Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Viktors Ivbulis. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.10.2003., Nr. 135 (2900) https://www.vestnesis.lv/ta/id/79455

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - ir iznākusi 20.a, 20.b, 20.c un 20.d burtnīca

Vēl šajā numurā

01.10.2003., Nr. 135 (2900)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Viktors Ivbulis

Par sevi, par dzīvi

IRBULIS02.JPG (51053 bytes)Esmu dzimis 1933. gada 31. maijā Daugavpils rajona Kalupes pagasta Morkonišķu sādžā visai trūcīga zemnieka ģimenē (7,5 hektāri zemes uz septiņām dvēselēm). Man nav tā kā daudziem, kas vēlas: kaut atgrieztos skaistā bērnība! Bērnībā un jaunībā man bija ļoti smagi jāstrādā, kopš 11 gadu vecuma jādara pieauguša cilvēka darbi. Tēvu 1944. gadā arestēja un aizsūtīja uz gulagu, bet zeme bija jāapstrādā, un es biju vecākais dēls. Pirmā skola – Kalupes pamatskola – atradās patālu, katru dienu nosoļoju septiņus kilometrus turp un atpakaļ. Mācīties man bija viegli, bet ņiprumu ieguvu sportojot.

Ar pateicību atceros Daugavpils 1. vidusskolu. Mani interesēja visi priekšmeti, izņemot algebru. Ļoti patika ģeogrāfija, vēsture, literatūra, zooloģija, pat fizika un trigonometrija. Rakstīju peršas, kas bija populāras skolēnu vidū, bet kas, par laimi, nav saglabājušās. Parādījās un attīstījās liela interese par Austrumiem. Un arī par sportu. Vispirms es beidzu Latvijas Fiziskās kultūras institūtu, un tikai pēc tam, 1966. gadā, Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes vakara nodaļu angļu valodas un literatūras specialitātē.

Sportā man augstākais sasniegums bija Rīgas čempiona tituls vieglatlētikas pieccīņā. Pāris gadu biju Latvijas labāko desmitniekam pa vidu vai otrā pusē šķēpa mešanā, kārtslēkšanā, tāllēkšanā un vieglatlētikas pieccīņā. Vēl sacensībās esmu diezgan daudz boksējies un cēlis svarus.

Pa vakariem – drīzāk neklātienē – mācīdamies Universitātē, strādāju fiziskās kultūras un sporta specialitātē. No 1966. līdz 1968. gadam biju sporta biedrības “Vārpa” centrālās padomes priekšsēdētājs.

Papildus angļu valodai LU beidzu arī ar ierakstu par vācu un franču valodu apgūšanu. Sākot ar 1969. gadu, pašmācības ceļā apguvu bengāļu valodu. Varēju lasīt arī spāniski. Līdz ar to pētnieciskajā darbā brīvi varēju izmantot literatūru dzimtajā valodā (ja par tādu neuzskata latgaliešu mēli), kā arī krievu, angļu, vācu, franču, bengāļu un kādu laiku arī spāņu valodā.

1968. gadā iestājos neklātienes aspirantūrā, vēlāk pārgāju uz klātieni un beidzu to 1972. gadā. Kopš tā laika līdz 2002. gadam strādāju Latvijas Universitātē, savā vienīgajā darba vietā. No 1974. līdz 1989. gadam vadīju Ārzemju literatūras katedru un no 1993. līdz 1998. – Orientālistikas katedru. No 1993. līdz 1995. gadam esmu bijis LU Padomes un Senāta loceklis, no 1992. līdz 1998. gadam vadīju LU Promocijas un habilitācijas padomi ārzemju literatūrā.

No 1987. līdz 1990. gadam biju PSRS Orientālistu asociācijas prezidija loceklis, no 1984. līdz 1990. gadam – PSRS Zinātņu akadēmijas Austrumpētniecības koordinācijas komisijas loceklis.

1972. gadā Austrumpētniecības institūtā Maskavā aizstāvēju filoloģijas zinātņu kandidāta disertāciju, 1983. gadā turpat – filoloģijas doktora disertāciju par tēmu “Rabindranata Tagores literārā daiļrade: metodes problēma”. Es tad Padomju Savienībā biju piektais filoloģijas doktors Austrumu literatūrās.

1985. gadā PSRS augstāko un vidējo mācību iestāžu zinātnisko darbu konkursā par grāmatu “Rabindranata Tagores literārā daiļrade” saņēmu otro prēmiju, kas man deva 1000 rubļu un medaļu.

2002. gada februārī divas nedēļas apceļoju Indiju “the distinguished visitor” statusā, kas nozīmēja ļoti lepnu uzņemšanu un daudzas tikšanās ar ļoti augstu stāvošām personām. Tajā pašā gadā ierados Indijā, lai par grāmatu “Tagore: East and West Cultural Unity” (“Tagore: Austrumu un Rietumu kultūras vienotība”) saņemtu Indijas Republikas Rietumbengāles štata valdības prēmiju 50 000 rūpiju apmērā. Kopš tās nodibināšanas 1951. gadā es biju piektais rietumnieks, kas saņēmis šo prēmiju. Izdevniecība “Zinātne” 2003. gadā laida klajā manu grāmatu “Šiva izdejo un sagrauj pasauli. Ievads tradicionālajā hindu domā”. Šo grāmatu rakstīju 5 – 6 gadus, bet materiāli tai ir vākti visu mūžu.

Latvijas Universitātē esmu pasniedzis šādus kursus: “Ievads literatūrzinātnē”, “Ārzemju literatūras kritikas vēsture”, “Literatūras teorija”, “Romantisms”, “Rabindranats Tagore”. Pēdējos gados mācu orientālistikas maģistra programmas kursus “Indija” un “Hinduisms”.

1978.–1979. gadā 10 mēnešus stažējos Indijā. Kopā dažādu apmeklējumu laikā tur esmu pavadījis apmēram pusotru gadu. 1991. gadā man tika piešķirta Fulbraita stipendija, kas deva iespēju piecus mēnešus strādāt ASV Viskonsinas – Madisonas universitātē. Laikā no 1996. līdz 1998. gadam kopumā pusotru gadu esmu strādājis pētniecisku darbu Vācijā, Maincas universitātē. Ar lekciju cikliem vai atsevišķām lekcijām esmu uzstājies 18 Indijas, ASV, Vācijas, Francijas un Skandināvijas universitātēs. Kopumā apmēram četrus gadus esmu pamatīgi strādājis ārzemju bibliotēkās, arī Maskavā.

Kopš tā dibināšanas 1993. gadā vadu Latvijas Universitātes žurnālu “Humanities and Social Sciences. Latvia”.

Mana sieva ir tēlniece Arta Dumpe, dēls – medicīnas zinātņu doktors Uga Dumpis.

Latvijas vīrietim septiņdesmit gadu ir daudz, un pilnīgi pietiek ar to, ka vēl var staigāt pa šo Dzimtenes mīļo zaļo zemi. Aizvien vairāk jādomā, kas no tevis paliks pāri un vai veiktajam darbam vispār ir kāda īpaša nozīme, jo katrs, kas sevi nav tikai izšķīdinājis alkohola pudelē vai kārtējā narkotiku devā un ir mēģinājis būt derīgs līdzcilvēkiem, pelna, ka to atceras. Bet tikai paša galvā paliek un kapa smiltiņās izzūd mirkļi, no kuriem sastāv dzīve, – kā tu vairākkārt esi bijis tuvu pamatīgai sakropļošanai un pat nāvei gan paša vainas, gan apstākļu sakritības dēļ, kā tu basām kājām staigāji pa sakaltušā māla kunkuļiem pakaļ ecēšai, kuru vilka vienpadsmitgadniekam nepaklausīga dzeltenīga ķēve, kā pārāk bieži līdz pat vecumdienām esi izdarījies nevajadzīgi muļķīgi, kā neesi pratis laikā pateikties cilvēkiem, kas to bija pelnījuši. Teic, ka veči esot ļoti godkāri, mēģinot savu fizisko un garīgo nespēku kompensēt ar cenšanos iegūt lielāku slavu un varu. Sevī es to tomēr nejūtu – esmu apmierināts ar to, ka esmu dzīvs, varu iet daiļo baraviku medībās un kaut ko publicējamu uzrakstīt. Zinu arī droši, ka būs grūti kādam izvērtēt manas par visai atšķirīgām tēmām rakstītās grāmatas un rakstus.

Tikšanās

Saruna risinās galvenokārt par Latviju un Indiju, par indoloģijas pētniecības vēsturi Latvijā, par līdzšinējo, pašreizējo un gaidāmo un, protams, par Viktora Ivbuļa darbiem.

Interese par Indiju pie mums sākusies 19. gadsimta vidū un pastāvējusi vienmēr, īpaša aizraušanās izvērsusies pirms Pirmā pasaules kara, bet dziļāka pētniecība radusies vēlāk. Profesors uzskata, ka visaugstāk ir vērtējams Rūdolfa Egles un Riharda Rudzīša veikums. Viņi izdeva Rabindranata Tagores Rakstus 9 sējumos. Tie ir unikāli visā pasaulē starp Tagores izdevumiem, vienīgie Rietumos, kas iznākuši tulkojumā no angļu valodas. Vācieši salika kopā Tagores darbus un nosauca tos par Rakstiem. Bet tur nav komentāru, toties latviešu Rakstos ir vesels sējums ievadam un katra sējuma beigās – komentāri.

Tagores daiļrades un Indijas kultūras pētnieks

Viktors Ivbulis par Tagori ir uzrakstījis trīs grāmatas, izdevis viņa darbu sējumu latviešu valodā tulkojumā no bengāļu valodas. Viņa pētījumi Padomju Savienībā bija novatoriski tādā ziņā, ka lauza tradicionālo priekšstatu par Tagori kā reālistu, pierādīja viņa daiļrades romantisko būtību. Jau pirmā grāmata par Tagori, kas iznāca 1979. gadā, radīja lielu interesi. Nākamās – “Indijas ceļos” – izdošanu gaidīja piecus gadus, jo bija godīgi, patiesīgi rakstīta. Tās likteni izšķīra Leona Taivana, tolaik Maskavas Austrumu pētniecības institūta zinātniskā sekretāra, tagad teoloģijas profesora, atzinīgā recenzija.

Viktoru Ivbuli ļoti iepriecināja PSRS Augstāko un vidējo mācību iestāžu ministrijas prēmija, jo augsto atzinību tā guvusi nevis ideoloģiska, bet zinātniska vērtējuma dēļ. Profesors ar smaidu stāsta: “Pusi naudas nodancojām. Gājām uz kafejnīcu, ēdām, dzērām un dancojām. Tā bija vienīgā reize, kad es kaut ko tā pamatīgi atzīmēju”.

Trešā grāmata par Tagori tapa 1987. gadā, publicēta 1999. gadā. Par to saņemta Rietumbengāles štata prēmija.

Fundamentālākā zinātniskā grāmata profesoram ir “Šiva izdejo un sagrauj pasauli. Ievads tradicionālajā hindu domā”. Leons Taivans ir rakstījis: “Pamatīgā, zinātnieka dzīves un darba pieredzi apkopojošā monogrāfija sniedz sistemātisku priekšstatu par milzīgo Indijas kultūras masīvu, kura klasificēšana, hronoloģiska prezentācija un analītisks pārskats ir jau sen nepieciešams gan dažādu Latvijas Universitātes fakultāšu darba nodrošināšanai, gan Latvijas kultūras telpas izkopšanai. Šādu darbu var veikt tikai un vienīgi profesionāls Indijas pētnieks, šīs zemes, tās valodu un literatūras labs pazinējs.”

Padomju savienībai bija īpašas attiecības ar Indiju, jo Maskava cerēja, ka šī zeme kļūs sociālistiska, ka to varēs dabūt savā paspārnē. Miljardiem rubļu tika ziedoti propagandai, bet attīstījās arī kultūras sakari. Tika tulkotas un Indijas valodās izdotas arī vērtīgas grāmatas. Padomju propagandai bija svarīgi parādīt, ka republikas ir reāli suverēnas, ka tās attīstās un ka arī tajās pēta Indiju. Daudzi indieši ticēja rakstītajam un tic vēl joprojām. Viktors Ivbulis stāsta, ka arī tagad viņiem ir grūti iestāstīt, ka padomju lielvalsts bija ļaunuma impērija, kas visu darīja savtīgu interešu dēļ. Vēl joprojām daudzi tur nezina, ka Latvija ir pilnīgi neatkarīga un ka neatrodas NVS sastāvā. Mūsu sakari ar lielo austrumu zemi ir vāji. Latvijai Deli nav vēstnieka, ir tikai goda konsuls, indietis, kas laipni uzņēmis arī Viktoru Ivbuli, bet maz ko var veikt. Indijas vēstnieks Latvijā, kam rezidence ir Stokholmā, sākumā bieži braucis uz Rīgu, tagad retāk. Attiecības ir grūti uzturēt, mūsu valstu starpā ir plašā Krievzeme. Arī tirgoties ar Latviju Indijai neesot īsti izdevīgi. Tomēr ieceres ir vērā ņemamas, par to Indijā pārliecinājies arī mūsu profesors.

Ar Indiju sakari ir Latvijas Zinātņu akadēmijai un Latvijas Universitātei, bet tie nav pietiekami intensīvi.

Par indoloģijas nākotni Latvijā pagaidām nav ko priecāties. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijas Universitātē nodibināja Orientālistikas katedru, bija cilvēki, kas mācījās sanskritu, hindi un bengāļu valodas. Profesors min Andreju un Gunu Linkevičus, Sigmu Ankravu, Rasmu Miltiņu, bet viņi šobrīd aktīvi nedarbojas indoloģijā. Ir iecere pēc dažiem gadiem sākt mācīt hindi valodu un reizē izvērst bakalaura programmu.

Kāda ir Indija eiropieša acīm un patiesībā

IRBULIS01.JPG (74913 bytes) IRBULIS03.JPG (54848 bytes)
Foto: no Viktora Ivbuļa albuma
Šī uz galda novietojamā plakete apliecina, ka Viktors Ivbulis ir saņēmis Indijas Rietumbengāles valdības prēmiju.
Viktors Ivbulis (vidū) kopā ar profesoriem Ilajātu Māmudu (Bangladeša) un Udoju Čaterdži (Indija).

Viktors Ivbulis pēc savas dabas ir ceļotājs, braukājis pa bijušo Padomju Savienību, pabijis daudzās tuvās un tālās zemēs, bet Indijas apceļošanai, protams, ir īpaša vieta un nozīme. Dažādās Indijas vietās kopā aizvadīts kāds pusotrs gads. Iespaidi aprakstīti grāmatā “Indijas ceļos”. Sākumā ceļots pieticīgi, pēdējā laikā gan profesoru tur uzņem smalkāk.

Akadēmiķis stāsta par pieredzēto: “Indija tūristam ir droša zeme. Pērn gan kādā Kolkatas avīzē ar izbrīnu izlasīju, ka tai draudot Čikāgas liktenis, jo augot noziedzība. Kolkata ir milzīga, pārapdzīvota pilsēta, tajā oficiāli mīt 12 miljoni cilvēku, bet reāli 15–16 miljoni. Pagājušajā gadā šai milzīgajā pilsētā esot notikušas apmēram 70 slepkavības. Tad nu jājautā – bet cik Rīgā? Kad es braukāju pa Indiju, tur bija pilnīgi droši. Zagļi, jā, tie tur ir, var pat teikt, ekspertu līmenī. Man, piemēram, nozaga pulksteni no rokas, kad es atrados 10 metru attālumā no Indijas premjerministra un klausījos viņa runu. Tur ir cilvēki, kas to prot. Bet lielu noziegumu ir maz.

Mumbajā, ko agrāk sauca par Bombeju, Indijas bagātākajā pilsētā, gan var būt bīstami, jo tur apgrozās milzu nauda un darbojas mafija. Bet vispār Indija ir droša. Kaut arī turpinās nemieri starp hinduistiem un musulmaņiem, neesmu dzirdējis, ka būtu cietis kāds eiropietis. Pašu kristieši gan tiekot vajāti, pat baznīcās, ir arī nogalinātie. Pieaug hindu nacionālisms, es teiktu – šovinisms. Kristieši hindu fundamentālistiem ir ienaidnieki. Indijā ir 25 miljoni kristiešu, bet tie ir citādi nekā pie mums. Viņi tic Dieva vārdam, iet uz baznīcu, gavē un, domāju, ka arī baušļus vairāk ievēro. Viņiem būs vēl grūtāk, jo starp Austrumiem un Rietumiem tuvākajos gados, īpaši pēc Irākas kara, mīlestības nebūs.

Indieši, kaut arī nabadzīgi, ir ļoti atsaucīgi, viesmīlīgi cilvēki. Viņi svešinieku pacienās kaut vai ar mazu kafijas krūzīti, ar vienu cepumiņu. Kad 1978. gadā pirmoreiz aizbraucu uz Indiju, mani pie sevis uzaicināja padzīvot pilnīgi sveši cilvēki. Pēdējos gados gan viņi kļūst vēsāki pret rietumniekiem. Indija attīstās, nacionālais kopprodukts pieaug vidēji par sešiem procentiem gadā. Ļaudis kļūst pašapzinīgāki.

Indijā viss ir citādi nekā pie mums. Klimats citādāks, ēdieni citādāki, bet cilvēki dvēselē nav citādāki.

Man kļūst baisi tikai, kad esmu klāt milzīgās reliģiskās ceremonijās, kur kopā sanāk simtiem tūkstošu cilvēku, gandrīz tikai vīrieši, jo sievietes maz rādās sabiedrībā. Tas pūlis uz kaut ko noskaņojas, kaut kur plūst, un tāda Dieva pielūgšana nesaskan ar visiem cilvēkiem kopīgām vērtībām. Vairuma ļaužu fanātisms ir ārkārtīgs. To izmanto politiķi. Pastāv briesmas, ka var izveidoties hindu Indija, tāpat kā islāma Irāna.

Indijā man ir daždažādi gājis. Ir gadījies vienam pašam naktī pilsētā maldīties, meklējot, kur palikt. Ir nācies gulēt uz zemes kopā ar bezpajumtniekiem. Esmu bijis arī bīstamās situācijās. Piemēram, Puri pilsētā apskatīju un fotografēju slaveno Konakri templi. Pēkšņi kaut kas uzbira uz kakla. Pataustīju – nekā. Pēc kāda laika sāka sūrstēt. Kāds cilvēks aiz muguras to pamanīja un uzrunāja lauzītā bengāļu valodā. Ievilka mani dīķī, aicināja līdz jostas vietai nomazgāties. Dīķis bija netīrs, cūkas tur peldējās. Bet viss beidzās labi, kaut arī, izrādās, ka man kāds ļoti rets putns uz kakla bija uzspļāvis indi. Ļoti rets gadījums, ļoti stipra inde, un tāds spļāviens neesot ārstējams”.

Tā par Indijā pieredzēto stāsta Viktors Ivbulis. Bet profesora nākamais darbs būs grāmata par Indijas subkontinenta, par Dievidāzijas vēsturi.

Jānis Rozenieks  – “Latvijas Vēstnesim”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!