Otrdien, 13. janvārī, lai lemtu tālāk par atbalstu ģimenēm, kurās piedzimis bērns, uz kārtējo sēdi Labklājības ministrijā sanāca darba grupa Labklājības ministrijas parlamentārās sekretāres Ilzes Stobovas vadībā, kuru izveidoja Ministru prezidents Einars Repše, solot jau šā gada budžetā novirzīt 30 miljonus latu to ģimeņu atbalstam, kurās piedzimis bērns. Tiesa gan, Finanšu ministrijas pārstāve Anita Čemma atzina, ka ministrijai pašlaik nav skaidrības, kur šo naudu rast.
Darba grupa, savstarpēji vienojoties, nosūtīja E. Repšem vēstuli, piedāvājot izskatīšanai divus iespējamos variantus pabalstu paaugstināšanai, vienlaikus norādot, ka visu atvēlēto naudas summu nevajadzētu izmantot tikai pabalstiem vien, bet domāt arī par citiem atbalsta pasākumiem ģimenēm ( sīkāk skat. “LV” 2003.g. 27.11., 04.12., 12.12., 18.12. un 2004.g. 09.01.). Tādēļ 13. janvāra sēdē Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāta pārstāvis Pēteris Leiškalns iepazīstināja ar rīcības plānu, kā īstenot koncepciju “Valsts ģimenes politika” no 2004. līdz 2013. gadam. Rīcības plānam ir trīs lielie mērķi jeb apakšprogrammas: ģimenes dzīves kvalitātes veicināšana; atbalsts vecāku lomas pildīšanā; atbalsts ģimenēm krīzes situācijās. Ģimenei draudzīgas vides veidošana nozīmē gan divu apmaksātu papildu atvaļinājuma dienu piešķiršanu abiem vecākiem, gan atbalstu ģimenēm mājokļu jautājuma risināšanā, gan arī finansiālu atbalstu.
Darba devēju konfederācijas pārstāves Ievas Jaunzemas iebildumus izraisīja sadaļa par bērnu nodarbinātību skolas brīvlaikā. I. Jaunzema uzsvēra, ka “tur ir viens solis līdz bērnu piespiedu darbam”, kā tas vērojams Āzijā. Bērnu darbs ir ļoti jutīgs jautājums, kuru regulē Starptautiskais darba likums, un Latvijai tur nevajadzētu izgudrot neko jaunu. Bērns jau tāpēc ir bērns, ka viņa darbs ir mācības. Tāpat darba grupa par neizpildāmiem uzskatīja priekšlikumus ieviest pensiju kapitāla papildu koeficientu – 0,1 abiem vecākiem par katru uzaudzināto bērnu. Vienbalsīgi tika atbalstīti priekšlikumi palielināt valsts finansējumu skolām mācību līdzekļu iegādei, palielināt attaisnotos izdevumus par izglītību līdz 500 latiem gadā, atjaunot valsts galvojumu studiju kredīta saņemšanai. Atbalstu guva arī priekšlikumi pašvaldībās izveidot vienotu informācijas sistēmu par aukļu pakalpojumiem attiecīgajā teritorijā un pilnveidot ģimenes veselības aprūpi. Īpaši svarīgi ir panākt, lai mākslīgā apaugļošana tiktu finansēta par valsts budžeta naudu. Rīcības plānā būtiska sadaļa atvēlēta to ģimeņu atbalstam, kurās kāds ir ar īpašām vajadzībām. Tāpat jāturpina izglītības iestāžu pielāgošana bērnu invalīdu vajadzībām, jāizstrādā metodika darbam ar šādiem bērniem, lai viņus varētu integrēt vispārizglītojošās skolās. Rīcības plāns arī paredz informatīvu kampaņu par vardarbības mazināšanu ģimenēs, kā arī atbalstu cīņā pret dažādām atkarībām.
Vislielākos darba grupas iebildumus izpelnījās rīcības plānā paredzētā Uzturlīdzekļu fonda veidošana. Tas nozīmē, ka valsts ar zvērinātu tiesu izpildītāju starpniecību piedzīs alimentus no tā vecāka, kurš ar bērnu kopā nedzīvo un bērna uzturlīdzekļus labprātīgi nemaksā. Ja tūlītēja līdzekļu piedziņa nav iespējama, par šo cilvēku alimentus maksās no nodokļu maksātāju naudas. Taču visos reģistros par nemaksātāju tiks izdarītas atzīmes, un, tikko viņam parādīsies kādi finanšu līdzekļi, kustams vai nekustams īpašums, tas tiks apķīlāts. Darba grupas locekļi gan izteica bažas, ka fonda uzturēšana un administrēšana būs ļoti dārga, bet darbs mazefektīvs. Problēma ir arī tā, ka zvērināti tiesu izpildītāji ir brīvā profesija un alimentu piedziņu nevar uzlikt par pienākumu, un, tā kā piedzenamās summas varētu būt nelielas, rodas jautājums, vai šie tiesu izpildītāji būs ieinteresēti ar to nodarboties.
Taču kopumā rīcības plāns tika vērtēts pozitīvi.

Rūta Kesnere, “LV”