Par teroru pēc Lielā terora

Izmeklēšanas metode — spīdzināšana

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums — “LV” Nr.128., 18.09.2003.

Latvijas PSR Valsts drošības ministra

un LPSR Iekšlietu ministrijas karaspēka kara prokurora

lēmums par G. Sergijenko arestu

“Apstiprinu” “Sankcionēja”

Latv. PSR valsts drošības Latv.PSR IeM karaspēka kara prokurors

ministrs ģenerālmajors A.Noviks justīcijas pulkvedis Višņakovs

1948. gada 8. decembrī 1948. gada 9. decembrī

Lēmums par arestu

1948. gada 8. decembrī Rīgā

Es, Latvijas PSR VDM Kadru daļas Sevišķās inspekcijas vecākais izmeklētājs leitnants Zinčenko, izskatījis materiālus par Rēzeknes apriņķa VDM daļas nodaļas priekšnieka vietnieka leitnanta Grigorija Aleksandra dēla Sergijenko, dzimuša UPSR Poltavas apgabala Zgurovskas rajona Krasnovas ciemā 1915. gadā, ukraiņa PSRS pilsoņa, VK(b)P biedra no 1945. gada , IeM—VDM orgānos no 1943. g., agrāk sodīta pēc KPFSR Kriminālkodeksa 116. panta ar brīvības atņemšanu uz 6 gadiem ( atbrīvots pirms termiņa), apbalvots ar medaļām “Lielā tēvijas kara partizānim” un “Par uzvaru pār Vāciju”, noziedzīgu darbību, —

Konstatēju:

1948. gada februarī un martā LPSR Rēzeknes apriņķa VDM daļa arestēja un pēc KPFSR KK 58.—1a, 58.—9. un 58.—11. panta sauca pie kriminālatbildības M.G.Iļjanovu, K.P.Valiņu, V.I. Koltovu, I.C.Gabranovu, I.I.Gļaudu, I.A. Kipļuku un citus.

Par viņu aresta pamatu kalpoja M.G. Iļjanova, I.F.Žogotas, D.F. Žogotas un P.A. Zaslužinska liecības, kuras Rēzeknes apriņķa VDM daļas 2. nodaļas priekšnieka vietnieks leitnants G.A. Sergijenko ieguva, lietojot fiziskas iedarbības metodes.

Par šo jautājumu Viļakas apriņķa Tilžas pagasta Krišānu ciema padomes deputāts Mihails Galaktiona dēls Iļjanovs liecināja, ka 1948. gada 17. februārī leitnants Sergijenko viņu aizturējis un nogādājis Nautrēnu pagasta centrā, kur pratināšanas laikā licis viņam izģērbties kailam, nogulties uz grīdas un tādā veidā sācis viņu sist ar dzelzs kruķi līdz tam laikam, kamēr viņš nav sācis dot Sergijenko vajadzīgās liecības, ar to apmelojot sevi un pēc Sergijenko diktāta arī pilsoņus Josifu Gabranovu, Viktoru Koltovu, Ivaru Žogotu, Izidoru Kipļuku, Josifu Gļaudu, Kazimiru Birkuli, Kārli Valiņu un Pēteri Zaslužinski, pirmos trīs par to, ka viņi it kā bijuši Stružānu pienotavas aplaupīšanas dalībnieki, bet pārējos par to, ka viņi it kā bijuši Kristinku ciema padomes sagrāves dalībnieki. LPSR Rēzeknes apriņķa VDM daļā Sergijenko sarīkoja Iļjanova konfrontāciju ar arestētajiem: Donātu Žogotu, Ivaru Žogotu, Izidoru Kipļuku, Viktoru Koltovu un lieciniekiem: Antoņinu Žogotu un Pēteri Zaslužinski, kurus Iļjanovs pēc Sergijenko diktāta atmaskoja par piedalīšanos Kristinku ciema padomes sagrāvē, par Stružānu pienotavas aplaupīšanu , nenoformējot viņu liecības ar protokolu.

1948. gada jūlijā Iļjanovs nozieguma sastāva trūkuma dēļ no ieslodzījuma tikta atbrīvots. Tādējādi M.G.Iļjanovs ieslodzījumā nelikumīgi tika noturēts 5 mēnešus un 10 dienas.

1948. gada 24. februārī tika aizturēts pilsonis Kārlis Pētera dēla Valiņš , kurš līdz aresta noformēšanai 12 dienas tika turēts, pārkāpjot KPFSR Kriminālprocesa kodeksa 100.pantu. Vienā no pratināšanas reizēm Sergijenko pret Valiņu lietoja fiziskas iedarbības metodes, piekaujot viņu ar krēsla kāju, bet pēc tam pēc Sergijenko norādījuma Valiņu piekāva iznīcinātāju bataljona kaujinieks Lobanovs.

1948. gada jūlijā Valiņš nozieguma sastāva trūkuma dēļ no ieslodzījuma tika atbrīvots. Tādējādi viņš ieslodzījumā nelikumīgi nosēdēja 5 mēnešus.

1948. gada martā tika arestēts pilsonis Josifs Ivana dēls Gļauda. Vienā no pratināšanas reizēm leitnants Sergijenko pret Gļaudu lietoja fiziskas iedarbības metodes, bet pēc tam izsauca iznīcinātāju bataljona kaujinieku Prokofjevu, kuram pavēlēja aizvest Gļaudu uz darbinieka Laizāna kabinetu un tur viņu piekaut. Prokofjevs Sergijenko pavēli izpildīja, Laizāna kabinetā lika Gļaudam stāvēt ar paceltām rokām un tādā stāvoklī viņu piekāva tā, līdz viņš zaudēja samaņu.

1948. gada 29. jūlijā Gļauda nozieguma sastāva trūkuma dēļ tika atbrīvots.

1948. gada 3. martā tika aizturēts Kristinku ciema padomes deputāts Izidors Antona dēls Kipļuks. Kādā no pratināšanas reizēm Sergijenko pret Kipļuku lietoja fiziskas iedarbības metodes, bet pēc tam pēc Sergijenko norādījuma Kipļuku piekāva iznīcinātāju bataljona kaujinieks.

1948. gada jūlijā nozieguma sastāva trūkuma dēļ Kipļuks no ieslodzījuma tika atbrīvots.

Pēc aizdomām par Stružānu pienotavas aplaupīšanu LPSR Rēzeknes apriņķa VDM daļa aizturēja Viktoru Ivana dēlu Koltovu un Jāzepu (Josifu) Ciprijana dēlu Gabranovu. Viņi bez noformēšanas ieslodzījumā tika turēti 9 dienas, bet pēc tam atbrīvoti.

1948. gada februārī Koltovs un Gabranovs tika arestēti otrreiz, pret viņiem leitnants Sergijenko pratināšanas laikā izmantoja nelikumīgas metodes.

1948. gada jūlijā Koltovs un Gabranovs nozieguma sastāva trūkuma dēļ no ieslodzījuma tika atbrīvoti. Tādējādi viņi ieslodzījumā nelikumīgi tika turēti 5 mēnešus.

Ir konstatēts, ka Sergijenko, izmeklējot izmeklēšanas lietu Nr.10307, pret aizturētajiem pilsoņiem Pēteri Augurjana dēlu Zaslužinski un Annu Kazimira meitu Toņenki lietoja fiziskas iedarbības metodes.

Šajā jautājumā P.A.Zaslužinskis liecināja, ka Sergijenko sēdinājis viņu uz krēsla malas, pēc tam krēslu izsitis un viņš nokritis uz grīdas. Tā tas turpinājies vairākas reizes. Pēc tam viņš licis stāvēt ar paceltām rokām un skaitīt. Kad viņš aiz noguruma rokas nolaidis, Sergijenko viņa rokas sitis pret sienu un licis skaitīt no jauna. Kad arī tas nav līdzējis, Sergijenko viņu piekāvis ar krēsla kāju, kā rezultātā viņš, Zaslužinskis, devis melīgas liecības, kuras Sergijenko izmantojis konfrontācijā ar I.A. Kipļuku un A.F.Žogotu. Pēc divu nedēļu aizturēšanas viņš, Zaslužinskis, no ieslodzījuma atbrīvots.

Nopratinātā pilsone A.K.Toņenki liecināja, ka pēc aizturēšanas viņa tika nogādāta uz Viļānu apriņķa Gaigalovas pagasta centru un tur ievietota iepriekšējā ieslodzījuma kamerā.

Sergijenko, kurš bija piedzēries, izsauca viņu uz pratināšanu un, nesaņēmis viņam vajadzīgās liecības, atkal iesēdinājis viņu kamerā. Nākošajā pratināšanas reizē pret viņu tikušas lietotas fiziskas ietekmēšanas metodes, kas piespiedušas viņu dot liecības par Gobranovu un Koltovu, bet pēc tam licis parakstīt Sergijenko safabricēto Annas Kazimira meitas Šķesteres pratināšanas protokolu. Pēc šā pratināšanas protokola parakstīšanas viņa no ieslodzījuma atbrīvota.

1948. gada 2. martā LPSR Rēzeknes apriņķa VDM daļa aizturēja Nautrēnu pagasta izpildu komitejas deputātu Daņilu Amfrija dēlu Gļaudu, dzimušu 1917. gadā, kuru pēc triju diennakšu aizturēšanas no ieslodzījuma atbrīvoja. 1948. gada jūnija sākumā neilgi pirms nāves, saviem radiniekiem sievai, mātei, brālim un pilsonei Kipļukai viņš teicis, ka mirstot priekšlaikus Sergijenko sitienu rezultātā.

Laitnants Sergijenko fiziskas iedarbības metodes lietojis arī pret LPSR IeM karaspēka kara tribunāla notiesātajiem I.F.Žogotu un D.F.Žogotu.

Pamatojoties uz teikto,

nolēmu:

Latvijas PSR Rēzeknes apriņķa VDM daļas 2. nodaļas priekšnieka vietnieku leitnantu Grigoriju Aleksandra dēlu Sergijenko, kurš dzīvo Rēzeknes pilsētā, arestēt un saukt pie kriminālatbildības.

Latv. PSR VDM kadru daļas Sevišķās inspekcijas

vecākais izmeklētājs leitnants Zinčenko

“Piekrītu” Latv. PSR VDM kadru daļas Sevišķās inspekcijas

priekšnieks pulkvedis Latuhins

LVA, 1986.f., 2.apr., 3514.l., 1.sēj., 2., 3., 4., 5.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

1949. gada 10. martā LPSR IeM karaspēka kara tribunāls G.Sergijenko notiesāja ar brīvības atņemšanu uz 25 gadiem.

G.Sergijenko sūdzība J.Staļinam

Ģenerālisimusam Josifam Visarionovičam Staļinam Pilnīgi slepeni

Maskavā, Kremlī 1949. gada 4. oktobrī

Dārgais, mīļais tēvs Josif Visarionovič! Nosūtu Jums otrreizējo sūdzību. Mana pirmā, 1949. gada 31. martā uz Jūsu vārda rakstītā sūdzība, kā man 1949. gada 2. oktobrī kļuva zināms no Lietuvas robežapsardzības apgabala IeM karaspēka kara prokurora paziņojuma, nokļuva pie tā paša prokurora, kurš tiesā uzstājās kā apsūdzētājs, un šis prokurors, kā likums, pret manu sūdzību izturējās šabloniski, necilvēcīgi un, kā to jau varēja sagaidīt, sūdzību atstāja nenosūtītu, acīmredzot nevēlēdamies atzīt savu noziedzīgo kļūdu un sūdzību atstāja bez sekām, bez lietas izskatīšanas.

Griežoties pie Jums otro reizi, lūdzu Jūs personīgi iejaukties manā lietā, atrast taisnību un dot man iespēju atgriezties brīvībā un atjaunot visas manas tiesības, kuras es izmantoju līdz manam nelikumīgajam arestam.

Tikai ar Jūsu personīgo iejaukšanos, ar centra darbinieku nosūtīšanu uz Latvijas PSR Rēzeknes pilsētu, apliecinu Jums, ka taisnība tiks atrasta un man būs taisnība, bet dzimtenes ienaidnieki – bandīti saņems (..) sodu.

Lai iepazīstinātu ar manas netaisnīgi atņemtās brīvības lietas būtību, rakstu divas sūdzības ar daudz plašāku izskaidrojumu, lai atvieglotu darbu tām personām, kuras manu sūdzību pāraudīs.

Dārgais tēvs Josif Visarionovičs! Lūdzu Jūs pievērsiet kaut mazu uzmanību manai sūdzībai, apgalvoju Jums, ka es neko pilnīgi netaisnīgu, ka es valsts noziegumu neesmu izdarījis. Es kļuvu par upuri dzimtenes ienaidniekiem, kuru pavadā gāja Latvijas PSR VDM Sevišķā inspekcija un Latvijas PSR valsts drošības ministra vietnieks pulkvedis Vēvers.

Manas dzīves likteni noteica ar manas brīvības nelikumīgu atņemšanu, neraugoties uz to, ka es visu savu dzīvi esmu veltījis cīņai ar dzimtenes ienaidniekiem, taču ļoti bēdīgi ir tas, ka es kļuvu par dzimtenes ienaidnieku upuri (..).

Dārgais tēvs Josif Visarionovič! Kā pierādījumam par savu taisnību, savu nevainību es esmu gatavs nest jebkādu upuri, lai tikai tas būtu par labu mūsu Dzimtenei, taču es negribu būt par upuri dzimtenes ienaidniekiem.

Ceru, ka Jūs manu sūdzību neatstāsiet bez uzmanības.

Pielikumā: Sūdzība uz 19 lapām un pielikums sūdzībai uz 49 lapām.

Sūdzību uzrakstīja Sergijenko

LVA, 1986.f., 2.apr., 3514.l., 4.sēj., 14., 15.lp. Oriģināls.

Tulkojums no krievu valodas.

PSRS iekšlietu ministra L. Berijas pavēle

par arestēto spīdzināšanas aizliegšanu

Pilnīgi slepeni

“Par jebkādu piespiešanas un fiziskas iedarbības mēru

pielietošanas aizliegšanu pret arestētajiem”

Nr. 0068 1953. gada 4. aprīlī

PSRS Iekšlietu ministrija ir konstatējusi, ka VDM orgānu izmeklēšanas darbā tika pieļauta padomju likumu visrupjākā pārkāpšana, nevainīgu padomju pilsoņu aresti, izmeklēšanas materiālu neapvaldīta falsifikācija, dažādu spīdzināšanas veidu plaša pielietošana – arestēto nežēlīga piekaušana, cauru diennakti rokas dzelžu pielietošana uz rokām, kas atlauztas aiz muguras, tas atsevišķos gadījumos turpinājās mēnešiem ilgi, miega atņemšana uz ilgu laiku, izģērbtu arestēto ieslodzīšana aukstā karcerī u.c.

Pēc bijušās PSRS Valsts drošības ministrijas vadības norādījuma arestēto piekaušana notika šim nolūkam ierīkotās telpās Ļefortovas un iekšējā cietumā un tika uzdota īpašai grupai no speciāli izraudzītām personām, kas bija izraudzītas no cietuma darbiniekiem, izmantojot visus iespējamos spīdzināšanas rīkus.

Tādas mežonīgas “pratināšanas metodes” noveda pie tā, ka daudzus nevainīgi arestētos izmeklētāji noveda līdz fizisko spēku izsīkumam, morālai depresijai, bet atsevišķos gadījumos līdz cilvēciskas stājas zaudēšanai.

Izmantojot tādu arestēto stāvokli, izmeklētāji falsifikatori pabāza viņiem iepriekš safabricētās “atzīšanās” par pretpadomju un spiegošanas – teroristisko darbu.

Tādas izmeklēšanas veikšanas kaitīgās metodes operatīvā sastāva pūles novirzīja uz nepareiza ceļa, bet valsts drošības orgānu uzmanība tika novērsta no cīņas ar padomju valsts patiesajiem ienaidniekiem.

Pavēlu:

1. Kategoriski aizliegt IeM orgānos pret arestētajiem lietot jebkādus piespiešanas un fiziskas iedarbības līdzekļus; izmeklēšanā stingri ievērot kriminālprocesa kodeksa normas.

2. Likvidēt Ļefortovas un iekšējā cietumā bijušās PSRS VDM vadības organizētās telpas fiziskas iedarbības mēru pielietošanai pret arestētajiem, bet visus rīkus , ar kuriem notika spīdzināšana , iznīcināt.

3. Ar šo pavēli iepazīstināt visu IeM orgānu operatīvo sastāvu un brīdināt, ka turpmāk par padomju likumības pārkāpumiem tiks saukti pie visstingrākās atbildības, līdz pat nodošanai tiesai, ne tikai tiešie vainīgie, bet arī viņu vadītāji.

PSR Savienības iekšlietu ministrs L. Berija

Новый курс Л.П. Берии. Исторический архив. Тщ 4б 1996 г.б стр. 151.

Tulkojums no krievu valodas