Nesot Rīgas vārdu Eiropā un pasaulē

Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Vilhelma Ostvalda biedrības godabiedrs

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr.121, 05.09.2003.

LZA prezidents Jānis Stradiņš (priekšā) pie rīdzinieka, Nobela prēmijas laureāta Vilhelma Ostvalda pieminekļa viņa 150. dzimšanas dienā Rīgā 2.septembrī

1909. gada 12. decembrī Stokholmā nolasītajā Nobela lekcijā “Par katalīzi”cita starpā Ostvalds vairākās vietās piemin arī savus Rīgā veiktos darbus: “ (..) Es atceros vēl šodien to priecīgo saviļņojumu, ar kādu es pirmoreiz izsekoju skābes titra pieaugumam parastā etiķestera ūdens šķīdumā, sašķeļot to ar sālsskābi. Metilacetāts savas lielākās šķīdības un reaģēšanas ātruma dēļ izrādījās vēl piemērotāks objekts, un tādējādi mans 1883. gada pētījums par ķīmisko dinamiku reizē kļuva arī par katalītiskas parādības pētījumu, proti, minētā estera katalītiska apziepošana dažāda veida skābju ietekmē.” Nobela lekcijā ir arī citas norādes uz Rīgas posma veikumu.

Rīgā veiktie pētījumi ļāva atklāt arī tagad plaši pazīstamo “Ostvalda atšķaidījuma likumu” (Verdūnnungsgesetz). Tiesa, šis likums netika atklāts Rīgā (Rīgā eksperimentiem nepieciešamais destilētais ūdens nebija pietiekami tīrs!), to formulēja gadu vēlāk (1888) jau Leipcigā. Taču visas pamatnostādnes šī likuma atklāšanai bija atrastas jau Rīgā. Formulējot šo likumu, Ostvalds radīja jēdzienu “skābes disociācijas konstante”. Ar tā palīdzību varēja sakārtot organiskās skābes un bāzes pēc to disociācijas konstantēm (vēlāk dānis Brenstets to izteica ar pK—lielumu). Tas savukārt ļāva atklāt kopsakarības starp organisko skābju un bāzu ķīmisko struktūru un aciditāti. Šādi dati pirmoreiz publicēti V. Ostvalda un viņa skolnieka P. Valdena darbos 1889.—1892.gadā, vēlāk tie kļuva par pirmajiem kvantitatīvajiem kritērijiem organisko molekulu elektronstruktūras izvērtēšanai. Uz šīm sakarībām balstās gan Ingolda indukcijas un mezomērijas efekti, gan Hammeta un Brensteda vienādojumi, ko zinātnieki plaši lieto šodien.

Rīgas laikā varbūt tomēr ne mazāk nozīmīgs, ja ne pat nozīmīgāks bija Ostvalda sistematizētāja darbs, proti, slavenās ķīmijas pamatu grāmatas izdošana un pasaulē pirmā fizikālās ķīmijas žurnāla klajā laišana (šis žurnāls Vācijā turpina iznākt joprojām, vēl pēc 115 gadiem).

Ostvalda “Lehrbuch ...” plāns tika uzmests jau Tērbatā, taču pamatdarbs veikts Rīgā. 1884. gada decembrī iznāca 1. sējums “Stehiometrija”, kamēr 2. sējums “Afinitātes mācība” — 1887. gadā. Šajā divsējumu darbā V.Ostvalds vēlējās dot pilnu pārskatu par zinātnieku paveikto fizikālās ķīmijas jeb, kā viņš toreiz vēl rakstīja, vispārējās ķīmijas nozarē. Izklāstam viņš izvēlējās vēsturiski kritisku formu, lai faktisko nodalītu no hipotētiskā, lai atklātu jaunus apvāršņus. Kapitālā grāmata rādīja, kas jau ir paveikts, taču – un tas ir vēl svarīgāk – tā rādīja arī, kas vēl paveicams, kādā virzienā jāstrādā tālāk.

Pēc grāmatas nobeigšanas Ostvalds sarunāja ar savu Leipcigas izdevēju Engelmanu, ka būtu vēlams izdot arī specializētu žurnālu, kurā koncentrētos topošajā fizikālajā ķīmijā veiktie pētījumi. Žurnāla organizēšana nevedās viegli, bija konkurenta priekšlikums Hamburgā un sanīšanās ar profesoru Izidoru Traubi; kā otrs žurnāla līdzizdevējs bija jāpieraksta holandietis Vanthofs, taču arī tā lieta Ostvaldam galu galā pavedās, un jaunā Leipcigā iznākošā žurnāla priekšvārda beigās varam lasīt: “W. Ostwald, Riga, den 2. Januar 1887”.

Žurnāla iznākšanu nodrošināja visu pasaules vadošo fizikālķīmiķu līdzdalība. Līdzstrādnieku skaitā uz pirmā gadagājuma laidiena titullapas rodam tādus uzvārdus kā M. Bertlo, A. Lešateljē, K. M. Guldbergs, H. Landolts, N. Menšutkins, L. Meijers, V. Meijers, V. Ramzajs, F. M. Rauls, J. Tomsens, P. Vāge u.c., paši labākie, izcilākie Vācijas, Francijas, Austrijas, Krievijas, Zviedrijas, Šveices, Dānijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Itālijas, Beļģijas zinātnieki bija sekojuši vēl nesen nevienam nezināma jauna Rīgas zinātnieka aicinājumam uz kopdarbību. Žurnāla pirmajā sējumā rodam klasiskas J. H. Vanthofa, F. M. Raula, A. Lašateljē, V. Ramzaja, M. Planka, D. Konovalova u.c. publikācijas, kas darīja žurnālu par svarīgāko starptautisko publikāciju tribīni ķīmijas zinātnē. Tas bija Eiropas zinātnieku kopdarbības labs paraugs.

V.Ostvalds bija ne tikai šī žurnāla galvenais redaktors, bet arī daudzu rakstu, 4000 referātu un recenziju autors. Šo Ostvalda personisko, bieži vien polemisko rakstu mērķis bija novērst šķēršļus jaunās nozares tapšanai. Pat īsās anotācijās manāmas Ostvalda simpātijas un antipātijas. Viņš bija pirmais, kas saskatīja Arrēniusa un Vanhofa, tāpat ķīmiskās termodinamikas (V. Gibsa) ideju revolucionizējošo nozīmi zinātnē, aizstāvēja un popularizēja tās. To viņš darīja ļoti kategoriskā manierē, iemantojot ne mazumu personisku ienaidnieku. Ostvalda raksturs nebija no vieglajiem.

Lūk, tā. Ostvalda zinātniskā darbība, fundamentālā monogrāfija, jaunais žurnāls, viņa neparastā personība dažos gados ar rāvienu jauno Rīgas profesoru bija darījušas starptautiski pazīstamu. To sekmēja arī daudzie ārzemju ceļojumi uz Vāciju, Šveici, Austriju, Zviedriju, Norvēģiju, Dāniju, kā arī intensīvā sarakste ar ārzemju kolēģiem.

Apstākļi Rīgā, kas vēl pirms četriem gadiem Ostvaldam bija šķituši augstākā mērā pieklājīgi, nu bija kļuvuši par šauriem. Ostvalds saviem Rīgas kolēģiem bija kļuvis par tādu kā “līdaku karpu dīķī”, šad tad viņam bija jāsaskaras ar aizspriedumiem un pārpratumiem. Kaut arī sadarbība ar jauno direktoru, tautsaimniecības profesoru K. Līventālu (latviešu dzejnieka dēlu) bija laba (tas pat atvainojies, ka Ostvalds neesot ticis virzīts par RP direktoru, ko tas pēc savām spējām, bez šaubām, būtu pelnījis, bet lai netraucētu zinātnisko darbu; Ostvalds par RP rektoru, saprotams, nealka kļūt). Vājas izredzes bija arī uz nedaudzo asistentu iesaistīšanu pētniecības darbā. Vienīgais izņēmums bija Pauls Valdens, jauns subasistents (ko Ostvalds sākumā no sevis pat bija atgrūdis), kas vēlāk kļuva par vienu no vadošajām personībām Rīgas Politehnikumā un arī par fizikāli organiskās ķīmijas celmlauzi pasaules mērogā.

Bija vēl viens būtisks apstāklis. Tieši šajā laikā, Aleksandra III gados, sākās Baltijas guberņu intensīva, pat varmācīga rusifikācija, — Tērbatas Universitātē ar 1889. gadu krievu valodu ieveda par mācību valodu, arī Rīgas Politehnikumu nākamajā desmitgadē pārveidoja par Rīgas Politehnisko institūtu ar krievu mācībvalodu (1896). Ostvalds krievu valodu prata vāji (ģimnāziju beidzot, viņam bija bijis pēceksāmens šajā valodā), un, kā atzīst Ostvalds, kļūt par profesoru kādā no Iekškrievijas universitātēm viņš uzskatīja par neiespējamu (1885. gadā Ostvalds pat izstājās no Krievu ķīmijas un fizikas biedrības, kur bija iekļuvis ar D. Mendeļejeva un A. Butļerova ieteikumu; par iemeslu bija kāda biedrības žurnālā ievietota prof. Aleksejeva patiešām nekompetenta recenzija par Ostvalda fizikālās ķīmijas grāmatu).

Savās “Mūža līnijās” Ostvalds raksta arī par iekšējiem konfliktiem ar baltvāciešiem, kuru dēļ “šķiršanās no tēvu pilsētas norisa tik viegli un bez zaudējuma sajūtas”. Vispirms — Ostvalda ģimene nepiederēja pie “vecajiem” rīdziniekiem, tā bija ieceļojusi tikai pirms divām paaudzēm no Vācijas un Rīgas elites aprindās tika uzņemta ar zināmu distanci. Politiski vadošajām Rīgas aprindām nepatika, ka Ostvalds neveltīja visu savu enerģiju un spējas tiešai kalpošanai Baltijas labā, industrijas, komunālsaimniecības veicināšanai, Baltijas privilēģiju aizstāvībai pret rusifikāciju – to uzskatīja pat par nodevību pret vācbaltiešu dzimteni. Diezgan saspringtas attiecības bija izveidojušās arī ar studentu korporācijas “Fraternitas Rigensis” vecbiedriem, vadošās Rīgas vācu aprindas neuztvēra Ostvaldu kā savējo. Arī Rīgas tālaika laikrakstos rodamas pavisam retas ziņas par Ostvalda darbošanos dzimtajā pilsētā (vienīgi sievas ietekmē lekcijas mājsaimniecēm par virtuves ķīmiju ir pieminētas, bet “Rigasche Industrie – Zeitung” ievietots neliels Ostvalda raksts par siltuma efektiem portlandcementa cietēšanas procesā).

“Mūža līniju” 2. daļā Ostvalds vērtē situāciju: “Panslavisma graujošais vilnis ... sāka demonstrēt savu spiedienu un ik dienas bija jāgaida jauni spaidi. Būtība bija nevis tas, ka sveša tauta gribēja uzspiest savu valodu un tikumus, bet, kas vēl daudz nopietnāk, ka neapstrīdami zemāka kultūra gribēja nogremdēt pie mums sasniegtās augstākās vērtības, kas galu galā arī notika, kaut arī no citas puses. Un tādējādi es tiku uzskatīts par tādu, kas personisku interešu dēļ kavējās sekot saucienam: “Visi vīri pie ieročiem!””.

Arvien vairāk un vairāk Ostvalds nāca pie atziņas, ka Rīga nav īstā vieta viņa tīri zinātnisko nodomu īstenošanai un meklēja jaunu darba lauku Vācijā. 1887. gadā Leipcigas universitātē bija atbrīvojusies fizikālās ķīmijas profesūra, vienīgā fizikālās ķīmijas oficiālā profesūra (tāda Vācijā pastāvēja kopš 1872. gada Leipcigā. Hansis Landolts, Lotārs Meijers, Klemenss Vinklers, J. H. Vanthofs (visi – diženi vārdi ķīmijā!) bija atsacījušies to ieņemt – nu katedru piedāvāja Vilhelmam Ostvaldam no Krievijas. Kad Saksijas kultūras ministrs vaicāja, vai Ostvalds to pieņemtu, sekoja vēlāk daudzinātā atbilde: “Tas ir itin kā jūs vaicātu unteroficierim, vai viņš vēlas kļūt par ģenerāli. Jā.” Sekoja (1887.gada 10. jūlijā) īsa telegramma uz Asariem, Villa Reyher, kur dzīvoja Helēna Ostvalde ar bērniem: “Nellij, uzaicinājums ir saņemts. Urrā! Vilhelms”.

Tā citos vēstures apstākļos īstenojās arī šodien Rīgā vērojamā zinātnieku “smadzeņu noplūde”— Ostvalds kļuva par Leipcigas profesoru, nesasniedzis vēl 34 gadu vecumu. Sekoja izstāšanās no Krievijas valsts dienesta un Krievijas pavalstniecības, pārcelšanās uz Leipcigu 1887. gada septembrī, kas kļuva par šķirtni gan Ostvalda mūžā, gan fizikālās ķīmijas vēsturē.

Rīgā Ostvalds nobrieda vēsturiskajai misijai – izveidot fizikālo ķīmiju par disciplīnu, te viņš attīstīja savus garīgos spēkus, lai uzņemtos organizatorisko un zinātnisko atbildību par topošo nozari.

Zinātniskos sakarus ar Rīgu Ostvalds gluži nepārtrauca, daži viņa skolnieki un vēlāk uz Rīgu pārcēlušies kolēģi (Pauls Valdens, Heinrihs Treijs, vēlāk Mečislavs Centneršvērs un Jans Zavidskis) turpināja strādāt Ostvalda ideju garā. 1903. gadā Ostvalds tika ievēlēts par pirmo RPI goda biedru, viņa grāmatu pirmie tulkojumi krievu valodā iznāca Rīgā (vienu no tām bija tulkojis vēlāk pazīstamais krievu rakstnieks M. Prišvins). Ostvalda vecāki palika Rīgā, un pēdējo reizi viņus (un arī Rīgu) zinātnieks apmeklēja 1900.gadā vecāku zelta kāzu reizē. Visciešākie sakari Ostvaldu saistīja ar Valdenu, bet tā jau ir īpaša tēma. Jāpiemin arī, ka Vilhelma vecākais brālis Eižens Ostvalds (1851—1931) kļuva par mežsaimniecības profesoru Latvijas Universitātē, LU goda doktoru.

Ar Rīgu un citiem rīdziniekiem (ārpus ķīmijas kolēģu loka) Ostvalds gan uzturēja sakarus visai epizodiski un rezervēti. Vācbaltiešu vidū viņš bija autsaiders un daudzkārt pat atsacījās pieņemt bijušos studiju biedrus (piem., Dr. E. Tīlo), kas izraisīja spēcīgus aizvainojumus. Vēlāk “Fraternitas Rigensis” vecbiedri pat vērsās ar oficiālu vēstījumu, apstrīdot Ostvalda vērtējumu viņa autobiogrāfijā. Ostvalds vairāk jutās kā vācietis, pat kā pasaules pilsonis, nevis kā vācbaltietis. Un zināma vēsturiska ironija slēpjas apstāklī, ka šis Rīgas autsaiders ir pagaidām vienīgais Nobela prēmijas laureāts zinātnē no Baltijas (Nobela prēmijai ķīmijā trīsreiz, 1913., 1914., 1934.g., diemžēl neveiksmīgi tika izvirzīts viņa skolnieks P. Valdens). Nobela prēmiju Ostvalds saņēma 1909.gadā kā atzinību “par darbiem katalīzes jomā, kā arī par fundamentāliem ķīmiskā līdzsvara un reakciju ātruma pētījumiem”— visi šie Nobela prēmijas formulējumā iekļautie pētījumi ir aizsākti un daļēji paveikti jau Rīgas laikā. Tad lai nu vēl sakām, ka Rīga nav iedvesmas pilsēta! Šī apstākļa dēļ Rīgas 800 gadu jubilejā Rīgas pilsētai tika dāvāts skaists pilsētas “pazudušā dēla” Vilhelma Ostvalda piemineklis pie Vērmaņdārza, pirmais publiskais Ostvalda piemineklis pasaulē (tēlnieka A. Vārpas veidots, ar firmas “Grindeks” atbalstu).

Un patiešām, ja arī vēlāk V. Ostvalds guva popularitāti ar krāsu teoriju, pasaules formātu, zinātnes organizācijas idejām, starptautisko valodu, enerģētisko filozofiju, tad tomēr paliekamākais ir klasiskās fizikālās ķīmijas pamatu likšana, tās nozīmīgu likumību atklāšana, analītiskās ķīmijas modernizācija. Un tomēr V. Ostvalds ir rīdzinieks, “Rīgas bērns”, šajā pilsētā viņš ir dzimis un izveidojies.

Ostvalds veidojās kā personība tajos gados, kas apcerēti Augusta Deglava romānā “Rīga”, vienā laikā ar mūsu tautisko atmodu, ar Rīgas Latviešu biedrību, ar pirmajiem Rīgā studējošajiem latviešiem. Diemžēl Ostvalds latviešus gandrīz nepamanīja un pret latviešu centieniem izturējās rezervēti, ja ne noraidoši. Lūk, ko viņš atceras savā autobiogrāfijā par saviem skolas gadiem Rīgas priekšpilsētas Fromma skolā: “Kroņa skolu pārsvarā apmeklēja mazo ļautiņu bērni, īpaši tur rodami bija dēli no augšupkāpjošām latviešu un krievu ģimenēm. Tā, starp mums [vāciešiem] allaž bija neliels skaits latviešu, kas vāciski lielākoties runāja visai nepilnīgi, lika ļoti daudz ko vēlēties tīrības un pieklājības ziņā un nepavisam neiederējās mūsu vidē. Ja vien viņi bija apdāvināti, tie ātri iemācījās pieslieties mūsu dzīves veidam un domāšanai. Taču līdztekus bija daži, kuri nesa līdz tikai sīkstu gribu pacelties par katru cenu, bez nepieciešamām spējām.(..) Bieži notika rīvēšanās, kas puiku vīzē tika izšķirtas ar dūrēm. Man acu priekšā vēl šodien tēlaina palikusi šādas saskares beigu scēna. Latviešu puika pēc tam, kad viņš bija kāvies ar nagiem un zobiem, pilnīgi ir pārvarēts, un nu viņš sadudzis sēdēja kā zaudētājs, izplūktiem matiem un drēbēm, ar asiņainām putām no mutes, ar dusmām un ienaidu sejā, lūrot uz pretinieku no ieplakās pieres ar ļaunu skatienu. Latvieši nav skaista tauta, un šis latviešu puika skaistuma ziņā pat savu tautiešu vidū būtu nostādams uz visai zema pakāpiena. Kaut arī zēna gados tādas lietas citkārt nav uzkrītošas, mani sagrāba šausmas, vērojot šo zvērisko trakumu cilvēka līdzību zaudējušā tēlā. Iespaidi noplaka, jo šis jauneklis drīz vien nozuda no skolas. Taču tas bija tik spēcīgs, ka ilgstoši iespiedās manā atmiņā. Kad pēc sešdesmit gadiem, Pasaules kara beigās, latviešu nacionālisti guva virsroku Vidzemē un Kurzemē un saviem vācu līdztautiešiem nodarīja visrupjākās nežēlības, šī atmiņu aina atkal nāca manā apziņā.”

Toties man nāk apziņā vēl medicīnas profesora Kristapa Rudzīša atstāsts par viņa viesošanos Leipcigā 1929. gadā pie slavenā dispersoidologa Volfganga Ostvalda, kurš jauno kolēģi uzņēmis lojāli, pat draudzīgi, taču lūdzis viņu, Dieva dēļ, nerunāt latviski un neatklāt, ka ir latvietis, jo vecajam kungam, viņa tēvam, kas tobrīd uzturējies dzīvoklī, esot alerģiska nepatika pret visu, kas saistīts ar latviešiem! Tā Kristapam Rudzītim izpalika iepazīšanās ar Nobela prēmijas laureātu no Rīgas – Vilhelmu Ostvaldu.

Visu to zināju, kad rosināju “Grindeksa” vadītājam Valdim Jākobsonam finansiāli atbalstīt Vilhelma Ostvalda pieminekļa veidošanu Rīgā. Taču, atgūstot vadošo vietu Rīgā un Latvijā, mēs, latvieši, nedrīkstam būt šaursirdīgi. Atcerēsimies, ka V. Ostvalds ietekmēja sabiedrisko un filozofisko domu arī Latvijā 20.g. s. sākumā, Jāni Asari, arī Jāni Raini, ķīmijas profesoru Augustu Ķešānu un īpaši mūsu dižāko dabzinātnieku Paulu Valdenu, bet ne tikai to. Ir lietas, kas paliek laikmetam, sīkas lietas, cilvēka šaursirdība, un ir lietas, kas paliek mūžībai vai vismaz ļoti tāliem laikiem.

Ostvalds patiešām bija pārlieku subjektīvs, kategorisks, nereti netaisns savos spriedumos; Mendeļejevam piedēvē šādu Ostvalda vērtējumu “Utybq — nj utybq> yj neg” (“Varbūt patiešām ģēnijs, taču aprobežots”). Par to varētu liecināt arī fakts, ka V. Ostvalds atstājis bez jebkādas ievērības jaunā A. Einšteina un viņa tēva izmisīgos lūgumus atbalstīt Alberta Einšteina zinātniskos centienus (1901.g.), — un tas tai pašā laikā, kad Ostvalds konsultēja Japānas valdību, kā sekmīgāk atklāt patiešām izcilus talantus jaunu cilvēku vidū! Savulaik visai bieži tika citēts V. Ļeņina izteikums darbā “Materiālisms un empirokriticisms” (1909) par V. Ostvaldu kā “ļoti ievērojamu ķīmiķi, bet ļoti juceklīgu filozofu”, un te nu varbūt varētu arī atzīt, ka šoreiz Ļeņinam bijusi taisnība.

Ostvalds bija vispusīgi apdāvināts cilvēks, viņš arī gleznoja. Manu kabinetu rotā kāda jūras krasta ainava, ko Ostvalds dāvinājis savam skolniekam Nikolajam Šilovam, kad tas 1903. gadā šķīries no Leipcigas. Ar savas skolotājas prof. Lidijas Liepiņas (kura sevi uzskatīja Vilhelma Ostvalda zinātnisko “mazmeitu”) testamentāru novēlējumu tā nonākusi manā īpašumā, un to labprāt aplūkoju kā dzīvu paaudžu saišu liecību, jūrā un mākoņos ir sava pievilcīga noskaņa.

Varbūt pats nozīmīgākais, gan ne tik daudz akcentētais Ostvalda darbības rezultāts ir viņa (kopā ar znotu Eberhardu Braueru) izstrādātā tehnoloģiskā metode amonjaka katalītiskai oksidēšanai par slāpekļa oksīdu (slāpekļskābi) (1902). Tas ir otrs posms (pēc Hābera – Boša katalītiskās amonjaka sintēzes) atmosfēras slāpekļa aktivēšanā, kas pašreiz visā pasaulē ir minerālmēslu ražošanas pamatā. Starp citu, Pirmā pasaules kara laikā tieši Ostvalda un Hābera – Boša metodes ļāva Vācijai ražot sprāgstvielas militāriem nolūkiem, jo importēt Čīles salpetri bija kļuvis neiespējami, ļāva efektīvi veikt karadarbību. Tādā kārtā Ostvalds civilizācijas praksē atrisināja “saistītā slāpekļa” problēmu, glābjot tolaik Eiropu no bada nāves (minerālmēslojums laukiem!), taču vienlaikus veicinot arī kara rūpniecību (sprāgstvielu ražošanu).

Lai nu kā, Vilhelms Ostvalds šodien jāpiemin kā augstākās raudzes zinātnieks, kā sociāli nozīmīga personība, kā radošs nemiera gars, kas tika tiecies aptvert neaptveramo, kas neapšaubāmi uz laiku laikiem ir atstājis daudz pozitīva, par kuru viņa dzimtā pilsēta Rīga patiešām var būt lepna.