“Kaut kur mums ir īstās mājas. Var dzīve no tām ilgi šķirt —
Kādreiz tur būs jāapstājas, un kaut tikai dusēt un mirt”

— Veronika Strēlerte

11. oktobrī dzimtenes zemes klēpī tika guldīta latviešu valodnieces un folkloristes Veltas Rūķes–Draviņas pelnu urna

Veltas Rūķes–Draviņas dzīves ceļš sākās 1917.gada 25. janvārī Valmierā dzelzceļnieka ģimenē. Divdesmitajos gados ģimene pārcēlās uz Rīgu, kur Velta pabeidza pilsētas 2.ģimnāziju un 1939.gadā — Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu. Profesora Luda Bērziņa ierosināta, viņa savu pirmo pētniecisko darbu uzrakstīja folkloristiskā ievirzē — par kāzu ieražām Višķos un Jasmuižā. Tomēr visdziļāk jaunās zinātnieces personības veidošanos ietekmēja profesors Jānis Endzelīns, kura lekcijās “kā spožas dzirkstis iešķiļas domu graudi, kas ieķeras sirdī un atmiņā daudz dziļāk un ilgāk nekā pierakstītie skaņu likumi par patskaņu un līdzskaņu maiņām pagājušos gadsimtos”. Turpinādama studijas doktorantūrā indoeiropiešu salīdzināmajā valodniecībā, viņa kļuva par Jāņa Endzelīna zinātnisko asistenti un lektori, strādāja Latviešu valodas krātuvē, ievadīja Latviešu valodas atlanta veidošanas darbu un regulāri publicēja valodnieciska un etnoloģiska satura pētījumus.

Kopš 1937.gada viņa darbojās filoloģijas un filozofijas studentu biedrībā Ramave un kādu laiku bija tās saimniece.1944.gada rudenī Velta — nu jau Rūķe–Draviņa — kopā ar vīru Kārli devās uz Zviedriju, kur patvērumu meklēja ap pieci tūkstoši latviešu bēgļu. Par jauno zinātnieku mājvietu kļuva universitātes pilsēta Lunda, kur viss bija jāsāk no gala — savas ģimenes un vides veidošana, zinātniskais darbs un ceļš uz augstskolu. Jau 1948.gadā Velta Rūķe–Draviņa kļuva par baltu valodu lektori Lundas universitātē, bet 1959.gadā spoži aizstāvēja doktora disertāciju par latviešu valodas deminutīviem. 1970.gadā Stokholmas universitātē tika izveidota Baltu valodu katedra, ko profesore vadīja līdz pat aiziešanai pensijā 1983.gadā. Viņa neatlaidīgi rūpējās, lai jau 70.gados uz Baltijas studiju sanāksmēm varētu ierasties arī Latvijas zinātnieki un rakstnieki. Tiklīdz tas kļuva iespējams, profesore brauca uz Latviju. Mūsu tautas eposa simtgadē 1988.gadā viņa nolasīja referātu ““Lāčplēsis” Eiropas episkās kultūras kopainā”, bet Valodas svētkos skolu jaunatnei 1989.gadā teica tiem laikiem drosmīgu runu, ko nobeidza ar aicinājumu: “Kopsim, bagātināsim un sargāsim savu valodu!” Par nopelniem tēvzemes labā Velta Rūķe–Draviņa 1996.gadā tika apbalvota ar trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Velta Rūķe–Draviņa aizgāja mūžībā 7.maijā Stokholmā. Izvadīšana notika 10.jūnijā Svētā krusta kapelā prāvestes Ievas Graufeldes vadībā. (Mūsu laikraksta 10. jūnija numurā atvadu vārdus zinātniecei teica valodniece Aina Blinkena un literatūrzinātnieces Saulcerīte Viese un Valentīne Lasmane)

Izpildot aizgājējas vēlēšanos, viņas pelnu urna 11. oktobrī tika guldīta zemes klēpī I Meža kapos līdzās mātes un tēva kapu kopiņām. Izvadīšanas ceremonija sākās ar piemiņas stundu Sēru namā. Skanēja latviešu un zviedru garīgā mūzika, tautasdziesma “Tek saulīte tecēdama” un Emīla Dārziņa “Melanholiskais valsis”. Runāja Veltas Rūķes–Draviņas skolnieces un trimdas gadu līdzgaitnieces. Rakstniece Margita Gūtmane no savas skolotājas atvadījās ar Veronikas Strēlertes dzeju.

Kaut kur mums ir īstās mājas,

Mēs jūtam un tiecamies turp.

Bet gadi atnāk un krājas,

Un mēs vēl jautājam — kurp?

Tie bija dažādos gados rakstīti dzejoļi par pārejošo un mūžīgo, mīlestību un sāpēm, ko vieno smeldzīga un reizē gaiša noskaņa.

Filoloģijas doktore Aija Priedīte runāja par savas mīļotās profesores lielo lomu latvietības stiprināšanā un latviešu valodas kopšanā:

— Nonākt latviešu valodniekam trimdā, svešā vidē — tā zinātniekam ir liela traģēdija. Bet viņa prata, kā mēdz teikt, šo defektu pārvērst efektā, pierādot, ka latviešu valoda kā sena indoeiropiešu valoda ir saudzējama un sargājama pasaules kultūras parādība. Latvieši trimdā dzīvoja bārenītes dzīvi. Tā bija dzīve ar sēru maliņu: dzimtene zaudēta, tauta apspiesta, izsūtīta, izkaisīta. Bet viņa pabīdīja malā melnos mākoņus: notrausa putekļus no tradicionālā mantojuma un gāja tālāk. Šķirkļi un formas tika izlaisti no krātiņiem, lai tie varētu dzīvot dzīvu dzīvi. Atrodot latviešu valodai vietu pasaules kultūras kontekstā, profesore mums, studentiem, ieaudzināja dabisku latvisku pašapziņu. Viņai bija vispusīgas pamatzināšanas, Endzelīna skola, un viņa prata sekot pasaules tendencēm. Un pati bija vislabākais paraugs: tapa pamatīgi pētījumi par bērnu valodu (grāmata “No pieciem mēnešiem līdz pieciem gadiem”), par frazeoloģismu lietojumu, publicistikas valodu, latviešu valodas izloksnēm un tautasdziesmu un pasaku valodas formām un semantiku. Cenšoties veidot tiltu ar kolēģiem Latvijā, viņa mudināja likt lietā Stokholmas universitātes iestrādes un izmantot Zviedrija izglītības sistēmas piedāvātās mūžizglītības iespējas. No personiskās pieredzes varu teikt, ka Velta Rūķe–Draviņa nekad nevienu neizsmēja, nenoniecināja un vienmēr prata iedrošināt, uzmundrināt. Ne tikai Sarma un Dainis kā viņas bērni un mēs kā viņas studenti un draugi, bet visi latvieši var būt lepni, ka mums ir bijusi un savos darbos vienmēr kopā ar mums būs tik izcila zinātniece.

Par pirmo tikšanos ar savu skolotāju Aija Priedīte savulaik rakstīja: “Pēkšņi man pretī nāca latviešu sētas saimniece — smaidīga, sārtiem vaigiem, vēlīgiem un labestīgiem žestiem. Tā bija latviešu valodas katedras saimniece profesore Velta Rūķe–Draviņa, kura savu saimniecību Stokholmas universitātē bija iekarojusi ar tādām pašām grūtībām, ar kādām mūsu tauta pagātnē cīnījās, lai iegūtu sev mājas.”

Zviedrijas Karaliskās humanitāro zinātņu akadēmijas locekle Velta Rūķe–Draviņa bija arī Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle un Latvijas Universitātes goda doktore. Sveicienu no zinātnieku saimes nesa Aina Blinkena, Dace Markus, Ina Druviete, Valentīna Skujiņa, Jānis Valdmanis, Jānis Kušķis, Māra Vīksna... un vēl un vēl. Zinātņu akadēmijas prezidents profesors Jānis Stradiņš izcilo valodnieci godināja arī kā īstu latviešu sievieti, ģimenes pavarda kopēju un labu māti saviem bērniem.

Veltas Rūķes–Draviņas meita Sarma ir arhitekte un kopā ar dzīvesbiedru Andri Zemīti, kas pēc profesijas ir ārsts, audzina savas trejmeitiņas — Lāru, Jūliju un Mairu. Dēls Dainis Draviņš ir tālu pasaulē pazīstams astronoms un arī Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. Viņa sieva Kristīna strādā par logopēdi un pēc tautības ir zviedriete, taču raiti runā latviski. Viņu ģimenē aug dēls Ivo. Pēc bēru ceremonijas, aicinot visu lielo pavadītāju pulku uz piemiņas brīdi banketu zālē, Dainis Draviņš vairākkārt atgādināja, ka šai nevajadzētu būt aiziešanas sāpju un sēru dienai, bet gan gaišas atceres un piemiņas dienai, jo “mamma tā būtu vēlējusies”. Un izrādījās, ka šo vēlēšanos nemaz nebija grūti izpildīt: aizgājēja aiz sevis atstājusi tik daudz gaišuma, ka tam vēl ilgi mirdzēt.

No studiju gadiem allaž laipno un darbīgo Ramaves saimnieci, savu krustmāti, atcerējās Tamāra Gustava, kas 45 gadus nostrādājusi par latviešu valodas skolotāju Liepājā un Berģos, un Marta Strautiņa, kas, tieši Veltas Rūķes–Draviņas mudināta, sākusi interesēties par sava dzimtā Mārcienas pagasta izloksni un, kļuvusi par latviešu valodas skolotāju, ilgus gadus nostrādājusi Raiņa vakara vidusskolā. Pazīstamais valodnieks Pēteris Kļaviņš savukārt dzīvi atcerējās kopīgās darba gaitas Latviešu valodas krātuvē, kuras glābšanā un glabāšanā kara gados viņš aktīvi piedalījies: “Kad pēc daudziem gadiem profesore viesojās Latvijā, viņa vispirms gribēja zināt, kas no krātuves materiāliem ir saglabājies. Izlokšņu pierakstu lielākā daļa ir gājusi caur viņas rokām, un tie viņai bija ļoti dārgi.”

Kā jautru un priecīgu astoņpadsmitgadīgu jaunavu Veltu iepazinis filozofs Herberts Zālītis, kas Stokholmā nesen nosvinēja 90 gadu jubileju. Šajā vasarā viņš vēl piedalījies Dziesmu svētkos Latvijā, taču uz atvadu ceremoniju nav varējis atbraukt, tāpēc atsūtījis vēstuli, kurā saukti atmiņā zinātnieces daudzie labie darbi latviešu valodas kopšanā un daudzināšanā tālu pāri mūsu zemes robežām. Nolasīta tika arī lietuviešu akadēmiķa Zigma Linkēviča telegramma, kas liecināja par baltu filologu ciešo sadarbību.

Ja būtu labāka veselība, ar savu ziedu Veltas Rūķes–Draviņas pārnākšanu mājās gribēja sveicināt dzejnieks Andrejs Eglītis, kam arī aiz muguras gari Zviedrijā pavadīti gadi. Kad pastāstīju, cik daudz labu vārdu par zinātnieci tika teikts, viņš sacīja: “Jā, viņa bija labs cilvēks. Atceros, ka reiz abi braucām uz latviešu jaunatnes dienām un mājupceļā sākām runāt par gramatiku. Es jauniešiem biju lasījis savus dzejoļus, un viņa uzteica manu valodu, tikai iebilda, ka es neizrunājot mīkstināto “ŗ”. Viņa bija Endzelīna skolniece un tās lietas ņēma vērā. Es paliku pie sava, jo man tas tik svarīgi nelikās. Tad Velta teica — ko mēs te strīdēsimies, “r” paliek “r”.”

Tēlnieks Indulis Ranka baltu rožu pušķi nesa arī kā sveicienu no Dainu kalna: “Tai laikā, kad es kalu savas skulptūras, ar Veltu Rūķi–Draviņu tikāmies vairākkārt. Gribēju kaut ko vairāk uzzināt par latviešu dievībām, jo viņa tās lietas ir pētījusi.

Katrai latviešu tautasdziesmai ir kāda burvestība apakšā, viņa teica. Tāpēc tās ir saturā tik bagātas, daudzslāņainas. Es neatceros, vai zinātniece tieši man būtu kādu padomu devusi, kaut ko ieteikusi. Bet stiprina jau pati saskare ar tik lielām personībām, viņu klātbūtne. Tā, ka es varu droši sacīt, ka viņas gars ir arī Dainu kalnā.”

Par to netveramo, ko līdzcilvēkos atstājis Veltas Rūķes–Draviņas personības starojums, runāja arī literatūras zinātniece un esejiste Saulcerīte Viese: “Apbrīnojami smalki viņa izjuta latviešu valodu, un apbrīnojami smalkjūtīga bija viņas attieksme pret līdzcilvēkiem.

Tā mani ļoti pārsteidza viņas pētījums par Kaudzītes Matīsa vēstulēm, kurā atklāts dzīvais latviešu valodas veidošanās process. Mūs visus bagātināja viņas līdzdalība Krišjāņa Barona konferencē Rīgā, Andreja Pumpura svētkos Lielvārdē. Bija zinātniski referāti un bija saprašanās no pusvārdiem un pilnīgi bez vārdiem. Kopā pielikām rokas pie lielā Lāčplēša akmens, izjūtot tajā ieslēpto spēku, dabas varenību, bija daudzi tādi aizkustinoši brīži, kas uz mūžu paliek atmiņā.”

Vēl citi atcerējās, ar kādu dzīvu līdzdalību Velta kopā ar draugiem Purvciemā sekojusi līdzi 4. maija balsojumam par Neatkarības deklarāciju: “Skaļi skaitījām līdzi balsis. Uztraukums liels, blakus pa rokai stāvēja sirdszāles. Dziedājām, raudājām prieka asaras. Jā, Velta bija arī aizrautīga politiķe!”

Ar lielu mīļumu par Veltu Rūķi–Draviņu runāja tuvāki un tālāki radi un draugi no dzīvesbiedra Kārļa Draviņa dzimtā Kurzemes novada, no Mālpils, kur Velta savās bērnības vasarās kopā ar tēvmāmiņu Annu vāca un kaltēja zāļu tējas, lasīja purviņā ogas un mācījās čūsku vārdus. Tika pieminēti garšīgie pīrādziņi, kādus tikai viņa pratusi cept, un pašas skābētie kāposti, viņas garšīgie, pielipīgie smiekli un lielais dziedātprieks — “Viņa varēja dziedāt no rīta līdz vakaram, ka neviena dziesma neatkārtojās, un visām dziesmām zināja vārdus.”Arī šajā piemiņas pēcpusdienā lielās dziesmu zinātājas godam tika paritināts tautasdziesmu kamolītis.

Vieglas smiltis dzimtajā zemē! Velta Rūķe–Draviņa atstājusi savā tautā gaišas pēdas — gan ar savu cilvēcisko diženumu, gan lielo devumu zinātnē, latviešu valodas pētīšanā, kopšanā un lološanā.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore