Ar prezidenta un cilvēka sūtību

Dr. hist. Ilga Kreituse

1927. gada pirmajā pavasara mēnesī — martā — Latvijas Republika atvadījās no sava pirmā Prezidenta, cilvēka, kas pirmais bija nodevis zvērestu savai tautai: “Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmes un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās sirdsapziņas.”

Pirms vēl J.Čakste ieņēma oficiālo valsts prezidenta posteni, viņš 1920. gada maijā bija ievēlēts par Satversmes sapulces priekšsēdētāju. Ieņemot šo posteni, zvērests nebija jānodod, bet gan jāsaka atbildes runa deputātiem. Jau toreiz, būdams vēl Zemnieku savienības biedrs, J.Čakste prata skatīties pāri atsevišķu grupu un slāņu interesēm, saprazdams savu lomu kā saistošajam spēkam starp dažādiem Satversmes sapulces spārniem.

“.. Es centīšos gādāt par to, ka mūsu zeme attīstās pareizā ceļā, ka pie mums rodas likumība, kārtība, ka pie mums rodas saticība. Mūsu pienākums ir strādāt kopā. Mēs esam līdz šim Latvijas valsts pamatus likuši kopējiem spēkiem, un nešaubos, ka mēs arī valsts izbūvē strādāsim kopā. Latvijas valstī ir, bez šaubām, katrai partijai sava programma un savi centieni, bet tomēr mums nav jāaizmirst kopējais mērķis un ceļš, un tas ir — Latvijas valsts nostiprināšana. Ja mēs padotos atsevišķu programmu interesēm, tad būtu iespējams apvienot visus radošos spēkus, lai kopīgiem spēkiem varētu veikt darbu, kas mums stāv priekšā. Tādēļ vienotiem spēkiem pie šī darba.” Kā rakstīts Satversmes sapulces stenogrammās — pēc runas sekoja “ilgi nerimstoši aplausi”.

Pēc pirmā Prezidenta nāves presē sākās diskusija par to, kas varētu ieņemt šo posteni. Proponēja sociāldemokrātus P.Kalniņu, F.Vesmani vai J.Raini. “Aizkulisēs” gan atļāvās paironizēt, ka sociāldemokrāti neuzstādīs nevienu kandidātu, jo nevar apiet Raini, kurš pats vēl arvien gribēja aktīvi līdzdarboties politikā, kaut arī praktiski bija cietis vairākas neveiksmes. “Jaunākās Ziņas” pieturējās pie domas, ka “tagad pastāvot kreisai valdībai, kreisam vairākumam, ir skaidrs, ka nevar būt izredzes kandidātam, kurš nāktu no kādas opozīcijas grupas — galējiem labējiem, Zemnieku Savienības, Zemnieku bloka. Valsts prezidents nāks no demokrātiskā centra...” Par to, savukārt, ironizēja “Brīvā Zeme”. Taisnība tomēr piederēja tiem pa vidam — nākamais prezidents tāpat kā J.Čakste nāca no demokrātiskā centra, un tas bija Gustavs Zemgals.

Pašreiz mēģinot izprast, kāpēc tieši J.Čakste bija tas, kuru ievēlēja par pirmo prezidentu, pat pēc tam, kad viņš bija izstājies no lielākās pilsoniskās partijas — Zemnieku savienības, ir interesanti pasekot, kā viņu raksturo laika biedri un ko viņš pats ir rakstījis. Ja savā laikā (un tagad) izdeva pat atsevišķās grāmatās un brošūrās K.Ulmaņa, A.Buševica, K.Baloža u.c. deputātu runas, tad pirmajam Prezidentam šādu publicējumu nav. Un šķirstot Satversmes sapulces un Saeimas stenogrammas, arī J.Čakstes kā runātāja uzstāšanos, tās atrast diezin vai izdosies.

Ko tad īsti domāja un darīja pirmais Prezidents?

Arvīds Kalniņš neilgi pēc J.Čakstes nāves rakstīja: “Nekad nav bijis partijisks, valsts galvas stāvokli ieņemdams, tīri nemanot nokļuva bezpartijiska darbinieka stāvoklī.” J.Čakste esot arvienu atklāti aizrādījis — politiķi un valsts darbinieki nedrīkst vienlaikus būt veikalnieki (vismaz teorētiski šo viedokli ir pārņēmusi mūslaiku Augstākā Padome). Partijas līderis, kas saistīts ar veikaliem, vairs nebūs pietiekami objektīvs un, domājot par saviem uzņēmumiem, piemirsīs tautas labumus. Izrādās, pēc A.Kalniņa vārdiem, tiklīdz J.Čakste bija pārtraucis sakarus ar Zemnieku savienību, tā visi mēģinājuši viņu pārvilināt pie sevis. Demokrātisko centru esot izvēlējies tāpēc, ka tas atradies pa vidu agrākām darba un tautas partijām un kā pretnostatījums galējībām. Par noziedzīgu pret Latvijas valsti J.Čakste uzskatīja diktatūras ideologu tieksmes. “Nekad nedrīkst riskēt ar asākām šķiru cīņas iespējamībām, jo tās mazajai Latvijai it viegli var kļūt liktenīgas. Šķiru interešu taisnīgai saskaņošanai, šķiru pretišķību izlīdzināšanai jābūt par mūsu mērķi...”

J.Čakste esot bijis pārliecināts partiju savstarpējās ķengāšanās noliedzējs, nav varējis ciest laucinieku kūdīšanu pret pilsētu strādniekiem, vecsaimnieku pret jaunsaimniekiem utt. Pats uzskatījis, ka visas domstarpības valstī atrisinātu trīs politiskas partijas, vairāk nemaz nevajag.

Īpatnēji Prezidents esot uzvedies priekšvēlēšanu cīņas laikā — bijis atturīgs, pat samazinājis izbraukumus un viesību apmeklējumus, lai kāds neiedomājas, ka tas tiek darīts un ar kādu nolūku. J.Čakste ir paudis pārliecību, ka kompromitētām personām ir “jānoiet no skatuves” un, ja kādam var “uzbrukt” kaut vai demagoģiskā veidā, tad vajag pārdomāt kandidēšanas nepieciešamību. Pats Prezidents par savu kandidēšanu II Saeimas vēlēšanās esot izšķīries neilgi pirms sarakstu nodošanas, jo viņam nebija izdevies izveidot vienotu sarakstu no visām tām grupām, kas bija aicinājušas J.Čaksti “ieiet viņu listē”.

Eduards Virza jau pēc J.Čakstes nāves par viņa darbību Latvijas valstī rakstīja: “Mirušais prezidents nav bijis jaunu apstākļu radītājs, bet viņš nācis pēc tam, un svarīgs un liels uzdevums viņam bijis — saturēt kopā iekaroto. Te viņa smalkās sabiedriska cilvēka īpašības pilnīgi izplaukušas.” Un no mūsdienu attāluma skatoties, šķiet, ka tieši šī stabilitāte, drošums, prasme saturēt saprāta robežās dažādus parlamenta spārnus sagādāja J.Čakstem popularitāti un mīlestību. To apliecina arī šāds viņa raksturojums: “Jānim Čakstem bija viena savāda īpašība, ko neuzsvēra neviens. Čakste bija cilvēks, kurš visādos laikmetos, apstākļos, kādus tas nepārdzīvotu, nekad nemainījās. Viņš prata un spēja savaldīt savu sirdsnemieru un savas jūtas.” “Aizkulišu” (kas vienmēr meklēja, kā paķengāties) slejās tas skan vairāk nekā vienkāršs kompliments. Interesants ir arī Prezidenta salīdzinājums ar ārlietu ministru — 20. gadu pirmajā pusē viņi bija paši populārākie politiķi Latvijā. “J.Čakste un Z.Meierovics. Kas neatmin tos abus? Operas foajē abus staltus, tērptus frakās. Viens brunets ar briljantīnu koptiem matiem un diplomātisku smaidu, otrs blakus tam — sirmiem matiem, bārdu, ūsām, labsirdīgām acīm. Viens izsmalcināts vakareiropietis, otrs — mūsu pašu Zemgales dēls. Daudz tuvāks un saprotamāks, bet arī džentelmenis. Viens bezgala populārs iekšienē, otrs spīdēja ārienē. Un tomēr abi bija tik nepieciešami Latvijai...”

Gribētos vēl pakavēties pie vienas patīkamas nianses Prezidenta nepolitiskajā darbā. Visiem ir zināms, ka J.Čakstes ģimene bija kupla. Šodien jau viens otrs daudzbērnu ģimenes tēvs, prasot savai ģimenei pabalstu, ir atsaucies uz J.Čaksti. Te atliek tikai aizrādīt, ka Prezidents gan bērniem maizi pelnīja pats, neprasot no valsts īpašus pabalstus. Tomēr J.Čakste ir vērsies pie Latvijas sievietēm “Diskrēts lūgums mūsu tautietēm... Bet kāda cita lieta ir vēl daudz ļaunāka. Tā ir tā viena vai divu bērnu sistēma vai pat bezbērnība. Kurzemē iedzīvotāju skaits vēl priekš kara stāvēja gandrīz uz vietas, Vidzemē tas auga tikpat lēni kā priede mūsu tīrelī. Tikai Latgale bija palikusi dabiska un nebija ielaidusies nekādās noziedzīgās sistēmās.

Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš mūsu Latvijas, kur visas rokas priekš viņas strādā, kur jūs pašas ne vien nenogurušas strādājiet, bet pat ziedojiet tai savas rotas, tagad es vēl Jūs lūgtu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja sistēmu vietā katrā ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis divus un pusmiljonu iedzīvotāju, bet septiņi un pusmiljona.

Es paredzu, jūs pacelsiet pirkstu un rādīsiet man citus daudz lielākus noziedzniekus pret savu tautu — mūsu vecpuišus. Es jums piekrītu, īsti patrioti viņi nav. Tas ir skaidrs. Bet kas ar tiem darāms, par to būs jāaprunājas ar mūsu finansu ministru...”

Ko te vēl piebilst — nav mums ne trīs partijas, kas apvienotu visus politiskos spēkus, ne divi un pusmiljona latviešu. Prezidenta nodomi laikam jau vēl gaida savu piepildījumu. Tāpat kā valsts gaida cilvēku, kas mēģinās savienot pretišķīgos politiskos spēkus.

Laikraksts “Domas”, 23.04.1993, Nr. 6

Atkārtota publikācija “Latvijas Vēstnesī” — ar autores atļauju.