Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par valsts himnas skaudro likteņgaitu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.07.2003., Nr. 107 https://www.vestnesis.lv/ta/id/77460

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par ziņu aiz ziņas, par domu aiz domas

Vēl šajā numurā

23.07.2003., Nr. 107

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par valsts himnas skaudro likteņgaitu

Rīgas Latviešu biedrība, sākot rīkot pirmos Dziesmu svētkus 1873. gadā, aicināja Latvijas komponistus pieteikt savus skaņdarbus un dziesmas. Pusgada laikā izdevās apzināt tikai četrus latviešu komponistus, tostarp pedagogu K. Baumani. Baumaņu Kārlis nodeva vērtēšanai vairākus savus darbus, arī “Dievs, svētī Latviju”. Tomēr cariskās Krievijas cenzūra šo darbu aizliedza iekļaut Dziesmu svētku repertuārā, jo pastāvošā vara uzskatīja, ka tādas Latvijas nav.

Tomēr Baltijas skolotāju semināra vīru kora diriģents paspēja norakstīt šo aizliegto dziesmu. 1873. gada jūnijā koris ieradās Rīgas Latviešu biedrībā, un svinīgā akta laikā kādi divdesmit kora puišu pēkšņi pielēca kājās un, vienam no klasesbiedriem diriģējot, visiem par pārsteigumu nodziedāja šo dziesmu.

1874. gadā izdeva dziesmu krājumu “Līgo”, bet Krievijas varasvīri, konstatējuši, ka tajā ir bīstamā dziesma, pavēlēja vairākus tūkstošu krājumu sadedzināt pie Rīgas pils. Tas ir vienīgais gadījums latviešu mūzikas vēsturē, kad, cenšoties nepieļaut vienas dziesmas publicēšanu un pazemot tās autoru, pastāvošā vara sadedzina veselu dziesmu krājuma metienu.

Oficiāli Baumaņu Kārļa sacerēto dziesmu pirmoreiz varēja dzirdēt tikai 1895. gadā Jelgavā - IV Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos. Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, jaunais advokāts Jānis Čakste, kurš pēc pārdesmit gadiem kļuva par pirmo Valsts prezidentu, apmuļķoja cara pašvaldību. Viņš, iesniedzot dziesmu sarakstu vietējās varas pārstāvjiem, starp vairākām dziesmām ierakstīja arī K. Baumaņa dziesmu “Dievs, svētī Baltiju”, jo oriģinālā autora teksts skanēja “Dievs, svētī Latviju, mūs’ dārgo tēviju, svētī jel Baltiju, ak svētī jel to”, kas laika gaitā pārveidots. 19. gadsimta beigās Latvija ietilpa Baltijas guberņas sastāvā, tādēļ varas pārstāvjiem nekas nebija iebilstams.

Vēlāk pat latviešu sarkanie strēlnieki, kuri oficiāli dienēja cara armijā, kaujās devās ar sarkanbaltsarkaniem karogiem un dziedāja “Dievs, svētī Latviju”. Arī kritušie guldīti zemē šīs dziesmas pavadījumā. 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī koris dziedāja pašreizējo himnu gan ceremonijas sākumā, gan noslēgumā. Ceremonijas beigās cilvēki ar asarām acīs to nodziedāja pat trīs reizes. Tomēr tobrīd tā vēl nebija oficiāla valsts himna.

Līdz pat 1920. gada jūnijam turpinājās diskusijas, daudzi uzskatīja, ka Baumaņa dziesma ir līdzīga cariskās Krievijas himnai. Tomēr tad savu viedokli izteica pirmais latviešu mūzikas profesors Jāzeps Vītols, kurš bija liela autoritāte sabiedrībā. Viņš teica, ka tikai un vienīgi “Dievs, svētī Latviju” ir himnas cienīga dziesma, jo tā ir gan dedzināta, gan aizliegta, gan strēlnieku mutēm dziedāta, tādēļ esot svēta.

Tā himnu Latvijā izpildīja līdz pat 1940. gadam. Arī pēc padomju varas padzīšanas vācieši, saprazdami tautas lielo mīlestību pret savu himnu, to atļāva dziedāt. Vācu karavīrus pat pie Brīvības pieminekļa sagaidīja ar sarkanbaltsarkanām rozēm un tauta dziedāja “Dievs, svētī Latviju”.

1944. gadā, kad Rīgā iesoļoja Sarkanā armija, kareivji kopīgi ar latviešu gvardiem pie Brīvības pieminekļa orķestra pavadībā nodziedāja Latvijas himnu, kaut gan tā jau gadus četrus iepriekš tika aizliegta. Tomēr jau 1945. gadā parādījās Krievijas latvieša Anatola Liepiņa komponētā padomju Latvijas himna. Lai gan pēc kara oficiāli nekad netika aizliegts dziedāt “Dievs, svētī Latviju”, tomēr par tās dziedāšanu čeka bez žēlastības vajāja.

1988. gada vasarā Baltijas studentu dziesmu svētkos Viļņā studenti lielajā stadionā nodziedāja visu trīs Baltijas valstu himnas. Pat vēl agrāk - divus gadus iepriekš - pēdējā gaitā izvadot Gunāru Astru - četri muzikanti pie kapa spēlēja Latvijas himnas melodiju. Līdz ar to bija pielikts punkts mūsu Valsts himnas skaudrajām likteņgaitām.

“JAUNĀ AVĪZE”;  pēc M. Kossoviča raksta “Aizliegtā dziesma kļuva par himnu”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!