvojumi valstiskās atzīšanas gadskārtas zīmē

Vēl šajā numurā

30.01.2004., Nr. 16

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Molotova–Ribentropa pakta garā ēna

ZUNDA.PNG (104967 bytes)
Foto: Juris Krūmiņš

Šogad augustā apritēs sešdesmit pieci gadi, kopš nacistiskā Vācija un Padomju Savienība parakstīja noziedzīgo Molotova–Ribentropa paktu, kas izraisīja traģiskus procesus Eiropā un pasaulē, ievadot arī sāpīgu notikumu virkni Latvijas valsts liktenī un pusgadsimtu ilgu okupāciju. Īpaši uzskatāmi tas redzams trešdien, 28. janvārī, Ārlietu ministrijā atklātajā izstādē “Latvijas valstiskuma sardzē: Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki okupācijas gados trimdā no 1940.gada 17. jūnija līdz 1991. gada 21. augustam”

Antonijs Zunda, Latvijas Universitātes profesors, Valsts prezidentes padomnieks vēstures jautājumos

1.

Mūsdienās Krievijā iznākušajos žurnālos un atsevišķos laikrakstos ir sākušas parādīties publikācijas par šo tēmu. Pavisam nesen Rīgā sabiedriskā organizācija “Baltijas forums” rīkoja diskusiju, kurā politiķi, juristi, vēsturnieki, sabiedriskie darbinieki un žurnālisti izteica savas pārdomas par šo tik seno notikumu.

Gandrīz visi diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka Molotova–Ribentropa pakts ir aktuāla problēma Latvijā, Krievijā un citās Eiropas valstīs. Viena no pamatatziņām forumā bija, ka pakts kalpojis kā starta šāviens Otrajam pasaules karam, bet ka mūsdienās tā ir pagātne. Pazīstamā juriste Ineta Ziemele savukārt uzsvēra, ka pakts bija starptautisko tiesību pārkāpums, kas noveda pie mūsu valsts okupācijas. Viņa arī runāja par starptautiski tiesisko atbildību, kas gulstas uz paktu parakstījušām valstīm. Atsevišķi runātāji forumā ieteica neaizrauties ar notikumu vēsturisko izvērtējumu, bet vairāk skatīties nākotnē.
Domāju, tam nevar piekrist, jo, neiedziļinoties un neizprotot vēsturiskos procesus, nevar nonākt pie objektīvas un korektas Molotova–Ribentropa pakta seku izpratnes. Pakts, tā atšķirīgais izvērtējums ir radījis vēstures nastu, kas mūsdienās uzgūlusies Latvijas un Krievijas attiecībām. Ir skaidrs, ka pakts ievadīja Latvijas okupāciju, aneksiju un mūsu valstiskuma zaudēšanu. Tas tieši saistīts ar tādiem traģiskiem notikumiem Latvijas vēsturē kā masu deportācijas, sovetizācija, kolonizācija, cilvēktiesību pārkāpums utt.
Atskatoties vēsturē, redzams, ka 1939.gads Eiropas kārtībā parādījās ar krasām pārmaiņām, kuru būtiskākā iezīme bija starptautisko tiesību normu devalvācija un ignorēšana, īpaši no revizionistisko valstu – nacistiskās Vācijas, Padomju Savienības un Itālijas – puses. Izteikta parādība bija spēka principa lietošana, slepenas vienošanās, vidējo un mazo valstu tiesību un

MOLOTOVS003.PNG (52472 bytes)
V.Molotovs paraksta PSRS–Vācijas līgumu par draudzību un robežu, kā arī tā slepeno pielikumu. 1939. gada 28.–29. septembris
Foto no izdevuma “No Molotova–Ribentropa pakta līdz bāzu līgumam”. Tallina, “Periodika”, 1990

interešu ignorēšana. Šādas politikas rezultātā savu valstiskumu zaudēja Čehoslovākija, Albānija, Polija. Drūmi mākoņi savilkās arī virs Baltijas valstīm, kuru tālāka pastāvēšana kļuva problemātiska. Kā izteicās atsevišķu vadošo tālaika Eiropas valstu diplomāti, agri vai vēlu ir jāpārtrauc šo valstu “suverenitātes spēlīte”. Ļoti liela nozīme Baltijas un arī atsevišķu Austrumeiropas valstu likteņos bija 1939.gada 23.augustā parakstītajam PSRS un nacistiskās Vācijas neuzbrukšanas līgumam un tam pievienotajam slepenajam papildu protokolam.
23.augustā Maskavā parakstītais līgums ļoti nepatīkami pārsteidza Baltijas valstis un Poliju, kā arī Lielbritāniju un Franciju. Līgums un tam pievienotais slepenais protokols noteica vienošanos starp divām valstīm par ietekmes sfēru sadali Eiropā uz citu neatkarīgu valstu rēķina. Tas ļoti atbilda tābrīža Vācijas un PSRS ārpolitikas interesēm. Vācija negribēja un nevarēja sekmīgi cīnīties vienlaikus divās frontēs: austrumos un rietumos. Savukārt Padomju Savienība, parakstot līgumu, savā kontrolē bez jebkādas cīņas ieguva Baltijas valstis, daļu Polijas, citu valstu teritoriju, kā arī iespējas palikt neitrālai Vācijas un Rietumu valstu kara gadījumā. J.Staļins cerēja, ka Vācijas un demokrātisko Rietumu valstu savstarpējā kara gadījumā novājināsies abas puses un tad pienāks PSRS kārta nodiktēt savus noteikumus un iegūt vēl lielāku laupījumu.
Padomju perioda vēsturnieki savulaik, cenšoties maskēt Molotova–Ribentropa pakta patieso būtību, uzsvēra, ka Padomju Savienībai 1939.gada vasarā faktiski nebija citas izvēles, kā pieņemt nacistiskās Vācijas piedāvājumus. Tas tika pamatots ar to, ka PSRS, Lielbritānijas un Francijas sarunas, kas kopš 1939.gada pavasara notika Maskavā, par savstarpējo sadarbību kara gadījumā bija beigušās neveiksmīgi. Padomju Savienība šo sarunu izjukšanā vainoja abas Rietumu valstis. Bet tas neatbilda patiesībai. PSRS 1939.gada 17.aprīlī sarunu ietvaros iesniedza priekšlikumu, kas paredzēja šīm trim valstīm noslēgt uz pieciem vai desmit gadiem savstarpējās palīdzības paktu. Tas ietvēra ideju visām trim pusēm sniegt jebkuru palīdzību agresijas gadījumā Austrumeiropas valstīm pat tad, ja tās to nepieprasa. Lielbritānija izturējās ļoti uzmanīgi pret šādu padomju puses piedāvājumu un uzskatīja, ka PSRS vajadzētu uzņemties saistības sniegt palīdzību tikai vēlamības gadījumā. Tas nozīmēja, ka Anglija nevēlējās atbalstīt kaut kādu Padomju Savienības intervenci pret citām valstīm.
1939.gada 14.maija priekšlikumos PSRS jau nosauca Latviju, Igauniju un Somiju kā potenciālos agresijas upurus un uzstāja uz drošības garantiju obligātumu attiecībā pret tām. Angļu puse, izvērtējot šādu piedāvājumu, atzina to par diezgan absurdu, uzsverot, ka diezin vai Vācija varētu sekmīgi uzbrukt Padomju Savienībai vienīgi caur šīm valstīm. Tomēr, izsverot iespējamos vācu–padomju vienošanās draudus un to, ka alianse ar PSRS ir mazāks ļaunums nekā karš ar Vāciju, Anglija 27.maijā piekrita sadarboties. Vienīgais Lielbritānijas iebildums bija, ka palīdzība neitrālajām Baltijas valstīm jāsniedz tikai tad, ja tās to pieprasīs.
Padomju Savienību neapmierināja Anglijas nostāja. Tās ārlietu tautas komisārs V.Molotovs 31.maijā paziņoja, ka angļu un franču priekšlikumi nedod skaidru atbildi uz jautājumu par palīdzību trim Baltijas valstīm, kuras nebūs spējīgas aizstāvēt savu neitralitāti uzbrukuma gadījumā. Tas viss liecināja, ka triju valstu vienošanās Maskavā būs iespējama vien tad, ja Padomju Savienībai Ziemeļeiropā tiks piešķirta rīcības brīvība. Tas bija arī sava veida padomju puses signāls Vācijai, priekšlikums par savstarpējās saprašanās nosacījumiem. To apliecina Vācijas sūtņa Maskavā V. Šulenburga ziņojums uz Berlīni. Viņš 1939.gada 1.jūnijā rakstīja, ka PSRS gatava slēgt vienošanos ar Angliju un Franciju tikai tad, ja tās pieņems Maskavas nosacījumus. V. Šulenburgs arī atzina, ka V.Molotovs publiskos izteikumos izvairās no uzbrukumiem Vācijai, un uzskatīja, ka padomju puse ir gatava sarunām.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!

"latvijas vēstneša" lietotāju aptauja

Cienījamais Vestnesis.lv lietotāj!


Aicinām Jūs izteikt viedokli par vietnes - oficiālā izdevuma "Latvijas Vēstnesis" - saturu, ērtumu un pilnveides iespējām.


Aptauja ilgs līdz 25. oktobrim