Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Jersikas valsts gravitāciju un starojumu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.08.2003., Nr. 113 https://www.vestnesis.lv/ta/id/77991

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par Lielo teroru pret latviešiem

Vēl šajā numurā

13.08.2003., Nr. 113

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par Jersikas valsts gravitāciju un starojumu

Arī pēc 800 gadiem

Prof., Dr.phil. Pēteris Zeile — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums —

“LV” Nr.109, 30.07.2003.,

“LV” Nr.110, 01.08.2003.,

“LV” Nr.112, 08.08.2003.

Kopš agras bērnības tēvam un mātei arheologu gaitās klāt bijis vecākais dēls Juris, kļūstot par vienu no izcilākajiem Latvijas arheologiem. Viņš turpinājis vecāku uzsākto Madalānu pilskalna izpēti, sistematizējot un vispārinot savākto plašo arheoloģisko materiālu. Septiņdesmitajos gados J.Urtāns veic izrakumus Cirīša ezera Upursalas Upurkalnā. Vēlāk pētījis Aglonas novada kultakmeņus un pēdakmeņus. Apkopojot savu vecāku, savus, kā arī A.Radiņa, A.Vaska un citu arheologu pētījumus, J. Urtāns uzrakstījis nozīmīgu darbu “Aglonas senvēsture” (Acta Latgalica, 8, 1993), kurā daudz jauna materiāla par šo Jersikas senvalsts biezi apdzīvoto pusi.

Profesora J.Urtāna daudzo, arī ārzemēs publicēto darbu vidū īpaša vieta plašajam, novatoriskajam darbam “Latvijas austrumu daļas jaunatklātie pilskalni” (1995). Daudzus gadus ar profesionāla pētnieka skatu pārstaigājot Vidzemi un Latgali, tika atklāti 57 jauni pilskalni, kuri nav uzrādīti E.Brastiņa trijās grāmatās (1926–1930). Latvijas pilskalnu kartē no jauna parādījušies 15 pilskalni Krāslavas rajonā, 5 – Daugavpils, 9 – Rēzeknes, 4 – Preiļu, 2 – Ludzas un 2 – Balvu rajonā. Tātad lielākā daļa – kādreizējās Jersikas senvalsts teritorijā.

Daudzās atziņas, kas gūtas arheologa gaitās, tiek iestrādātas lekciju kursos Mākslas akadēmijas un Kultūras akadēmijas studentiem. “Latvijas senās kulta vietas”, “Latvijas pilskalni”, “Baltu etnoģenēze” u.c.

Preiļu novads devis divus ievērojamus arheologus – Franci Zagorski (1929–1986) un Antoniju Vilcāni. Līdzās Ilzei Lozei, kas pētījusi akmens laikmeta kultūru Lubāna zemienē, F.Zagorskis ir otrs ievērojamākais neolīta laikmeta pētnieks. Viņa nozīmīgākais devums ir Burtnieku ezera krastā esošā zvejnieku akmens laikmeta kapulauka izpēte, kuras rezultātā atklājās viens no unikālākajiem arheoloģiskajiem pieminekļiem ne tikai Austrumbaltijā, bet arī visā Ziemeļeiropā. Zvejnieku kapulaukā iegūts daudz kaula, krama, raga, dzintara un akmens zvejas, medību, kā arī dažādu darba rīku, daudzas rotaslietas un mākslas priekšmeti, kuru vidū daudzi pirmreizīgi. Kapulaukā iegūtais kranioloģiskais materiāls pirmo reizi ļāva izvirzīt jautājumu par mezolīta cilšu antropoloģiskajiem tipiem un to ģenēzi, kā arī plašāk salīdzināt neolīta cilšu savstarpējās ietekmes. Tas atspoguļots monogrāfijā “Zvejnieku akmens laikmeta kapulauks” (1987). F.Zagorskim viņa veiktajos arheoloģiskajos izrakumos Kreiču apmetnē L.Ludzas ezera krastā, Osas upes grīvā un Ičas apmetnē Bērzpils pusē izdevies atsegt jaunus mezolīta – neolīta slāņus un atklāt vienus no vissenākajiem māla trauku paraugiem visas Austrumbaltijas teritorijā.

F.Zagorskis piedalījās dzīvesbiedres Ilgas vadītajos izrakumos Krāslavas Vilmaņu arheoloģisko pieminekļu kompleksā. Preiļu vidusskolā tika sarīkota plaša F.Zagorska piemiņas ekspozīcija un notika zinātniskie lasījumi par viņa lielo ieguldījumu Latgales un Vidzemes senvēstures izpētē.

Jaunākā no Latgales arheologu plejādes – tepat Preiļos dzimusī Antonija Vilcāne, kurai liktenis lēmis kļūt par ilgstošāko un neatlaidīgāko kā pašas Jersikas, tā šīs senvalsts plašā novada pētnieci. Pēc Vēstures un filozofijas fakultātes beigšanas, strādājot Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā, piedaloties izrakumos senajā Preiļu kapsētā, bet pēc tam – Jersikas pilskalnā, īpaša vērība veltīta zinātniskajam darbam. Tiek publicētas apceres par seno latgaļu izpētes vēsturi (LVIŽ, 1999.1 u.c.) un 2001. gadā aizstāvēta doktora disertācija “Dubnas baseina apdzīvotība un latgaļu kultūras veidošanās dzelzs laikmetā (1.–12. gs.)” Sistemātiskais darbs arheoloģijas izrakumos Jersikas pilskalnā paralēli tika apvienots ar Dubnas baseina senkultūras izpēti. Tas viss bija organiski saistīts, jo Dubnas baseins ir bijusī Jersikas teritorijas tuvākā dienvidaustrumu daļa, kas savukārt pamatos sakrīt ar tagadējā Preiļu rajona ģeogrāfiskajiem parametriem. Dubnas baseinā apzināti vairāk nekā 30 šī perioda pilskalni un apmetnes. Taču dažāda apjoma arheoloģiskie izrakumi veikti tikai piecos no tiem. Visnozīmīgāko informāciju devis Madalānu pilskalna arheoloģiskais materiāls, papildu ziņas snieguši vairāku seno kapulauku un apmetņu apsekojumi. Kultūras procesu attīstība un saikne ar kaimiņu teritorijām izsekota galvenokārt uz keramikas atradumu bāzes, kā arī kapulaukos apsekojot apbedīšanas tradīcijas. Tieši Dubnas baseina sieviešu apbedījumu piedevās zīmīgs samērā liels skaits darbarīku – sirpji, īleni, vērpjamās vārpstas skriemeļi, ceļu dēlīši, naži, bet Kristapiņu kapulaukā – arī dzirkles un šujamadatas. Balstoties apbedīšanas tradīciju izpausmju, rotu, tekstiliju, ieroču, darbarīku, mājdzīvnieku kaulu salīdzinošā analīzē, A.Vilcāne parāda gan latgaļu kultūras raksturīgās iezīmes, gan arī sēļu kultūras ietekmi, kas Dubnas baseinā daudz izteiktāka nekā Jersikas senvalsts austrumpusē. Tas liecina par sēļu daļēju klātbūtni šajā teritorijā. Tiek iezīmētas arī latgaļu un zemgaļu kultūras sakaru izpausmes (daži rotu tipi, ieroču novietojums vīriešu apbedījumos), tirdznieciskās saiknes ar Skandināviju, Krievzemi un Austrumzemēm. Papildināts un precizēts agrākais visai fragmentārais informācijas lauks.

Pētījumi ļāvuši secināt, ka Latgaļu kultūras veidošanās pirmsākumi meklējami ārpus Dubnas baseina. Dzīve Dubnas baseinā saistīta ar visai spēcīgo sēļu kultūras iezīmju klātbūtni, īpaši dzelzs laikmeta sākumposmos. Atšķirībā no dažiem citiem seno latgaļu areāliem te ir pavisam minimāla Baltijas somu un slāvu atspiesto austrumbaltu kultūras ietekme.

Par A.Vilcānes ilggadējo darbu (kopš 1990. g.), vadot arheoloģiskos izrakumus Jersikas pilskalnā, jau esam runājuši iepriekš. Šeit vēl atliek minēt to būtiski jauno, kas veikts viņas laikā. Salīdzinot ar 1939. gada prof. F.Baloža atklājumiem, tālāk atsegta aizsardzības sistēma kā agrākajā, tā arī vēlākajā apdzīvotības periodā. Atsegtas arī ēku paliekas, celtas pēc Jersikas pirmās nopostīšanas 1209. gadā.

Atklātas arī daudzas papildu liecības par latgaļu senvalsts saimniecisko dzīvi un kultūru.

Kaut arī Jersikas pilskalna izpētē paveikts ne mazums, arheoloģe A.Vilcāne domā, ka tuvākajā nākotnē būtu jāmeklē vēl negūtās atbildes uz tādiem svarīgiem vaicājumiem kā: kur atradusies uzejas vieta pilskalnā ar tās vārtiem un nocietinājumiem; vai ir bijusi uzeja no Daugavas puses; vai nav saglabājušās sabiedrisko ēku paliekas; būtu nosakāma arī Visvalža apdzīvotās pils palieku lokalizācija.

Kaut gan nekādi lielie līdzekļi arheologu darbam nav paredzami, A.Vilcāne domā te strādāt vismaz vēl 2003. gada vasaras sezonā, jo veicamajiem darbiem ir fundamentāls raksturs. Būtu dibināms senās Jersikas (Gercikas) fonds finansiālam atbalstam Latvijā un citur. Savs vārds būtu sakāms arī Latvijas Zinātnes padomei. Ar Kultūrkapitāla fonda atbalstu A.Vilcāne raksta grāmatu “Senā Jersika”. Beidzot katru izrakumu sezonu, sabiedrība tiek iepazīstināta ar jaunākajiem atklājumiem. Eksponātu atlasi apmeklētāji var aplūkot Preiļu Vēstures un lietišķās mākslas muzejā.

Jersikas pilskalna un Jersikas senvalsts izpēte turpinās.

 

Jersikas – Preiļu novada vēsture un kultūras tradīcijas šodien

2002. gada pavasarī Preiļos notika konference “Tautas kultūras nozīme Latgales reģionālajā attīstībā” ar visu Latvijas rajonu kultūras inspektoru līdzdalību. Bija interesantas sarunas, iepazīšanās ar Preiļu, Jasmuižas un Aglonas kultūras pieminekļiem un muzejiem.

Gatavojoties konferencei, domāju arī par Jersikas senvalsti, kuras sastāvdaļa bija tagadējais Preiļu rajons – ar Jasmuižu, Aglonu, Dubnas baseinu, kas mantojumā mums atstājis daudzos pilskalnus, senkapus un citus pieminekļus.

Vēstures liecības atklāj saikni starp Jersiku un Preiļiem.

Pēc Visvalža nāves 1239. gadā Jersikas pils kļuva par vācu feodāļu nocietinājumu, pēdējo reizi hronikā minēta 1375. gadā. Sākotnējais nodoms te uzcelt mūra pili neīstenojās. Jersikas pils un tuvākās zemes nonāca Rīgas arhibīskapijas vasaļu Ikšķiļu īpašumā. Ar arhibīskapa vasaļa N.Ikšķiļa vārdu saistīta arī Preiļu tapšana. Preiļu vārds vēstures dokumentā pirmoreiz minēts 1348. gadā, kad šo novadu savā īpašumā ieguvis Ikšķilis. Šis gads arī tiek uzskatīts par Preiļu pilsētas dibināšanas gadu. Praktiski Preiļi veidojušies, saplūstot trim Preiļiem – Preiļmuižai, Preiļu ciemam un Preiļu brīvciemam.

Runājot par tradīcijām un tagadni, pirmām kārtām gribas skart sociālo un demogrāfisko aspektu.

Vēsturnieku, arheologu apsekojumi Jersikas senvalstī ļāvuši secināt, ka sociālo situāciju tajā raksturo divi būtiski rādītāji. 1. Vispārēja pārticība, ko nodrošināja enerģiski piekoptā zemkopība, lopkopība, kā arī zvejniecība zivīm bagātajos ūdeņos. Arī medniecība, biškopība, maiņas tirdzniecība, jo Jersika bija nozīmīgs starptautisko sakaru centrs. Te nepazina trūkumu un nabadzību, jo, kā liecina tautasdziesmas, tām bija tikai viens sinonīms – slinkums. Kā zināt, latgaliski sliņķis ir natiklis, tātad, slinkums pielīdzināts netiklībai. 2. Sociālo un demogrāfisko dinamiku raksturoja lielas ģimenes, parasti triju paaudžu dzīvošana vienā lielā saimē, daudz bērnu kā galvenā bagātība. Tas bija nepieciešams, lai apgūtu jaunās zemes, radītu valsti, savu kultūru, kas arī tika īstenots, Jersikas senvalstij augstāko uzplaukumu sasniedzot 12. gs. – 13. gs. sākumā, kad tās tālāko attīstību pārtrauca sveša zobena un krusta bruņinieki.

Domāju, ka atbilde uz vaicājumu: ko varam mācīties no saviem senčiem jersikiešiem, ir skaidra. Pirmām kārtām lielāku sparu un enerģiju jaunu esamības, darbības teritoriju, jomu apguvē – kā to darīja viņi. Atjaunot seno latgaliešu tradīciju – daudzbērnu ģimenes kā tautas pastāvēšanas un attīstības garantu. Gaužām bēdīga statistika gan par Preiļu, gan kaimiņu Rēzeknes rajonu 2001.–2002. gadā. Ir pagasti, kuros gada laikā nav notikušas nevienas laulības un nav dzimis neviens bērns, bet mūžībā aizgājuši daudzi. Latgalē gadā izmirst caurmērā viens pagasts. Loģiski jājautā – kāda nozīme sapņot par kultūras uzplaukumu, progresu, tradīciju radošu mainību, ja pēc dažiem gadiem nebūs enerģiskas un arī kvantitatīvi pietiekamas audzes, kas to visu spēj īstenot, attīstīt tālāk?

Senajā Jersikā bija samērā sazarots satiksmes artēriju tīkls, sazināšanās briesmu gadījumos, saskanīga saikne starp pilsnovadiem nodevu kārtošanā un citās lietās. Īpaši svarīgi lēmumi tika pieņemti brīvo cilvēku kopsapulcēs, īpaša cieņa vecajo padomiem un svētniekiem. Demokrātija ticības lietās.

Dažreiz der atgriezties pie saknēm. Tas ceļ pašapziņu, sekmē kultūras darbu un citus veikumus.

Jersikas un Asotes pilskalni arheologu pūliņu rezultātā līdzās visam citam atklājuši īpaši izvērstas un attīstītas podniecības un rotu darināšanas jomas. Arī tekstiliju liecību klāsts, kura izpētes rezultātā tapa A.Zariņa nozīmīgais darbs “Latgaļu apģērbs 7.–13. gs.”

JER2.JPG (18063 bytes) JER1.JPG (17903 bytes)
Arheologa Franča Zagorska piemiņas ekspozīcija Preiļos. Stāsta arheoloģe Ilga Zagorska; arheoloģe Antonija Vilcāne ar studentiem un skolēniem Jersikā

Balstoties senāko laikmetu arheoloģiskajos atradumos, tos cītīgi pētot, Latgalē izveidojusies Ēvalda Vasiļevska vadītā “Pūdnīku skūla”, kas specializējas melnās jeb svēpētās keramikas veidošanā, gūst aizvien lielāku ievērību un atzinību. Preiļos šīs tradīcijas sekmīgi turpina Amatniecības un estētiskās harmonijas centrs. To izveidojusi Monika Livdāne, kura savulaik spēja rosināt 20 folkloras ansambļu darbību. Centrs izveidots ar Preiļu rajona padomes un Nīderlandes karalienes Jūlijas fonda atbalstu. Darbojas vairāki desmiti meistaru – keramiķi, tekstilnieki, rotkaļi, koktēlnieki, klūdziņu mēbeļu un trauku pinēji. Amatniecības apvienība (ar savām telpām, materiālo bāzi) izveidota Līvānos. Tās dalībnieki nolēmuši pētīt amatniecības vēsturi novadā un izveidot tai veltītu ekspozīciju.

Taču Preiļu novadam ir kāda sāpe un robs tradīciju pārmantošanā. Ne tik tālu no Preiļiem atradās Latgales slavenākais podnieku un mākslas keramikas centrs. Tieši Silajāņu podnieki visspilgtāk attīstīja Jersikas, Asotes, Madalānu un Lubānas zemienes pirmiedzīvotāju senās podnieku tradīcijas. Trīsdesmitajos gados Silajāņu keramika guva ievērību Eiropā, pasaules izstādē Parīzē, gūstot zelta un sudraba medaļas. Vēl pēckara gados vai pie katrām mājām Silajāņu Dūbēs, Babros, Leiņukolnā, Limānos, Ezergailīšos un citur kūpēja cepļi ar saimniecībā derīgiem traukiem, vāzēm, svečturiem, svilpauniekiem. Tagad Silajāņos rēgojas ar zāli aizaugušas māju drupas. Izcirstas un pāri jūrai aizlīgojušas kādreiz krāšņās bērzu birzis un priežu audzes. Rēzeknē un Maltā darbu turpina slavenā Ušpeļu dzimta – nu jau piektajā paaudzē, nesot Latvijas slavu pasaulē. Albums “Latgales svečturis” (2000) atrodas ASV un daudzās Eiropas nacionālajās bibliotēkās.

Labi apmeklēta ir Polikarpa muzejmāja Preiļos. Silajāņu gars atmirdz atjaunotajā, tikpat kā no jauna uzceltajā Andreja Paulāna mājā (ar lielisku podniekcepli) Jasmuižas Raiņa muzeja kompleksā. Tomēr gribētos arī Silajāņos redzēt seno podnieku cienīgu piemiņas zīmi.

Domāju arī par Jersikas valdnieku Visvaldi, viņa piemiņu mūsdienās. Savās poēmās viņu apdziedājuši Veronika Srēlerte, Aleksandrs Pelēcis un Marta Skuja, apcerē “Gersikas karaļa valsts” daudzinājis Francis Kemps un vēl citi. Viņa vadītajā valstī ietilpa lielākā tiesa tagadējās Latgales un krietna Vidzemes daļa. Taču Visvalža iespaids sniedzās tālāk par Jersikas senvalsti. Visvalža laikā šī valsts sasniedza savu augstāko saimnieciskās esamības un kultūras pakāpi. Visvalža dzīvesbiedre bija izcila Lietuvas politiķa Daugerūta meita. Visvaldis loloja sapni par Jersikas un Lietuvas konfederācijas izveidi.

To visu izjauca bīskapa Alberta vadītie karotāji, kuri sagrāva pili, nodedzināja pilsētu, izlaupīja kristīgās baznīcas un aizveda gūstā valdnieka sievu. Atjaunoto Jersikas pili 1214. gadā divreiz izlaupīja un nopostīja. Vai tā nav paradoksāla situācija — bīskapam Albertam Rīgas Doma nišā ir uzstādīts piemineklis, bet Jersikas suverēnas senvalsts valdniekam Visvaldim tāda nav. Neviļus rodas mazliet fantastiska, taču praktiski īstenojama ideja. Lai Rīga ceļ statujas Albertam, vācu bruņiniekiem un krievu karavadoņiem, bet preilieši varētu būt tie, kas uzceltu pieminekli savam senajam valdniekam Visvaldim. Un varbūt šim drosmīgajam solim sekotu Kurzeme, Zemgale un Vidzeme, kuras senā Tālava bija otra lielākā letgaļu (letu) zeme. Bija taču ievērojami vadoņi — Namejs, Viestarts, Tālivaldis. Mūsdienās, protams, nebūtu jāmeklē kāda (neiespējamā!) portretiskā līdzība, kā tas ir K. Ulmaņa vai K. Čakstes pieminekļu uzstādījumos. Mākslinieku rīcībā ir dažādi nosacītības un simbolikas līdzekļi. Tas ir tikai, tā sakot, politiskās gribas, līdzekļu, talanta un tehnikas jautājums.

Viena no tradīciju kopšanas izpausmēm ir laba vēsturiskā atmiņa. Sarunās ar preiliešiem esmu pārliecinājies, ka viņi kaut ko zina par karaļa Visvalža Jersikas pili, kuru nopostīja vāci, par Preiļu pili, kurā ne tik sen vēl bija skola, bet kura nenosargāta vērtusies pusgraustā.

 

Turpmāk — vēl

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!