Sidrabiņa lietiņš lija pār visiem novadiem

Svētdien, 21.decembrī, Rīgas Latviešu biedrības namā tika pasniegtas Lielās folkloras gada balvas

Foto: Juris Krūmiņš Dižās folkloras gada balvas laureāti Vairu Vīķi–Freibergu sveic bārtiniece Līvija Otanķe, kas pati saņēma Lielo folkloras gada balvu par mūža ieguldījumu

Kā apsveikuma uzrunā sacīja kultūras ministre Inguna Rībena, Latvijā ir daudz skaistu vietu, bet vēl daudz vairāk skaistu cilvēku, un katrs no viņiem — neatkārtojams un īpašs. Šai sarīkojumā tika godināti tie īpašie cilvēki, kas aizvadītajā gadā un mūža garumā visraženāk darbojušies tautas mākslas laukā, lai gadsimtos krātās dziesmas, dejas un amatu prasmes dzīvotu dzīvu dzīvi mūsdienu kultūrā un cilvēkos, attīstītos un rastu turpinājumu nākamajās paaudzēs. Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta iedibinātās balvas administrēšanu tagad pārņēmusi valsts aģentūra “Tautas mākslas centrs”. Divpadsmit nozarēs šogad piešķirtas 26 balvas.

Pirmo reizi tika pasniegta Dižā folkloras gada balva. To par Saules dainu pētniecību un lielo ieguldījumu starptautiskā folkloras festivāla “Baltica” sarīkošanā saņēma Valsts prezidente Vaira Vīķe–Freiberga.

Vakara vadītājs Guntis Pakalns te atgādināja, ka folkloristi Vairu un viņas dzīvesbiedru Imantu Freibergu iepazinuši jau krietni agrāk par politiķiem.

Atzinību par mūža darbu izpelnījies tēlnieks Indulis Ranka, kura izcilākais devums tautas mākslas godināšanā ir Dainu kalns Turaidā, un Kurzemes dižās teicējas, saucējas, locītājas Emīlija Kantiķe, Rozālija Rudzīte, Katrīna Antonoviča un Līvija Otaņķe.

Pirmo reizi tika godināts Gada etnogrāfiskais ansamblis un Gada folkloras kopa. Šīs balvas saņēma Medņevas etnogrāfiskais ansamblis un zemgaliešu folkloras kopa “Dimzēns”.

Balvu par tradicionālās kultūras atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos saņēma Balvu laikraksts “Vaduguns” un akcijas “Piedzīvosim Jāņus” dalībnieki — Ilga Reizniece, Krišjāņa Barona muzejs un laikraksts “Diena”. Par tradicionālajā kultūras mantojumā balstītu jaunradi balvu saņēma mākslinieks Mārtiņš Heimrāts un kinorežisors Zigurds Vidiņš. Pirmo reizi balvas tika pasniegtas par Gada skaņu ierakstu CD. Tās saņēma Baiba Šteina, Valdis Muktupāvels un “Skandinieki”.

Tradicionālās kultūras mantojuma un novadu savdabības glabāšanā, aizsardzībā un kopšanā augstāko atzinību izpelnījušās trīs laureātes: Vidzemes lībiešu tradīciju sargātāja Rasma Noriņa, Džūkstes pasaku muzeja saimniece Judīte Timma un Dagdas kultūras sakņu kopēja Inta Viļuma.

Pirmo reizi balva par tradicionālās kultūras dzīves — svētku, koncertu, sarīkojumu un festivālu organizēšanu. To saņēma Barkavas tautas muzikantu svētku rīkotāja un saimniece Iveta Dukaļska.

Par zinātnisko izpēti un dokumentēšanu balvas saņēma Mārtiņš Boiko un Juris Urtāns, par tradicionālās kultūras materiālu vai to radošu pārveidojumu publicēšanu — Māra Vīksna (par Āronu Matīsa tautasdziesmu vākuma izdošanu) un autoru kolektīvi, kas veidojuši mākslas albumu “Meistari”, Ludzas novadpētniecisko krājumu “Baltās pēdas” un trīs sējumu monogrāfiju “Latviešu tautastērpi”. Par ieguldījumu izglītības veicināšanā balva Mārai Mellēnai — bērnu folkloras festivāla “Pulkā eimu, pulkā teku” iedibinātājai un veidotājai.

Zāle šai vakarā bija gaiša no baltām villainēm, baltām galvām un bērnu mirdzošajām acīm. Valsts prezidentes veltījuma dziesma mātei sasaucās ar Līvijas Otaņķes dziedāto “No māmiņas mācījos,/Kad gulēju šūpulī”, Ziemsvētku “Sidrabiņa lietiņš lija” — ar Ilgas Reiznieces uzņemto Jāņu dziesmu. Kā viņa atgādināja — Jānītis ir jau pusceļā. No Saulgriežiem gaisma sāk pieņemties spēkā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Pateicības vārdi, saņemot Lielās folkloras balvas Dižo balvu Latviešu biedrības namā 2003.gada 21.decembrī

Ekselences, dāmas un kungi!

Esmu ļoti pateicīga vērtētājiem par šo atzinību, kura man atgādina par visiem tiem iecerētajiem un nepabeigtajiem darbiem, kas palika guļot atvilknēs, kad es pieņēmu šo tomēr unikālo uzaicinājumu kandidēt un būt par Valsts prezidenti. Es to ne mirkli nenožēloju, es uzskatu, ka tā ir liela liktens dāvana — šī izdevība kalpot savai tautai, savai dzimtai zemei šajā kapacitātē. To esmu darījusi ar visu sirdi un turpināšu darīt līdz sava mandāta beigām. Taču folklorai un latviešu gara mantām esmu kalpojusi visa mūža garumā un, domāju, turpināšu to darīt līdz mūža galam. Tur ir tik daudz ko darīt tīri zinātniskā plāksnē, ir tik daudz ieceru, kuras vēl gribētos īstenot.

Ir zinātniski darbi, kuru mērķis bija ievest pasaules zinātniskajā apritē dainas kā zinātniskās pētniecības objektu un tematu. No šiem darbiem daudzi vēl ir izkaisīti pa atsevišķiem sējumiem vai periodiku, es ceru, ka ar laiku tie varēs tikt apvienoti grāmatā angļu valodā, lai cittautiešiem varētu būt pieejami un pārskatāmi. Tāpat ir tādi darbi, kas ir tikai angļu vai franču valodā publicēti, kas varētu tikt nodoti latviešu lasītājam. Es ceru, ka visam tam vēl atliks laiks, ja Dievs dos spēku un veselību.

Šeit, šajā vidē, es vēlētos atgādināt to, ka folklora savu īsto nozīmi atgūst tad, kad tā atdzimst tās pārnesēju balsīs, kustībās, valodā. Folklora ir kaut kas dzīvs, kas jāpārdzīvo. Skaņa, vibrācija, žests, tērps rada noskaņu, tas rada sava veida vibrācijas, kas iedarbojas ļoti dziļi ne tikai uz prātu, saprašanu un intelektuālo izpratni, bet rada arī noskaņas, iedarbojas uz zemapziņas dziļākajiem slāņiem. It īpaši tas ir sakāms par rituālām dziesmām, bet arī jebkura cita dziesma īsti atdzimst tikai tad, kad tā top dziedāta un nodota tālāk kādam citam.

Kad biju meitene, palaikam pavaicāju savai mātei, vai viņa atceras, kā viņas bērnībā un jaunībā ļaudis dziedāja. Māte bija dzimusi Nīcā, tad viņas tēvs ieguva jaunsaimniecību Dunikā, bet viņu kā pēdējo bērnu ģimenē praktisku apsvērumu dēļ aizsūtīja pie savas krustmātes uz Nīcu, kas viņu kādu laiku audzināja. Tātad mana māte ir vairāk nīceniece nekā kas cits, un arī man stāstīja, ka savulaik bija gājusi uz Bārtu, kur bija kopēja skola ar Nīcu un kopēja draudze. Ar Nīcu un Bārtu viņai bija ļoti ciešas saites. Viņa atcerējās dažas dziesmas, ko suiti esot dziedājuši, caur degunu īpaši vilkdami, un neko tādu es bieži neesmu dzirdējusi. Tad, atceros, bija tāda reize Kasablankā, kad viņa man iemācīja jauku sešrindi, tikai ar trīs pantiem. Es vēlāk painteresējos datora datu bāzē, kādi ir šīs dziesmas varianti, un, izrādās, to ir ļoti daudz, arī ar garākiem pantiem, bet tas ir pēc brīvas izvēles. Gribētu jums šodien šo dziesmu nodziedāt un veltīt manai mammai:

Ko tu raudi, kas tev kaita,

Mana jauna līgaviņa?

Vai tev trūka sāls, maizītes,

Vai es mīļi nedzīvoju?

Sāls un maizes man netrūka,

Mīļu vārdu gan pietrūka.

Es novēlu, lai jums visiem nekad nepietrūktu mīļu vārdu jūsu dzīvē!