Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Vārdu pie vārda, un valodas pūrs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 24.12.2003., Nr. 182 https://www.vestnesis.lv/ta/id/82479

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Viens no ideālistu cilts

Vēl šajā numurā

24.12.2003., Nr. 182

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Vārdu pie vārda, un valodas pūrs

Par K.Mīlenbaha un J.Endzelīna vārdnīcas talcinieci Rīgas Latviešu biedrības Valodniecības nodaļu

Dr. philol. Sarma Kļaviņa – “Latvijas Vēstnesim”

Šogad nozīmīgas jubilejas bija Kārlim Mīlenbaham (150) un Jānim Endzelīnam (130), un arī abu valodnieku dižajam kopdarbam — Latviešu valodas vārdnīcai — pagāja 80 gadu, kopš publicētas vārdnīcas pirmās četras burtnīcas.

K.Mīlenbaha un J.Endzelīna Latviešu valodas vārdnīcā, pilnīgākajā latviešu valodas vārdnīcā, ir ieguldīts mūsu valodas vārdu krājums savā plašumā un variācijās, to pamatoti var atzīt par visas tautas darinājumu, “pie kā dalība katram latvietim no lasīt nepratēja vistumšākajā Latvijas kaktā līdz augsti mācītam zinātniekam” (T.Zeiferts).

Taču šis vārdu krājums bija jāsavāc un jāapraksta, un to varēja izdarīt mācīti vīri. Tomēr “Arī tie vīri, kuru vārdus vēsture nerimst daudzināt, nav vieni paši vienīgi ar savu spēku kaut ko varenu izdibinājuši, slavenus darbus pastrādājuši, bet gan atbalstīti no kopīgā vispārības gara, ..pat atbalstīdamies uz vārdos neminēto vīru nopelniem,” tā, domājot par nemirstību, rakstījis K.Mīlenbahs.

Kas bija šie neminētie vai maz minētie K.Mīlenbaha un J.Endzelīna vārdnīcas talcinieki?

Tā bija Rīgas Latviešu biedrības (RLB) Valodniecības nodaļa, faktiski pirmais dzimtās valodas kopšanas un pētīšanas kolektīvs Latvijā, ko var uzskatīt par priekšteci Filologu biedrībai (dibināta 1920.gadā) un Latviešu valodas krātuvei (dibināta 1935.gadā).

Nākamajā gadā apritēs 100 gadu, kopš nodaļa dibināta. Tā darbojās 28 gadus: no 1904.gada 23.aprīļa (pēc vecā stila) līdz 1940.gada 9.maijam, kad notika nodaļas pēdējā sēde. Pirmais pasaules karš pārtrauca tās darbu līdz pat 1922.gada 13.oktobrim.

 

Nodaļas dibināšana

Kā liecina RLB Zinību komisijas (ZK) protokols, Valodniecības nodaļas dzimšanas diena ir 1904.gada 23.aprīlis (pēc vecā stila), kad ZK vienbalsīgi pieņēma Āronu Matīsa ierosinājumu dibināt Valodniecības nodaļu, kuras mērķis būtu latviešu valodas izkopšana: a) materiālu krāšana, b) sinonīmu izskaidrošana, c) rakstnieku valodas apspriešana, d) arodniecisku terminu krāšana.

ZK iecēla pirmos nodaļas biedrus: virsskolotāju Kārli Mīlenbahu, publicistu Āronu Matīsu un ģimnāzijas direktoru, teologu Voldemāru Maldoni, viņiem arī uzdeva uzņemt pārējos un sasaukt sapulci.

“Uz Valodniecības nodaļas pirmo pilno sapulci tapa uzaicinātas caur sevišķiem drukātiem ielūgumiem 19 personas. Priekšniecībā ievēlēja: par priekšnieku – K.Mīlenbahu, par viņa vietnieku – Frici Brīvzemnieku un par rakstvedi – Āronu Matīsu.”

 

Darbība Kārļa Mīlenbaha vadībā (1904–1914)

Valodniecības nodaļa nodibinājās un K.Mīlenbaha vadībā darbojās laikā, kad latviešu valoda bija tikai viena no cariskās Krievijas tautu valodām, kā grauds starp rusifikācijas un ģermanizācijas dzirnakmeņiem, ar nenokārtotu rakstību, bez valodas kopšanas zinātniskiem principiem.

Pirmajā posmā (septiņus gadus) sēdes ir notikušas 4 — 8 reizes gadā. Kā liecina ZK protokoli, tajās līdzās terminoloģijas, ortogrāfijas, leksikoloģijas un valodas prakses jautājumu apspriešanai K.Mīlenbahs vairākās sēdēs cēla priekšā savas latviešu vārdnīcas materiālus, kurus biedri, būdami no dažādiem apvidiem, pārrunāja un vietām papildināja. Tā tas noticis pat nemierīgajā 1905.gadā, bet 1908. un 1909.gadā gan nodaļa sevišķi nodarbojās ar latviešu ortogrāfijas nokārtošanu.

1910. gada beigās nodaļas biedri sāka sapulcēties ik nedēļas pa ceturtdienām no pulksten sešiem līdz astoņiem vakarā, lai plašāk iztirzātu mazāk pazīstamu latviešu vārdu pareizo nozīmi ...laipni piedalījās arī vairāki nebiedri kā viesi un reprezentanti no dažādu Latvijas apvidu izloksnēm.

Otrajā posmā (1911–1914) ik gadu notikušas 31—34 sēdes. Nodaļa galvenā kārtā nodarbojās ar vārdu iztirzāšanu, nozīmes un izrunas noteikšanu Mīlenbaha vārdnīcai. Ikkatrā sēdē tika pārrunāts ap 50–100 vārdu (1912.g.), un 1914.gadā nodaļa bija tikusi “m” burtam līdz pusei.

Sēdēs nenoskaidrotos vārdus izziņoja “Dzimtenes Vēstnesī”, “Rīgas Avīzē” un “Latvijā”, tika saņemti daudzi paskaidrojumi. Piemēram, 1913.gadā no ārpuses ar iesūtījumiem nodaļas darbību veicinājuši kādi 90 iesūtītāji (kāds Karlsons no Naukšēniem nodevis 6 sējumus, katru 1000 lappuses rokrakstā ar izstrādātiem Latviešu valodas vārdnīcas vārdiem).

K.Mīlenbaha vadības laikā, piemēram, 1914.gadā, kopējais sēžu dalībnieku skaits ir bijis 50 dažādas personas. Tā kā nodaļas biedru listes nav mūsu rīcībā, aktīvo biedru sarakstu nākas restaurēt pēc RLB gada pārskatiem un J.Endzelīna gala vārdiem vārdnīcai. Pieminēsim dažus lielā darba talciniekus: skolotājs un literāts Pēteris Abuls (Trikāta), pedagogs un dzejnieks Fricis Adamovičs (Dundaga), publicists Āronu Matīss (Bērzaune), žurnālists un dzejnieks Pēteris Blaus (Ērgļi), valodnieks Eduards Brencis (Mālupe), skolotājs Indriķis Cīrulis (Drusti), skolotājs un rakstnieks Apsīšu Jēkabs (Lizums), ārsts Pēteris Perlbahs (Drusti), skolotājs un rakstnieks Aleksandrs Ramāns (Bērzaune).

Kā zināms, K.Mīlenbahs Pirmā pasaules kara bēgļu gaitās 1916.gadā nomira, ticis savā manuskriptā līdz vārdam “patumšs”.

Valodniecības nodaļa atjaunoja savu darbību un K.Mīlenbaha vārdnīcas apspriešanu tikai 1922.gada 13.oktobrī, kad pēc J.Endzelīna aicinājuma laikrakstos sapulcējās 13 vīri: Āronu Matīss, Apsīšu Jēkabs, Indriķis Cīrulis, Jēkabs Janševskis, Jānis Kauliņš, Fricis Adamovičs, Pēteris Šmits, Aleksandrs Ramāns, Kārlis Freidenfelds, K.Vilciņš, Andrejs Vičs, Kārlis Grants.

Par nodaļas priekšnieku viņi ievēlēja J. Endzelīnu, par palīgu – docentu J.Kauliņu, par rakstvedi – A.Ramānu. J.Endzelīns ziņoja, ka izdodamā Mīlenbaha vārdnīca “galvenām kārtām nokārtota līdz burtam “p”, viss cits pārējais zīmītēs savākts, bet arī 1.daļā vēl daudz kas jāiestrādā iekšā”. J.Endzelīns pievērsa uzmanību, ka K.Mīlenbaha manuskriptā alfabētiskā secība būtu pārkārtojama, ka svešvārdi tādos apmēros vārdnīcā nebūtu uzņemami, ka atlicis daudz ko lauzīt galvu par vārdu etimoloģiju. Kaut arī darba daudz, tomēr “vārdnīcu jau šoziem varēšot sākt drukāt”, arī līdzekļi no Izglītības ministrijas tam esot sagādāti.

Un vīri bez kavēšanās sāka vārdu, to nozīmju un izrunas pārbaudīšanu un apsprieda 13 vārdus ar sākumburtu “a”.

 

Darbība Jāņa Endzelīna vadībā (1922–1940)

Šajā periodā tai bija viens liels mērķis – K.Mīlenbaha vārdnīcas sagatavošana, un tikai ar to arī nodaļa nodarbojās līdz 1932.gada 24.novembrim – gada beigās nāca klajā vārdnīcas pēdējās burtnīcas. Jau ar 1932.gada 22.decembri sēdēs sāka apspriest papildinājumus vārdnīcai un arī latviešu valodas prakses jautājumus.

K.Mīlenbaha laika tradīcija nodaļai kopā darboties katru ceturtdienu no sešiem līdz astoņiem vakarā tika atjaunota ar 1923.gada sākumu. Protams, vasaras brīvdienās no maija beigām līdz septembrim un svētkos nodaļas sēdes nenotika. Stingrā kārtība visā vārdnīcas sagatavošanas laikā tika pārkāpta tikai dažreiz, nereti – sanākot vēl biežāk nekā reizi nedēļā.

J.Endzelīna vadības desmit gados nodaļa vārdnīcai ir veltījusi 309 sēdes [Mīlenbaha laikā – 160]. Ja katra no tām ir bijusi divu stundu garumā, tad vārdu iztirzāšanā šajos gados ir ieguldītas 618 stundas. Vidējais dalībnieku skaits sēdē ir bijis 32, maksimālais – 48. Kopumā desmit gados sēdēs ir piedalījušās 208 personas. Šajā skaitā ir gan personas, kuras piedalījušās lielākajā daļā sēžu un kurām J.Endzelīns pateicas vārdnīcas gala vārdos, gan personas, kuras bijušas tikai dažās sēdēs, kā, piemēram, Jānis Jaunsudrabiņš (3 sēdēs).

 

Dalībnieki

Nodaļā aktīvi darbojušies visi tā laika pazīstamākie valodnieki: Anna Ābele, Jēkabs Lautenbahs, Pēteris Šmits, Jānis Kauliņš, Ernests Blese, Jēkabs Velme, bet ne Juris Plāķis, kas pilnīgi no tās atturējies, toties Zinību komisijā bijis aktīvs.

“.. šais valodniecības sēdēs no laika gala bija pierasts, ka mūsu valodnieki un daži veterāņi nosēdās un allaž pieturējās pirmajā rindā, izņemot Blesi un Velmi, kas dažreiz nokavējušies ieņēma arī citas attālākas vietas. Bet nu notika tas, ka šās pirmās rindas sēdētāji kā vecāki vīri drīzi vien viens pēc otra aizgāja viņsaulē. Tā: Lautenbahs, Jaunzemju Jānis [Apsīšu Jēkabs], Janševskis, Zāģeris... ” atceras Āronu Matīss.

Taču tukšajās vietās sēdās jaunie: studenti vai baltu filoloģijas studijas beigušie, daudzi ramavieši (Alvils Augstkalns, Krišjānis Ancītis, Eduards Ādamsons, Jānis Bičolis, Kārlis Draviņš, Osvalds Freimanis, Rūdolfs Grabis, Pēteris Ozoliņš jeb Ramizars, Arturs Ozols, Elfrīda Šmite u. c.).

Nodaļas darbība savā ziņā atgādina Dziesmu svētku kopkori Mežaparkā, un šī paaudžu pēctecība ir līdzīga “vilnim”, kas ik pa laikam veļas pār dziedātāju rindām.

Vārdnīcas vārdu iztirzāšanā katrs sapulces dalībnieks aizstāvēja savu novadu, kurā dzimis un audzis, un tātad šā novada valodu, vārdu izrunu un to nozīmi vislabāk pārzināja.

Sēžu dalībnieku liela daļa bija skolotāji, piemēram, Auguste Auniņa-Vīgante no Bauskas, Bebru Juris no Cesvaines, Jānis Brēmanis no Āraišiem, Indriķis Cīrulis no Drustiem, Kārlis Grants no Vandzenes, Alvils Klēbahs (vēlāk Kalnietis) no Galgauskas, skolotājs un arī leksikogrāfs Eduards Ozoliņš no Zaubes, Aleksandrs Ramāns, Kārlis Rinkužs no Saikavas un citi.

Nodaļas sēdēs ļoti aktīvi piedalījās arī rakstnieki un dzejnieki (Apsīšu Jēkabs, Antons Austriņš, Jānis Grīns, Jēkabs Janševskis, Atis Ķeniņš, Pēteris Mežulis), publicisti (piem., Āronu Matīss, Oto Nonācis), arī teologi (teoloģijas doktors mācītājs Kārlis Freidenfelds, Kārļa Mīlenbaha brālis Fricis Mīlenbahs, filozofijas doktors, latgaliešu gramatikas un pareizrakstības vārdnīcas autors Pēteris Strods).

Taču sēdēs cītīgi un noderīgi darbojās arī ārsti (Dr. P.Perlbahs no Drustiem, veterinārsts P. Dreimanis no Krustpils), inženieri, piem., M. Tamužs no Dunikas, ierēdņi (J. Līdaka no Lielsalacas). Īpaši jāpiemin Rīgas namsaimnieks J.Zāģeris, dzimis jaunpiebaldzēns. Viņš, kā atceras Āronu Matīss, “bija ļoti noderīgs... šā sava apvidus dēļ, jo viņš kupli pārzināja un čakli cilāja savus vārdu krājumus... ”. Viņam latviešu vārdu iztirzāšana un Valodniecības nodaļas sēžu apmeklēšana bija sirdslieta.

 

Sēžu norise

Valodniecības nodaļas sēdes ir bijusi spilgta un nozīmīga parādība latviešu kultūras dzīvē, parādība, kas raksturoja galvaspilsētas vidi. Par to, kā sēdes notika, liecina daudzas to laiku kultūras un izglītības darbinieku un studentu atmiņas.

“Parasti zāle bija pilna... Dažkārt pat nebija vietas, kur lāgā apsēsties” (Alma Lūse).

“Mēs jau liels bars bijām, no visas Latvijas...Sēdes vadīja pats profesors Endzelīns kopā ar F.Adamoviču, kas skaitījās viņam tā kā sekretārs. Bet īstā sekretāre bija E.Hauzenberga – Šturma, viņa jau iepriekš sastādīja iztaujājamo vārdu sarakstu. Profesors Endzelīns sauca priekšā vārdus; un tie, kam minētais vārds bija pazīstams, atsaucās un paskaidroja nozīmi. Es atceros, ka stāstīju par vārdu seņģis. Teicu, ka mūsu izloksnē seņģis ir barības ieliekamais, kur lika lopiem barību... Es atceros, ka no Nīgrandes daudz vārdu un ziņas par tiem deva J. Janševskis, bet profesors Endzelīns viņam ne vienmēr uzticējās, apšaubīja. Viņš teica, ka J. Janševskis pats gudrojot vārdus. Vārdnīcā dažiem J. Janševska teiktajiem vārdiem ir pielikta klāt jautājuma zīme – tas nozīmē, ka šis vārds nav drošs” (Emma Medne).

Valdemārs Ancītis, toreiz Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijas audzēknis, stāsta: “... brālis raudzīja mani ievadīt galvaspilsētas vidē. Šādā nolūkā viņš mani kādu vakaru aizveda arī uz valodniecības sēdi Rīgas Latviešu biedrībā. Atceros, ka apsēdāmies nelielās zāles pēdējā rindā... Droši varu pateikt tikai vienu: jutos tik svinīgi kā baznīcā. Endzelīns, sēdēdams mums visiem priekšā uz paaugstinājuma, cilāja citu pēc citas mazas lapiņas, tās no vienas kaudzītes pārlikdams otrā ...”

No 309 sēdēm 307 ir vadījis pats Jānis Endzelīns, tikai divas profesora prombūtnes laikā — 1925. gada 19. novembrī un 3. decembrī — ir vadījusi docente Anna Ābele. Katrā sēdē vidēji iztirzāti 70 vārdi — to izruna, nozīme, izplatība un izlokšņu īpatnības, maksimālais vienā sēdē apspriesto vārdu skaits – 135.

 

Rakstveži

Ļoti atbildīgs darbs bija nodaļas rakstvedim. Vārdnīcas sagatavošanas laikā šo pienākumu ir veikušas divas personas: Aleksandrs Ramāns – pirmās 5 sēdes 1922. gadā, bet no 1923. gada janvāra līdz savai nāvei 1933. gada 19. februārī – Fricis Adamovičs. Nākamajā sēdē pēc F.Adamoviča bērēm, pirmo un, šķiet, vienīgo reizi atkāpjoties no negrozāmās sēžu darba kārtības, J.Endzelīns svinīgā uzrunā piemin mirušo darbabiedru un cildina viņa devumu latviešu kultūrā, arī Valodniecības nodaļā un dzimtās Dundagas izloksnes aprakstīšanā. “Nelaiķi pazinām kā apzinīgu un noteiktu personību. Nekad viņš nebija lišķis...”, saka J.Endzelīns.

 

Ārzemju viesi

Valodniecības nodaļas sēdēs piedalījās arī ārzemju valodnieki, kas bija ieradušies Rīgā. Cītīgs sēžu dalībnieks 1925./26. akadēmiskā gada sezonā bija jaunais čehu valodnieks Vāclavs Čiharžs (Čihars, 1900–1981), kurš trīs gadus (1924.,1925. un 1926.) Latvijas Universitātē studēja baltu valodas un bija arī čehu valodas lektors. 1929. gada aprīlī un maijā piecās sēdēs piedalījās vācu valodnieks, Ķīles universitātes profesors Ernsts Frenkelis (Fraenkel, 1881 — 1957), bet 1924. gada 22. maija sēdē viesojās Leipcigas universitātes profesors Georgs Ģerulis (1888 –1945).

Katrā gada pārskatā par RLB darbību Valodniecības nodaļa ir slavēta: sevišķi intensīva un sekmīga darbība (1923), strādājuse ar parastu rosību (1924), ar parasto čaklumu (1930), ar tai piemītošu pazīstamo rosību (1931), turpinājusi savu izcilus darbu (1926), noturējusi 33 sēdes un ar to pārspējusi visas citas biedrības nodaļas (1929). 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā Rīgas Latviešu biedrībā čakli darbojās Lauksaimniecības, Rūpniecības, Jūrniecības, Ārstniecības, Vingrošanas nodaļa, bet bija arī nīkuļojošas nodaļas, piemēram, 1905. gadā nodibinātā Vēstures nodaļa. 1925. gada pārskatā ir pausta apbrīna par to, ka prof. J. Endzelīns pratis valdzināt biedru intereses tik lielā mērā, kaut arī nodaļas apstrādājamais materiāls ir tik speciāls.

Pārskatā par 1932. gada darbību ir ierakstīti lieli un gaidīti vārdi: “Valodniecības nodaļa prof.J.Endzelīna vadībā pabeigusi monumentālās “Latviešu valodas vārdnīcas” sastādīšanas darbu.” Un 1933. gadā nodaļa ir varējusi deklarēt īpašumu: Latviešu valodas vārdnīcas komplekts (4 sējumi) un sēžu protokolu grāmata.

Vārdnīca ir nodaļas īpašums gan fiziskā, materiālā nozīmē, gan garīgā, ieguldītā darba ziņā.

 

Nodaļas ieguldījums

Par nodaļas ieguldījumu stāsta K.Mīlenbaha vārdnīcas rokraksta fragmenti, jau J.Endzelīna un E. Hauzenbergas–Šturmas apstrādāti, ko glabā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļa, kā arī Rakstniecības, teātra un mūzikas muzejs.

K.Mīlenbaha līnijburtnīcās atstātais manuskripts ir it kā uzsūcis nodaļas sēdēs apspriestās, ar E.Hauzenbergas–Šturmas un J.Endzelīna roku ierakstītās liecības par latviešu vārdiem, to izrunu, nozīmēm, izplatību un izlokšņu variantiem.

Principu vārdnīcā atstāt tikai latviešu vārdus un vārdus, kas īsti ieviesušies un kļuvuši it kā par latviešu vārdiem, J.Endzelīns pasludināja jau 1922. gadā atjaunotās nodaļas pirmajā sēdē un turpmāk to stingri ievēroja, nežēlīgi svītrodams no manuskripta svešvārdus.

Pēc apspriešanas nodaļas sēdēs daudziem vārdiem

1) ir pierakstīta intonācija vai arī labota Mīlenbaha dotā izrunas norāde, piemēram, vārdam ķolpēt ‘smēķēt’ J.Endzelīns pierakstījis intonāciju un arī izrunas variantu ķulpēt;

2) papildinātas uzrādītās nozīmes vai to skaidrojumi, piem., vārdam ķopsis, kam K.Mīlenbaha manuskriptā ir dota tikai viena nozīme ‘mazs trauciņš’, ar J.Endzelīna roku pierakstītas vēl divas nozīmes: I – ‘tāds, kas daudz smēķē’ un III – ‘kartupeļu biezputra’, kā arī precizēts II nozīmes skaidrojums — ‘mazs netīrs vai nelietojams trauciņš’ Ipiķos, ‘neglīts vai apdauzīts trauciņš’ Mālpilī un Vecjērcēnos;

3) papildinātas izplatības norādes, piemēram, iepriekšminētajam vārdam pievienota norāde: Rūjienā, Jaunpiebalgā.

Pēc nodaļas sēdēm manuskripts ir ticis papildināts gan ar vārdiem, gan ar piemēriem, un kopdarbā radusies pilnīgākā un neparastākā latviešu valodas vārdnīca, kuras četros sējumos (1923 — 1932) un divos J.Endzelīna un E.Hauzenbergas-Šturmas sagatavotajos papildsējumos (1934 – 1946) ir skaidroti vai tulkoti vācu valodā ap 120 000 vārdu. Šo vārdnīcu pamatoti varam uzskatīt par vienu no mūsu tautas nacionālās bagātības izpausmēm, kā Krišjāņa Barona Latvju dainas, kā J.Misiņa bibliotēka.

RLB Valodniecības nodaļas biedri un daudzie tās sēžu dalībnieki, K.Mīlenbaha un J.Endzelīna vārdnīcas talcinieki patiesi bija, kā atceras valodnieks K.Draviņš, “ideālisma vadīti latviešu valodniecības rūķi”, viņu devums “bija ziedojums latviešu kultūras laukā, par ko neviens nekādas maksas nesaņēma”.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!