“Latvijas izaugsmi mēs nolēmām balstīt uz vērtībām, kādas bija un ir Eiropas Savienības pamatā”

Vakar notika konference “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai”

Vakar, 17.septembrī, Rīgas Latviešu biedrības namā notika konference “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai”. Pasākums, kurā pulcējās Saeimas deputāti, valdības, valsts iestāžu pārstāvji un bija aicināts piedalīties ikviens Latvijas iedzīvotājs, tika veltīts Latvijas valsts proklamēšanas 85.gadadienai, Latvijas Atmodas 15.gadadienai un 20.septembra vēsturiski nozīmīgajam notikumam – referendumam par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. To rīkoja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija sadarbībā ar Tautas frontes muzeju.

Konferenci atklāja Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre (skat zemāk).

Ar referātiem konferencē uzstājās arī Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Jānis Stradiņš, LZA goda loceklis, habilitētais vēstures doktors Heinriks Strods, LZA īstenais loceklis, tiesību un politoloģijas doktors Tālavs Jundzis, LZA korespondētājloceklis, mākslas zinātņu doktors Pēteris Laķis, ekonomikas doktors prof. Uldis Osis, politoloģijas doktore, LU docente Daina Bāra, LZA īstenā locekle, filoloģijas doktore Aina Blinkena un LZA īstenā locekle, habilitētā filoloģijas doktore prof. Janīna Kursīte.

Profesors Jānis Stradiņš savā referātā “Latvijas reālā valstiskā neatkarība un Eiropa” norādīja uz Latvijai vēsturiskos datumos — 18. novembrī un 4. maijā — pieņemtajiem lēmumiem kā tādiem, kam līdzīga būs katra Latvijas pilsoņa izšķiršanās 20. septembrī. “Kur būsim — Eiropā vai Eirāzijā, vai paši par sevi, jāizlemj pašiem. Atbildēsim sev, ko vēlamies nodot saviem bērniem, mazbērniem. Piecpadsmit gados pieredzētie sasniegumi, vilšanās, arī pašos, arī Eiropā. Ir neizpratne par mūsu tautsaimniecību, grūto dzīvi, arī atgūto brīvību. Kā dziesmā “Vai nav vienalga man?” Nē, nav vienalga, mīļie draugi! Latviešiem ir jāpaliek eiropiešiem, tas ir viens no mūsu nācijas identitātes pamatiem. Noraidot Eiropu, Latvija tai paliks trešās pasaules valsts un pēc pāris gadiem viss mums būs jāsāk no gala,” teica Jānis Stradiņš. Referenduma dienā Latvijas balsstiesīgos iedzīvotājus viņš aicināja nespēlēties ar vēsturi, bet gan vērīgi ielūkoties ģeogrāfiskajā kartē. Jo, viņaprāt, pašizolācija un ilūzijas par pagātni nav labākie sabiedrotie pirms izšķirošā lēmuma pieņemšanas.

Habilitētais vēstures doktors Heinriks Strods iezīmēja Latvijā pastāvējušās pretošanās kustības galvenās formas un metodes laika posmā no 1940. līdz 1990.gadam, norādot, ka slēgtie arhīvi liedz pieeju tēmai izvērstākā veidā. Kā spēcīgāko un neuzvaramo runātājs nosauca garīgās pretošanās kustību. Šī kustība pārauga antikomunistiskā un pretkoloniālā kustībā, kas panāca Latvijas neatkarības pasludināšanu.

Tiesību un politoloģijas doktors Tālavs Jundzis savā referātā “Latvijas valsts drošība pēc neatkarība atjaunošanas” atgādināja valstiskās neatkarības gadu pieredzi militārajā un drošības jomā. Kā obligāts deklarētais valsts militārais dienests tā arī nav kļuvis obligāts, bet Baltijas valstu sadarbība drošības jautājumos veidojusies lēni un vairāk kā vēlme izpatikt rietumvalstīm. “Sacensība starp kaimiņvalstīm nekad nav apstājusies, taču labi, ka aiz muguras ir tas posms, kad uz ES vai NATO skatījās vienatnē,” atzina T.Jundzis. Vērtējot ieguvumus un zaudējumus, runātājs tos aicināja likt svaru kausos. “Es domāju, ka ieguvumu būs nedaudz vairāk,” piebilstot, ka Eiropas Savienības konstitūcija garantē iespējas no savienības izstāties, savas uzstāšanās noslēgumā norādīja T. Jundzis.

Savukārt mākslas doktors Pēteris Laķis savas uzstāšanās laikā analizēja pilsoniskās sabiedrības un kultūras pieredzi Latvijā. Norādot, ka Eiropas valstu pilsoniskā sabiedrība savu virzību ir spējusi apliecināt jau pirms ES izveidošanās, bet Latvijā pilsoniskā sabiedrība ES izpratnē atrodas savas attīstības sākumā P.Laķis kritiski vērtēja Latvijas politisko partiju līdzšinējo darbību. To virzību vajadzīgajā – pilsoniskās sabiedrības — virzienā kavē gan arvien jūtamā totalitārā režīma ietekme, gan ieilgušais naivisms, gan pakļaušanās lobiju interesēm un citām negatīvām ietekmēm. “ES attīstītāko valstu pieredze pilsoniskās sabiedrības veidošanā ir viens no reālākajiem atbalstiem katra sabiedrības indivīda interešu aizsardzībai un mūsu uzdevums ir to no Eiropas saņemt,” norādīja runātājs.

Ekonomikas doktors prof. Uldis Osis analizēja eiroskepticisma iemeslus Latvijas ekonomiskās attīstības kontekstā, norādot, ka ekonomiska pamata eiropesimismam Latvijā, tāpat kā citās kandidātvalstīs, patiesībā nav. Jo nav veikti nekādi aprēķini vai izstrādātas profesionālas prognozes. Turpretī ir virkne neatkarīgu aprēķinu, kuri parāda, ka Latvijai izdevīgi būt ES sastāvā. U.Osis aicināja pārdomāt eiroskepticisma emocionālo pamatu. Piemēram, nekorekti ir arī mēģinājumi salīdzināt ES ar Padomju Savienību birokrātijas ziņā vai spekulējot ar latviešu valodas kā valsts valodas izzušanu. Runājot par ekonomiskām kategorijām, U.Osis salīdzināja Eiropas un ASV tirgus, norādot, ka Eiropa šajā jomā joprojām atrodas nesalīdzināmi zemākā stāvoklī. “Šodien Eiropas izdzīvošanai patiesībā nav citas alternatīvas kā paplašināšanās un dziļāka tās veco un jauno dalībvalstu ekonomiskā un politiskā integrācija. Latvija, no vienas puses, var kļūt par šīs milzīgās ekonomiskās telpas organisku sastāvdaļu, no otras, tā veidosies ar savu specifisko ekonomisko nišu šajā telpā. Tā varbūt nekļūs par Eiropas Ņujorku vai Sanfrancisko. Bet tiešām, par ko?” aicinot padomāt, teica U.Osis.

Bet politoloģijas doktore LU docente Daina Bāra savā uzrunā skaidroja demokrātijas attīstības iespējas. Uz retorisko jautājumu, vai Latvija ir gatava demokrātijai, runātāja atbild apstiprinoši, norādot, ka tas jau ir nostiprināts valsts Satversmē. Sakot, ka demokrātija nav viena cilvēka teātris, tiek izteikts aicinājums plašai sabiedrības līdzdalībai demokrātisko procesu stiprināšanā, lai latviešu iecienītā pašnorobežošanās pašu spēkiem arī tiktu iznīdēta.

Ar savdabīgiem piemēriem un salīdzinājumiem bagāts bija filoloģijas doktores, LU profesores Janīnas Kursītes referāts “Eiropas Savienība: šaubās un cerībās”. Tajā runātāja analizēja sabiedrībā biežāk dzirdētās šaubas par ES, kā arī sniedza tām pretargumentus.

Ar lielāko vairumu konferencē lasīto referātu “LV” piedāvā pilnībā iepazīties šajā un nākamajā laikraksta numurā.

Zaida Kalniņa, “LV” Saeimas un pašvaldību lietu redaktore

Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre:

Uzruna konferencē “No Atmodas līdz Eiropas Savienībai” Rīgas Latviešu biedrības namā 2003. gada 17. septembrī

Godātie klātesošie! Cienījamie radioklausītāji! Dāmas un kungi!

Pateicos par iespēju uzrunāt jūs visus Latvijai tik nozīmīgā un izšķirošā brīdī! Tikai divas dienas šķir mūs no 20. septembra, kad Latvijas pilsoņi tautas nobalsošanā nodos savu balsi par vai pret mūsu valsts dalību Eiropas Savienībā.

Pirms piecpadsmit gadiem Latvijā aizsākās vēsturiski notikumi, kuri ievadīja laika posmu, ko šodien dēvējam par trešo Atmodu. Toreiz simtiem tūkstošu cilvēku parakstīja sirds un gara vienošanos: kaut vai pastalās, bet brīvi —pretī neatkarīgai, demokrātiskai, tiesiskai Latvijas valstij. Mēs piedzīvojām unikālu Tautas frontes kustību, mēs pieredzējām cilvēciskas saskarsmes un patriotisma augstāko izpausmi, mēs izjutām, cik stipri un bagāti esam, kad mūs vieno cēla ideja un kopīgs mērķis.

Latvijas tauta visai pasaulei parādīja, ka var panākt savas valsts neatkarību nevardarbīgā ceļā. Nav daudz tautu, kam tas ir izdevies, kaut arī neiztikām bez cilvēku upuriem. Mēs saņēmām savu kaimiņu zemju un plašas starptautiskās sabiedrības atbalstu. Mēs saņēmām arī apbrīnu, un tas viss kopā bija vislabākā ceļamaize Latvijas valstiskuma un demokrātiskas sabiedrības nostiprināšanā.

Domājot par valsts nākotni, mēs vispirms domājām par to, kā nodrošināt savas valsts drošību, tās sekmīgu attīstību un uzplaukumu. Latvijas izaugsmi mēs nolēmām balstīt uz tām vērtībām, kādas bija un ir Eiropas Savienības pamatā. Mēs izvēlējāmies Eiropas ceļu. Tieši šī skaidrā izvēle ļāva mūsu valstij salīdzinoši īsā laika posmā sasniegt tādu attīstības pakāpi, kas atbilst augstajiem Eiropas Savienības standartiem. Tas ir bijis pamatīga darba un grūtu izšķiršanos laiks. Latvija pamazām, bet noteikti iekļāvās Eiropā, vienlaikus raugoties uz to, lai šo pārmaiņu gaitā tiktu saglabāta Latvijas savdabība, lai mūsu valsts varētu vispusīgi attīsties.

Tas bija 1988. gada 6. oktobris, kad Latvijas PSR Augstākās Padomes sēdes norisi pirmoreiz translēja pa radio un tai varēja sekot visi Latvijas iedzīvotāji. Mēs dzirdējām debates par latviešu valodas statusu, par Latvijas lauku sakārtošanu un citiem būtiskiem jautājumiem, par kuru atklātu apspriešanu pirms tam nevarēja būt ne runas.

Šodien Latvijas likumdevēja un valdības darbam ne tikai seko līdzi, bet dažādos veidos tajā var piedalīties ikviens mūsu valsts iedzīvotājs. Un droši var teikt, ka progresīvās iezīmes mūsu valsts un sabiedrības attīstībā, tāpat arī pieļautās kļūdas, ir mūsu kopējā darba rezultāts.

Vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš tika atjaunota Latvijas neatkarība, mūsu valsts ir spējusi atjaunot un nostiprināt, radīt un paplašināt politiskās, saimnieciskās un kultūras saites ar visas pasaules demokrātisko sabiedrību. Visus šos gadus mēs esam strādājuši saskaņā ar augstākajiem demokrātijas standartiem, par pamatu liekot vispārcilvēciskās vērtības. Patiesībā mēs jau esam Eiropā, jautājums ir par to, vai mēs izvēlēsimies būt pilntiesīga Eiropas Savienības dalībvalsts.

Vai mēs turpināsim sekot Atmodas laika ideāliem un mērķiem vai īslaicīgu neveiksmju un neapmierinātības ietekmēti sāksim maldīties trijās priedēs? Svarīgi apzināties, ka gan pozitīva, gan negatīva tautas balsojuma rezultātā mūsu sadarbība ar Eiropas Savienību turpināsies, tikai pirmajā gadījumā mūsu valsts attīstība kļūs vēl dinamiskāka un mēs varēsim tieši ietekmēt lēmumus, kas attiecas uz mums, bet otrajā gadījumā, paliekot ārpusē, šos lēmumus par mums pieņems bez mūsu līdzdalības tik un tā.

Mūsu tuvākie kaimiņi lietuvieši un igauņi, ar kuriem plecu pie pleca esam gājuši savu neatkarības ceļu kopš Atmodas, izvēli par savu valstu nākotni jau ir izdarījuši. Viņi ir teikuši skaidru un pārliecinošu “jā” Eiropas Savienībai, tāpat kā to ir darījuši poļi, čehi, slovāki, ungāri, slovēņi, maltieši un kiprieši. Tagad mums Latvijā godam ir jānoslēdz Eiropas Savienības topošajās dalībvalstīs notikušo referendumu virkne.

Cilvēka dabā ir meklēt un veidot pilnīgāku, labāku, pareizāku dzīves telpu sev un saviem bērniem, sev un saviem līdzcilvēkiem. Gan meklējumi, gan šis process nekad nav bijis viegls. Taču es domāju, ka vairums agri vai vēlu saprot, ka ir jāizmanto izdevība paplašināt iespējas — vai tā būtu izglītība, māksla, ekonomika vai kāda cita joma.

Es aicinu Latvijas cilvēkus sestdien, dodoties uz tautas nobalsošanu par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā, atcerēties, ko katrs ir domājis pirms piecpadsmit gadiem, pirms desmit, pirms pieciem gadiem vai varbūt pirms gada un mēģināt izdarīt pareizos secinājumus, kāpēc dzīvē ir gājis tā un ne citādi. Turklāt, šķiet, optimistiem dzīvē klājas vieglāk, vismaz jautrāk, tāpēc būtu tikai likumsakarīgi, ja eirooptimistu “jā” gūtu virsroku pār eiropesimistiem. Ne velti mūsu tautasdziesma vēsta “Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju”.

Novēlu sekmīgu konferences darbu, aktīvu viedokļu apmaiņu un saulainu 20. septembri!