Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru kabineta 2000. gada 1. februāra noteikumi Nr. 38 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 222-99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves"". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 4.02.2000., Nr. 36/37 https://www.vestnesis.lv/ta/id/801

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru kabineta rīkojums Nr.38

Par valsts uzņēmuma "Latvijas Vēstnesis" reorganizāciju (precizētā redakcijā)

Vēl šajā numurā

04.02.2000., Nr. 36/37

PAR DOKUMENTU

Izdevējs: Ministru kabinets

Veids: noteikumi

Numurs: 38

Pieņemts: 01.02.2000.

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Precizēts 29.02.2000., Latvijas Vēstnesis Nr.66/68 (1977/1979)

Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumi Nr. 38 

(prot. Nr. 6, 2.§)

Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 222-99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves"

Izdoti saskaņā ar Būvniecības likuma 2.panta ceturto daļu

 

1. Šie noteikumi apstiprina Latvijas būvnormatīvu LBN 222-99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves".

2. Ar 2000.gada 1.jūniju Latvijas Republikas teritorijā netiek piemērotas bijušās PSRS Celtniecības normas un noteikumi SNIP 2.04.02-84 "Ūdensapgāde. Ārējie tīkli un būves", ko ar 1984.gada 27.jūlija lēmumu Nr.123 apstiprinājusi bijusī PSRS Celtniecības lietu komiteja.

3. Būvprojekti, kuri likumā noteiktajā kārtībā akceptēti vai kuros paredzētie būvdarbi uzsākti līdz 2000.gada 31.maijam un kuru tehniskie risinājumi atbilst attiecīgajā laikposmā piemēroto normatīvo aktu prasībām, nav obligāti jāpārstrādā atbilstoši Latvijas būvnormatīva LBN 222-99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves" prasībām.

4. Noteikumi stājas spēkā ar 2000.gada 1.jūniju.

Ministru prezidents A.Šķēle

  Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

Rīgā 2000.gada 1.februārī

 

Apstiprināts ar
Ministru kabineta
2000.gada 1.februāra noteikumiem Nr.38

Latvijas būvnormatīvs LBN 222-99 "Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves"

1. Vispārīgie jautājumi

1. Šis būvnormatīvs attiecas uz jaunu ārējo ūdensapgādes sistēmu projektēšanu un esošo sistēmu rekonstrukciju (izņemot pagaidu sistēmas).

2. Projektējot ūdensapgādes ārējos tīklus un būves, jāievēro likumi, Ministru kabineta noteikumi, šis būvnormatīvs un citi būvnormatīvi.

3. Šajā būvnormatīvā noteiktās ugunsdzēsības ūdensapgādes prasības neattiecas uz ūdensapgādes sistēmām uzņēmumos, kur ražo vai uzglabā sprāgstvielas un kokmateriālus, ja noliktavu būvapjoms ir lielāks par 10000 m3, kā arī uz ūdensapgādes sistēmām objektos, kuriem ugunsdzēsības prasības ir noteiktas īpašos normatīvajos dokumentos.

4. Pamatojoties uz attiecīgās pašvaldības ekonomiskās un sociālās attīstības programmu, objektu ūdensapgādi projektē saskaņā ar Ministru kabineta 1998.gada 24.februāra noteikumiem Nr.62 "Noteikumi par teritoriju plānojumiem" un Ministru kabineta 1997.gada 22.aprīļa noteikumiem Nr.155 "Noteikumi par ūdens lietošanas atļaujām".

5. Projektējot objektu ūdensapgādes sistēmas, jāizvērtē to kooperēšanas lietderība (neatkarīgi no resoru piederības), kā arī jāņem vērā esošo ūdensapgādes būvju tehniskais, ekonomiskais un higiēniskais novērtējums, paredzot to izmantošanas un darbības intensificēšanas iespējas. Ūdensapgādes projektus izstrādā saskaņoti ar kanalizācijas projektiem, un obligāti veic ūdens patēriņa un notekūdeņu novadīšanas bilances analīzi.

6. Aizsargjoslu izmērus ap ūdensgūtnēm, ūdensvadu tīkliem un būvēm, kā arī aizsargjoslu izveidošanas pamatprincipus, uzturēšanas un stāvokļa kontroli un īpašuma tiesību aprobežojumus nosaka Aizsargjoslu likums, Ministru kabineta 1998.gada 26.maija noteikumi Nr.198 "Noteikumi par ūdensvadu un kanalizācijas tīklu ekspluatācijas aizsargjoslu noteikšanas metodiku" un Ministru kabineta 1999.gada 5.janvāra noteikumi Nr.8 "Aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām noteikšanas metodika".

7. Dzeramā ūdens kvalitātei jāatbilst Ministru kabineta 1999.gada 23.februāra noteikumos Nr.63 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma prasības" noteiktajām prasībām. Sagatavojot, transportējot un uzglabājot dzeramo ūdeni, jālieto reaģenti, cauruļu iekšējie pretkorozijas pārklājumi, kā arī filtrējošie materiāli, kuriem novērtēta atbilstība likumā "Par atbilstības novērtēšanu" un Ministru kabineta noteikumos noteiktajā kārtībā. Ražošanas vajadzībām paredzētā ūdens kvalitātei jāatbilst tehnoloģiskajām prasībām, kā arī jānodrošina atbilstoši higiēniskie apstākļi apkalpojošajam personālam. Laistīšanas ūdenim jāatbilst higiēniskajām un agrotehniskajām prasībām.

8. Būvprojektos pieņemtos galvenos tehniskos risinājumus un izbūves secību pamato, salīdzinot iespējamos variantus. Tehniski ekonomiskos aprēķinus veic tiem variantiem, kuru priekšrocības (trūkumus) bez aprēķiniem nevar noteikt.

9. Projektējot ūdensapgādes ārējos tīklus un būves, paredz progresīvus tehniskos risinājumus, darbietilpīgo procesu mehanizāciju un būvdarbu maksimālu industrializāciju.

2. Ūdens aprēķina patēriņš un spiediens

2.1. Ūdens aprēķina patēriņš

10. Dzeramā ūdens patēriņu saimnieciskajām vajadzībām un pārtikai diennaktī uz vienu iedzīvotāju (vidēji gada laikā) nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 1.tabulas.

11. Dzeramā ūdens patēriņu diennaktī (vidēji gada laikā) (Qdn.v.m3/dn) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Qdn.v. = Sq N/1000, kur: (1)

q - ūdens patēriņš (l/s) pēc šī būvnormatīva pielikuma 1.tabulas

N - iedzīvotāju skaits.

Maksimālo un minimālo ūdens patēriņu diennaktī (m3/dn) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

Qdn.max = Kdn.max Qdn.v. (2)

Qdn.min. = Kdn.min Qdn.v.

Kdn - ūdens patēriņa nevienmērības koeficientu diennaktī - nosaka, ņemot vērā dzīvojamo ēku labiekārtotības pakāpi, uzņēmuma darba režīmu, ūdens diennakts patēriņa izmaiņas gadā, sezonā un nedēļā. Ūdens patēriņa nevienmērības koeficients diennaktī ir:

Kdn.max = 1,1-1,3

Kdn.min. = 0,7-0,9.

Ūdens patēriņu stundā (qh m3/h) aprēķina, izmantojot šādu formulu:

qh.max = Kh max Qdn.max /24 (3)

qh.min = Kh min Qdn.min /24

Kh - ūdens patēriņa nevienmērības koeficientu stundā - nosaka, izmantojot šādu formulu:

Kh.max = amax bmax (4)

Kh.min = amin bmin , kur:

a - koeficients, ko nosaka, ņemot vērā dzīvojamo ēku labiekārtotības pakāpi, uzņēmuma darba režīmu un vietējos apstākļus:

amax = 1,2-1,4

amin = 0,4-0,6

b - koeficients, ko nosaka, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu apdzīvotajā vietā (šī būvnormatīva pielikuma 2.tabula).

12. Ūdens patēriņu teritorijas laistīšanai nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 3.tabulas.

13. Dzeramā ūdens patēriņu ražošanas uzņēmumos nosaka saskaņā ar Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 "Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija".

14. Ūdens patēriņu ražošanas vajadzībām ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumos nosaka, pamatojoties uz normatīvi tehniskajiem dokumentiem.

15. Ūdens patēriņa sadali pa diennakts stundām iedzīvotājiem, kā arī ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumiem nosaka pēc ūdens patēriņa grafikiem.

16. Ūdens patēriņa grafikā neparedz regulējošo tvertņu uzpildīšanu maksimālā ūdens patēriņa laikā, teritorijas laistīšanu u.c.

17. Ūdens aprēķina patēriņu atsevišķām dzīvojamajām un publiskajām ēkām izvēlas saskaņā ar Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 "Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija".

2.2. Ugunsdzēsības ūdens patēriņi

18. Apdzīvotās vietās un ražošanas uzņēmumos paredz ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi, ko parasti apvieno ar dzeramā ūdens vai tehniskā ūdens apgādi.

19. Ņemot vērā šī būvnormatīva 9.5.apakšnodaļā noteiktās prasības, ārējo ugunsdzēsības ūdensapgādi drīkst projektēt no dabīgām ūdenstilpēm un no mākslīgām ūdens tilpnēm vai tvertnēm šādos gadījumos:

19.1. apdzīvotajās vietās, kur iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000;

19.2. apdzīvotajās vietās, kur nav cilpveida ugunsdzēsības ūdensvada, - atsevišķi novietotām publiskajām ēkām, kuru būvapjoms nav lielāks par 1000 m3;

19.3. C ugunsbīstamības kategorijas ražošanas ēkām un būvēm, ja ūdens patēriņš ārējai ugunsdzēsībai ir līdz 10 l/s, kā arī D un E ugunsbīstamības kategorijas ražošanas ēkām un būvēm, ja ūdens patēriņš ārējai ugunsdzēsībai ir līdz 20 l/s;

19.4. vaļējām un slēgtām rupjās lopbarības noliktavām;

19.5. minerālmēslu noliktavām;

19.6. radio un televīzijas raidstaciju ēkām;

19.7. saldētavām un augļu un dārzeņu noliktavām;

19.8. lauku apdzīvotās vietās - lauksaimniecības un automobiļu apkopes un remonta uzņēmumiem ar 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes un C ugunsbīstamības kategorijas ēkām, ja ūdens patēriņš ārējai ugunsdzēsībai ir līdz 20 l/s;

19.9. lopkopības kompleksiem, ja ūdens patēriņš ārējai ugunsdzēsībai ir līdz 20 l/s;

19.10. citos gadījumos, ja nav centralizētās ūdensapgādes, - pēc saskaņošanas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.

20. Ārējās ugunsdzēsības ūdensapgādes var nebūt:

20.1. viensētās un lauku apdzīvotās vietās ar vienstāva un divstāvu ēku apbūvi, kurās iedzīvotāju skaits nepārsniedz 50 cilvēku. Šādu apbūvi ieteicams izvietot pie dabīgām ūdenstilpēm;

20.2. ārpus apdzīvotām vietām atsevišķi novietotiem sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, ja ēkas būvapjoms ir līdz 1000 m3, un tirdzniecības uzņēmumiem, ja tirdzniecības zāles platība ir līdz 150 m2;

20.3. apdzīvotās vietās 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes publiskajām ēkām, kuru būvapjoms ir līdz 250 m3;

20.4. 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes un E ugunsbīstamības kategorijas ražošanas ēkām un būvēm, kuru būvapjoms ir līdz 1000 m3 (izņemot ēkas un būves ar polimēru siltumizolāciju un būvapjomu līdz 250 m3);

20.5. dzelzsbetona detaļu rūpnīcām ar 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes ēkām un būvēm, ja apdzīvotajā vietā ir ierīkots ūdensvads un tā hidranti atrodas ne tālāk par 200 m no attālākās ēkas vai būves;

20.6. sezonas lauksaimniecības produktu pieņemšanas punktiem, ja ēku un būvju būvapjoms ir līdz 1000 m3;

20.7. materiālu noliktavām, ja ēku un būvju platība ir līdz 150 m2.

21. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu vienam ugunsgrēkam un vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu apdzīvotajās vietās pieņem pēc šī būvnormatīva pielikuma 4.tabulas.

22. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu dzīvojamajām un publiskajām ēkām viena ugunsgrēka dzēšanai iekškvartāla vai rajona ūdensvada tīkliem aprēķina pēc šī būvnormatīva pielikuma 5.tabulas kā ēkai ar lielāko nepieciešamo ūdens patēriņu.

23. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu ražošanas uzņēmumiem viena ugunsgrēka dzēšanai pieņem pēc šī būvnormatīva pielikuma 6. un 7.tabulas kā ēkai ar lielāko nepieciešamo ūdens patēriņu.

24. Ja ēka sadalīta ar 1.tipa ugunsdrošām sienām, ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu nosaka pēc tās ēkas daļas, kurai ir lielākais nepieciešamais ūdens patēriņš. Ēkām, kas sadalītas ar ugunsdrošām sienām, ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu nosaka atbilstoši ēkas kopējam būvapjomam un augstākajai ražošanas ugunsbīstamības kategorijai.

25. Vienstāva un divstāvu ražošanas ēkām, kā arī vienstāva noliktavas ēkām un būvēm, kuru augstums ir līdz 18 m (no grīdas līdz horizontālo nesošo konstrukciju apakšai) un kurām ir tērauda nesošās konstrukcijas (ar vismaz 15 minūšu ugunsizturības robežu) un profilētā tērauda vai šķiedrcementa norobežojošās konstrukcijas (sienas un pārsegumi) ar degošu vai polimēru siltinājumu, ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu pieņem par 10 l/s lielāku, nekā noteikts šī būvnormatīva 6. un 7.tabulā. Pie minēto ēku un būvju ārējām ugunsdzēsības kāpnēm paredz sauso stāvvadu (80 mm diametrā) ar savienojošām puspagrieziena ugunsdzēsības sakabēm stāvvada augšpusē un apakšpusē, izņemot līdz 24 m platas un 10 m augstas (līdz dzegai) ēkas.

26. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu atklātiem konteineru glabāšanas laukumiem pieņem atkarībā no konteineru skaita:

26.1. no 30 līdz 50 konteineriem - 15 l/s;

26.2. no 51 līdz 100 konteineriem - 20 l/s;

26.3. no 101 līdz 300 konteineriem - 25 l/s;

26.4. no 301 līdz 1000 konteineriem - 40 l/s.

27. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņam apvienotajos ūdensvados (ar ugunsdzēsības krāniem un sprinkleru vai drenčeru sistēmām) pirmās stundas laikā jānodrošina lielākā ūdens patēriņu summa atbilstoši Latvijas būvnormatīvam LBN 221-98 "Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija", citiem spēkā esošajiem Latvijas būvnormatīviem un šim būvnormatīvam.

28. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu putu dzēšanas, lafetes stobru vai ūdens izsmidzināšanas iekārtām nosaka atbilstoši attiecīgo ražošanas nozaru ugunsdrošības prasībām, kas noteiktas uzņēmumu ēku un būvju projektēšanas normās, ievērtējot papildus 25 % ūdens patēriņa no hidrantu ūdens patēriņa atbilstoši šī būvnormatīva 23.punktam. Kopējais ūdens daudzums nedrīkst būt mazāks par šī būvnormatīva pielikuma 6. un 7.tabulā noteikto.

29. Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu nosaka, ievērojot maksimālo ūdens patēriņu šī būvnormatīva 46.punktā noteiktajām vajadzībām. Ūdens patēriņš ražošanas uzņēmumos teritorijas laistīšanai un dušām nav jāņem vērā. Ja tehnoloģiskais process ļauj ugunsdzēsībai daļēji izmantot ražošanas ūdeni, papildus hidrantiem uz ugunsdzēsības ūdensvada var ierīkot hidrantus uz ražošanas ūdensvada.

30. Vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaits ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumos ir atkarīgs no to platības: ja platība ir līdz 150 ha, iespējams viens ugunsgrēks, ja platība ir lielāka par 150 ha, iespējami divi ugunsgrēki.

31. Ja apdzīvotajai vietai ir kopīgs ugunsdzēsības ūdensvads ar ražošanas vai lauksaimniecības uzņēmumu, kas atrodas ārpus apdzīvotās vietas, vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu aprēķina šādi:

31.1. ja uzņēmuma platība ir līdz 150 ha un iedzīvotāju skaits apdzīvotajā vietā ir līdz 10000, - viens ugunsgrēks uzņēmumā vai apdzīvotajā vietā (atbilstoši lielākajam ūdens patēriņam);

31.2. ja uzņēmuma platība ir līdz 150 ha un iedzīvotāju skaits apdzīvotajā vietā ir no 10000 līdz 25000, - divi ugunsgrēki (viens uzņēmumā un viens apdzīvotajā vietā);

31.3. ja uzņēmuma platība ir lielāka par 150 ha un iedzīvotāju skaits apdzīvotajā vietā ir līdz 25000, - divi ugunsgrēki (divi uzņēmumā vai divi apdzīvotajā vietā (atbilstoši lielākajam ūdens patēriņam);

31.4. ja iedzīvotāju skaits apdzīvotajā vietā ir lielāks par 25000, - ievērojot šī būvnormatīva 30.punktā un pielikuma 5.tabulā noteiktās prasības. Ūdens patēriņu aprēķina kā lielākā ūdens patēriņa (uzņēmumā vai apdzīvotajā vietā) un 50 % no mazākā ūdens patēriņa (uzņēmumā vai apdzīvotajā vietā) summu;

31.5. ja ir vairāki uzņēmumi un viena apdzīvota vieta, vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu aprēķina saskaņā ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta prasībām.

32. Pieņem, ka ugunsgrēka dzēšanas ilgums ir trīs stundas, bet 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes D un E ugunsbīstamības kategorijas ēkām ar nedegošām nesošajām konstrukcijām un siltinājumu - divas stundas.

33. Maksimālais ugunsdzēsības ūdens krājumu atjaunošanas laiks nedrīkst pārsniegt:

33.1. apdzīvotās vietās un A un B sprādzienbīstamības un C ugunsbīstamības kategorijas ražošanas uzņēmumos - 24 stundas;

33.2. D un E ugunsbīstamības kategorijas ražošanas uzņēmumos - 36 stundas;

33.3. lauku apdzīvotajās vietās un lauksaimniecības uzņēmumos - 72 stundas.

34. Ja ražošanas uzņēmumā ūdens patēriņš ārējai ugunsdzēsībai ir līdz

20 l/s, ugunsdzēsības ūdens krājumu atjaunošanas laiku drīkst pagarināt:

34.1. līdz 48 stundām - D un E ugunsbīstamības kategorijas ražošanas uzņēmumos;

34.2. līdz 36 stundām - C ugunsbīstamības kategorijas ražošanas uzņēmumos.

35. Ugunsdzēsības ūdens krājuma atjaunošanas laikā drīkst samazināt ūdens padevi saimnieciskajām vajadzībām un pārtikai 1. un 2.kategorijas ūdensapgādes sistēmās līdz 70 % un 3.kategorijas ūdensapgādes sistēmās - līdz 50 % no aprēķina patēriņa. Ūdens padevi ražošanas vajadzībām paredz pēc avārijas grafika.

2.3. Spiediens ūdensapgādes sistēmās

36. Maksimālā ūdens patēriņa laikā minimālais ūdens spiediens apdzīvoto vietu ūdensvada tīklā (pie ievada ēkā zemes virsmas līmenī) vienstāva ēkām un būvēm ir 0,1 MPa; vairākstāvu ēkām un būvēm ūdens spiedienu palielina par 0,04 MPa katram stāvam.

37. Minimālā ūdens patēriņa laikā ūdens spiediens ir 0,03 MPa katram stāvam, izņemot pirmo stāvu, nodrošinot ūdens padevi ūdens uzglabāšanas tilpnēs.

38. Ja atsevišķas daudzstāvu ēkas vai to grupas novietotas apbūvē ar mazāku stāvu skaitu vai paaugstinātā vietā un tām nevar nodrošināt nepieciešamo ūdens spiedienu, drīkst paredzēt vietējās spiediena paaugstināšanas iekārtas saskaņā ar Latvijas būvnormatīvu LBN 221-98 "Ēku iekšējais ūdensvads un kanalizācija".

39. Pie brīvkrāniem ūdensvada tīklā jānodrošina 0,1 MPa augsts spiediens.

40. Ražošanas ūdensvada ārējos tīklos spiedienu pieņem atkarībā no tehnoloģijas prasībām.

41. Spiediens ūdensvada tīklos dzeramā ūdens piegādei patērētājiem nedrīkst pārsniegt 0,6 MPa. Ja spiediens pie patērētāja pārsniedz 0,6 MPa, atsevišķām ēkām vai rajoniem paredz spiediena regulēšanas iekārtas vai ūdensapgādes sistēmas zonēšanu.

42. Ugunsdzēsības ūdensvads parasti ir zemspiediena; augstspiediena ugunsdzēsības ūdensvadu drīkst projektēt tikai tad, ja ir atbilstošs pamatojums. Augstspiediena ugunsdzēsības ūdensvadā stacionāro ugunsdzēsības sūkņu iedarbināšana jānodrošina piecu minūšu laikā pēc signāla saņemšanas par ugunsgrēka izcelšanos.

43. Zemspiediena ugunsdzēsības ūdensvada tīklā spiedienam (zemes virsmas līmenī) ugunsdzēsības brīdī jābūt vismaz 0,1 MPa. Augstspiediena ugunsdzēsības ūdensvada tīkla spiedienam jānodrošina kompakta strūkla 10 m augstumā ar pilnu ugunsdzēsības ūdens patēriņu, ja ugunsdzēsības stobrs novietots augstākās ēkas augstākajā punktā. Apvienotajā ūdensvada tīklā ūdens spiediens nedrīkst pārsniegt 0,6 MPa.

3. Ūdensapgādes sistēmas un shēmas

44. Ūdensapgādes sistēmu un shēmu izvēlas, salīdzinot iespējamos variantus, ņemot vērā objekta īpatnības, ūdensapgādes avotus, nepieciešamo spiedienu, ūdens kvalitāti un ūdens piegādes nodrošinājumu.

45. Salīdzinot variantus, pamato:

45.1. ūdensgūtnes izvēli un izmantošanu dažādiem patērētājiem;

45.2. ūdensapgādes sistēmas centralizācijas pakāpi un vietējās ūdensapgādes sistēmas lietderību;

45.3. dažādas nozīmes ūdensvada tīklu un būvju apvienošanu vai dalīšanu;

45.4. ūdensapgādes sistēmu zonēšanu un regulējošo tvertņu un spiediena paaugstināšanas iekārtu izmantošanu;

45.5. apvienotās vai vietējas atgriezes ūdensapgādes sistēmas izmantošanu;

45.6. viena uzņēmuma (ražotnes vai iekārtas) izmantoto ūdeņu tālāku izmantošanu citu uzņēmumu ražošanas ūdensapgādei vai laistīšanai;

45.7. attīrīto notekūdeņu vai virszemes noteces ūdeņu izmantošanu ražošanas ūdensapgādei vai laistīšanai;

45.8. noslēgtu ūdens izmantošanas ciklu izveidošanu;

45.9. ūdensapgādes sistēmas būvniecību pa kārtām.

46. Apdzīvoto vietu centralizētā ūdensapgādes sistēma nodrošina:

46.1. dzeramā ūdens patēriņu dzīvojamajās un publiskajās ēkās;

46.2. ugunsgrēku dzēšanu;

46.3. dzeramā ūdens patēriņu ražošanas uzņēmumos;

46.4. to ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu ražošanas vajadzības, kur nepieciešams ūdens, kuram ir dzeramā ūdens kvalitāte, vai nav lietderīga atsevišķa ūdensvada ierīkošana;

46.5. ūdens sagatavošanas ietaišu pašpatēriņu, ūdensvadu un kanalizācijas tīklu skalošanu un līdzīgas vajadzības;

46.6. ja ir atbilstošs pamatojums, drīkst ierīkot atsevišķu ūdensvadu teritoriju un stādījumu laistīšanai, strūklakām un līdzīgām vajadzībām.

47. Pēc ūdens piegādes nodrošinājuma pakāpes ir šādas ūdensapgādes centralizētās sistēmas kategorijas:

47.1. pirmā (I) - vairāk nekā 50000 iedzīvotāju apkalpošanai, kur drīkst samazināt ūdens piegādi saimnieciskajām vajadzībām un pārtikai līdz 30 % no aprēķina patēriņa, bet ražošanas vajadzībām - līdz robežai, ko nosaka uzņēmuma darba avārijas grafiks; ūdens piegādes samazināšanas ilgums nedrīkst pārsniegt trīs diennaktis; ūdens piegādes samazināšana vai pārtraukšana uz laiku līdz 10 minūtēm ir atļauta, lai atvienotu bojāto vietu un ieslēgtu centralizētās ūdensapgādes sistēmas rezerves elementus;

47.2. otrā (II) - no 5000 līdz 50000 iedzīvotāju apkalpošanai, kur drīkst samazināt ūdens piegādi tikpat, cik I kategorijas ūdensapgādes centralizētajā sistēmā, bet ūdens piegādes samazināšanas ilgums nedrīkst pārsniegt 10 diennaktis; ūdens piegādes samazināšana vai pārtraukšana uz laiku līdz sešām stundām ir atļauta, lai atvienotu bojāto vietu un ieslēgtu centralizētās ūdensapgādes sistēmas rezerves elementus vai lai veiktu remontu;

47.3. trešā (III) - mazāk par 5000 iedzīvotāju apkalpošanai, kur drīkst samazināt ūdens piegādi tikpat, cik I kategorijas ūdensapgādes centralizētajā sistēmā, bet ūdens piegādes samazināšanas ilgums nedrīkst pārsniegt 15 diennaktis; ūdens piegādes samazināšana vai pārtraukšana uz laiku līdz 24 stundām ir atļauta, lai veiktu remontu.

48. Ūdensapgādes centralizētās sistēmas kategoriju vairākiem objektiem nosaka pēc apdzīvotās vietas, kurā ir lielāks iedzīvotāju skaits. Ja jāpaaugstina ūdens piegādes nodrošinājums ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu vajadzībām, paredz vietējās ūdensapgādes sistēmas. Ūdensapgādes sistēmu atsevišķu elementu kategoriju nosaka atbilstoši to funkcionālajai nozīmei kopējā ūdensapgādes sistēmā.

49. Izstrādājot ūdensapgādes sistēmas un shēmas, izvērtē esošo tīklu un būvju tehnisko, ekonomisko un higiēnisko stāvokli un turpmākas izmantošanas iespējas.

50. Ūdensapgādes sistēmas, kas nodrošina ugunsdzēsības vajadzības, projektē saskaņā ar šī būvnormatīva 2.nodaļu.

51. Ūdensgūtnes, maģistrālos ūdensvadus un ūdens sagatavošanas ietaises aprēķina atbilstoši stundas vidējam patēriņam diennakts maksimālā patēriņa laikā (ņemot vērā regulējošo tvertņu atrašanās vietu).

52. Ūdensapgādes sistēmu maģistrālo ūdensvadu, ūdensvada tīklu, sūkņu staciju un regulējošo tvertņu kopējās darbības aprēķini veicami šādiem ūdens piegādes režīmiem (ja ir atbilstošs pamatojums, var veikt citu ūdens patēriņa režīmu aprēķinus vai neveikt kādu no minētajiem aprēķiniem):

52.1. maksimālā patēriņa dienā - maksimālajam, vidējam un minimālajam patēriņam stundā, kā arī maksimālajam patēriņam stundā un ugunsdzēsības ūdens daudzumam;

52.2. vidējā patēriņa dienā - vidējam patēriņam stundā;

52.3. minimālā patēriņa dienā - minimālajam patēriņam stundā.

4. Ūdensapgādes avoti un ūdensgūtnes

53. Ūdensapgādes avots var būt pazemes ūdeņi (ūdensslāņi un zemgultnes), ūdensteces (upes) un ūdenstilpes (ezeri un ūdenskrātuves). Ražošanas uzņēmumu ūdensapgādei ar tehnisko ūdeni ieteicams izmantot attīrītos notekūdeņus.

54. Ūdensapgādes avota izvēli pamato ar hidroģeoloģiskajiem, hidroloģiskajiem, topogrāfiskajiem, hidroķīmiskajiem, ihtioloģiskajiem, hidrobioloģiskajiem un citiem izpētes materiāliem un higiēniskās apsekošanas datiem.

55. Ūdensapgādes avotu izvēlas pēc šādiem pamatkritērijiem:

55.1. ūdens krājumu nodrošinātība;

55.2. ūdens atbilstība dzeramā ūdens kvalitātes prasībām;

55.3. ūdensgūtnes aizsargātība visā ekspluatācijas laikā.

56. Dzeramā ūdens apgādē priekšroka dodama pazemes ūdeņu izmantošanai (ja nepieciešams, tos mākslīgi papildina). Tehniskā ūdens apgādē dzeramā ūdens kvalitātes prasībām atbilstoši pazemes ūdeņi izmantojami tikai tad, ja nav alternatīvu zemākas kvalitātes ūdens apgādes avotu.

57. Virszemes ūdens ieguves avotu minimālo vidējo caurplūdumu mēnesī nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 8.tabulas atkarībā no centralizētās ūdensapgādes sistēmas kategorijas, kuru nosaka saskaņā ar šī būvnormatīva 47.punktu.

58. Lai novērtētu pazemes un virszemes ūdeņu resursu izmantošanas iespējas ūdensapgādei, ņem vērā:

58.1. ūdeņu patēriņa režīmu un ūdensgūtnes ūdenssaimniecības bilanci, (ar prognozi 25 gadiem);

58.2. ūdensgūtnes ūdens kvalitātes raksturojumu un pārmaiņu prognozi;

58.3. nogulu un sanesumu raksturojumu, pārvietošanās režīmus un krastu noturību;

58.4. ūdensgūtnes ziemas režīmu;

58.5. ūdens temperatūru pa gada mēnešiem un planktona attīstību dažādos dziļumos;

58.6. pavasara palu raksturojumu;

58.7. pazemes ūdeņu krājumus, to papildināšanās apstākļus un iespējamos traucējumus, ierīkojot ūdenskrātuves, drenāžu u.c.;

58.8. iespēju mākslīgi papildināt pazemes ūdeņu rezerves;

58.9. vides aizsardzības, zivsaimniecības, kā arī higiēnas un drošības jomu kontrolējošo valsts institūciju un citu normatīvajos aktos noteikto dienestu prasības.

59. Centralizētās ūdensapgādes vajadzībām pazemes ūdeņi izmantojami tikai pēc pazemes ūdeņu atradnes sagatavošanas ūdens ieguvei - hidroģeoloģiskās izpētes darbu veikšanas, pazemes ūdeņu krājumu aprēķina konkrētam izmantošanas veidam, ieguves shēmas izstrādes, kā arī pēc tam, kad pazemes ūdeņu krājumi un ieguves shēma ir akceptēta Valsts ģeoloģijas dienestā un izsniegta pazemes ūdeņu atradnes pase.

60. Ūdensgūtne ir iekārta ūdens ieguvei. Atkarībā no ūdens ieguves avota izšķir pazemes ūdensgūtnes un virszemes ūdensgūtnes.

5. Ūdensgūtņu ietaises

5.1. Pazemes ūdensgūtņu ietaises

5.1.1. Vispārīgie norādījumi

61. Ūdensgūtņu ietaises tipu un izvietojuma shēmas izvēlas atkarībā no apvidus ģeoloģiskajiem, hidroģeoloģiskajiem un higiēnas apstākļiem.

62. Projektējot jaunas vai paplašinot esošās ūdensgūtņu ietaises, ņem vērā to savstarpējo mijiedarbību, kā arī ietekmi uz vidi.

63. Lai projektētu un ierīkotu ūdensapgādes urbumu, Valsts ģeoloģijas dienestā jāsaņem zemes dzīļu izmantošanas licence. Ūdensapgādes urbumu ierīkošanai būvatļauja nav nepieciešama.

64. Jebkuras pazemes ūdensgūtnes rekonstrukcijas projektā paredzama neizmantoto un nekvalitatīvo urbumu likvidācija tamponējot.

65. Projektējot vai rekonstruējot pazemes ūdensgūtni, jāparedz pazemes ūdeņu monitoringa tīkla ierīkošana un monitoringa programmas izveide.

66. Pazemes ūdeņu ieguvei izmantojami ūdensapgādes urbumi, iedzītās un grodu akas un avotu kaptāža.

5.1.2. Ūdensapgādes urbumi

67. Ūdensapgādes urbuma projektu izstrādā licencētas uzņēmējsabiedrības, kas veic urbšanas darbus. Ūdensapgādes urbuma projektā norāda hidroģeoloģiskās izpētes darbu apjomu, urbšanas veidu, projektējamā urbuma konstrukciju un dziļumu, filtra tipu, apvalkcauruļu un filtra materiālus, atveres aprīkojumu un atsūknēšanas darbu apjomu pēc urbuma ierīkošanas. Urbuma atveru aprīkojumam jābūt hermētiskam. Urbuma atveri šahtā drīkst ierīkot tikai tad, ja hidroģeoloģiskie un hidroloģiskie apstākļi pilnībā nodrošina šahtu pret applūšanu.

68. Pēc urbšanas darbu pabeigšanas tiek izdota ūdensapgādes urbuma pase saskaņā ar Ministru kabineta 1997.gada 8.jūlija noteikumu Nr.239 "Zemes dzīļu izmantošanas noteikumi" 5.pielikumu.

69. Pamatojoties uz ūdensapgādes urbuma pases datiem, izstrādā ūdensapgādes sistēmas projektu, kurā nosaka sūkņu stacijas konstrukciju virs urbuma, sūkņa marku, piebraucamos ceļus un citus ar kopējo ūdensapgādi saistītos jautājumus.

70. Ūdensapgādes urbuma veids ir atkarīgs no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem un urbuma dziļuma un diametra.

71. Urbuma konstrukcijai jābūt tādai, lai varētu izmērīt ūdens līmeni un debitu un paņemt ūdens paraugus, kā arī veikt remontu un rekonstrukciju.

72. Atkarībā no vietējiem apstākļiem un akas augšgala aprīkojuma akas augšgals ierīkojams virszemes paviljonā vai pazemes kamerā. Attiecīgos izmērus plānā izvēlas atkarībā no elektroiekārtas un kontroles mērinstrumentu izvietojuma. Paviljona vai kameras augstums ir atkarīgs no iekārtas izmēriem, bet tas nedrīkst būt zemāks par 2,4 metriem.

73. Akas caurules augšgals izbūvējams vismaz 0,5 m virs grīdas.

74. Urbto aku sūkņu stacijas montē un demontē ar mehānismiem caur lūku, kura atrodas virs urbtās akas augšgala.

75. Rezerves ūdensapgādes urbumu skaitu nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 9.tabulas.

76. Urbumos ierīkojami filtri, kuru konstrukcija un izmēri ir atkarīgi no hidroģeoloģiskiem apstākļiem, debita un ekspluatācijas režīma.

77. Ārējās apvalkcaurules diametram jābūt vismaz par 50 mm lielākam nekā filtra ārējais diametrs, bet, ja filtrs tiek apbērts ar granti, - vismaz par 100 mm lielākam. Ja urbuma sieniņas nostiprinātas ar caurulēm, ārējo apvalkcauruļu diametram jābūt vismaz par 100 mm lielākam nekā filtra diametrs.

78. Filtra darba posma garums, ja ūdens spiediena nesējslāņa biezums ir līdz 10 m, ir vienāds ar ūdens nesējslāņa biezumu. Filtra darba posma garums bezspiediena slāņos ir vienāds ar ūdens nesējslāņa biezumu, no kura atskaitīts ūdens līmeņa pazeminājums ekspluatācijas laikā (filtram jābūt appludinātam), ņemot vērā šī būvnormatīva 79.punktā noteiktās prasības. Ja ūdens nesējslāņa biezums ir lielāks par 10 m, filtra darba posma garumu nosaka, ņemot vērā ieža ūdenscaurlaidību, urbuma ražīgumu un filtra konstrukciju.

79. Filtra darba posms novietojams vismaz 0,5-1 m attālumā no ūdens nesējslāņa augšējā un apakšējā līmeņa.

80. Izmantojot vairākus ūdens nesējslāņus, filtra darba posmi ierīkojami katrā ūdens nesējslānī un savstarpēji savienojami ar cauruli (noslēdzot iežus, kas vāji laiž cauri ūdeni).

81. Filtra caurules garumam jābūt tādam, lai tās augšējais gals atrastos vismaz 3 m augstāk par apvalkcaurules augšējo daļu, ja akas ir līdz 50 m dziļas, un vismaz 5 m, ja aka ir dziļāka. Spraugu starp filtra cauruli un apvalkcauruli noblīvē ar blīvslēgu.

82. Smilšu nosēddaļas garums ir līdz 2 metriem.

83. Urbumu bezfiltra konstrukciju var lietot irdenās smilšu nogulsnēs, ja virs tām ir noturīgi ieži.

84. Pēc urbumu un filtru ierīkošanas tie jāskalo. Ja lietotas bezserdes urbšanas iekārtas ar māla duļķēm, jāizskalo duļķes līdz dzidram ūdenim.

85. Lai noteiktu projektā pieņemtā ūdensapgādes urbuma faktisko debitu, jāparedz pārbaudes atsūknēšana.

5.1.3. Grodu akas

86. Grodu akas izmanto galvenokārt ūdens ņemšanai no gruntsūdens slāņiem, kas atrodas ne dziļāk par 10 m no zemes virsmas.

87. Ja gruntsūdens slāņa biezums nav lielāks par 3 m, ierīkojamas pilndziļuma akas, kas uztver visu ūdens nesošā slāņa biezumu. Ja gruntsūdeņu slāņa biezums ir lielāks par 3 m, atkarībā no pieplūdes ierīkojamas pilndziļuma vai nepilndziļuma akas. Ja akas ražīgums ir mazs, aka padziļināma un izveidojams papildu tilpums ūdens uzkrāšanai.

88. Novietojot ūdens ieņēmēja daļu smilšainās gruntīs, akas lejasdaļā ierīkojams smilšu-oļu vai porainā betona filtrs.

5.1.4. Avotu kaptāža

89. Avotu ūdens uztveršanai ierīko avotu kaptāžu (kameras vai seklas grodakas).

90. Uz augšu plūstošo avota ūdeni uztver caur kameras apakšējo daļu, bet uz leju plūstošo - caur spraugām kameras sienā.

91. Izbūvējot avotu kaptāžu iežos, kuros ir plaisas, kamera var būt bez filtra. Irdenos iežos kamerai nepieciešams apgrieztais filtrs.

92. Avotu kaptāžu aizsargā pret netīro virszemes noteces ūdeņu ieplūšanu, caursalšanu un palu ūdeņiem.

93. Lai attīrītu avota ūdeni no suspendētām vielām, avota kaptāžas kamera jāsadala divās daļās, viena - ūdens nostādināšanai, otra - sūknim.

5.1.5. Pazemes ūdeņu krājumu mākslīga papildināšana

94. Pazemes ūdeņu krājumu mākslīgu papildināšanu projektē šādos gadījumos:

94.1. pazemes ūdensgūtņu ietaišu ražības paaugstināšanai un darbības stabilizēšanai;

94.2. apkārtējās vides aizsardzībai (lai novērstu nepieļaujamu gruntsūdens līmeņa pazemināšanu, kas var kaitēt augiem).

95. Pazemes ūdeņu krājumu papildināšanai izmanto virszemes un pazemes ūdeņus.

96. Pazemes ūdeņu krājumu papildināšanai projektē atklāta vai slēgta tipa infiltrācijas ietaises.

97. Atklāta tipa infiltrācijas ietaises projektē, lai papildinātu pirmo (no zemes virsmas) ūdensnesošo slāni, ja to nesedz ūdensnecaurlaidīgs slānis vai tā biezums nav lielāks par 3 metriem.

98. Projektējot infiltrācijas baseinus, paredz:

98.1. baseina dibena iedziļināšanu vismaz 0,5 m dziļumā labi filtrējošā grunts slānī;

98.2. baseina dibena nostiprināšanu un nogāžu aizsargāšana pret izskalošanu baseina iztukšošanas vietā;

98.3. infiltrācijas baseinu uzpildīšanas ūdeņu piegādes regulēšanas un mērīšanas iekārtas;

98.4. piebraucamos ceļus automašīnām un mehānismiem.

99. Infiltrācijas baseina dibena platums nedrīkst būt lielāks par 30 m, garums - par 500 m. Ūdens slāņa biezumam jābūt 0,7-2,5 m. Nepieciešami vismaz divi baseini.

100. Slēgtā tipa infiltrācijas būves projektē kā cauruļu vai grodu akas.

101. Infiltrācijas būvju konstrukcijai jānodrošina ražības atjaunošana šādā veidā:

101.1. atklātās infiltrācijas būvēs - mehāniski vai hidrauliski noņemot no filtrējošās virsmas piesārņoto slāni (atklāto būvju iztukšošana un reģenerācija nav pieļaujama, ja temperatūra ir zemāka par 0 °C);

101.2. slēgtās infiltrācijas būvēs - ar metodēm, ko lieto ūdensapgādes urbumu reģenerācijai.

102. Pamatojoties uz kompleksiem hidroģeoloģiskajiem un tehniski ekonomiskajiem aprēķiniem, ņemot vērā ūdeņu mākslīgās papildināšanas nolūku, ūdens ieguves shēmu, piegādājamā ūdens kvalitāti un infiltrācijas būvju un ūdensgūtņu ekspluatācijas specifiku, izvēlas infiltrācijas būvju kopējo shēmu, kā arī nosaka būvju skaitu un ražību.

103. Attālums starp infiltrācijas būvēm un ūdensgūtnēm nosakāms, pamatojoties uz iegūstamā ūdens kvalitātes prognožu aprēķiniem, kā arī ņemot vērā infiltrācijai piegādājamā ūdens papildu attīrīšanos filtrējošos slāņos un sajaukšanos ar pazemes ūdeņiem.

5.2. Virszemes ūdensgūtņu ietaises

104. Virszemes ūdensgūtņu ietaisēm jānodrošina:

104.1. ūdens patēriņa aprēķina daudzuma iegūšana no ūdensgūtnes un piegāde patērētājiem;

104.2. ūdensapgādes sistēmas aizsargāšana no bioloģiskā apauguma un no nogulšņu, sanesumu, planktona un vižņu iekļūšanas;

104.3. zivkopības dienestu prasību ievērošana ūdens baseinos, kuriem ir zivsaimnieciska nozīme.

105. Virszemes ūdensgūtņu ietaišu konstruktīvā shēma ir atkarīga no ūdensapgādes sistēmas kategorijas (šī būvnormatīva 47.punkts), kā arī jāievēro aprēķina ūdens līmeņa nodrošinājums (šī būvnormatīva pielikuma 10.tabula) un vides aizsardzības, sabiedrības veselības, zivsaimniecības un ūdenstransporta dienesta prasības.

106. Galveno būvju klasei jāatbilst ūdensgūtņu ietaišu kategorijai. Otršķirīgo būvju klase ir par vienu pakāpi zemāka. Galvenās būves ir būves, kurām sabojājoties ūdensgūtņu ietaises nevar nodrošināt aprēķina ūdens patēriņa piegādi patērētājiem. Otršķirīgās būves ir būves, kurām sabojājoties ūdens piegāde patērētājiem nesamazinās.

Piezīme.

Ūdenskrātuves aizsprosta klasei jāatbilst hidrotehnisko būvju projektēšanas būvnormatīvā noteiktajai, bet tā nedrīkst būt mazāka par:

II klasi - I kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm;

III klasi - II kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm;

IV klasi - III kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm.

107. Dzeramā ūdens apgādes ūdensgūtnes izvieto augšpus apdzīvoto vietu kanalizācijas notekūdeņu izlaidēm un kuģu piestātnēm, ņemot vērā aizsargjoslu izveides iespēju.

108. Virszemes ūdeņu ieguves apstākļi ir atkarīgi no krastu un gultnes noturības, vižņu un ledus režīmiem un no piesārņotības rādītājiem (šī būvnormatīva pielikuma 11.tabula).

109. Ūdensgūtņu ietaises plāno, izmantojot šī būvnormatīva pielikuma 12.tabulu, atkarībā no nepieciešamās kategorijas un, izmantojot šī būvnormatīva pielikuma 11.tabulu, atkarībā no dabīgiem virszemes ūdens ieguves apstākļiem.

110. Kategorijas paaugstināšana par vienu pakāpi ūdensgūtņu ietaisēm ar zemūdens (iegremdētām) ūdens ņemšanas iekārtām ir atļauta šādos gadījumos:

110.1. zemūdens (iegremdētām) kausveida ūdens ņemšanas iekārtām, ja tām ir nodrošināta pašskalošanās;

110.2. ir ierīkota siltā ūdens pievadīšana ūdens ņemšanas atverēm 20 % apmērā no kopējā iegūstamā ūdens daudzuma un izveidotas īpašas aizsargierīces pret sanesumiem;

110.3. ir izveidota droša sistēma sanesumus aizturošo redeļu, ūdensņemšanas atveru, zivju aizsardzības iekārtu un pašteces cauruļvadu izskalošanai.

111. Ūdensgūtņu ietaišu shēmas un izvietojuma izvēli sarežģītos vietējos apstākļos izvēlas, pamatojoties uz īpašiem pētījumiem.

112. Ja nepieciešams, jāparedz ūdens apstrāde ar hloru vai vara vitriola šķīdumu, lai nepieļautu ūdensgūtņu ietaišu elementu apaugšanu ar bioloģiskajiem organismiem. Veicot minētos pasākumus, ievēro šādus nosacījumus:

112.1. ūdens apstrādes reaģentu devas, kā arī apstrādes periodiskumu un ilgumu nosaka, pamatojoties uz tehnoloģisko izpēti, vai hlora devu ņem par 2 mg/l vairāk, nekā ir ūdens hloruztveršanas spēja, bet vismaz 5 mg/l;

112.2. hlorēšanas periods un ilgums ir atkarīgs no ūdens hloruztveršanas spējas:

112.2.1. līdz 3 mg/l - pavasarī un rudenī 7-10 dienu laikā;

112.2.2. vairāk par 3 mg/l - no maija līdz oktobrim tajās dienās, kad vidējā gaisa temperatūra ir augstāka par 10 °C;

112.3. vara vitriola deva (pēc vara satura) ir 1-1,5 mg/l. Periodiskums apstrādei ar vara vitriolu - ik pēc divām diennaktīm stundas laikā.

113. Sifona tipa ūdens ņemšanas cauruļvadus drīkst lietot II un III kategorijas ūdensgūtņu ietaisēm.

114. Ja ūdens objektu šķērso sifona vai pašteces tipa ūdens ņemšanas cauruļvads, iebūves dziļumam jābūt vismaz 0,5 m līdz caurules virsai, lai nodrošinātu cauruļvadus pret izskalošanu un aizsargātu pret enkuru triecieniem.

115. Ūdensgūtņu ietaišu sūkņu stacijas projektē saskaņā ar šī būvnormatīva 7.nodaļu.

6. Ūdens sagatavošana

6.1. Ūdens sagatavošanas ietaises

116. Ūdens apstrādes metodes, iekārtu sastāvu, aprēķina parametrus un reaģentu devas nosaka pēc tehnoloģiskās izpētes materiāliem un ekspluatācijas pieredzes atkarībā no ūdensapgādes avota kvalitātes, ūdensapgādes sistēmas nozīmes, ūdens sagatavošanas ietaišu ražības un vietējiem apstākļiem.

117. Ūdens sagatavošanas ietaišu tehnoloģijai jānodrošina dzeramā ūdens kvalitātes atbilstība Ministru kabineta 1999.gada 23.februāra noteikumiem Nr.63 "Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma prasības". Ūdens kopējā cietība nedrīkst pārsniegt 7 mg-ekv./l.

118. Ūdens atdzelžošanas metodes nosaka eksperimentāli. Ja dzelzs saturs ūdenī nepārsniedz 2 mg/l, priekšroka dodama dabiskajai aerācijai.

119. Ūdens sagatavošanas ietaises projektē vienmērīgam darba režīmam diennakts maksimālā ūdens patēriņa laikā, paredzot iespēju atvienot atsevišķas būves profilaktiskajai apskatei un remontam.

120. Nosakot ūdens sagatavošanas ietaišu kopējo ūdens patēriņu, ņem vērā pašu ietaišu darbībai nepieciešamo ūdens patēriņu.

121. Ūdens sagatavošanas ietaišu sastāvu un aprēķina parametrus nosaka atkarībā no piesārņojošo vielu koncentrācijas ūdenī, nepieciešamās attīrīšanas pakāpes un no tehnoloģiskā aprīkojuma iekārtu datiem.

122. Ūdens sagatavošanas ietaisēm paredz arī:

122.1. ierīces ūdens daudzuma mērīšanai;

122.2. ierīces neattīrītā un sagatavotā ūdens paraugu ņemšanai.

123. Ūdens sagatavošanas ietaisēs, kurās ir pastāvīgs apkalpojošais personāls, sanitāro mezglu, dušu un garderobes telpu iedalījumu un platību nosaka saskaņā ar spēkā esošajiem būvnormatīviem.

124. Ūdens sagatavošanas ietaišu palīgēku un palīgtelpu iedalījumu un izmērus nosaka atbilstoši pasūtītāja vai ekspluatētāja prasībām.

6.2. Ūdens dezinfekcija

125. Ūdens dezinfekcijas metodes un reaģentu devas izvēlas atkarībā no ūdens patēriņa un kvalitātes, tā attīrīšanas efektivitātes un piegādes apstākļiem. Atkarībā no ūdens kvalitātes rādītājiem un atbilstoši sabiedrības veselības dienesta prasībām ūdens dezinfekcija var būt nepārtraukta vai periodiska.

126. Ūdensvada iekārtu (piemēram, rezervuāru, ūdenstorņu, nostādinātāju, tīklu) dezinfekcija jāveic pirms ekspluatācijas uzsākšanas, pēc avārijas remonta un profilaktiski ne retāk kā divas reizes gadā, kā arī, ja notikusi piesārņošana. Ūdensapgādes urbumu dezinfekcija pirms ekspluatācijas uzsākšanas ir obligāta.

127. Ūdens dezinfekcijai izmanto hloru, ozonu, ultravioleto starojumu, kālija permanganātu un citus līdzekļus, kas nodrošina atbilstošu dzeramā ūdens kvalitāti.

7. Sūkņu stacijas

128. Pēc ūdens piegādes nodrošinājuma pakāpes un saskaņā ar šī būvnormatīva 47.punktu ir šādas sūkņu staciju kategorijas:

128.1. ugunsdzēsības un apvienotās ugunsdzēsības un dzeramā (tehniskā) ūdens apgādes sūkņu stacijas - I kategorija;

128.2. ugunsdzēsības un apvienotās ugunsdzēsības un dzeramā (tehniskā) ūdens apgādes sūkņu stacijas, ja objektos ir ievērotas šī būvnormatīva 19.punkta prasības, - II kategorija;

128.3. sūkņu stacijas, kur ūdeni padod pa vienu spiedvadu, kā arī padod ūdeni laistīšanai, - III kategorija;

128.4. sūkņu stacijas elektroapgādes nodrošinājuma kategoriju nosaka saskaņā ar elektroiekārtu ierīkošanas noteikumiem atbilstoši sūkņu stacijas kategorijai.

129. Darba sūkņu tipu un skaitu izvēlas, pamatojoties uz sūkņu, ūdensvada maģistrāļu, tīklu un regulējošo tilpumu kopīgas darbības aprēķiniem, diennakts un stundas ūdens patēriņa grafikiem, kā arī ievērojot ugunsdrošības prasības. Sūkņu agregātiem jānodrošina optimāls spiediens visos darba režīmos.

130. Dzeramā ūdens sūkņu stacijās nedrīkst uzstādīt sūkņus piesārņotu un indīgu šķīdumu pārsūknēšanai, izņemot ugunsdzēsības sūkņus putu veidotāja šķīduma pārsūknēšanai.

131. Sūkņu stacijās vienādas nozīmes sūkņu grupām, padodot ūdeni vienā tīklā, rezerves sūkņu skaitu nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 13.tabulas.

132. Sūkņu stacijās un akās ar iegremdētiem sūkņiem ugunsdzēsības ūdensapgādes vajadzībām neatkarīgi no sūkņu un to grupu skaita nepieciešami vismaz divi sūcvadi. Sūcvadu diametru aprēķina tā, lai, atvienojot vienu sūcvadu I un II kategorijas sūkņu stacijās, pārējie sūcvadi nodrošinātu pilnu aprēķina jaudu, bet III kategorijas sūkņu stacijās - 70 % no aprēķina jaudas. III kategorijas sūkņu stacijās drīkst ierīkot vienu sūcvadu.

133. Sūcvadus parasti ierīko ar kāpumu 0,005 sūkņu virzienā. Mainoties cauruļvadu diametram, paredz ekscentrisku pāreju.

134. I un II kategorijas sūkņu stacijās nepieciešami vismaz divi spiedvadi. III kategorijas sūkņu stacijās drīkst ierīkot vienu spiedvadu. Pie sūkņu stacijām jāparedz aka ar ierīci ūdens ņemšanai ugunsdzēsības vajadzībām.

135. Iedziļinātās un daļēji iedziļinātās sūkņu stacijās paredz pasākumus sūkņu applūdināšanas novēršanai, ja notiek lielākās jaudas sūkņa, armatūras vai cauruļvada avārija sūkņu telpā: sūkņa elektromotors novietojams vismaz 0,5 m virs grīdas, avārijas ūdens ar pašteci, izmantojot vārstu vai aizbīdni, novadāms uz kanalizāciju vai virszemi, ja nepieciešams, ūdens jāatsūknē no padziļinājuma grīdā. Ja uzstāda avārijas sūkņus, to jauda nosakāma 2 stundu darbībai, lai no sūkņu telpas nosūknētu ūdeni, kura slāņa biezums ir 0,5 m, kā arī nepieciešams viens rezerves sūknis. Avārijas sūkņu ieslēgšanu un darbināšanu nodrošina automātiski atkarībā no ūdens līmeņa.

136. Sūkņu stacijas eju platumam jābūt:

136.1. ne mazākam par 1 m - starp sūkņiem vai elektrodzinējiem;

136.2. ne mazākam par 0,7 m - starp sūkņiem vai elektrodzinējiem un sienu iedziļinātās telpās, pārējās telpās - ne mazākam par 1 m, un ejas platumam no elektrodzinēja puses jābūt pietiekamam, lai varētu demontēt rotora asi;

136.3. ne mazākam par 1,5 m - starp kompresoriem un gaisa sūkņiem; ne mazākam par 1 m - starp kompresoriem un sienu, kā arī starp gaisa sūkņiem un sienu;

136.4. ne mazākam par 0,7 m - starp nekustīgo iekārtu izvirzījumiem;

136.5. ne mazākam par 2 m - elektrosadales dēļa priekšā.

Piezīmes.

1. Eju platumu pie iekārtām, kuru reglamentē izgatavotājs, nosaka pēc iekārtas pases.

2. Sūkņiem, kuru spiedvada diametrs ir līdz 100 mm (ieskaitot), ir atļauta sūkņa ierīkošana pie sienas vai uz kronšteiniem un divu sūkņu montāža uz vienas pamatnes, ja attālums starp agregātu izvirzījumiem ir ne mazāks par 0,25 m un apkārt diviem apvienotiem agregātiem ir vismaz 0,7 m plata eja.

137. Tehnoloģisko iekārtu, armatūras un cauruļvadu ekspluatācijai nepieciešamas šādas celšanas un transportēšanas iekārtas (kravas celtņi, ko lieto tikai tehnoloģiskās iekārtas montāžai, nav jāparedz):

137.1. kravas masai līdz 5 t - polispasts vai sijas celtnis ar rokas vadību;

137.2. kravas masai, kas ir lielāka par 5 t, - tilta celtnis ar rokas vadību;

137.3. kravas pacelšanai vairāk nekā 6 m augstumā vai kravas pārvietošanai par 18 m lielākā attālumā - celtnis ar elektropiedziņu;

137.4. iekārtas un armatūru, kuras svars nepārsniedz 0,3 t, drīkst pārvietot ar takelāžas līdzekļiem.

138. Telpās, kur atrodas celtņu iekārtas, nepieciešams montāžas laukums. Iekārtu vai armatūru nogādā uz montāžas laukumu ar takelāžas līdzekļiem vai ar polispastu uz sijas, kura turpinās ārpus ēkas. Ap iekārtu, kas uzstādāma uz montāžas laukuma apkalpes zonā, jāparedz 0,7 m plata brīva josla. Vārtu vai durvju izmērus nosaka atkarībā no iekārtas izmēriem vai transportlīdzekļa izmēriem (kopā ar kravu).

139. Celtņa celtspēju nosaka atkarībā no kravas maksimālās masas, ņemot vērā izgatavotāja prasības iekārtas pārvietošanai un iespējamo iekārtas izmēru un masas palielināšanos perspektīvā.

140. Ierīkojot celtņus telpās, to augstumu no montāžas laukuma līdz pārseguma siju apakšai nosaka un tos iebūvē atbilstoši kravas ceļamkrānu ierīkošanas un ekspluatācijas drošības tehnisko noteikumu prasībām.

141. Ja augstums līdz iekārtas darbināšanas un vadības vietai vai līdz aizvaru (aizbīdņu) rokas vai elektropievadam ir lielāks par 1,4 m no grīdas, nepieciešams apkalpes laukumiņš vai tiltiņš, no kura attālums līdz apkalpes vietai nedrīkst būt lielāks par metru.

142. Sūkņu stacijās nepieciešamas sadzīves telpas un palīgtelpas. Sanitāro mezglu var neparedzēt, ja sūkņu stacija atrodas tuvāk par 50 m no ražošanas ēkām, kurās ir sadzīves telpas. Automātiskajās sūkņu stacijās, kur nav pastāvīga apkalpojošā personāla, sadzīves telpas nav nepieciešamas.

143. Sūkņu stacijās ierīkojama kontroles mēraparatūra saskaņā ar šī būvnormatīva 10.nodaļu.

144. Ugunsdzēsības sūkņu stacijas drīkst izvietot ēku un būvju pirmajā stāvā, cokolstāvā vai pagrabstāvā, tās norobežojot ar 1.tipa ugunsdrošām sienām un pārsegumu un paredzot izeju tieši uz āru.

8. Ūdensvada maģistrāles, tīkli un būves

145. Ūdensvada maģistrāļu skaits no ūdensgūtnēm līdz apdzīvotai vietai ir atkarīgs no ūdensapgādes sistēmas kategorijas un būvniecības kārtām.

146. Izbūvējot divas vai vairākas paralēlas ūdensvada maģistrāles, uz tām izveido savienojumu mezglus atkarībā no maģistrāļu un savstarpēji atkarīgu ūdensgūtņu skaita tā, lai, vienas maģistrāles avārijas gadījumā atslēdzot bojāto posmu, ūdens piegāde patērētājiem nesamazinātos vairāk kā par 30 %, bet ražošanas vajadzībām ūdens tiktu piegādāts saskaņā ar avārijas grafiku.

147. Ja ūdens tiek padots no vienas ūdensgūtnes pa vienu maģistrāli, nepieciešams rezerves ūdens apjoms atbilstoši šī būvnormatīva 185.punktam. Ja ūdens tiek piegādāts no vairākām ūdensgūtnēm, rezerves ūdens apjomu var samazināt, ja tiek izpildītas šī būvnormatīva 146.punktā noteiktās prasības.

148. Avārijas likvidēšanas aprēķina ilgumu I kategorijas ūdensapgādes sistēmām nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 14.tabulas. II un III kategorijas ūdensapgādes sistēmām 14.tabulā minētais aprēķina ilgums jāpalielina attiecīgi 1,25 un 1,5 reizes.

149. Ūdensvada tīkli ir galvenokārt cilpveida. (Nav atļauta ārējo ūdensvada tīklu sacilpošana, izmantojot iekšējos ūdensvada tīklus.) Ūdensvadu izzaru līnijas drīkst paredzēt:

149.1. ūdens piegādei ražošanas vajadzībām, ja avārijas likvidēšanas laikā drīkst būt ūdens piegādes pārtraukums;

149.2. dzeramā ūdens piegādei, ja ūdensvada diametrs nav lielāks par 100 mm;

149.3. dzeramā ūdens piegādei un ugunsdzēsības vajadzībām, ja ūdensvada garums nav lielāks par 200 m un diametrs nav mazāks par 100 mm.

150. Par 200 m garākas izzaru līnijas, kuru diametrs nav mazāks par 100 mm, drīkst būt apdzīvotās vietās ar iedzīvotāju skaitu līdz pieciem tūkstošiem, ja ugunsdzēsības patēriņš ir līdz 15 l/s vai ēkā ir līdz 12 iekšējo ugunsdzēsības krānu un izzaru līniju galos ir ierīkoti ugunsdzēsības ūdens rezervuāri vai ūdens baseini.

151. Ja tiek atvienots ūdensvada viens posms (starp aprēķina mezgliem), kopējai dzeramā ūdens piegādei pa pārējiem posmiem jābūt ne mazākai par 70 % no aprēķina patēriņa, bet ūdens piegādei uz visnelabvēlīgāk izvietotajām vietām - ne mazākai par 25 % no aprēķina patēriņa, un ūdens spiedienam tīklā jābūt vismaz 0,1 MPa.

152. Ja ūdensvada maģistrāles diametrs ir lielāks par 800 mm un tranzīta caurtece ir 80 %, drīkst ierīkot ūdensvada pavadlīniju (ja ūdensvada maģistrāles diametrs ir mazāks, ūdensvada pavadlīnijas ierīkošana jāpamato). Ja ielas brauktuves platums ir lielāks par 20 m, drīkst ierīkot dublējošo ūdensvadu ar hidrantiem.

153. Dzeramā ūdens piegādes un zemākas kvalitātes ūdens piegādes tīklu savienošana nav atļauta.

154. Aizliegts izbūvēt ūdensvada maģistrāles pa kapsētām, ražošanas un lauksaimniecības uzņēmumu teritorijām, dzīvnieku kapsētām, atkritumu izgāztuvēm, asenizācijas laukumiem, filtrācijas laukiem un lauksaimniecībā izmantojamām zemēm, kuras tiek laistītas ar attīrītiem kanalizācijas notekūdeņiem. Attālumam no minētajiem piesārņojuma avotiem jābūt šādam:

154.1. izbūvējot ūdensvada maģistrāli sausās gruntīs, - vismaz 10 m, ja cauruļvada diametrs ir mazāks par 1000 mm, un vismaz 20 m, ja cauruļvada diametrs ir 1000 mm un lielāks;

154.2. slapjās gruntīs - vismaz 50 m neatkarīgi no cauruļvada diametra.

155. Uz ūdensvada maģistrālēm paredz:

155.1. aizvarus vai aizbīdņus remontējamo posmu atvienošanai;

155.2. gaisa vārstus cauruļvadu atgaisošanai;

155.3. izlaides cauruļvadu iztukšošanai.

156. Maksimālais remontējamā posma garums ūdensvada maģistrālēm ir pieci kilometri - ja ir divas maģistrāles, un trīs kilometri - ja ir viena maģistrāle, turklāt nedrīkst atslēgt vairāk kā piecus hidrantus un pārtraukt ūdens piegādi tiem patērētājiem, kuriem tas nav pieļaujams.

157. Ūdensvada maģistrāles un tīklus projektē ar vismaz 0,001 slīpumu virzienā uz izlaidi. Līdzenā reljefā slīpumu drīkst samazināt līdz 0,0005.

158. Ugunsdzēsības hidrantu izvietojumam ūdensvada tīklā jānodrošina jebkuras ēkas vai būves ārējā ugunsdzēšana no vismaz diviem hidrantiem, ja ūdens patēriņš ir 15 l/s un vairāk, un no viena hidranta, ja ūdens patēriņš ir mazāks par 15 l/s un ugunsdzēsības šļūteņu garums atbilstoši šī būvnormatīva 197.punktā noteiktajam ir līdz 250 metru. Hidrantus ierīko zem braucamās daļas vai ne tālāk kā 2,5 m no brauktuves malas, bet ne tuvāk par 5 m no ēku sienām. Attālumu starp hidrantiem aprēķina, ņemot vērā kopējo ugunsdzēsības ūdens patēriņu un attiecīgā hidranta tipa caurlaides spēju:

158.1. attālumam no hidranta līdz 3., 3.b, 4., 4.a un 5. ugunsdrošības pakāpes ēkām un būvēm un līdz atklātām degošu materiālu noliktavām jābūt ne mazākam par 30 m, līdz 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes ēkām vai būvēm - ne mazākam par 10 m;

158.2. pēc saskaņošanas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu drīkst paredzēt virszemes ugunsdzēsības hidrantus.

159. Brīvkrānu darbības rādiusam jābūt ne lielākam par 100 metriem.

160. Spiedienu katra cauruļvada posma pārbaudei pirms tā nodošanas ekspluatācijā norāda būvdarbu organizēšanas projektā, ņemot vērā cauruļu materiālu, izgatavotāja tehniskos noteikumus un darba spiedienu.

161. Ūdensvada cauruļvadus parasti izbūvē zem zemes. Atļauta cauruļvadu izbūve pa zemes virsmu un uz balstiem, kā arī to ievietošana atsevišķos tuneļos vai tuneļos kopā ar citām komunikācijām, ja tam ir atbilstošs pamatojums.

162. Pamatnes tipu zem cauruļvadiem projektē atkarībā no grunts nestspējas un esošajām slodzēm.

163. Ūdensvada iebūves dziļumu (līdz caurules apakšai) nosaka, ņemot vērā virszemes transporta radīto slodzi un krustošanos ar citām pazemes komunikācijām. Tam jābūt vismaz par 0,5 m lielākam par dziļumu, kādā gruntī iespējama 0 °C temperatūra.

164. Ūdensvadu izvietojums apdzīvoto vietu un ražošanas uzņēmumu ģenerālplānos, kā arī minimālie attālumi plānā un pa vertikāli starp dažādām inženierkomunikācijām un līdz ēkām un būvēm nosakāmi saskaņā ar Latvijas būvnormatīvu LBN 100 "Teritoriālplānošana. Pilsētu un pagastu izbūve".

165. Izbūvējot vairākas paralēlas ūdensvada maģistrāles, attālumus plānā starp to ārējām virsmām projektē atkarībā no cauruļvada diametra, grunts apstākļiem un izbūves un remonta iespējām, lai izvairītos no iespējamās izskalošanas, ja notikusi avārija vienā cauruļvadā.

166. Šķērsojot dzelzceļus un I un II kategorijas autoceļus, ūdensvadu ievieto apvalkcaurulē.

167. Vertikālos attālumus no sliežu apakšas un autoceļu seguma virsmas līdz apvalkcauruļu un tuneļu augšai nosaka atkarībā no grunts apstākļiem un transporta slodzes, bet tie nedrīkst būt:

167.1. mazāki par 1,0 m - izbūvei atklātā tranšejā;

167.2. mazāki par 1,5 m - izbūvei ar caurspiešanas vai tuneļa metodi;

167.3. mazāki par 2,5 m - lietojot caurdūruma metodi.

168. Ja apvalkcaurule ievadīta akā, attālumu plānā no apvalkcaurules gala vai attālumu līdz akas ārējai sienai pieņem:

168.1. šķērsojot dzelzceļu, - 8 m no malējā sliežu ceļa, 5 m no uzbēruma apakšas un 3 m no ierakuma malas vai ceļa;

168.2. šķērsojot autoceļus, - 3 m no ceļa malas, uzbēruma apakšas un ierakuma malas vai ceļa grāvja.

169. Apvalkcaurules diametrs ir atkarīgs no būvdarbu paņēmiena:

169.1. lietojot atklāto paņēmienu, apvalkcaurules diametrs ir par 200 mm lielāks nekā caurules diametrs;

169.2. lietojot slēgto paņēmienu, apvalkcaurules diametrs ir atkarīgs no pārejas garuma un darba caurules diametra atbilstoši spēkā esošajiem būvnormatīviem.

170. Vienā apvalkcaurulē drīkst ievietot vairākus cauruļvadus, kā arī drīkst montēt cauruļvadus kopā ar elektrības kabeļiem un sakaru kabeļiem.

171. Ūdensvada izbūve virs zemes pāri dzelzceļam projektējama apvalkcaurulēs pa īpašām estakādēm, ņemot vērā šī būvnormatīva 168. un 173.punktā noteiktās prasības.

172. Šķērsojot elektrificētu dzelzceļu, paredz pasākumus ūdensvada cauruļu aizsardzībai pret klaidstrāvām.

173. Šķērsojot dzelzceļus, autoceļus un dambjus, paredz pasākumus pret to izskalošanu un applūdināšanu ūdensvada avārijas dēļ. Abpus dzelzceļam ūdensvadam nepieciešama noslēgarmatūra.

174. Ūdensvada zemteku izbūvi pamato ar tehniski ekonomiskiem aprēķiniem. Cauruļvada ieguldīšanas dziļumam zem ūdens baseina dibena līdz cauruļvada augšai jābūt vismaz 0,5 m, bet kuģošanas ceļā - ne mazākam par 1 m, ņemot vērā iespējamo gultnes izskalošanos. Pēc attiecīga pamatojuma un saskaņošanas ar ieinteresētajām organizācijām atsevišķos gadījumos ir atļauta ūdensvada izbūve virs ūdenstilpes dibena. Zemtekas krasta posma pacēlums pret horizontu nedrīkst pārsniegt 20°. Abos zemtekas galos paredz akas ar noslēdzošo armatūru. Projektējamo zemes virsmas atzīmi pie akām pieņem par 0,5 m augstāku virs maksimālā ūdens līmeņa atzīmes ar 5 % nodrošinājumu.

175. Zemteku vietas kuģojamās ūdenstecēs un ūdenstilpēs papildus jāiezīmē ar īpašām brīdinājuma zīmēm saskaņā ar Ministru kabineta 1998.gada 26.maija noteikumiem Nr.198 "Noteikumi par ūdensvadu un kanalizācijas tīklu ekspluatācijas aizsargjoslu noteikšanas metodiku".

176. Zemtekām jābūt ar diviem vadiem. Ja apdzīvotajai vietai ir vairākas ūdensgūtnes, pēc saskaņošanas ar ekspluatētāju organizāciju drīkst ierīkot vienu zemtekas vadu.

177. Attālums no zemtekas līdz hidrotehniskajām būvēm (piemēram, tiltiem, moliem) ir atkarīgs no cauruļvada diametra, grunts apstākļiem, kā arī no izbūves un remonta iespējām un ir saskaņojams ar attiecīgās būves ekspluatētājiem.

178. Ja pagriezienu veidgabali horizontālā vai vertikālā virzienā nespēj uzņemt aprēķina slodzes, nepieciešams ierīkot īpašus balstus.

179. Aku vai kameru darba daļas augstumu projektē ne mazāku par 1,8 metriem. Nosakot aku vai kameru izmērus, minimālajam attālumam līdz to iekšējām virsmām jābūt:

179.1. no cauruļu ārējās virsmas - 0,3 m (ja cauruļu diametrs ir līdz 400 mm), 0,5 m (ja diametrs ir no 500 līdz 600 mm), 0,7 m (ja diametrs ir lielāks par 600 mm);

179.2. no atloku plaknes - 0,3 m;

179.3. no cauruļu apakšas līdz akas dibenam - 0,25 m (ja cauruļu diametrs ir līdz 400 mm), 0,3 m (ja diametrs ir no 500 līdz 600 mm), 0,35 m (ja diametrs ir lielāks par 600 mm).

9. Tilpnes ūdens uzglabāšanai

9.1. Vispārīgie norādījumi

180. Atkarībā no ūdensapgādes sistēmas uzdevuma noteikts šāds tilpnēs glabājamā ūdens apjoms: regulējošais, ugunsdzēsības, avārijas, kontakta un filtru skalošanai.

181. Regulējošo ūdens apjomu Wr (m3) ūdens tilpnēs (piemēram, pazemes rezervuāros, ūdenstorņos) aprēķina pēc ūdens piegādes un patēriņa grafikiem, izmantojot šādu formulu:

FORMULA.JPG (11603 BYTES) kur              &n (5)

Qdn.max — ūdens patēriņš maksimālā patēriņa dienā (m3/dn);

Khr — maksimālās piegādes uz regulējošo tilpni stundā attiecība pret vidējo patēriņu stundā maksimālā patēriņa dienā;

Khr — ūdens patēriņa nevienmērības koeficients no regulējošās tilpnes, ko aprēķina kā maksimālā stundas patēriņa attiecību pret vidējo stundas patēriņu maksimālā patēriņa dienā.

Piezīme.

Maksimālo patēriņu stundā ūdensvada tīklā, kuram nav papildu regulējošo tilpumu, pieņem par maksimālo patēriņu stundā. Maksimālo patēriņu stundā, kas tiek ņemts no regulējošās tilpnes un ar sūkņiem piegādāts ūdensvada tīklā, kuram ir papildu regulējošie tilpumi, pieņem par sūkņu stacijas maksimālo ražību stundā. Ja ir attiecīgs pamatojums, ūdenstorņos drīkst glabāt ūdens krājumus diennakts patēriņa nevienmērīguma regulēšanai.

182. Ugunsdzēsībai nepieciešamo ūdens apjomu nodrošina ūdensapgādes sistēma vai atklātās ūdens tilpnes.

183. Ugunsdzēsības ūdens apjomam jānodrošina:

183.1. ugunsdzēsība no ārējā tīkla hidrantiem un no iekšējiem ugunsdzēsības krāniem atbilstoši šī būvnormatīva 21., 22., 23., 24., 25., 26., 30., 31. un 32.punktam;

183.2. ugunsdzēsība no speciālām ierīcēm (piemēram, sprinkleriem, drenčeriem, kam nav savu rezervuāru) atbilstoši šī būvnormatīva 27. un 28.punktam.

184. Ugunsdzēsības ūdens apjomam ūdenstorņu tvertnēs jānodrošina viena ārējā un viena iekšējā ugunsgrēka dzēšana 10 minūtes, vienlaikus nodrošinot maksimālo ūdens patēriņu citām vajadzībām. Ja ir tehniski ekonomiskais pamatojums, ūdenstorņu tvertnēs drīkst glabāt pilnu ugunsdzēsības ūdens apjomu atbilstoši šī būvnormatīva 183.punktam.

185. Ja ūdens tiek transportēts pa vienu maģistrālo ūdensvadu, ūdens tilpnēs paredz:

185.1. ūdens apjomu, kas nodrošina ūdens patēriņu avārijas likvidācijas laikā (šī būvnormatīva 148.punkts) saimnieciskajām vajadzībām un pārtikai 70 % apmērā no vidējā patēriņa stundā un ražošanas vajadzībām saskaņā ar avārijas grafiku;

185.2. papildu ūdens apjomu ugunsgrēka dzēšanai saskaņā ar šī būvnormatīva 183.punktu.

186. Dzeramā ūdens tilpnēs jānodrošina ugunsdzēsības un avārijas ūdens apmaiņa 48 stundu laikā.

9.2. Ūdens tilpņu iekārtas

187. Ūdens rezervuārus un ūdenstorņus aprīko ar piegādes vai apvienotajām piegādes-izplūdes, pārplūdes un tukšošanas caurulēm, kā arī ventilācijas iekārtām un lūkām personāla iekļūšanai un iekārtas transportēšanai.

188. Augstspiediena ugunsdzēsības sistēmās paredz ūdenstorņu un spiedrezervuāru automātisku atvienošanos, ja iedarbojas ugunsdzēsības sūkņi.

9.3. Ūdens rezervuāri

189. Jābūt vismaz diviem vienādas nozīmes ūdens rezervuāriem. Ja atvieno vienu rezervuāru, pārējos jābūt ne mazāk par 50 % no ugunsdzēsības un avārijas ūdens apjoma. Vienu rezervuāru drīkst projektēt, ja tajā netiek glabāti ugunsdzēsības un avārijas ūdens apjomi.

9.4. Ūdenstorņi

190. Atkarībā no ūdenstvertnes tilpuma un darba režīma ūdenstorņiem projektē iebūvētas vai atsevišķi novietotas ūdenstvertnes.

191. Ūdenstorņa balsta konstrukcijā drīkst izvietot ūdensvada dienestu saimniecības telpas, ja tas nerada vides piesārņojumu.

192. Ūdenstorņiem ierīko zibensaizsardzību.

9.5. Ugunsdzēsības rezervuāri un atklātās ūdens tilpnes

193. Ugunsdzēsības ūdens apjomus glabā īpašos ugunsdzēsības rezervuāros un atklātās ugunsdzēsības ūdens tilpnēs apdzīvotās vietās un ražošanas uzņēmumos atbilstoši šī būvnormatīva 19.punktam.

194. Ugunsdzēsības rezervuāru un atklāto ūdens tilpņu ūdens apjomu aprēķina, ievērojot aprēķina patēriņus un ugunsgrēka dzēšanas ilgumu atbilstoši šī būvnormatīva 22., 23., 24., 25., 26. un 33.punktam.

195. Jābūt vismaz vienai atklātai ūdens tilpnei ar divām ūdens ņemšanas vietām vai diviem ugunsdzēsības rezervuāriem, un katrā no tiem uzglabā 50 % no kopējā ūdens daudzuma ugunsgrēku dzēšanai.

196. Ūdens ņemšanas vietas ugunsdzēsības vajadzībām ap ēkām un būvēm izvieto šādā rādiusā:

196.1. ja izmanto ugunsdzēsības mašīnas, - 200 m;

196.2. ja izmanto pārvietojamos ugunsdzēsības sūkņus, - 100-150 m (atkarībā no sūkņu tipa).

Piezīme.

Lai palielinātu apkalpošanas rādiusu, no ugunsdzēsības rezervuāriem un atklātajām ūdens tilpnēm drīkst ierīkot līdz 200 m garus izzaru cauruļvadus. Attālumam no ugunsdzēsības rezervuāra vai ūdens tilpnes līdz 3., 3.b, 4., 4.a un 5. ugunsdrošības pakāpes ēkām un būvēm un līdz atklātām degošu materiālu noliktavām jābūt ne mazākam par 30 m, līdz 1., 2. un 3.a ugunsdrošības pakāpes ēkām un būvēm - ne mazākam par 10 metriem.

197. Ugunsdzēsības rezervuārus un atklātās ūdens tilpnes piepilda ar ūdeni pa cauruļvadiem no ūdensvada tīkla vai ar ugunsdzēsības šļūtenēm, kuru garums ir līdz 250 m. Piepildīšanas laiks nedrīkst pārsniegt šī būvnormatīva 33.punktā noteikto.

198. Ugunsdzēsības rezervuāriem un atklātajām ūdens tilpnēm nav nepieciešams ierīkot pārplūdes un tukšošanas cauruļvadus.

10. Elektroiekārtas, tehnoloģiskā kontrole,

automātika un vadības sistēmas

199. Ūdensapgādes sūkņu elektroapgādes drošības kategorijai jāatbilst sūkņu stacijas kategorijai saskaņā ar šī būvnormatīva 128.punktu. Projektējot elektroiekārtas telpās, kur iespējama gāzu koncentrācija, elektroiekārtai jābūt sprādziendrošai.

200. Tehnoloģisko procesu kontroli, vadību un automatizācijas pakāpi projektē atkarībā no ekspluatācijas apstākļiem, ievērojot ūdensapgādes būvju ekspluatētāja dienesta prasības.

201. Virszemes ūdensgūtņu ietaisēs paredz līmeņu starpības kontroli redelēs un sietos, kā arī ūdens līmeņu mērīšanu kamerās, ūdenstilpēs vai ūdenstecēs.

202. Pazemes ūdensgūtņu ietaisēs jāparedz ūdens mērītāja ierīkošana katram urbumam, ūdens līmeņu mērīšana urbumos un savācējrezervuārā, kā arī spiediena mērīšana pie sūkņiem.

203. Ūdensapgādes urbumiem jāparedz automātiska sūkņu atslēgšanās, ja ūdens līmenis krītas zemāk par pieļaujamo.

204. Pazemes ūdensgūtņu ietaisēs jāparedz ūdensapgādes urbumu sūkņu automātiska vadība atkarībā no ūdens līmeņa ūdenstornī (pazemes rezervuāros) vai distances vadība no vadības pults.

11. Prasības ēku un būvju

celtniecības risinājumiem un konstrukcijām

11.1. Ģenerālplāns

205. Ūdensapgādes būves vietas plānojumu un teritorijas labiekārtošanu veic saskaņā ar spēkā esošajiem būvnormatīviem, Aizsargjoslu likumu un Ministru kabineta 1999.gada 5.janvāra noteikumiem Nr.8 "Aizsargjoslu ap ūdens ņemšanas vietām noteikšanas metodika". Ūdensapgādes būves vietas plānojuma atzīmes ūdensteču un ūdenstilpju tuvumā pieņem ne mazāk par 0,5 m virs maksimālā plūdu līmeņa ar 3 % nodrošinātību, ievērojot ūdens uzplūdinājumus un maksimālo viļņu augstumu vējainā laikā.

206. Stipri iedarbīgu indīgu vielu noliktavas ūdensapgādes būvju vietās novieto šādā attālumā:

206.1. ne tuvāk par 30 m no ēkām un būvēm, kurās ir personāls, kā arī no ūdenstecēm un ūdenstilpēm;

206.2. ne tuvāk par 300 m no dzīvojamajām un publiskajām ēkām (ārpus būvvietas), ja stipri iedarbīgās indīgās vielas tiek glabātas stacionārās tilpnēs, un ne tuvāk par 100 m, ja minētās vielas tiek glabātas balonos.

207. Ūdensapgādes būves vietu iežogo un nodrošina piebrauktuves ar cieto segumu ugunsdzēsības tehnikai.

11.2. Telpiskā plānojuma risinājumi

208. Ūdensapgādes būvju telpisko plānojumu projektē saskaņā ar Latvijas būvnormatīviem LBN 100, LBN 101 un LBN 201-96.

209. Ūdensapgādes būvju ugunsdrošības pakāpi nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 15.tabulas.

210. Ūdensapgādes ēku, būvju un konstrukciju atbildīguma klasi nosaka pēc šī būvnormatīva pielikuma 15.tabulas. Pēc ugunsbīstamības pakāpes ūdensapgādes ēkas un būves attiecināmas uz E ražošanas kategoriju, ogļu filtru un amonjaka apstrādes cehi - uz C kategoriju.

211. Dažādas nozīmes ražošanas telpas un palīgtelpas bloķē vienā ēkā, ja tas nav pretrunā ar tehnoloģisko procesu, higiēnas un ugunsdrošības prasībām, kā arī tehniski ekonomiskajiem apsvērumiem. Apkuri un ventilāciju ēkās un telpās projektē saskaņā ar šī būvnormatīva pielikuma 16.tabulu.

212. Ēku un būvju pretkorozijas aizsardzību nosaka atbilstoši šī būvnormatīva 7.punktā noteiktajām prasībām.

213. Izejas kāpnes no iedziļinātām telpām projektē vismaz 0,9 m platas un ne slīpākas par 45° (no telpām, kuru garums ir līdz 12 m, - ne slīpākas par 60°). Kāpnes uz apkalpes laukumiņiem projektē vismaz 0,7 m platas un ne slīpākas par 60°. Atsevišķām pārejām pāri caurulēm un nokļūšanai pie atsevišķiem aizbīdņiem un aizvariem kāpnes drīkst būt 0,5 m platas un ne slīpākas par 60° vai var būt slietņu trepes.

214. Ja atklātās ūdens tilpnes mala virs grīdas vai zemes virsmas atzīmes atrodas zemāk par 0,75 m, pa tilpnes ārējo perimetru izbūvē papildu iežogojumu ar kopējo augstumu, ne mazāku par 0,75 m. Ja tilpnes siena ir biezāka par 0,3 m un malas augstums virs grīdas vai zemes virsmas nav mazāks par 0,6 m, papildu iežogojums nav nepieciešams. Atklāto tilpņu augšējo malu projektē ne zemāku par 0,15 m virs grīdas vai zemes virsmas līmeņa.

11.3. Konstrukcijas un materiāli

215. Ūdens tilpņu ārējām konstrukcijām jānodrošina hidrauliskās pārbaudes prasību izpilde. Dzeramā ūdens tilpņu ārējās konstrukcijas projektē tā, lai tilpnes nepiesārņotu lietusūdeņi un gruntsūdeņi, kā arī putekļi.

216. Slēgtām tilpnēm sienu un pārseguma siltumizolācija ir atkarīga no ūdens temperatūras un ekspluatācijas režīma.

217. Dzeramā ūdens tilpņu iekšējām dzelzsbetona un betona konstrukciju virsmām, kuras saskaras ar dzeramo ūdeni, jāatbilst A I kategorijas prasībām atbilstoši spēkā esošajiem būvnormatīviem.

218. Ūdens tilpņu konstrukciju noturības un ūdensnecaurlaidības pārbaude atbilstoši spēkā esošajiem būvnormatīviem veicama, kad ārējo sienu virsmas temperatūra ir pozitīva. Būvēm ar antikorozijas segumiem minētās pārbaudes veicamas pirms seguma uzklāšanas. Dzeramā ūdens tilpnēm papildus pārbauda visu ārējo konstrukciju hermētiskumu.

219. Uzbēruma augstums virs aku pārsegumiem nosakāms, ņemot vērā vertikālo planējumu, un tas nedrīkst būt mazāks par 0,5 metriem. Neapbūvētās teritorijās bez ceļu segumiem ap aku lūkām paredz 0,5 m platu aizsargapmali ar slīpumu no lūkas. Neapbūvētās teritorijās ūdensvada maģistrāļu aku vākus ierīko vismaz 0,2 m augstumā no zemes virsmas.

11.4. Būvkonstrukciju aizsardzība pret koroziju

220. Būvkonstrukciju aizsardzību pret koroziju paredz atbilstoši šī būvnormatīva 7.punktam.

221. Projektējot pazemes un virszemes būves klaidstrāvu zonā, paredzama konstrukciju aizsardzība pret elektroķīmisko koroziju.

11.5. Apkure un vēdināšana

222. Ūdensapgādes būvju telpās gaisa temperatūru pieņem pēc šī būvnormatīva pielikuma 16.tabulas. Ja ražošanas telpās ir apkalpojošais personāls, gaisa temperatūrai jābūt ne zemākai par 16 °C.

223. Nepieciešamo gaisa apmaiņu ražošanas telpās aprēķina atkarībā no kaitīgo vielu daudzuma, kuras izdalās no atklātajām tilpnēm, iekārtas, armatūras un komunikācijām, vai pieņem pēc šī būvnormatīva pielikuma 16.tabulas.

224. Hlora dozēšanas telpās gaisu no nepārtrauktas darbības ventilācijas novada pa ventilācijas stāvvadu, kura augstumam jābūt ne mazākam par 2 m virs visaugstākās ēkas jumta, kas atrodas 15 m rādiusā.

225. Ja telpā, kur tiek sagatavots dzelzs hlorīda šķīdums, ir vispārējā ventilācija, paredz vietējo gaisa atsūknēšanu no telpas daļas, kur notiek dzelzs hlorīda izskalošana no taras.

 

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

 

Pielikums

Latvijas būvnormatīvam LBN 222-99

"Ūdensapgādes ārējie tīkli un būves"

(apstiprināts ar Ministru kabineta

2000.gada 1.februāra noteikumiem Nr.38)

Tabulas

1.tabula

Dzeramā ūdens patēriņš diennaktī uz vienu iedzīvotāju

Dzeramā ūdens patēriņš
Ēku labiekārtotības pakāpe diennaktī uz vienu
iedzīvotāju (vidēji gadā), l/dn
1. Centralizētā ūdensapgāde, kanalizācija un
karstā ūdens apgāde (ar vannām un dušām):
1.1. deviņstāvu un vairāk stāvu ēkas no 250 līdz 300
1.2. par deviņstāvu ēkām zemākas ēkas no 200 līdz 250
2. Centralizētā ūdensapgāde un kanalizācija,
vietējie ūdens sildītāji (ar vannām un dušām):
2.1. ar gāzes vai elektriskajiem ūdens sildītājiem no 180 līdz 200
2.2. ar cieto kurināmo no 100 līdz 130
3. Centralizētā ūdensapgāde un kanalizācija
(bez vannām un dušām) no 90 līdz 120
4. Centralizētā ūdensapgāde un vietējā kanalizācija
(bez vannām un dušām) no 50 līdz 90
5. Brīvkrāni ārpus ēkas un vietējā kanalizācija no 30 līdz 50

Piezīmes.

1. Ūdens patēriņā ietverti arī ūdens patēriņi publiskajās ēkās saimnieciskajām, sadzīves vajadzībām un pārtikai, izņemot ūdens patēriņus viesnīcās, atpūtas namos, sanatorijās, kempingos, tūrisma kompleksos un skautu un gaidu nometnēs.

2. Minētās dzeramā ūdens patēriņa normas nav izmantojamas komerciāliem norēķiniem ar patērētājiem.

2.tabula

Ūdens patēriņa nevienmērības koeficients atkarībā no iedzīvotāju skaita

Koeficients

Iedzīvotāju skaits

Līdz 100 150 200 300 500 750 1000 1500 2500
b max 4,5 4 3,5 3 2,5 2,2 2 1,8 1,6
b min 0,01 0,01 0,02 0,03 0,05 0,07 0,1 0,1 0,1
Koeficients

Iedzīvotāju skaits

4000 6000 10000 20000 50000 100000 300000 1000000
un vairāk
b max 1,5 1,4 1,3 1,2 1,15 1,1 1,05 1
b min 0,2 0,25 0,4 0,5 0,6 0,7 0,85 1

Piezīme.

Koeficientu b pieņem atkarībā no kopējā iedzīvotāju skaita rajonā vai apdzīvotajā vietā, zonu ūdensapgādei, - atkarībā no iedzīvotāju skaita katrā zonā.

 

3.tabula

Ūdens patēriņš laistīšanai

Ūdens izlietojuma veids Mērvienība Ūdens patēriņš, l/m2
1. Ielu un laukumu mehanizētā mazgāšana 1 mazgāšanas reize 1,2 - 1,5
2. Ielu un laukumu mehanizētā laistīšana 1 laistīšanas reize 0,3 - 0,4
3. Ielu un laukumu laistīšana ar šļūteni 1 laistīšanas reize 0,4 - 0,5
4. Pilsētas apstādījumu laistīšana 1 laistīšanas reize 3 - 4
5. Zālāju un puķu dobju laistīšana 1 laistīšanas reize 4 - 6
6. Stādījumu laistīšana siltumnīcās 1 laistīšanas reize
(vienu reizi diennaktī) 15
7. Stādījumu laistīšana lecektīs 1 laistīšanas reize
(vienu reizi diennaktī) 6
8. Stādījumu laistīšana piemājas dārzos:
8.1. sakņu dārzos 1 laistīšanas reize
(vienu reizi diennaktī) 3 - 15
8.2. augļu dārzos 10 - 15

Piezīmes.

1. Ja nav datu par teritorijas labiekārtošanu, pieņem, ka ūdens patēriņš laistīšanai (laistīšanas sezonā) vidēji diennaktī ir 50-90 l/dn uz vienu iedzīvotāju atkarībā no ūdensgūtnes ražības, teritorijas labiekārtotības pakāpes un citiem vietējiem apstākļiem.

2. Pieņem, ka laistīšanas biežums ir 1-2 reizes diennaktī.

4.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš apdzīvotās vietās

Ugunsdzēsības ūdens patēriņš apdzīvotajā vietā
Iedzīvotāju skaits Vienlaikus viena ārējā ugunsgrēka dzēšanai (l/s)
(tūkstoši cilvēku) iespējamo neatkarīgi no ēku ugunsdrošības pakāpes
apdzīvotajā vietā ugunsgrēku skaits vienstāva un trīsstāvu un
divstāvu apbūve augstāka apbūve
Līdz 1 1 5 10
Virs 1 līdz 5 1 10 10
Virs 5 līdz 10 1 10 15
Virs 10 līdz 25 2 10 15
Virs 25 līdz 50 2 20 25
Virs 50 līdz 100 2 25 35
Virs 100 līdz 200 3 - 40
Virs 200 līdz 300 3 - 55
Virs 300 līdz 400 3 - 70
Virs 400 līdz 500 3 - 80
Virs 500 līdz 600 3 - 85
Virs 600 līdz 700 3 - 90
Virs 700 līdz 800 3 - 95
Virs 800 līdz 1000 3 - 100

Piezīmes.

1. Ugunsdzēsības ūdens patēriņš apdzīvotās vietās ārējai ugunsdzēsībai nedrīkst būt mazāks par šī pielikuma 5.tabulā noteikto ugunsdzēsības ūdens patēriņu dzīvojamajām un publiskajām ēkām.

2. Ja ir zonu ūdensapgāde, ūdens patēriņu ārējai ugunsdzēsībai un vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu katrā zonā nosaka atkarībā no iedzīvotāju skaita tajā.

3. Ja vairākām apdzīvotām vietām ir kopīgs ūdensvads, vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitu nosaka atkarībā no kopējā iedzīvotāju skaita attiecīgajās apdzīvotajās vietās.

4. Apdzīvotās vietās vienlaikus iespējamo ugunsgrēku skaitā iekļauti arī ugunsgrēki ražošanas uzņēmumos.

 

5.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš

dzīvojamajām un publiskajām ēkām

Ēkas raksturojums Dzīvojamo un publisko ēku ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš viena ugunsgrēka dzēšanai (l/s) neatkarīgi no ēkas ugunsdrošības pakāpes, ja ēkas būvapjoms ir
līdz 1000 m3 no 1001 no 5001 no 25001 no 50001
līdz 5000 m3 līdz 25000 m3 līdz 50000 m3 līdz 150000 m3
1. Dzīvojamās ēkas
ar šādu stāvu skaitu:
1.2. līdz 2 10* 10
1.2. no 3 līdz 12 10 15 15 20
1.3. no 13 līdz 16 20 25
1.4. no 17 līdz 25 25 30
2. Publiskās ēkas ar
šādu stāvu skaitu:
2.1. līdz 2 10 10 15
2.2. no 3 līdz 6 10 15 20 25 30
2.3. no 7 līdz 12 25 30 35
2.4. no 13 līdz 16 30 35

* Lauku apdzīvotās vietās ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš viena ugunsgrēka dzēšanai ir 5 l/s.

Piezīme.

Ja ēkai ir lielāks stāvu skaits, nekā norādīts tabulā, kā arī publiskajām ēkām, kuru būvapjoms ir lielāks par 25000 m3 un kurās uzturas daudz cilvēku (piemēram, teātri, sporta būves, tirdzniecības centri), ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņu saskaņo ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.

6.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš ražošanas ēkām,

kuru platums ir līdz 60 m

Ēkas sprā- Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš viena
Ēkas dzienbīstamības ugunsgrēka dzēšanai (l/s) ražošanas ēkām ar
ugunsdrošības un uguns virsgaismu un bez virsgaismas, ja ēkas
pakāpe bīstamības būvapjoms ir (tūkst. m3)
kategorija līdz 3 virs 3 virs 5 virs 20 virs 50 virs 200
līdz 5 līdz 20 līdz 50 līdz 200 līdz 400
1., 2. un 3.a D, E 10 10 10 10 15 20
1., 2. un 3.a A, B, C 10 10 15 20 30 35
3. D, E 10 10 15 25 35 -
3. C 10 15 20 30 40 -
3.b, 4., 4.a un 5. D, E 10 15 20 30 - -
3.b, 4., 4.a un 5. C 15 20 25 40 - -

 

7.tabula

Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš ražošanas ēkām,

kas ir platākas par 60 m

Ēkas
ugunsdrošības
Ēkas sprādzienbīstamības un uguns Ārējās ugunsdzēsības ūdens patēriņš (l/s) viena ugunsgrēka dzēšanai ražošanas ēkām bez virsgaismas, ja ēkas būvapjoms ir (tūkst. m3)
pakāpe bīstamības līdz 50 virs 50 virs 100 virs 200 virs 300
kategorija līdz 100 līdz 200 līdz 300 līdz 400
1. un 2. A, B, C 20 30 40 50 60
1. un 2. D, E 10 15 20 25 30

Piezīmes pie 6. un 7.tabulas.

1. Ja uzņēmumā ir iespējami divi ugunsgrēki, ugunsdzēsības ūdens patēriņu nosaka divām ēkām vai būvēm, kurām nepieciešams lielākais ūdens daudzums.

2. Ugunsdzēsības ūdens patēriņš 1. un 2.ugunsdrošības pakāpes lauksaimniecības uzņēmumu ēkām un būvēm, kuru būvapjoms ir līdz 5000 m3, kā arī D un E ugunsbīstamības kategorija, ir 5 l/s.

3. Kokmateriālu noliktavām, kuru būvapjoms ir līdz 10000 m3, ugunsdzēsības ūdens patēriņu nosaka pēc 6.tabulas - kā 5.ugunsdrošības pakāpes un C ugunsbīstamības kategorijas ēkām.

4. Ugunsdzēsības ūdens patēriņš radio un televīzijas raidstaciju ēkām ir 15 l/s, ja saskaņā ar 6. un 7.tabulu nav nepieciešams lielāks ūdens patēriņš. Minētās prasības neattiecas uz radio un televīzijas retranslatoriem, kas ierīkoti esošos un projektējamos sakaru objektos.

5. Ugunsdzēsības ūdens patēriņu ēkām un būvēm, kuru būvapjoms ir lielāks un ugunsdrošības pakāpe zemāka, nekā norādīts 6. un 7.tabulā, pieņem pēc saskaņošanas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu.

8.tabula

Ūdensapgādes sistēmu kategorijas

atkarībā no virszemes ūdens ieguves avotu

minimālā vidējā caurplūduma nodrošinājuma mēnesī

Virszemes ūdens ieguves avotu minimālais
Ūdensapgādes sistēmas kategorija vidējais caurplūduma nodrošinājums mēnesī
I 95 %
II 90 %
III 85 %

9.tabula

Urbto rezerves aku skaita atkarība no darba aku skaita

Darba aku Rezerves aku skaits atkarībā no
skaits ūdensapgādes sistēmas kategorijas
I II III
1 1 - -
No 2 līdz 4 1 1 1
No 5 līdz 12 2 1 -
13 un vairāk 20 % 10 % -

Piezīmes.

1. Atkarībā no hidroģeoloģiskajiem apstākļiem un attiecīgi pamatojot, urbto rezerves aku skaitu var palielināt.

2. Visu kategoriju ūdensgūtņu ietaisēm paredz rezerves sūkņus, ko uzglabā noliktavā:

2.1. ja darba aku skaits ir līdz 12, - viens rezerves sūknis;

2.2. vairāk nekā 12 akām - 10 % no darba aku skaita.

3. Ūdensgūtņu ietaišu kategoriju nosaka pēc ūdens padeves nodrošinājuma pakāpes atbilstoši šī būvnormatīva 47.punktam.

10.tabula

Virszemes ūdensgūtņu ietaišu kategorijas

atkarībā no aprēķina ūdens līmeņa nodrošinātības

Ūdensgūtņu ietaišu kategorija Aprēķina ūdens līmeņu nodrošinātība
maksimālā minimālā
I 1 % 97 %
II 3 % 95 %
III 5 % 90 %

11.tabula

Virszemes ūdeņu ieguves apstākļi

Ūdeņu

Virszemes ūdeņu ieguves apstākļi

ieguves duļķainība, krastu
apstākļu un gultnes noturība vižņi un ledus citi faktori
raksturojums
Viegli Duļķainība < 500 mg/l, Ziemā veidojas noturīgs Ūdens ieguves avotā nav
noturīga ūdenstilpes ledus, kura biezums ir ūdensaugu, ir maz piesār-
vai ūdensteces gultne. < 0,8 m, neveidojas ņojuma un sanesumu.
zemūdens ledus.
Vidēji Duļķainība < 1500 mg/l Veidojas zemūdens Sanesumi, ūdensaugi
(vidēji palu laikā). ledus līdz tam laikam, un piesārņojums tādā
Gultne (piekraste) un kamēr izveidojas stabila daudzumā, kas rada
krasti noturīgi pret ledus sega. Vižņi ūdensgūtņu ietaišu
sezonas rakstura nepiepilda visu gultni, un darbības traucējumus.
deformācijām. neveidojas to Notiek kuģniecība.
sastrēgumi.
Smagi Duļķainība < 5000 mg/l. Vairākkārt veidojas Sanesumi, ūdensaugi
Gultne mainīga, gultne ledus sega, vižņi piepilda un piesārņojums tādā
un krasti mainās līdz 60-70 % no gultnes daudzumā, kas būtiski
1-2 m robežās. Krasta šķērsgriezuma. Atsevišķos apgrūtina ūdensgūtņu
līnija mainās, gados pavasarī veidojas ietaišu darbību.
sanesumiem pārvietojoties vižņi un ledus
gar krastiem un nogāzēm sastrēgumi. Posmi lejpus
ar mainīgu slīpumu. HES aizsprostam ar
nestabilu ledus segu.
Vižņu ledus tiek iznests
uz piekrastes joslām,
veidojot vižņu grēdas
un blāķus. Piekrastes zona
piepildīta ar vižņiem.

Piezīme.

Raksturojot kopējos ūdens ņemšanas apstākļus, jāņem vērā pazīmes, kurām ir vissliktākie rādītāji.

12.tabula

Virszemes ūdensgūtņu ietaišu shēmas atkarībā no ietaišu kategorijas

Ūdensgūtņu ietaišu kategorija un dabīgie ūdens ieguves apstākļi
Virszemes ūdensgūtņu viegli vidēji smagi
ietaišu raksturojums ūdensgūtņu ietaišu shēmas
a b c a b c a b c
1. Ūdensgūtnes iekārtas atrodas
krastā, neapplūdinātā vietā, ūdens
ņemšanas atveres vienmēr ir
pieejamas, ir nepieciešamās
palīgbūves un iežogojumi I - - I - - II I I
2. Visu tipu zemūdens
(iegremdētas) ūdensgūtnes iekārtas,
kas ir attālinātas no krasta un dažos
gada periodos praktiski nav pieejamas I - - II I - III II I
3. Nestacionāras ūdensgūtnes:
3.1. peldošas II I - III III II - - -
3.2. funikulera tipa III II - - - - - - -

Piezīmes.

1. Tabula izstrādāta trim ūdensgūtņu ietaišu shēmām:

1.1. "a" - ūdensgūtņu ietaises izvietotas vienā vēruma līnijā;

1.2. "b" - ūdensgūtņu ietaises izvietotas vienā vēruma līnijā un ir apgādātas ar aizsargierīcēm pret vižņiem, sanesumiem u.c.;

1.3. "c" - ūdensgūtņu ietaises izvietotas divās vēruma līnijās tādā attālumā, lai novērstu ūdens ņemšanas pārtraukumu vienlaikus abās līnijās.

2. I un II kategorijas ūdensgūtņu ietaisēs paredz ūdens ņemšanas iekārtu sadalījumu sekcijās.

13.tabula

Darba sūkņu un rezerves sūkņu skaits

Vienas grupas Rezerves sūkņu skaits atkarībā
darba sūkņu skaits no sūkņu stacijas kategorijas
I II III
Līdz 6 2 1 1
No 7 līdz 9 2 1 -
10 un vairāk 2 2 -

Piezīmes.

1. Par darba sūkņiem uzskata arī ugunsdzēsības sūkņus.

2. Jābūt ne mazāk kā diviem vienas grupas darba sūkņiem. II un III kategorijas sūkņu stacijās, ja ir atbilstošais pamatojums, drīkst uzstādīt vienu darba sūkni.

3. Dažāda rakstura vienas grupas un vienas nozīmes sūkņiem rezerves sūkni uzstāda atbilstoši lielākās ražības sūknim (pēc šī pielikuma 13.tabulas). Rezerves sūknis atbilstoši mazākās ražības sūknim uzglabājams sūkņu stacijā.

4. Apvienotās ugunsdzēsības augstspiediena ūdensvadu sūkņu stacijās vai, ja uzstādīti tikai ugunsdzēsības sūkņi, neatkarīgi no darba sūkņu skaita paredz vienu rezerves sūkni.

5. Apdzīvoto vietu (ja iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000) ūdensvadu sūkņu stacijās, kurām ir viens elektroenerģijas avots, drīkst uzstādīt rezerves ugunsdzēsības sūkni ar automātiski darbināmu iekšdedzes dzinēju. Lauku apdzīvotajās vietās rezerves ugunsdzēsības sūknim drīkst būt elektrodzinējs, ja sūkņu stacija pieslēdzama pie dažādām līnijām ar spriegumu 0,4 kV un pie tuvākās viena transformatora apakšstacijas vai pie transformatoriem divās tuvākajās viena transformatora apakšstacijās (ierīkojot automātisko rezerves ieslēgšanas iekārtu).

6. II kategorijas sūkņu stacijās, kur ir desmit un vairāk darba sūkņu, vienu rezerves sūkni drīkst uzglabāt noliktavā.

7. Iedziļinātām sūkņu stacijām jāspēj palielināt jaudu par 20-30 %, tādēļ paredz iespēju nomainīt sūkņus ar lielākas jaudas sūkņiem vai ierīkot rezerves pamatus papildu sūkņu uzstādīšanai.

8. Pēc saskaņošanas ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu I kategorijas sūkņu stacijās kā rezerves sūkni drīkst paredzēt sūkni ar automātiski iedarbināmu iekšdedzes dzinēju. Nepieciešamās elektroapgādes kategorijas nodrošināšanai drīkst paredzēt strāvas ģeneratorus ar automātiski iedarbināmu iekšdedzes dzinēju.

 

14.tabula

Ūdensvada tīklu avārijas likvidēšanas aprēķina ilgums

Avārijas likvidēšanas aprēķina ilgums (stundās),
Cauruļvadu diametrs (mm) ja cauruļvada iebūves dziļums (m) ir
līdz 2 vairāk par 2
Līdz 400 8 12
No 400 līdz 1000 12 18
Lielāks par 1000 18 24

Piezīmes.

1. II un III kategorijas ūdensapgādes sistēmām tabulā norādīto aprēķina ilgumu palielina attiecīgi 1,25 un 1,5 reizes.

2. Atkarībā no ūdensapgādes sistēmas specifikas tabulā norādīto avārijas likvidēšanas ilgumu var mainīt, taču tas nedrīkst būt mazāks par 6 stundām.

3. Avārijas likvidēšanas ilgums var būt lielāks, ja ūdens padeves pārtraukuma ilgums un padeves samazinājums nav lielāks par šī būvnormatīva 47.punktā noteiktajiem lielumiem.

4. Ja pēc avārijas likvidācijas nepieciešams dezinficēt cauruļvadus, tabulā norādīto ilgumu palielina par 12 stundām.

15.tabula

Ūdensapgādes būvju ugunsdrošības pakāpe

Būves kategorija Ēku, būvju Ugunsdrošības
atbilstoši ūdens un konstrukciju pakāpe
Būves padeves nodroši- atbildīguma
nājuma pakāpei klase
1. Ūdensgūtnes I I 2. un 3.a
II II 3.
III II 4.
2. Sūkņu stacijas I II 1.
II II 2. un 3.a
III II 3.
3. Ūdens sagatavošanas stacijas II II 2., 3. un 3.a
4. Atsevišķi esošas hlorētavas I II 2.
5. Ūdens glabāšanas tilpņu skaits:
5.1. līdz 2 (vai ja ir
ugunsdzēsības ūdens krājums) I II netiek normēta
5.2. vairāk par 2 (vai ja nav
ugunsdzēsības ūdens krājuma) II II netiek normēta
6. Ūdensvada maģistrāles I, II un III I, II un III netiek normēta
7. Ūdensvada tīkli un akas III III netiek normēta
8. Ūdenstorņi III II 2. un 3.a
9. Reaģenta šķīdumu sagatavošanas
telpas un noliktavas II II 2. un 3.a
10. Elektroiekārtu, elektrosadales
dēļa un dispečeru telpas un
transformatoru kameras III II 2. un 3.a

Piezīme.

Sadzīves ēkas un palīgēkas atbilst II konstrukciju atbildīguma klasei un 2.ugunsdrošības pakāpei.

16.tabula

Gaisa temperatūra un gaisa apmaiņa ūdensapgādes būvju telpās

Nepieciešamā Gaisa apmaiņas
Būves un telpas gaisa tempe- reizes stundā
ratūra (°C) pieplūde nosūce
1. Ūdensgūtņu mašīnu zāle 5 1 1
2. Sūkņu stacijas mašīnzāle 5 pēc siltuma izdalīšanās
aprēķina
3. Ūdens sagatavošanas stacijas:
3.1. cilindrisko sietu un mikrofiltru nodaļa 5 pēc mitruma izdalīšanās
aprēķina
3.2. filtru zāle 5 pēc mitruma izdalīšanās
aprēķina
3.3. hlora dozētava un ozonētava 16 6 6
3.4. amonjaka dozētava 16 6 6
4. Reaģenta šķīdumu sagatavošanas telpa:
4.1. alumīnija sulfāta, kaļķu piena,
heksametafosfāta, nātrija fluorīda, poliakrilamīda
un aktīvās silīcijskābes sagatavošanai 16 3 3
4.2. dzelzs hlorīda un hipohlorīta sagatavošanai 16 6 6
5. Reaģentu noliktavas:
5.1. sērskābā alumīnija, kaļķu un sodas šķīdumu 5 pēc mitruma izdalīšanās
glabāšanai aprēķina
5.2. šķidrā hlora glabāšanai sk. 2.piezīmi 6 6 + 6
avārijas
5.3. šķidrā hlora glabāšanai (neapkurinātas) - - 6 + 6
avārijas
5.4. amonjaka glabāšanai neapsilda - 6
5.5. aktīvās ogles, fosfāta, sulfātogles,
poliakrilamīda un šķidrā stikla glabāšanai 5 3 3
5.6. sērskābes glabāšanai 5 6 6
5.7. dzelzs hlorīda glabāšanai 5 6 6

Piezīmes.

1. Telpās, kurās ir lielas atklāto ūdeņu virsmas, gaisa temperatūrai jābūt par 2 °C augstākai nekā ūdens virsmas temperatūra.

2. Šķidrā hlora noliktavās apkure nav paredzēta. Ja hlora noliktavā ir hlorēšanas tehnoloģiskā iekārta, telpā nodrošina 5 °C temperatūru.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs V.Balodis

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!