“Ak, man tik daudz ko teikt, tik aplam daudz!”

Kā Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” (ne)iekļuva pasaules literatūrā

Pērnā gadsimta 20. gadu sākumā, kad “šīs pasaules varenie” vēl vilcinājās ar 1918. gada 18. novembrī proklamētās Latvijas Republikas leģitimāciju un tās robežu iezīmēšanu Eiropas politiskajā kartē, mūsu nacionālā rakstniecība jau bija paguvusi iekļauties Vecā kontinenta literārajās tradīcijās. Trauslajam valstiskumam pamazām nostiprinoties, pavērās plašas iespējas latviešu kultūras sakaru attīstībai ar Rietumu zemēm un līdz ar to arī mūsu literatūras “eiropeizēšanās” tālākajai attīstībai, proti, jaunu, laikmetīgu literāro virzienu, žanru un māksliniecisko paņēmienu, kā arī cittautu estētiskās pieredzes straujai apgūšanai (vienlaikus, protams, cenšoties nepazaudēt savu – latvisko – seju). Taču tas nebūt nenozīmē, ka mūsu nacionālā rakstniecība kā uz burvja mājienu būtu kļuvusi par Eiropas literatūras daļu – vismaz ne tādā izpratnē, kāda atbilst Johana Volfganga Gētes 1827. gadā iedibinātajai pasaules literatūras koncepcijai. Proti, starptautiskajā kultūras vērtību apritē latviešu literatūra vēl joprojām turpināja būt gandrīz vienīgi recepiente, ne donore. Pat tās lielāko meistaru mēģinājumi pārvarēt valodas barjeru, ielauzties starptautiskajā literārajā tirgū un iekarot tajā pamanāmu vietu diemžēl guva visai pieticīgus panākumus. Ja šāds salīdzinājums netiktu uztverts kā nekorekts, varētu sacīt: izrādījās, ka mūsu mazajai “bezvēstures” tautai pēc septiņu gadsimtu apspiestības atgūt brīvību, nodibināt nacionālu valsti un panākt tās starptautisku atzīšanu de jure savā ziņā ir bijis vieglāk, nekā ieinteresēt Vakareiropas publiku par savu kultūru un literatūru, panākt, lai komplicētajā pēckara Eiropas situācijā angļa, francūža vai vācieša apziņu skartu vārdi Poruks, Blaumanis, Aspazija, Skalbe... Beigu beigās – vai par izņēmumu šajā ziņā īsti kļuva arī pirmā persona mūsu tālaika dzejā un dramaturģijā, par latviešu “lielo eiropieti” dēvētais Rainis? Vai tālaika Eiropa sadzirdēja un pieņēma vēsti, kuru tai vācu valodā nesa Raiņa “jaunvaronis” – nākotnes cilvēks Jāzeps? Un vai šī Eiropa (cik daudzas šķietami nesavienojamas lietas sevī jau tolaik ietvēra minētais jēdziens!) savu nākotni maz gribēja redzēt tādu, kādu to savos darbos uzbūra ideālists, humānists un ētiskais maksimālists Rainis?

Raiņa Jāzeps steidz ierunāties svešās mēlēs

Traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” – pati personiskākā no Raiņa lugām – tapa gausi un mokoši. Autors to reizēm mēdza dēvēt par savu “izlīdznes drāmu”, taču šis apzīmējums drīzāk norāda uz vēlamo, ne īstenoto. Maz ticams, ka gadiem ilgā sevis plosīšana, “Jāzepu” rakstot, Rainim beigu beigās patiešām atnesa pilnīgu samierināšanos ar pagātni, ar saviem “brāļiem–nodevējiem” (Roalds Dobrovenskis) latviešu sociāldemokrātijā, galu galā – ļāva nolīdzsvarot debesis un elli pašam sevī. Toties bija dzimusi traģēdija, kuru “vairāk nekā jebkuru citu Raiņa lugu caurstrāvo idejas, domas, tēmas, motīvi, kuriem nav ne tautību, ne laikmetu, ne sabiedrisko šķiru robežu”(Irēna Svilana. J. Raiņa “Jāzeps un viņa brāļi”. Bībeles Jāzeps un Raiņa Jāzeps. – Raiņa un Aspazijas gadagrāmata 1974. gadam. – RAF, 1973. – 77. lpp.). Citiem vārdiem, dienas gaismu bija ieraudzījusi luga, kuras augstā mākslinieciskā raudze un tajā ietvertais vispārcilvēciskais potenciāls pārspēja visu, ko Rainis bija radījis līdz tam un reizē pacēla par pakāpienu augstāk arī latviešu rakstniecību kopumā. Un, tā kā labai lugai nav noilguma (šajā gadījumā to pārliecinoši pierādīja “Jāzepa un viņa brāļu” iestudējuma panākumi 2000./2001. gada sezonā Stokholmas teātrī “Orion”), minētais Raiņa darbs turpina būt mūsu literatūras “kvalitātes zīme” un sava veida estētiskā atskaites sistēma arī šodien, globalizācijas un starptautiskā tīmekļa laikmetā, lai arī cik nevērīgi tas dažkārt izturētos pret pagātnes lielajām literārajām autoritātēm..

Vai Rainis apzinājās, ka viņam izdevies radīt šedevru? Noteikti. Jau kopš lugas pabeigšanas brīža 1914. gada vasarā rakstnieks cerēja, varbūt pat bija drošs, ka tieši “Jāzeps” viņu beidzot uznesīs “stikla kalna” galotnē, proti, ievedīs viņu pašu un reizē arī visu latviešu rakstniecību pasaules literatūrā. Turklāt ne jau pa sētas durtiņām, bet gan “pa lielajiem vārtiem”. Rakstnieka ticību, ka šis augstais mērķis patiešām ir sasniedzams, stiprināja kāds izšķirošs papildu nosacījums. Proti, vēl lāgā nebija paguvusi nožūt tinte “Jāzepa” galīgās redakcijas manuskriptā, kad uz Raiņa rakstāmgalda jau gulēja divi gandrīz pabeigti traģēdijas tulkojumi – krievu un vācu valodā. Par pirmā izdošanu un iestudēšanu Krievijā, kuras patvaldnieciskajam režīmam Rainis bija izrādījies kā dadzis acī, ar savu paziņu starpniecību solījās parūpēties tā autors, rakstnieks un tulkotājs Jānis Straujāns (Masters). (Viņš savu darbu, regulāri konsultējoties ar lugas autoru, bija paveicis Kapri salā, kur uzturējās ārstnieciskos nolūkos.) Trimdiniekam Rainim, kurš bija atradis patvērumu Eiropas kultūras “tautu lauka” viducī, proti, zem demokrātiskās Šveices debesīm, pašam nu vajadzēja gādāt par sava vācu “Jāzepa” iekļūšanu starptautiskajā literatūras apritē (vienlaikus meklējot partnerus, kuri traģēdijai varētu “izcirst logu” arī uz citu starptautisko valodu lietojuma telpu). Pirmajā brīdī tas nemaz nešķita tik sarežģīti. Lielie Vakareiropas kultūras centri no Raiņa “ziloņkaula torņa” nomaļajā Kastaņolas ciematiņā pie Lugānas ezera tīri ģeogrāfiskā nozīmē atradās tikai rokas stiepiena attālumā, turpat abpus “Eiropas jumta” – Alpu – kores.

Dr. philol. Gundega Grīnuma – “Latvijas Vēstnesim”

Turpmāk — vēl