Par lielu, traģisku mīlestību. Un lielu, nezūdošu mākslu

No dzejnieka mazmeitas Annas Žīgures ievada grāmatai “Edvarta Virzas pēdējie dzejoļi. Vēstules Veronikai Strēlertei”

Izdevniecības “Pētergailis” 2003.gadā izdotās grāmatas vāks

1940. gada 1. martā nomira dzejnieks Edvarts Virza. Trīs mēnešus pēc viņa nāves sabruka Latvijas valsts. Notika kaut kas briesmīgs, kam ļaudis nebija sagatavoti. Tas tik tiešām bija pasaules gals tām paaudzēm, kas bija dzīvojošas, un bērniem, kuri bija dzimuši neatkarīgās valsts laikā. Latvijā iebruka padomju okupācijas armija. Sajuka visu lietu kārtība. Cilvēkus apcietināja, deportēja, šāva. Tad ienāca vācieši, pret kuriem Pirmajā pasaules karā bija cīnījušies latviešu strēlnieki, to starpā arī Virza.

Virzas iepriekšējais dzejoļu krājums “Dzejas un poēmas” bija iznācis 1933. gadā. Viņa atstātos dzejoļus varēja izdot grāmatā 1941. gada novembrī ar virsrakstu “Pēdējās dzejas”. (..)

Var teikt, ka Erots bija ierakstīts Virzas gēnos un ka iemīlējies viņš bijis vienmēr. Taču šajos dzejoļos, un to apstiprina arī vēstules, ir pavisam īpaša tonalitāte, īpaša, traģiska izteiksmes intensitāte. Tiesa, Virzas pirmajā, 1906. gadā izdotajā dzejoļu krājumā “Biķeris” ir temati, kas līdzīgi tiem, ko rodam pēdējās dzejās: kaislība, iznīcība, vientulība, spokainība, nāve, — tomēr šie dzejoļi ir ļoti atšķirīga pēc būtības. “Biķerī” tie nerodas no paša dzejnieka pārdzīvojuma. Divdesmitgadīgais autors tos meklējis lauku vientulībā lasītās grāmatās, piemērodamies tajā laikā aktuālajai simbolistu tematikai. (..)

Nākamajā desmitgadē Virza dzīvāk iekļāvās jauno rakstnieku un dzejnieku vidē. Pie paziņām Frišfeldiem Jūrmalas vasarnīcā viņš sastop “trejmeitiņas”, izglītotās un pievilcīgās latviešu meitenes, kurās iemīlas turpat visās pēc kārtas. Tā rodas “Dievišķīgo rotaļu” mīlestības dzejoļi. Šajā 1919. gadā izdotajā krājumā pirmo reizi grāmatā publicēti arī viņa nacionāli patriotiskie dzejoļi, jo kopš 1916. gada Virza ir strēlniekos un iesaistīts visās cīņās par Latvijas neatkarību.

Sākot ar “Dievišķīgajām rotaļām”, Virzas mīlestības lirikas raksturs un stils paliek nemainīgs līdz pat viņa dzīves trim pēdējiem gadiem. Viņa mīlestības dzejoļi ir saulaini, gaiši, rotaļīgi. Tās ir mīlas spēles, rotaļas, kur brīžiem pārslīd kāda greizsirdības vai pārmetuma ēna un kas šad tad izrotāta ar antīkās mitoloģijas tēliem vai atmiņu par kādu rokoko gleznu. (..)

Pēdējo trīs gadu mīlestības dzejoļi, kas apkopoti šeit kopā ar vēstulēm, iegūst iracionālu, rēgainu un patiesi traģisku izskaņu, bet īstu traģiku nevar ne notēlot, ne ataicināt. Tā ir. Tā dod šiem dzejoļiem to daudznozīmību un fascinējumu.

Šeit publicētās vēstules dzejniecei Veronikai Strēlertei ir viena no “Pēdējo dzeju” atslēgām, jo arī tās ir veltītas viņai. 1937. gadā iznāca Strēlertes pirmais dzejoļu krājums. Tie ir svaigi, bagāti, personīgi un formāli nevainojami dzejoļi, tuvi Virzas estētiskajām prasībām. Tos recenzējot, Jānis Grīns saka par dzejnieci, ka tā “izlēca kā Atēna pilnā apbruņojumā no Zeva galvas”. Strēlertes krājums saucas “Vienkārši vārdi”. Virzas sonets “Kā lapas ābolu glābj...”, kas ir pirmais šajā izlasē, ir veltīts dzejniecei (dzejniekam), kas “pantos vienkāršos mēdz visu aizplīvurot”. Arī viņa šo gadu ideāls bija “liesmas apvaldīt un ne tās klaji kurt”, bet savu nemieru apvaldīt dzejnieks vairs nespēj.

1937. gada Jāņos Veronika Strēlerte kopā ar savu draudzeni Ofēliju Sproģeri viesojās Virzas “Billītēs”. Tas bija gads, kad iesākās Virzas vēstules un dzejoļi Strēlertei un viņa neiespējamā mīlestība. Taču viņa dzejas metamorfoze, viņa vīziju, dramatisma un traģiskās dzīves izjūtas cēlonis bija vairāku apstākļu sastapšanās.

Tas bija laiks, kad sāka jukt tā Eiropas kārtība, kas pēc Pirmā pasaules kara bija atzinusi un nodrošinājusi Latvijas neatkarību. (..)

Pasliktinājās arī dzejnieka veselība. Pieauga nāves nojautas, kāpinājās viņa reliģiski mistiskās izjūtas, kurās veļu un seno latviešu dabas dievu klātbūtne sadzīvoja ar katolicismam tuvu reliģiozitāti.

Tā radās šie dzejoļi, kur sajaucas mīlestība ar izmisumu, skaistums ar pīšļiem, zeme ar pazemi un debesīm. To apspīd šīs pasaules un Aizsaules gaismas un ēnas. Tie ir likteņa dzejoļi, kuros dzejniekam tik ļoti mīļās “Straumēnos” un agrākos dzejoļos aprakstītās lietas — rudzu ziedēšanas svētbrīdis, jasmīns, apiņi, rozes, kamīna uguns, vēji un sniegi, daba un izjūtas — pārvēršas dīvainās, brīžam baisās, bet izteiksmē tik spēcīgās vīzijās. (..)

Janīna Kursīte priekšvārdā Edvarta Virzas dzejoļu izlasei “Dievišķīgā gaismā” (1991) raksta: “Dīvaini savijas dzejnieka paša priekšnojautas par tuvo nāvi ar Latvijas valsts pastāvēšanas apdraudējumu. Pēdējos dzīves gados dzejnieks uzsvēris, ka tad, kad būšot visu izteicis, kas tautai sakāms, viņam būšot jāmirst. Traģiskas mīlestības, personiskas drāmas izveidotais dzejolis “Baiga vasara”, kas sarakstīts 1939. gada pavasarī, pēc gada nesaraujami savijas ar Latvijas valsts drāmu un bojāeju.”

Arī “Baigo vasaru” dzejnieks nosūtīja Veronikai Strēlertei rokrakstā, bet ne mazāk nozīmīgs ir Amarillis Lieknas stāstījums: “Tēvs agri no rīta ienāca istabā satraukts ar dzejoli rokā un teica: paskatieties, ko esmu uzrakstījis. Kāds it kā vadīja manu roku...”

Franču dzejnieks Šarls Bodlērs esejā par Viktoru Igo teicis: “... dzejnieka dvēsele kļūst par kolektīva dvēseli, kas raud un cer, un kādreiz pareģo. Dzejnieks jūt, ka viņa dvēsele daudzkāršojas”.

Cilvēki, kuri pieredzējuši Latvijas likteņus, sākot ar pirmās valsts neatkarības laiku, ir aizvien retāk sastopami. Šopavasar, būdama Parīzē, ciemojos pie Jura Staunes, kurš tur dzīvo kopš pagājušā gadsimta 50. gadiem. Viņa mājās es redzēju “Pēdējo dzeju” pirmizdevumu:

“Iedomājies tikai, šo grāmatu es paņēmu līdzi 1944. gada 12. oktobrī, ar pēdējo vilcienu atstājot Rīgu. Par spīti tās cietajiem vākiem un iegareno formātu, es to iznēsāju mugursomā visu rudeni un ziemu, slapstīdamies Kurzemes katlā līdz pēdējai laivai uz Zviedriju.

Grūti tagad izskaidrot toreizējo saviļņojumu manu tuvāko draugu, studentu, mākslas skolu audzēkņu un arī mūsu apbrīnoto meistaru vidū. Tones brīnišķīgajā darbnīcā, Dzirnavu ielā pie Stērstes kundzes, Valtera un Rapas vecajā namā. Protams, tas bija arī liels notikums literatūrā, bet no visām kara laikā izdotām grāmatām tā bija vienīgā, kas tieši skāra mūsu dzīves realitāti. Bet paskaties, cik tā ir nolasīta, šeit satiekoties ar draugiem un ciemiņiem no dažādām zemēm. Lasīta un apbrīnota kā dzeja. Tā mēs to lasījām arī ar Runci (Pēteri Pētersonu) neilgi pirms viņa aiziešanas Viņsaulē. Lasījām pārmaiņus ar Bodlēra dzejoļiem, salīdzinot līdzīgo un atšķirīgi līdzīgo citā valodā. Tiešām, krietna daļa no šiem dzejoļiem ir pielīdzināma Bodlēra izcilākajiem. To varētu pamatot, analizējot, bet sajust to var tikai lasot.”

Šis izdevums ir “Pēdējo dzeju” izlase saskaņā ar vēstulēm Veronikai Strēlertei, kas nu ir kļuvušas pieejamas. Līdz ar vēstulēm sūtītie dzejoļi dažreiz mazliet atšķiras. Tagad ir zināma tā, kam tie bija veltīti un kuras vārds, rūpīgi glabāts, ilgu laiku bija nepazīts. Šī ir divu izcilu mūsu dzejnieku sastapšanās. Paturot visu iepriekšējo lasījumu nozīmes, šie dzejoļi nu vispirms ir lasāmi tādi, kādi tie bijuši dzejnieka iecerē. Mīlestības dzejoļi.

Arī vēstulēs ir dzeja, dzeja bez parindām — pēc dzejnieka paraduma kā “Laikmeta dokumentos” vai “Straumēnos”. Šīs vēstules ir arī zuduša un neatkārtojamā laika liecība. Virzas vēstulēs sastopam daudzu dzejoļu motīvus, to iedvesmas un noskaņu brīžus. Salīdzinot ir tik aizraujoši redzēt, kā tēmas pārtop dzejolī.

“Rudzi viļņojas, zied rozes un jasmīni, bet visam tam nav nekādas vērtības. Es tikai zinu, kā šūpojas vējā šie jasmīni, rozes un rudzi, tā šūpojas jūsu dvēsele manā dvašā.”

“Ak, Veronika! Cik bailes man ir! Es ar katru brīdi ieaugu Tevī kā kokā, Tu kā kupls koks aptērp mani ar savu mizu un rauj mani sevī. Es esmu Jūsos it kā pazudis, nomaldījies, mani ceļi ir sajukuši, es it kā nāves dvašu manu ap sevīm, tā nāk no jūsu lūpām ar dzīvību kopā sajukuse.”

Šajā krājumā ievietotie “Pēdējo dzeju” dzejoļi ir Strēlertei veltītie, bet tie ir arī krājuma nozīmīgākie. (..)

Padomju okupācijas laikā Virzas dzeja bija aizliegta, pat viņa vārdu nedrīkstēja publiski pieminēt. Daudz ūdeņu ir aiztecējuši kopš laika, kad tika sacerēti šajā krājumā publicētie dzejoļi; daudz gadu aizgājis kopš visiem notikumiem, kurus tur var izlasīt. Daudz cilvēku, kas toreiz dzīvoja, jau staigā pa Viņsaules takām. Bet Latvija atkal ir brīva. Billīšu istabās atkal ēnu met vecais kastaņu koks, un katru gadu zied jasmīna krūms, kurš nosala 1940./41.gada bargajā ziemā. Pret debesīm ik vasaru kāpj jautri apiņi. Un Luksemburgas dārzā Parīzē joprojām čalo Mediči fontāns, fauns nebeidz stabulēt un Verlēna pieminekļa pakājē aug vijolītes...

Atjaunotā Latvija ir pieredzējusi daudzu aizmirstu rakstnieku, gleznotāju, komponistu, skulptūru un stilu augšāmcelšanos. Virzas “Pēdējās dzejas” ir kā nostāvējies vīns, kam bijis gana laika sagaidīt savu baudītāju — ne garša, ne smarža, ne krāsa nav cietusi. Darbs un tā radītājs ir sagaidījis augšāmcelšanos.