Par eiroskeptiķu neticību Latvijai

Saeimas deputāts, vadības grupas “Latvija Eiropā” loceklis Aldis Kušķis:

Foto: A.F.I.

Diskusijas par Latvijas pievienošanos ES mērķis nav aizstāvēt vai noliegt Eiropas Savienību, galvenais uzdevums ir piedāvāt Latvijas nākotnes redzējumu. Mēs nevaram dzīvot ar aklu ticību gaišajai nākotnei, kā arī nemitīgi gausties un sūdzēties par netaisno likteni. Diemžēl mūsu eiroskeptiķi paši ir radījuši iedomu idilles un nolemtības auru.

Uzskata, ka Latvijai ir jāpastāv kā pilnīgi neatkarīgai valstij, kur galvenie ienākumu avoti būšot šādi: mēs kā divpusējs tilts starp Rietumiem un Austrumiem kontrolētu resursu un preču plūsmu, attīstītu augsto tehnoloģiju ražotnes, lauksaimnieku labklājību nodrošinātu, aizsargājot iekšējo tirgu ar ievedmuitu vai attiecīgu politiku.

Šī vienkāršā laimes formula nav jauna, to savulaik ir solījuši dažādi politiķi un finanšu afēristi. Idejas par Latviju kā “banku paradīzi” un tiltu starp Krieviju un Eiropu ir aizrāvušas daudzus. Šāda laimes idille tilta formā visātrāk padarītu Latviju atkarīgu no neprognozējamās Krievijas. Kur tad paliek pilnīgā Latvijas neatkarība? Neatkarīgs tilts ir tikai muzeja eksponāts.

Diez vai Eiropai dialogā ar Krieviju būs īpaši vajadzīga “trešā valsts”. Ja Eiropā un Krievijā valda atšķirīgi ekonomisko attiecību spēles noteikumi, tad tiltam nav nekādas nozīmes. Pētījumi ekonomikā liecina, ka arī iekšējā tirgus aizsardzība līdz šim nav attaisnojusies. Augstās ievedmuitas ierobežos tos Latvijas ražotājus, kuri vēlas savu produkciju pārdot ārzemēs, jo pret viņiem tiks vērsti analoģiski ierobežojumi. Tirgus sašaurināšana un mākslīgi ierobežojumi mazinās konkurenci un palielinās cenas.

Medijos bieži pausts satraukums, ka gadījumā, ja Latvija integrējas ES, runa esot par mūsu valstiskās neatkarības zaudēšanu. Neatkarība nozīmē, ka valsts savā teritoriālajā jurisdikcijā nav pakļauta citas valsts vai tiesību izpildvaras, likumdošanas vai tiesu varas kontrolei, izņemot starptautiskās tiesības. Valsts suverenitāte neatbrīvo valsti no starptautisko tiesību vai līgumtiesību pienākumiem. Tādējādi mūsdienās juristi vairs nerunā par absolūto suverenitāti. Palielinoties valstu savstarpējai sadarbībai, pieaugot starptautisko organizāciju skaitam, valstīm pievienojoties dažādām konvencijām, tās mazina savu suverenitāti starptautisko tiesību ietvaros.

Neviena valsts, kas iestājusies ES, nav zaudējusi savu neatkarību. Ja salīdzina ES un dalībvalstu varas apjomu naudas izteiksmē, tad Eiropas kopīgajām institūcijām pieder tikai 5% dalībvalstu budžeta izdevumu. Tas nozīmē, ka Eiropas vara patiesībā ir ļoti ierobežota.

Latvija nav teritoriāli, politiski vai ekonomiski ietekmīga lielvalsts, kas var atļauties pašizolēties. Pašizolācija nav neatkarība, un Latvijas pastāvēšanai svarīgs ir tieši starptautisko organizāciju spēks. Starptautiskais finanšu kapitāls pasaulē valda neatkarīgi no Latvijas pārstāvniecības Eiropas Parlamentā. Pasaules biržu notikumi, naftas cenas, valūtu svārstības jau kopš PSRS sabrukuma tieši ietekmē Latvijas iedzīvotāju ienākumus un tēriņus.

Apgalvo, ka pēc iestāšanās ES Latvijā ražotām precēm un pakalpojumiem palielināsies cenu līmenis un pieaugs izmaksas. Cenas dažādās valstīs ir atšķirīgas, un tās ir atkarīgas no pirktspējas un tirgus piedāvājuma. To nosaka tirgus ekonomika.

Uzskata, ka vislielākās bažas par iestāšanos ES ir mūsu zemniekiem. Vislielākais Latvijas ieguvums sarunās ar Eiropas Komisiju ir nauda lauksaimniecības attīstībai. Individuālais zemnieks, kas patlaban no valsts nesaņem gandrīz neko un kam ir naturālā saimniecība, piemēram, par 600 latiem gadā būs tikai apmierināts. Pašlaik Latvija spēj atbalstīt ap 10 000 zemnieku saimniecību, bet pēc iestāšanās ES šis skaitlis būs 150 000.

Albertam Einšteinam pieder doma par panākumu noslēpumu. Viņaprāt, panākumu pamatā ir 10% talanta jeb spēju, 40% darba un vēl 50% ticības un pārliecības par savu darbu. Mūsu eiroskeptiķi netic Latvijai un apšauba mūsu spējas veikt darbus, kas kaldinātu panākumus valstij un mums - tās saimniekiem. Ticība ir palīdzējusi tautai izturēt vēsturiski liktenīgus pagriezienus 20. gadsimtā. Tāpēc nedrīkstam to pazaudēt laikmetā, ko varam saukt par iespēju laiku.

“KAS NOTIEK?”; pēc A. Kušķa  raksta “Eiroskeptiķi netic Latvijai”