Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Viens no lielās dzejas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.12.2003., Nr. 182 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82480

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - ir iznākusi 32. un 33.burtnīca

Vēl šajā numurā

24.12.2003., Nr. 182

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Viens no lielās dzejas

Par Edvartu Virzu laikabiedru atmiņās

LU doktorante Jana Hartmane – “Latvijas Vēstnesim”

Šogad decembrī Edvartam Virzam – dzejniekam, rakstniekam, publicistam, erudītam literatūras vērtētājam – aprit 120 gadi. Jau vairāku mēnešu garumā rit viņam veltīti pasākumi, izstādes, konferences. Un tas ir pelnīti, jo daudzu un dažādu iemeslu dēļ dzejnieks bijis nepelnīti aizmirsts, pat ignorēts.

Edvarta Virzas personība ir ne vien savdabīga un daudzpusīga, bet arī suģestējoša. Laikabiedru atmiņas par to – daudz. Dažās rindās atklāt šo atmiņu amplitūdu visā plašumā ir neiespējami, tomēr ir vērts tajās ielūkoties kaut uz mirkli.

Mazs augums, papūrušiem matiem līdz 1917.–1918.gadam, turpmākajos gados — ļoti īsu matu griezumu, vienmēr dziļu, tālumā vērstu acu skatienu, elegants, iespaidu atstājošs cilvēks. Edvarts Virza. Tāds, kādu mēs viņu varam iepazīt grāmatās un presē sastopamajās fotogrāfijās. Taču priekšstatu par to, kāds šis dzejnieks bijis dzīvē, trauksmainajā kustībā un lēnīgajā nogurumā, sniedz laikabiedru atmiņas.

Anšlavs Eglītis raksta: “Mazais Virzas augums vienmēr ir izraisījis sabiedrībā labestīgu smaidu, jo, ātri kustoties un strauji žestikulējot, viņš ik reizi atgādināja rosīgu, ņipru un apņēmības pilnu rūķi. Tajā pašā laikā šis mazais cilvēks ar kaut kādu nezināmu spēku spēja apkārt sev radīt godpilnu un svinīgu noskaņu, tā, ka neviens Virzas klātbūtnē neiedrošinājās par niecīgo augumu ne smaidīt, ne smieties.”1

Dzejnieka mazais augums vienmēr ir bijis pirmais, ko ievēroja un pamanīja cilvēki gan viņa jaunībā un brieduma gados, gan skolas laikā. Visai detalizētu raksturojumu sniedz Jānis Sarma, kurš piecpadsmitgadīgajam Edvartam Lieknam bijis klasesbiedrs. Savās atmiņās Sarma raksta: “Viņš bija ļoti maza auguma, mazākais visā klasē. Neizskatīgs, šauriem pleciem, zemu pieri, zem kuras bija dziļi iegrimušas šauras acis, un netīri dzeltenu slimīgu sejas krāsu. Viņš atšķīrās no visiem citiem.”2 Jaunībā, apmēram līdz 1918. gadam, kad dzejnieka galvu rotāja tumšas, kuplas matu cirtas, bet seju ieskāva ūsas un bārda, un, tā kā jau kopš dzimšanas ķermeņa krāsa Virzam bija tumsnēja, viņš pēc Paulas Jēgeres–Freimanes vārdiem atgādināja no meža izmukušu čigānēnu. Arī Kārļa Štrāla pirmais iespaids par šo savdabīgo dzejnieku ir līdzīgs: “Mazs augums, kupliem, gandrīz melniem matiem, šauru bārdiņu, dažreiz ar sarkanu rozi pogas caurumā, pēc ārējā izskata viņš rādījās vēl diezgan mežonīgs, bet liela iekšēja inteliģence sprakstēja laukā no visas viņa būtības.”3

Pie dzejnieka apģērba īpatnībām jāmin tāda detaļa kā kabatas. Lai kā arī E. Virza būtu ģērbies, liela nozīme bija kabatām, jo dzejnieks neesot mēdzis lietot somas vai rokas portfeļus, bet gan visādus papīrus un papīreļus, manuskriptus un dzejoļu uzmetumus glabājis kabatās. Lūk, Friča Strazdiņa vērojums: “Redakcijā Virzam bija savs galds, bet pie tā reti kad strādāja. Viņš arvien atnāca ar gataviem manuskriptiem kabatā. Neatminos redzējis Virzam kādreiz portfeli, šo redaktoru atribūtu. Tā vietu viņam izpildīja kabatas.” 4

Edvarts Virza savā dzīvē bija pretstatu cilvēks. Dažkārt no viņa strāvoja kaislība un trauksme, bet citu brīdi viņu pārņēma depresija. Vienu brīdi viņš varēja traukties, meklēt, cīnīties, citkārt viņu mocīja pamestības noskaņa, nesapratnes sajūta, ideju, domu un vēlmju apsīkums. Cik Edvarts Virza varēja būt jautrs un bezbēdīgs, un, sevišķi, sabiedrībā, kurā “ viņš jutās brīvi, tik liela tumsa sabiezēja pār viņu grūtos pārdzīvojumu, lūzumu un šaubu brīžos”5.

Varētu būt, ka straujais temperaments radījis tādas Virzas rakstura īpašības kā godkārību, alkas būt pirmajam, galējības uzskatos un domās. To, ka dzejnieks ir bijis godkārīgs, pauž daudzas atmiņas. Anšlavs Eglītis uzsvēris: “Virza bija diezgan godkārīgs, izmisīgi lauzās pēc patstāvības, cieši apņēmies kļūt par visu laiku lielāko latviešu dzejnieku.”6 Savukārt Valdemārs Dambergs ir atzinis, ka, “visur savā garā Virza bija drošs un nesatricināms, ja vajadzēja, – nesaudzīgs…viņu nesa, nē – bangoja viņa spraigais temperaments.”7

Atmiņas atklāj arī Edvarta Virzas sirsnību, iejūtību un sapratni. Ofēliju Sproģeri pie Virzas piesaistīja sirsnība un veclaicīga pieklājība, turklāt “ar Virzu bija ļoti viegli runāt – ne tikai tāpēc, ka viņš vienmēr bija dažādu pēkšņu ideju pilns, bet arī tāpēc, ka viņš nekad neizrādīja pārākuma apziņu vai neiecietību, bet vienmēr panāca, ka sarunu biedrs jutās viņam pilnīgi līdzvērtīgs vai pat pārāks”.8

Edvartam Virzam piekritušas lieliskas runas spējas un apbrīnojama atmiņa. To atceras ikviens, kas ir ticies ar dzejnieku. E. Virza no galvas skandējis dzeju ne tikai latviešu, bet arī krievu un franču valodā. “Viņš bija pilnīgi piesātināts ar dzeju, un viņa atmiņa bija tāda, ka stundām ilgi viņš varēja skandēt – “lasīt”, kā viņš pats mēdza teikt, – dzejoļus gan franču, gan krievu valodā, gan savu un citu latviešu dzejnieku, arī tādu, kurus viņš vispār nemīlēja, bet kuru atsevišķus darbus atzina par ļoti labiem”,9 tā Ofēlija Sproģere.

Dzejnieks savā augumā bija mazs, taču tas likās kuriozi tikai līdz brīdim, kamēr Edvarts Virza sāka runāt. Tiklīdz bija izskanējuši dzejnieka pirmie vārdi, mazais augums bija aizmirsts un apkārtējos savā varā pārņēma skanīgā balss. Herberts Misiņš pēc tikšanās ar Virzu atceras: “Pārsteidza viņa sīkais augums, bet vēl vairāk viņa patētiskā, sulīgā balss, kas pavisam nesaderēja viena ar otru. Ļoti iespaidīgi, ar lielu patosu teikti, bija viņa dzeju skandējumi Rīgas radiofonā, ko varēja klausīties ar baudu.”10

Edvartu Virzu interesēja ne tikai Latvijas kultūras dzīve, bet arī valsts politiskie notikumi un to attīstība. Viņš bija Zemnieku savienības biedrs, un viņš uzskatīja, ka Latvijai ir vajadzīga vienpartijas vadība un ka valsti būtu jāvada spēcīgam vadonim. Par Latvijas galveno valstisko pamatu E. Virza uzskatīja zemi un zemniekus. Ar Latvijas prezidentu Kārli Ulmani Virzu saistījušas savstarpējas simpātijas. “Virzam pret Ulmani, kā valsts vīru, bija liela cieņa un pietāte. Ulmanis, savukārt, respektēja Virzas patriotiskās dzejas.”11 Šajā sakarā zīmīgus faktus atceras Heinrihs Zariņš, kurš stāsta, ka jau 30.gados Virzu “dēvēja par Ulmaņa trubadūru un tāds viņš tiešām bija! Ne pērkams lišķis, ne samaksāts nerrs, viņš no sirds ticēja Ulmanim kā Latvijas nodibinātājam, kā godīgākajam mūsu valsts vīram un politiķim. Viņš neatstājās no Ulmaņa tad, kad partiju vīri centās to apliet samazgām ar naftas un siļķu smaku”.12

Savu dotību un uzskatu dēļ dzejnieks sabiedrībā bija gan mīlēts, gan nīsts. Taču tajos brīžos, kad viņš gribēja būt viens, viņš arī bija viens. Un tiem, kuri vēlējās ar dzejnieku sadzīvot, gluži vienkārši bija jāpieņem tādi dzīves spēles noteikumi, pēc kuriem dzīvoja pats Virza…

Cik kaprīzs un neatkarīgs dzejnieks Edvarts Virza bija savu draugu izvēlē, domās un uzskatos, tik pat interesants un īpatnējs bija viņa rakstīšanas stils. Dzejnieks vienmēr rakstīja ar lielu dedzību un pašatdevi. Viņam ļoti patika teiciens: “Visu atdot, lai visu iemantotu!” Pēc šāda principa viņš arī darbojās, centās maksimāli daudz strādāt, taču tikpat daudz cerēja iegūt arī atpakaļ.

Spriežot pēc atmiņām, var secināt, ka Edvartam Virzam īpaši daudz brīvā laika, lai rakstītu, nav bijis. Nozīmīga pirms rakstīšanas dzejniekam bija pastaiga rīta agrumā, jo tā deva mieru dvēselē, radīja iedvesmu un rosināja domas. Elza Stērste atzīst, ka “rakstīdams, Ed. Virza tiešām radīja. [..] Rakstīja bez steigas, kā akmenī iegreba katru vārdu. Rakstīja gandrīz bez labojuma, tūlīt tīrā. [..] Dzejnieks līdz beidzamam turējās pie vecās ortogrāfijas, drīzāk aiz paraduma, nekā aiz principa”.13 Valdemārs Dambergs atceras, ka Virzam rokraksts esot bijis grūti salasāms, ar pieturzīmju un citu zīmju trūkumiem. Turklāt rakstīja viņš uz burtnīcu, piezīmju grāmatu un albumu izplēstajām lapām. Ofēlijas Sproģeres atmiņās saglabājies fakts, ka “Virza ļoti uztraucās par iespieduma kļūdām. Bet šādas iespieduma kļūdas gan varēja viegli gadīties, jo Virzam bija ļoti neskaidrs rokraksts”.14 Lai arī dzejnieks rakstīja uz izplēstām lapām, viņam tomēr nepatika vienkārši bloki, no kurām tās izraut. Tādēļ Virza mēdza izvēlēties vislabākos blokus ar lina papīru.

Daudz studēdams literatūru, rakstīdams darbus un arvien vairāk izkopdams savu dzejnieka ceļu, Edvarts Virza pamazām savā dvēselē it kā norobežojās no sabiedrības, kaut arī ārēji viņš vienmēr bija asprātīgs un interesants, sabiedrībā mīlēts sarunu biedrs. Edvarts Virza uzskatīja, ka dzejai ir jāatdod sevi visu. Dzejai jābūt tādai, lai tajā varētu sadegt, visu izdzīvot, sadzirdēt, visu izteikt un visu izjust.

Edvarts Virza nekad nepārstāja meklēt ceļu, kā labāk izteikt vienu vai otru domu. “Nekur dzejnieks neapstājās pusceļā – nedz šaubas, nedz vecas tradīcijas un priekšteču iemītās tekas to nav atturējušas meklēt mūsu dzejai jaunus ceļus.”15

Jāsecina, ka, neskatoties uz mazo augumu, ar kuru Virza vienmēr ir pratis sadzīvot, kaut arī ne reizi vien tā dēļ ir izjutis dvēseliskas sāpes, savā garīgumā un talantā dzejnieks bija liels un varens. Tādēļ beigt savu uzstāšanos es vēlētos ar Hermaņa Kreicera atmiņām, kuras ir ļoti precīzas, trāpīgas un pat neprasa komentārus…

“Kādreiz draugu pulkā viņš (Edvarts Virza – J.H.) esot pateicis savas domas par lielumu un mazumu.

— Kas ir senā Grieķija?

— Lielums mazumā.

— Un Napaleons Bonaparts?

— Lielums mazumā.

— Kas ir latviešu tauta? – Lielums mazumā.

— Un Edvarts Virza? – Lielums mazumā.

Atzīsim – pašapzinīgi, bet patiesi teikts. Šai mazajā augumā, šai neiecietīgā un prasīgā raksturā mita liels dzejnieks. [..] Ir dzirdēts, ka tieši mazais augums viņā modinājis un uzturējis tādas lieluma alkas. Varbūt, bet tas viņa lielumu nemazina.”16

 

Referāts Rīgas Latviešu biedrībā zinātniskā konferencē Stērstu Andreja 150 un Edvarda Virzas 120 gadu atcerei 2003. gada 6. decembrī. Rakstībā saglabātas autores valodas formas. – Red.

1 Eglītis A. Par Edvartu Virzu // Rakstnieki par rakstniekiem. II. R., 1996., 150.lpp.

2 Sarma J. Edvarta Virzas mācību gadi // Ceļa Zīmes, 1953, Nr.14, 21.lpp.

3 Štrāls K. Drauga piemiņai // RTMM krājuma materiāls.

4 Strazdiņš F. Latvju gara sargs // Latvju žurnāls, 1953, Nr.4, 15.lpp.

5 Dambergs V. Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu. R., 1942., 101.–102. lpp..

6 Eglītis A. Par Edvartu Virzu // Rakstnieki par rakstniekiem. II R., 1996., 148.lpp.

7 Līgotņu Jēkabs. Edvarta Virzas piemiņai // Jaunākās Ziņas. 1940, 2. III, 5.lpp.

8 Sproģere O. Atmiņas par Edvartu Virzu // La RA’s Lapa, 1980, Nr.19, 12.lpp.

9 Sproģere O. Atmiņas par Edvartu Virzu // La RA’s Lapa 1980, Nr.19, 13.–15. lpp.

10 Misiņš H. Dzejnieka Edvarta Virzas 100 gadi // Labietis, 1984, Nr.67, 2107.lpp.

11 Unāms Ž. Ulmanis un Virza // Unāms Ž. Laiku atspulgā. Oldenburga. 1953, 12. lpp.

12 Zariņš H. Atmiņas //RTMM. Inv.nr.

13 Stērste E. Divdesmit kopā nodzīvoti gadi // Literatūra un Māksla, 1989, 22. VII, 16.lpp.

14 Sproģere O. Atmiņas par Edvartu Virzu // La RA’s Lapa, 1980, Nr.19., 13.–15. lpp.

15 Dambergs V. Desmit gadu sarakstīšanās ar Edvartu Virzu. R., 1942, 143.lpp.

16 Kreicers H. Lielums mazumā // Kreicers H. Atspīdumi. I. Minneapole. 1974, 144.lpp.

16 Kreicers H.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!