Un tomēr es palieku ar ŗ un ch

Dr. philol. Rasma Grīsle — “Latvijas Vēstnesim”

Rakstā saglabāts autores uzskats par atsevišķu valodas formu un skaņu dabu un lietojumu. — Red.

Ir publicēts avīzē (Brīvā Latvija, 4.-10.V 02.) un ir rakstīts tīmeklī (internetā), raidot atsauksmes par manu rakstu “Vai galīgi nogalēsim labdarīgo ŗ un ch?” (15.IV 02.). Jo es nevaru piebiedroties divām pēckaŗa Latvijā izdarītām un pusgadsimtā sīksti piejaucētām aplamībām latviešu valodas laukā, proti, pret diviem kaitējumiem literāras runas un rakstības precīzumam un augstai kvalitātei, kādu Endzelīns un citi lietpratēji Latvijas brīvvalsts laikā bija izkopuši, ievadīdami valodu augšupejošā latviskā attīstībā. Viņi apzinājās, cik valodas tagadnei un nākotnei svarīga ir stingra gramatikas sistēma. Un tūliņ jāpiebilst: tā prasa mīkstināt arī r, kur vajadzīgs.

Bet pēc kaŗa ieradās citādi ļaudis. Vareni nevalodnieki kļuva noteicēji arī valodas lietās — gan mazās, ar atsevišķiem vārdiem saistītās (tika aizliegts žīds, godā celts lozungs), gan lielās, uz gramatikas sistēmu vai rakstību attiecīgās. Revidēja un pārtaisīja alfabētu. Ar 1946. un 1957. gada dekrētiem no burtu saimes padzina ŗ un ch. To darīja, pieskaņojoties neizkoptai, nekonsekventai padomju Krievijas latviešu rakstībai. Jo tāda (bez ŗ un ch, bez gaŗumzīmēm piedēkļos un svešvārdu celmos) bija pierasta šurp vadīt un valdīt nākušiem Maskavas sūtņiem. Pārtaisītāju sabojāto, kvalitātē pazemināto rakstību Latvijā ieviesa administrātīvi un kvalitātes savainojumus iemanījās dēvēt par “valodas attīstību”. Ar to māna publiku vēl šobaltdien, ja, laiskumu lāpot, vainas vēlas paturēt, nevis pūlēties novērst. Lietojot r, h, kad vajadzīgs ŗ, ch, rodas virkne nevēlamu seku, kas sīkāk jau aprādītas. Piemēram, rodas nozīmes neskaidrības un pārpratumi, jo ir savairoti homonimi izteiksmes precīzumam bīstamā daudzumā. Un tie rodas vēl klāt, jo ŗ mīkstinājuma atmetums veicina arī j atmešanu savienojumos bj, pj, mj, vj. No tam atkal rodas gūzma gan gramatisku, gan leksisku homonimu (gulb(j)i : gulbi, slāp(j)u : slāpu, padom(j)u : padomu, aizstāv(j)os : aizstāvos). Un līdz ar tādiem atkal nāk neskaidrības un pārpratumi — literārās gramatikas sistēmā radītu palielinošos “caurumiņu” dēļ, lai gan tie daudziem šķiet nesvarīgi sīkumi. Bet tie attiecas uz daudzum daudziem vārdiem, kādi valodā ir un kādi vēl būs.

Tāpēc par atsevišķām “svarīgām” kļūdām (piem., ja ka vietā saka kad vai otrādi) daudz bīstamākas ir ar gramatikas sistēmu saistītās, jo apdraud valodas celtnes pamatus. Taču vientiesīgus gaŗāmgājējus vairāk uztrauc uz sienām traipi vai pielipinātas košļenes; kāds pāris nieka akmenteļu kaut kur pagrīdē pamatos viņiem bijuši nebijuši.

Tāda nostāja bieži parādās arī atsauksmēs, liecinādama, ka nespējam (taču uzdrošināmies!) noteikt, kas ir, kas nav “sīkumi” nesavā zinātnes vai prakses nozarē. Un dažādība izriet no katra autora izglītības, no izteiksmes kultūras, no latviešu valodas dziļas vai paviršas prasmes, no spējas vai gribas objektīvi spriest utt.

Taču visbiežāk oponentos nav atrodami īsti argumenti pret ŗ vai ch. Šķietamie ir jau atspēkoti. Vēl jo vairāk tāpēc ir vērtīgā fonēma ŗ literārā valodā paturama, ka izlokšņu vairumā ŗ zudis (visur atstādams gan pēdas) un pusgadsimtu ir īpaši zudināts. Arī leišu, krievu un lībiešu valodā ir mīkstināts r. Tāpat latviešu valodā ŗ nebūt nav zudis visur.

Citiem lielākā neizpratne ir par ch, kas latviskas cilmes vārdos nav sastopams un par ko presē bija raksts “Apsveicams ir arī ch” jau priekš gadiem pieciem (Latvijas Vēstnesis, 15.V.97.). Tur teikto tagad atgādināšu, atbildot uz jautājumu: Kas īsti ir ch un h?

Abi ir latīņu alfabēta piederums, kas pārņemti svešvārdu rakstībai arī latviešu valodā. Latīņi ar burtkopu ch ir aizstājuši grieķu burtu X (“khei” jeb “khī”), kas apzīmē k-skaņu ar h piedvēsumu: kh (latīņu rakstā ch, kad pārraksta grieķu vārdus latīņu burtiem). Turpretī tīru dvesmas skaņu (nebalsīgu izdvēsumu) latīņi apzīmē ar burtu h, bet grieķi — ar pusapļa zīmīti (itin kā mazītiņu c), ko raksta priekš lielā vai virs mazā patskaņa burta (lat. hierarchia : gr. ierarcia)

Aizgūtos vārdos h un jo vairāk ch izrunas vai rakstības ziņā aizguvējvalodās mēdz būt šā tā grozīti, bet ne vienādoti — arī krievu valodā ne, kur atšķirībai h : ch kalpo burti u : x (lat. hydromechanica : kr. гидромеханика). Latviešiem šī atšķirība senākos aizguvumos izpaužas tā, ka h ir atmests (no harmonica mums radušās “ermoņikas”), turpretī ch (gr. kh) ir kļuvis par k vai ķ (koris, Kristīna, ķīmija : gr. choros, Christiana, chemeia). Bet vēlākos aizguvumos h paturam (harmonija), un visi paturējām līdz 1957. g. arī ch. Izrunājām ch kā aukslēju berzeni parasti divos variantos līdzīgi kā vācu ich-Laut un ach-Laut.

Proti, 1) ch skan mīksti (kā čukstēts j), ja ch runājams vienā zilbē blakus ar i vai e, mēlei izrunā kļaujoties pie cietajām aukslējām (chirurgs, architekts, ichtiologs, psīche, archīvs, technika); 2) pārējos gadījumos, kad ch runājams citādā skaņu apkaimē, mēlei kļaujoties pie mīkstajām aukslējām dziļāk mutē, ch skan cietāk, it kā hh (cholera, psīchologs, chaoss, mechanika, chronika).

Tagad vairums runātāju Latvijā vienu no variantiem (daudz retāk pirmo) vispārina. Arī krievi savu cieti skanošo [ ([kt,) mēdz paturēt arī svešvārdos jebkādā skaņu apkaimē (психиатрб психолог). Te nu laikam ir cēlonis, kāpēc savulaik latvieši padomju Krievijā un vēlāk arī Latvijā vienādoja h un ch — vispirms izrunā pēc krieviskā parauga, pēc tam arī rakstībā.

Manuprāt, svarīgākais nav, kuŗu no burtiem vai izrunas variantiem lietot, bet gan — paturēt atšķirību (ar izpausmes līdzekļiem, kādi kuŗā valodā ir) starp dvesmas skaņu (h) un aukslēju berzeni (ch). Tas attiecināms pirmām kārtām uz klasiskas cilmes vārdiem, sevišķi terminiem, taču tāpat arī uz citādas cilmes nosaukumiem, kā bieži minētā Hamburga un Chaŗkova vai alkohols (arab. al-kuhl) un šļachta (pol. szlachta).

Aizgūtu svešvārdu izrunu vai rakstību, protams, var ietekmēt katras tautas dzimtā valoda. Piem., angļi klasisko valodu ch vietā mēdz runāt k (chaos, technology), bet dažkārt č (charter ‘charta’) tāpat kā angliskas cilmes vārdos.

Vācieši savos vācu vārdos izrunā burtkopu sch kā š-skaņu (schön, schnee). Tāpēc šāds š viņiem ieviesies dažu (bet ne visu) grieķiskas cilmes svešvārdu izrunā (gr. schema : v. Schema : kr. c[tvf). Bet pēc respektējamiem literāras izrunas norādījumiem (piem., vācu Dūdena vārdnīcās) šāds š tagad nav runājams, piem., medicīnas terminos, kā gr. schisma, ischias, ischaemia. Taču šādos vārdos neiederīgo š-skaņu pa daļai ir pārņēmuši krievi un arī latvieši, pieskaņodamies patiesībā neliterārai vācu izrunai. Piem., gr. schizophrenia : kr. ibpjahtybz (c[bpjahtybz) : latv. šizofrēnija (shizofrēnija) Tm II 476.

Bet grieķu valodā pašā šņāceņu (š, ž) pavisam nav! Tad nu pareizāk būtu respektēt grieķu oriģinālu, kur nule minētajos terminos sch izrunājams kā s + ch (kā čukstus runāts sj), nevis atdarināt vācu neliterāru izrunu, kādu vācieši paši jau atmetuši.

Kas tieši kaitīgs rodas no ch “vienkāršošanas”? Līdzības dēļ varētu teikt, ka 1957.g. rīkojums rakstīt burtkopas ch vietā tikai h ir apmēram tas pats, kā kad sagudrotu dz vietā rakstīt tikai z, sakot, ka tautā to vietumis dažos vārdos jau dara, piem.: (d)zītars, (d)zirkles, (d)zeguze, lī(d)z, bet neparedzot, kāds jukums radīsies, ja šādu ideju visnotaļ īstenos. Proti, neparedzot, to, ka tad vienādas kļūs, piem., saknes dzied- un zied- un daudzos atvasinājumos juks dziedēšana un dziedāšana ar ziedēšanu, tā ka nevarēs saprast, ko nozīmē, piem., (d)ziedēt, (d)ziedošs, (d)ziedinātava, (d)ziedonis, (d)ziedpulkstenis u.c. Lūk, tāds pats jukums rodas no ch aizstāšanas ar h. Jo līdz ar to latviešu (bet ne lielo kultūras tautu) rakstībā ārēji vienādi kļūst nozīmē nevienādi vārdi, arī starptautisku terminu veidotājvārdi jeb formanti, kā chem(i) — ‘ķīmija’ un hem(i) — ‘puse’, chol- ‘žults’ un hol- ‘viss’, chyl- ‘sula’ un hyl- ‘viela’; gandrīz vai gluži vienādi kļūst vēl citi, kā chor- ‘deja’ un chōr- ‘vieta, telpa’ un hōr- ‘stunda, laika sprīdis’, jo gaŗumzīme virs o ir liegta jau kopš 1946.g. Tad nu neskaidri vai pilnīgi pārprotami kļūst simtiem terminu, kas ar šādiem formantiem jau darināti (piem., medicīnā, kā rāda Tm) un kādi joprojām darināmi arī citās zinātņu nozarēs. Piem., ir divi dažādi medikamenti: cholagogs (kr. [jkfuju) ‘žultsdzinējs’ Tm I 345, un ir gluži cits medikaments holagogs (kr. ujkfuju), kam ir nozīme ‘radikāls līdzeklis’ vai ‘visdzinējs (visu slimīgu šķidrumu izdzinējs)’ Tm I 819. Bet mums vēl tagad paturētā padomju rakstībā kā viens, tā otrs ir “holagogs”, it kā latviešiem būtu vienalga — zāles paliek zāles! Un kas šādā rakstībā ir, piem., “holografiska vēstule” — vai tā ir ar žulti rakstīta jeb vai tāda, kur viss teksts, ne vien paraksts, ir autora rokrakstā? Un ko nozīmētu “hilologs”? Kādā sēdē par savu terminu “hemiosmoze” pat mediķi paši šaubījās, vai “hemi-” te norāda uz ķīmiju vai uz pusi.

Mānīgs ir mierinājums, ka konteksts taču novēršot pārpratumus. Bet konteksta var nebūt, piem., ja vārds jāsastop bibliografijās vai terminu sarakstos. Un konteksts var būt nepalīdzīgs vai maz saprotams, piem., svešā nozarē ar neparastu vai jaundarinātu terminoloģiju.

Bet dažādas mīklas un pārpratumi atkritīs, ja atjaunosim ch un ja vispār atgriezīsimies pie Endzelīna vadībā priekšzīmīgi izveidotās pareizrakstības principiem. Mēs gribam būt attīstītas kultūras ļaudis Eiropā. Tad nu divām paaudzēm būtu jāpārvar savtīga vēlēšanās oficiāli paturēt sev ieskolotos rakstības kvalitātei kaitīgos paradumus. Vismaz būtu jaunaudzei skolās jāļauj tikt no tādiem brīvai.

Ch pretinieki vispirms saka, ka nevajagot taču “atkal mainīt rakstību”. — Rakstība mums nav jāmaina, bet ir gan jāatlabo bojājumu vietās, līdzīgi kā jāatlabo daudz kas cits atjaunotā savā valstī.

Vēl saka pret ch, ka tas esot “čupu burts”! Bet pretestības īsto iemeslu patur domās: sazini nu, kur jāraksta tāds ch! Neba vieglāk būtu zināt, kur rakstāms kāds īpašs vienburts nopeltā ch vietā. Divu burtu “čupa” šķiet tikai iegansts, tāpat daudzinātie retie vārdi, kur c un h sagadās blakus, bet ir jālasa atsevišķi, piem., vācu uzvārdā Alcheimers (Alzheimer, pa zilbēm: Alc-hei-mers), tāpat titulā erchercogs (Erzherzog) un dažos gruzīnu īpašvārdos, kā Chaltubo (kr. W[fkne,j). Jo kāpēc tad nesūrojas par “čupām” dz, dž un neprasa, kā izrunāt vai saprast, piem., vārdus Vidzeme, Grundzāle, parādzīme un kas ir vārdzinātājs (‘kas liek vārgt’ vai ‘vārdu zinātājs’), radziņi (‘mazi ragi’ vai ‘radurakstu pārziņi’)? Ja vajag, uz šķirtni varētu grafiski norādīt (piem. :Alc/heimers, C/haltubo).

Negals īsti gan tāds, ka, kopš h un ch ir vienādoti rakstībā (hierarchija>hierarhija), Latvijā kādas divas tagad vēl darbīgas un valdīgas paaudzes arī izrunā atšķirt h un ch lāgā vairs neprot. Bet neprasme nav nekāds nopietns arguments pret ch atjaunošanu. Jo jebkuŗa svešvārda izruna, rakstība un nozīme ir jāiemācās, ja grib tos lietot, nevis iztikt ar latviskiem vārdiem vien (kur nav ne h, ne ch!).

Jaunatnei nebūs grūti iemācīties atlabotu svešvārdu rakstību, jo skolās atsāk mācīt latīņu valodu un pamatīgāk tiek apgūtas svešvalodas, kur ch ir bijis un palicis. Tāpat arī mūsu tuvāko radu leišu valodā. Un netrūkst latviešu autoru un izdevumu, kas Endzelīna principus rakstībā nekad nav atmetuši.

Pirms mainījām paaudžu paaudzēs simtiem gadu lietoto veco vācisko ortografiju (1922.g.), jaunajai tika ieteikts dažs īpašs vienburts ch vietā, piem., x vai kaut kā iezīmēts h. Taču komisija tos atraidīja, paturot ch ar motīvu, ka tas latviešiem jau pierasts un starptautisku vārdu rakstībā daudzām valodām kopīgs. Šis motīvs ir spēkā joprojām. Un es palieku ar to!

Vēres:

Lam = Latvija Amerikā

Tm = K.Rudzītis, Terminologia medica I-II (Rīgā 1973, 1977).