Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sēļu zeme - mūsu zeme. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.08.2003., Nr. 114 https://www.vestnesis.lv/ta/id/78042

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - ir iznākusi 18. burtnīca

Vēl šajā numurā

15.08.2003., Nr. 114

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Sēļu zeme — mūsu zeme

Par Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem un pētījumiem

Prof. Jānis Stradiņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents, Sēlijas asociācijas prezidents

AKTS.JPG (15558 bytes)
Lietuvas karaļa Mindauga akts (1255.gada oktobris), ar kuru viņš dāvina Sēlijas zemi Livonijas Teitoņu ordenim — kristīšanas un kronēšanas starpniekam. Tā ir Mindauga karaļvalsts nozīmīgākā relikvija — vienīgais saglabājies Lietuvas karaļa Mindauga pašrocīgi apzīmogotais oficiālais raksts.

Kēnigsbergas Valsts arhīvs, Slepenā arhīva daļa, 20. galvenā nodaļa, Prūšu kultūras mantojums. Dokuments “Latvijas Vēstneša” redakcijā – ar Lietuvas ZA darbinieces Migles Datkunaites un Latvijas ZA darbinieka Jāņa Kristapsona laipnu gādību. Paldies!

Pēc raksta “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs”; 58. sējums, 2003. gads, 3.—4. numurs; un referāta (īsinātā variantā) 9. Baltijas valstu intelektuālās sadarbības konferencē Viļņā 2003. gada 6. jūnijā.

Sēlija kā kultūrvēsturisks subreģions Eiropā

Pēdējā gadudesmitā Sēlijas (Augšzemes) problemātikai Latvijā un pa daļai arī Lietuvā pievērsta ļoti liela vērība gan zinātniskā, gan novadpētnieciskā ziņā. Varētu pat apgalvot, ka izvērtusies vesela kustība par šī agrāk piemirstā Latvijas kultūrvēsturiskā novada atdzimšanu, identitātes definēšanu. Šie meklējumi ne tikai veicinājuši paša Sēlijas reģiona iedzīvotāju pašapziņas veidošanos, zināmu saimniecisku un kultūras rosmi uz vietām, bet arī labi iekļaujas vispārējās laikmeta tendencēs — pievērst īpašu uzmanību robežnovadiem ar izteiktām etnogrāfiskām, lingvistiskām, kultūrvēsturiskām īpatnībām, multinacionāliem un multikonfesionāliem pārejas apgabaliem divu valstu robežšķirtnēs, kas Eiropas Savienībā kļūst arvien populārāki. Šādi apgabali dara Eiropas sabiedrību daudzveidīgāku, tuvina savā starpā kaimiņu etnosus un valstis, ļauj administratīvajām robežām kļūt izplūdušākām, vienlaikus arī uzturot novada savdabību un stiprinot etnosu nacionālo identitāti (arī “daudzveidību vienotībā”).

Līdzīgi piemēri rodami Austrijas un Itālijas, Spānijas un Francijas, Zviedrijas un Somijas robežnovados; tādi ir “Lībiešu krasts” un Ziemeļvidzemes lībiešu etnogrāfiskais reģions Latvijā, Igaunijas salas vai viss reģions pie Peipusa ezera, savukārt Lietuvā — “Lietuvas Zemgale”. Lietuvā, piemēram, pašreiz valsts līmenī iecerēta teritorijas etnogrāfiska reģionalizācija, sadalot republikas lielajos etnogrāfiski lingvistiskos un kultūrvēsturiskos reģionos un iezīmējot tajos (Aukštaitijā, Žemaitijā) kultūrvēsturiski motivētus subreģionus (Augštaitijā tādi varētu būt Lietuvas Zemgale un varbūt arī Sēla). Eiropas Savienībā paredzēts īpaši veicināt šādu nelielu pārrobežu kaimiņu novadu sadarbību un kultūras sakarus, tādējādi specifiski stiprinot kaimiņvalstu draudzību, novēršot potenciālas robežnesaskaņas, reģionāli strukturējot un optimizējot Eiropu, kas ir īpaši nozīmīgi kādreizējās vēstures konfliktu “karstajās zonās”(starp Vāciju un kaimiņzemēm, starp Ungāriju un Rumāniju u.tml.). Saprotams, Baltijas valstu starpā nav neatrisinātu robežproblēmu, pagājušā gadsimta divdesmitajos gados veidotās robežas ir izrādījušās dzīvotspējīgas un veiksmīgas, taču draudzīgu attiecību padziļināšanai īpaši svarīga īpatnējo robežreģionu izpēte un sadarbība. No šī viedokļa Sēlijas problēma ir ne tikai lokāla problēma, kas skar tikai reģionu pašu, bet arī neliels reģionālās savdabības un — potenciāli — divu etnosu sadarbības modelis.

Sēlijas problēmu risinājumi pēdējo desmit gadu laikā ir bijuši labs paraugs dažādu nozaru zinātnieku sadarbībai ar vietējām pašvaldībām, vietējiem kultūras darbiniekiem, novadpētniekiem, skolotājiem. Šajā sadarbībā iesaistīti arī Rīgā un cituviet dzīvojošie cilvēki, kuru dzimtas saknes ir Sēlijā (īpaši rakstnieki, mākslinieki, zinātnieki) — tādējādi viņi gūst iespēju vismaz daļēji atgriezties senču novadā, tiek mazinātas “iekšējās emigrācijas” negatīvās sekas.

Šie principi saistās ar centieniem pārvarēt Sēlijas ekonomisko un infrastruktūras atpalicību, rosināt te kultūras augšupeju, vides daudzveidības saglabāšanu, nostiprināt vietējo cilvēku ticību sava novada nozīmīgumam un neatkārtojamībai, dot viņiem optimistisku nākotnes vīziju, kas šim pagaidām vēl depresīvajam reģionam ir īpaši nozīmīgi.

Sēlija (Sēļzeme) un Augšzeme

Sēlijas tematikai ir veltīta daudzus gadu desmitus veidotā čaklā novadpētnieka — “dižsēļa” Valdemāra Ancīša “Sēlijas grāmata” (1. daļa iznāca 1999. gadā, sagatavošanā ir 2. daļa), kā arī Dr. Vaidas Villerušas sastādītā grāmata “Sēļu zeme” (1995, ar J. Kalniņa maģistra disertācijas fragmentu, O. Ancelānes — Kundrates un A. Ancelānes materiālu publikāciju), Sēlijas problemātikai veltīti divi (nu jau trīs) “Zinātņu Akadēmijas Vēstu” speciāllaidieni, vairāki citi nozīmīgi izdevumi. Šo rindiņu autors virknē rakstu mēģinājis analizēt mūsdienu skatījumā Sēlijas terminu un saturu, summēt literatūras datus par sēļu cilti un Sēļu zemes (Sēlijas) vēsturiskajām robežām, definēt Sēliju kā savdabīgu Latvijas kultūrvēsturisku reģionu. Tādēļ šajā rakstā šos momentus sīkāk neraksturošu, atsaucoties uz iepriekšējiem rakstiem, bet pievērsīšos Sēlijas identitātes meklējumu vēsturei. Iesākumam tikai dažas piezīmes par terminiem “Sēlija” un “Augšzeme”.

Etnogrāfiskajā un vēsturiski ģeogrāfiskajā literatūrā līdz pēdējam laikam vairāk dominējis termins “Augšzeme”. Ar to, piemēram, S. Cimermanis (1967) definē “Latvijas kultūrvēsturisku apgabalu, kas aptver Daugavpils un Jēkabpils rajona daļas Daugavas kreisajā krastā” (pašreiz būtu jāpapildina: arī 1967. gadā izveidotā Aizkraukles (bij.Stučkas) rajona daļa Daugavas kreisajā krastā. Termins “Augšzeme” (“Augškurzeme”, “Kurzemes Augšgals”, “Augšzemgale”), saprotams, ir daudz senāks. Tas rodams ne tikai pazīstamajās Augusta Bīlenšteina “Ceļojuma skicēs no Augšzemes”(“Reiseskizzen aus dem Oberlande”, 1882, šo etnogrāfiski — valodniecisko ceļojumu A. Bīlenšteins veicis kopā ar profesoru V. Štīdu un Kēnigsbergas profesoru A. Becenbergeru),bet jau G.F. Stendera “Lettisches Lexikon” (1789) “dažu zemju un tautu vārdu” sadaļā. Te minēta Augšzeme = Oberland, Oberlauz; Oberlauzischen = Augšgalieši, kas augšā galā dzīvo ( lai atšķirtu tos no zemgaliešiem, Niederländer, die niederwärts von der Unterlauz bis Riga wohnen = Zemgalieši, kas zemajā galā dzīvo). Taču Stendera leksikonā minēti arī “Sēlenieši = die uralten Einwohner im Selburgischen” un vietvārdu skaidrojumos atsevišķas ģeogrāfiskas vietas šķirti pierakstītas gan Augšzemei (im Oberl.), gan Sēlpils novadam (im Selb.). Liekas, ka Stenders Augšzemes (Aizlauces) terminu attiecina tikai uz Ilūkstes pilskunga tiesu, atšķirot to no Sēlpils virspilskunga tiesas (šāds dalījums nostiprināts 1819.g.), jo Gārsene ir pēdējais punkts, ko Stendera leksikons pieskaita Augšzemei. Taču vēlāk, liekas, šis termins lietots paplašinātā versijā, jo Bīlenšteins “Kūru Augšzemes” (kurisches Oberland) robežas novelk ar Taurkalnes lielajiem mežiem un netieši runā par Augšzemi pat Daugavas labējā krastā (“Poļu inflantos”). Ne Stendera, ne Bīlenšteina laikos šajā Latvijas novadā vēl nenotika pašidentificēšanās ar seno sēļu cilti, — tāda nedaudz un pamazām veidojās tautas atmodas un seno hroniku popularizēšanas ietekmē, īpaši pēc Skruzīšu Mikus brošūras, kad sāka runāt par “Sēļu zemi”, vai studentu korporācijas “Selonija” ietekmē — par Sēliju. V. Ancītis atzīst Sēliju un Augšzemi par sinonīmiem, tomēr piebilst, ka sēļu cilts kādreizējās apdzīvotības un arī lingvistiskā ziņā Sēlija ir plašāks apgabals nekā Augšzeme, jo sēļi senatnē dzīvojuši arī Daugavas labajā krastā. Viņš ierosina runāt par Ziemeļsēliju (Daugavas labajā krastā) un Dienvidsēliju (Daugavas kreisajā krastā), balstoties uz K. Ancīša un A. Jansona atzinumiem par Austrumvidzemes sēlisko raksturu. Taču daži valodnieki (V. Zeps) apšauba iespēju saistīt sēlisko izlokšņu (V. Rūķes 1940.g. termins) iezīmju izplatību 20.gs. ar 13.gs. sēļiem un viņu valodu.

Tādā kārtā termins “Sēlija” nav viennozīmīgs, to var traktēt gan kā senās sēļu cilts izplatības areālu, gan kā valodas sēlisko izlokšņu areālu, gan kā etnogrāfiski kultūrvēsturisku novadu ar īpatnēju mentalitāti un vērtībām. Šie jēdzieni teritoriālā ziņā var sakrist un nesakrist, un reģionālās identitātes meklējumos pagaidām šis jautājums jāatstāj stingri nedefinēts. Pamatā ar Sēliju tomēr būtu jāsaprot Daugavas kreisā krasta Augšzemes teritorijas Latvijā, sākot ar Valli un Taurkalni. Ciktāl Sēlija iesniedzas tagadējā Lietuvā, vēl ir diskutabls jautājums, taču jāpiezīmē, ka arī kaimiņvalstī pēdējos gados “Sēlai” sāk pievērst uzmanību, arī tur rodas zināmas Lietuvas sēļu pēcteču (vai attiecīgo novadu) pašidentificēšanās iezīmes.

Pirmie reģionālās identitātes meklējumi

Jau kopš pirmās tautiskās atmodas norieta gadiem, 19.gs. 80. gadiem, novadpētnieki un amatierzinātnieki klusināti sāka runāt par Sēlijas reģionālo identitāti. Pirmā Latvijā dibinātā latviešu studentu korporācija Rīgas Politehnikumā jau 1880. gadā pieņēma nosaukumu “Selonija”(tas, šķiet, noticis no Jēkabmiesta nākušā literāta un sabiedriskā darbinieka N. Puriņa (Puriņu Klāva) ierosmē), bet 1889. gadā šīs korporācijas biedra — Rīgas Politehnikuma Ķīmijas nodaļas studenta (vēlāk pazīstama etnogrāfa) Skruzīšu Mikus brošūra “Sēļi — Kurzemes Augšgala senči” guva samērā plašu rezonansi un izpelnījās Jāņa Reinberga prēmiju (šo balvu piešķīra Maskavas latvieši K. Valdemārs, F. Brīvzemnieks, J. Velme u.c., izvērtējot nozīmīgākos pētījumus par latviešu etnisko vēsturi).

Taču M. Skruzītis par Sēliju (vai Sēļuzemi) vēl nerunā, viņš tikai atgādina par seno sēļu cilti, un tolaik iznākušās autoritatīvā etnologa Bīlenšteina ceļojuma piezīmes un it īpaši viņa grāmata par latviešu tautas robežām nostiprināja Augšzemes (Oberland, Oberkurland) jēdzienu un terminu. Augusts Bīlenšteins bija pirmais, kas kritiski izvērtēja seno sēļu apdzīvotības areālu pēc senrakstiem, dodot pamatu vēlākajiem Sēlijas reģionālās identitātes meklējumiem. Savukārt lietuvju valodnieks Kazimiers Būga, pats cēlies no kādreiz sēliskā Zarasu — Rokišķu novada, deva lingvistiskus (hidronīmikas un valodas īpatnību) argumentus.

Jāatzīst, ka no piecām senās Latvijas ciltīm (atskaitot vendus) sēļi senrakstos ir vismazāk pieminētā cilts, un Sēlija — vismazāk identificētais Māras zemes novads (Livonijas Indriķa hronika, XI, 6; Atskaņu hronika; t.s. Mindauga dāvinājumi). Atšķirībā no Vidzemes (Livland), Kurzemes un Zemgales Sēlija jau agri izzuda no vēsturiskās ģeogrāfijas aprites, un vēsturnieku viedoklis par sēļiem kā baltu cilti, kas būtu atšķirīga no senajiem latgaļiem, bija nenoteikts. Tā arheoloģijas profesors F. Balodis, veidojot etniskās rekonstrukcijas Latvijas aizvēsturē, 20.gs. 30. gados uzsvēra, ka “Sēlija ir latgaļu zeme” un neesot uzskatāma par “kādas citas patstāvīgi īpatnējas latviešu cilts teritoriju”. Tajā pašā laikā cits ievērojams Latvijas senvēstures pētnieks doc. E. Šturms īpatnējos agrā dzelzs laikmeta uzkalniņu kapulaukus abos Daugavas krastos (Augšzemē un Aiviekstes baseina teritorijā) saistīja ar sēļu cilti un sēlisko izlokšņu izplatības areālu. Šo viedokli vēlāk zinātniski pamatoja pēckara gados veiktie plašie pētījumi Latvijas arheoloģijā (E.Šnore, A. Zariņa, J. Urtāns, J. Graudonis, A. Vasks u.c.) un valodniecībā, dialektoloģijā (M. Rudzīte, M. Poiša, K. Ancītis u.c.), antropoloģijā (R. Denisova, R. Grāvere).

F. Benninghofena aplēsēs par iedzīvotāju skaitu Livonijā (tag. Latvijas teritorijā) 13.gs. lībiešu skaits (Daugavas, Gaujas, Metsepoles lībieši kopā) vērtēts uz 15—21 tūkstoti, latgaļi (tag. Vidzemē) — 30—42 tūkstoši, latgaļi (uz austrumiem no Aiviekstes) — 20—28 tūkstoši, zemgaļi — 17—24 tūkstoši, kurši (un Kursas lībieši) — 22—30 tūkstoši, sēļi — 5—7 tūkstoši; tātad sēļu skaits jau tolaik būtu bijis vismazākais (ap 5% Senlatvijas iedzīvotāju). Arī tagad sēļu tiešo pēcteču skaits kādreizējās apdzīvotības areālā Latvijā būtu lēšams uz vairākiem desmitiem tūkstošu, nepārsniedzot 100 000 cilvēku. Turklāt Sēlijas reģions ir multikonfesionāls, ar krasi atšķirīgām identitātes pazīmēm, un īpaši Ilūkstes novadam raksturīga migrācija no Latgales un stipra iedzīvotāju sajaukšanās. Taču no citurienes imigrējušie cilvēki lielā mērā pārņēma novada tradīcijas, kas ļauj runāt par reģiona “sēliskumu”. Šādu atziņu stiprina arī S. Cimermaņa un Limbažu novadpētnieku noskaidrotais par Vidzemes lībiešu tradīciju turpināšanos, kaut arī etniski šī grupa ir pārlatviskojusies.

Atšķirībā no Latgales un latgaliešiem, kas 20.gs. sākumā pieredzēja īstu nacionālu atmodu, īpaši pēc “drukas aizlieguma” atcelšanas 1904. gadā, Sēlijas reģionālās identitātes meklējumi nebija īpaši populāri. Latvijas pirmās republikas pastāvēšanas gados par Sēliju runāja nedaudzi lokālpatrioti, tādi kā inženieris un vēsturisko romānu rakstītājs Rihards Ērglis, rakstnieki Jānis Veselis un Aleksandrs Grīns. Īpaši A. Grīna romāns “Zemes atjaunotāji”(1939) izraisīja interesi par Sēliju kā robežnovadu starp Livonijas valsti un Lietuvu. K. Ulmaņa autoritārā režīma gados, kad zēla nacionālromantisms, sacerēti arī visai lietišķie un nozīmīgie E. Šturma enciklopēdiskie raksti, V. Ekerta disertācija Kēnigsbergā par senajām cilšu robežām Latvijā, J. Kalniņa maģistra disertācija par sēļiem (1940) (publicēta krājumā). Taču tolaik “latviskās Latvijas” meklējumos īpaši akcentēja K. Ulmaņa dzimto Zemgali un tās virsaišus (“karaļus”), Sēliju noklusējot. Ulmanis savos rakstos un runās minēja vienīgi Augškurzemi vai Augšzemgali, arī pēdējā runā Gārsenes skolā. Sēļi presē tika vērtēti kā seno zemgaliešu “līdzgaitnieki”, tos īpaši neizceļot, vai arī, saskaņā ar F. Balodi, identificēti kā latgaļi. J. Jaunsudrabiņš, spilgtākais reģiona pārstāvis daiļliteratūrā, runāja par “augšzemniekiem”(šī nosaukuma romāns, 1937) vai par “Augškurzemi”(“Baltās grāmatas” pirmajā teikumā), sniedzot gan pirmreizēju un plastisku kultūrvēsturisku materiālu par Sēlijas novadu. Visai ierobežota novadpētnieciska inteliģentu interese par Sēliju turpinājās arī vācu okupācijas laikā (Kr. Ancītis, A. Goba u.c.).

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!