Eiropas Padome

Eiropas Cilvēktiesību tiesas Pirmais departaments

Lēmums

Par pieņemšanu izskatīšanai iesniegumu Nr.58278/00, kuru iesniegusi Tatjana Ždanoka pret Latviju

 

Eiropas Cilvēktiesību tiesa (Pirmais departaments) 2003.gada 6.martā palātā, kuras sastāvā ir:

priekšsēdētājs C.L.Rozakis, tiesneši F.Tulkens, P.Lorenzen, N.Vajic, E.Levits, A.Kovler, V.Zagreblensky un departamenta sekretāra vietnieks S.Nielsen,

Ņemot vērā iepriekšminēto iesniegumu, kurš iesniegts 2000.gada 20.janvārī,

Ņemot vērā valdības atbildētājas iesniegtos paskaidrojumus un iesniedzējas atbildes uz tiem,

Pēc apspriešanās pieņem sekojošu lēmumu:

 

Fakti

Iesniedzēja ir Latvijas pilsone, dzimusi 1950.gadā un dzīvo Rīgā (Latvijā). Tiesā viņu pārstāv W.Bowring, Kolčesterā (Colchester, Apvienotā Karaliste) praktizējošs advokāts. Latvijas valdību pārstāv tās pārstāve K.Maļinovska.

Lietas apstākļi, kā tos ir izklāstījušas puses, var tikt apkopoti sekojoši.

 

A. Lietas īpašie apstākļi

1. Vēsturiskais konteksts un lietas rašanās

a) Padomju laiks

1971.gadā iesniedzēja, kas tajā laikā bija Latvijas Universitātes Matemātikas fakultātes studente, kļuva par Latvijas Komunistiskās partijas (turpmāk LKP) biedri. Šī organizācija faktiski bija Padomju Savienības Komunistiskās partijas (turpmāk PSKP), kura bija vienīgā un vadošā partija PSRS, reģionālā nodaļa.

No 1972.gada līdz 1990.gadam iesniedzēja strādāja kā pasniedzēja Latvijas Universitātē. Visā šajā laikā viņa bija LKP universitātes grupas biedre.

1990.gada martā iesniedzēja tika ievēlēta Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (turpmāk Latvijas PSR) Augstākajā Padomē kā deputāte no Pļavnieku apgabala Rīgā. Tā rezultātā viņa iesaistījās LKP frakcijā. 1990.gadā šī frakcija viņu deleģēja uz LKP 25.kongresu, kur viņa tika ievēlēta par partijas kontroles un audita centrālās komisijas locekli. Saskaņā ar šīs komisijas protokolu kopijām iesniedzēja piedalījās apakškomisijas darbā, kurā viņai bija pienākums uzraudzīt LKP lēmumu un programmatisko nostādņu īstenošanu.

 

 

b) Latvijas Neatkarības deklarācija

1990.gada 4.maijā Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, paziņojot par nelikumīgu un spēkā neesošu Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā un atjaunojot juridisko spēku 1922.gada Latvijas Konstitūcijas (Satversmes) normām. Tomēr šīs Deklarācijas 5.punkts noteica pārejas periodu, lai pakāpeniski atjaunotu valsts reālo suverenitāti un lai pakāpeniski pārrautu visas institucionāla rakstura saites ar PSRS. Šajā laikā daļa no Latvijas PSR Konstitūcijas palika spēkā, un tika nodibināta īpaša valdības komisija, kuras pienākums bija vest sarunas ar Padomju Savienību, pamatojoties uz 1920.gada 11.augusta Krievijas – Latvijas miera līgumu.

Iepriekšminētā Deklarācija tika pieņemta ar 139 balsīm no 201 deputāta kopējā skaita, tikai ar vienu atturēšanos. 57 deputāti no deputātu grupas “Līdztiesība” (faktiski LKP), ieskaitot iesniedzēju, nepiedalījās balsošanā. Tajā pašā dienā, 1990.gada 4.maijā, LKP Centrālā komiteja pieņēma rezolūciju, spēcīgi kritizējot šo Deklarāciju un lūdzot Padomju Savienības prezidentu iejaukties.

1990.gada 7.maijā Augstākā Padome sastādīja neatkarīgās Latvijas Republikas valdību.

 

 

c) Notikumi no 1991.gada janvāra līdz martam

Notikumu no 1991.gada janvāra līdz martam izklāsts nesaskanēja abu pušu versijās. Saskaņā ar valdības teikto 1991.gada 12.janvārī padomju armija uzsāka militāra rakstura darbības pret neatkarīgās Lietuvas valdību, kura bija sastādīta tādā pašā veidā kā Latvijas valdība. Vairāki cilvēki tur zaudēja savu dzīvību. Šādos apstākļos valsts apvērsuma mēģinājums tika tāpat iniciēts Latvijā. 1991.gada 13.janvārī LKP Centrālās komitejas plēnums prasīja Latvijas valdības atkāpšanos, Augstākās Padomes atlaišanu un pilnīgas varas pārņemšanu Vislatvijas sabiedriskās glābšanas komitejas rokās, kuru tajā pašā dienā nodibināja vairākas organizācijas, ieskaitot LKP. 1991.gada 15.janvārī tā pati komiteja paziņoja, ka Augstākajai Padomei un valdībai ir atņemta to vara, un paziņoja par pilnīgas varas pārņemšanu. Paņemot vairākas dzīvības bruņotas sadursmes laikā Rīgā, šis valsts apvērsuma mēģinājums izgāzās.

Iesniedzēja apstrīd valdības iesniegto faktu izklāsta versiju. Saskaņā ar iesniedzējas teikto, padomju armijas agresija pret Lietuvas valdību un tautu nebija pierādīts fakts; šajā sakarā viņa iesniedz kādā krievu laikrakstā publicētu raksta kopiju, saskaņā ar kuru paši Lietuvas neatkarības atbalstītāji un nevis padomju karavīri šāva pūlī ar mērķi diskreditēt armiju. Iesniedzēja tāpat apgalvo, ka šajā laikā Latvijā notika vairākas tautas manifestācijas pret pārtikas produktu cenu paaugstināšanos, kuru veica valdība; šīs manifestācijas tādējādi bija galvenais cēlonis 1991.gada janvāra notikumiem. Visbeidzot iesniedzēja uzskata, ka savos paziņojumos attiecīgi 1991.gada 13.un 15.janvārī LKP Centrālās komitejas plēnums un Vislatvijas Sabiedriskās glābšanas komiteja neaprobežojās tikai ar to, ka prasīja vai paziņoja par Latvijas varas iestāžu atkāpšanos, bet prasīja arī rīkot priekšlaicīgas Augstākās Padomes vēlēšanas.

1991.gada 3.martā Latvijā notika tautas nobalsošana. Saskaņā ar valdības teikto, tas bija īsts tautas referendums; iesniedzēja apgalvo tieši pretēji, ka runa bija par vienkāršu konsultatīva rakstura balsojumu. Balsotājiem bija jāatbild uz jautājumu, kas bija formulēts sekojoši: “Vai Jūs esat par demokrātisku un politiski neatkarīgu Latvijas Republiku?” Saskaņā ar valdības iesniegtajiem skaitļiem, balsošanā piedalījās 87,5% no visas valsts iedzīvotājiem, kuri bija reģistrēti vēlēšanu sarakstos; 73,6% no viņiem uz uzdoto jautājumu atbildēja ar “jā”. Iesniedzēja apstrīd piedalīšanās iepriekšminētos procentus un tādējādi arī šī plebiscīta likumīgumu.

 

 

d) Notikumi no 1991.gada augusta līdz septembrim

1991.gada 19.augustā jauns valsts apvērsums notika Maskavā. Apvienība, kas sevi proklamēja un kuras nosaukums bija Valsts ārkārtējā stāvokļa komiteja, paziņoja, ka PSRS prezidenta M.Gorbačova pilnvaras ir apturētas, nodibināja sevi kā vienīgo varas orgānu un paziņoja par ārkārtas stāvokli “dažos PSRS apgabalos”.

Tajā pašā dienā, 1991.gada 19.augustā, LKP Centrālā komiteja un Rīgas komiteja paziņoja par savu atbalstu Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejai un nodibināja operatīvu grupu, lai sniegtu tai atbalstu. Saskaņā ar valdības teikto, 1991.gada 20.augustā LKP, deputātu grupa “Līdztiesība” un dažas citas organizācijas parakstīja un izplatīja aicinājumu ar virsrakstu “Godājamie Latvijas iedzīvotāji!”, aicinot tautu pakļauties ārkārtas stāvokļa prasībām un neiebilst Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas Maskavā veiktajiem pasākumiem. Saskaņā ar iesniedzējas teikto, LKP piedalīšanās visos šajos notikumos nav pierādīta; jo īpaši “Līdztiesības” grupas deputāti piedalījās parlamentā notiekošajās debatēs divas dienas pēc kārtas un pat nezināja, ka šāds aicinājums bija noticis.

Arī šis mēģinātais valsts apvērsums izgāzās, kā rezultātā 1991.gada 21.augustā Latvijas Augstākā Padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu un proklamēja valsts pilnīgu un tūlītēju neatkarību. 1990.gada 4.maija Deklarācijas 5.punkts par pārejas periodu tika atcelts.

Ar 1991.gada 23.augusta lēmumu Augstākā Padome atzina LKP par antikonstitucionālu. Nākošajā dienā partijas darbība tika apturēta un tieslietu ministram bija uzlikts pienākums “sagatavot informāciju par LKP nelikumīgām darbībām un ieteikt Augstākajai Padomei priekšlikumu par iespēju atļaut tās darbību nākotnē”. Pamatojoties uz tieslietu ministra ieteikumu, 1991.gada 10.septembrī Augstākā Padome pavēlēja izbeigt partijas darbību.

Pa to laiku 1991.gada 22.augustā Augstākā Padome izveidoja parlamentāro komisiju, kuras pienākums bija izmeklēt grupas “Līdztiesība” deputātu piedalīšanos valsts apvērsumā. Pamatojoties uz šīs komisijas galīgo ziņojumu, 1992.gada 9.jūlijā Augstākā Padome anulēja piecpadsmit deputātu mandātus; iesniedzējas nebija starp viņiem.

 

 

e) Notikumu tālākā attīstība

1993.gada februārī iesniedzēja kļuva par priekšsēdētāju “Kustībai par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā”, kura vēlāk pārveidojās par politisko partiju “Līdztiesība”.

1993.gada 5.un 6.jūnijā notika parlamenta vēlēšanas saskaņā ar atjaunoto 1922.gada Konstitūciju. Pirmo reizi pēc Latvijas neatkarības atgūšanas pilsoņi vēlēja parlamentu (Saeimu), kas aizstāja Augstāko Padomi. Ar šo brīdi iesniedzējas deputāta mandāts bija beidzies. Ņemot vērā Latvijas varas iestāžu atteikumu reģistrēt iesniedzēju iedzīvotāju reģistrā kā Latvijas pilsoni, viņa nevarēja piedalīties ne šajās vēlēšanās, ne tām sekojošajās vēlēšanās, kuras notika 1995.gadā, ne arī 1994.gadā notiekošajās pašvaldību vēlēšanās. Pēc tam, kad iesniedzēja bija iesniegusi sūdzību, 1996.gada janvārī tiesas atzina viņai Latvijas pilsonību un uzlika par pienākumu valsts iestādei reģistrēt viņu kā Latvijas pilsoni un izsniegt viņai attiecīgos dokumentus.

 

 

2. 1997.gada pašvaldību vēlēšanas

1997.gada 25.janvārī “Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā” iesniedza Rīgas vēlēšanu komisijai sarakstu ar desmit kandidātiem nākošajām 1997.gada 9.marta pašvaldību vēlēšanām. Sarakstā bija iesniedzējas kandidatūra. Saskaņā ar likuma par pašvaldību vēlēšanām noteikumiem iesniedzēja parakstīja un pievienoja sarakstam rakstisku paziņojumu, apliecinot, ka uz viņu neattiecas šī likuma 9.pants. Saskaņā ar šī panta noteikumiem pašvaldību vēlēšanās nevarēja kandidēt personas, kuras bija darbojušās PSKP, LKP, kā arī vairākās citās tieši nosauktās organizācijās pēc 1991.gada 13.janvāra.

Ar tajā pašā dienā nosūtītu vēstuli 1997.gada 25.janvārī iesniedzēja informēja Rīgas vēlēšanu komisiju, ka līdz 1991.gada 10.septembrim, datumam, ar kuru oficiāli tika likvidēta LKP, viņa bija Pļavnieku nodaļas un partijas kontroles un audita centrālās komisijas locekle. Tomēr viņa uzskatīja, ka iepriekšminētie ierobežojumi uz viņu neattiecas, jo tie bija pretrunā ar Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 2.un 25.pantu.

Ar 1997.gada 11.februāra lēmumu Rīgas vēlēšanu komisija reģistrēja iesniedzējas pārstāvēto sarakstu. 1997.gada 9.marta vēlēšanās šis saraksts ieguva četras no sešdesmit vietām Rīgas domē. Iesniedzēja bija starp ievēlētajām personām.

 

 

3. 1998.gada parlamenta vēlēšanas

Ar nodomu piedalīties 1998.gada 3.oktobra parlamenta vēlēšanās, “Kustība par sociālo taisnīgumu un līdztiesību Latvijā” noslēdza koalīcijas līgumu ar Tautas saskaņas partiju, Latvijas Sociālistisko partiju un Krievu partiju. Četras partijas sastādīja kopīgu sarakstu ar nosaukumu Tautas saskaņas partija. Iesniedzēja šajā sarakstā bija iekļauta kā kandidāte no Rīgas un Vidzemes apgabaliem.

1998.gada 28.jūlijā saraksts tika iesniegts Centrālajai vēlēšanu komisijai, lai to reģistrētu. Saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma noteikumiem iesniedzēja parakstīja un pievienoja sarakstam rakstisku paziņojumu, kas bija identisks tam, kuru viņa iesniedza pirms pašvaldību vēlēšanām (skat. iepriekš). Tāpat, kā 1997.gada vēlēšanās, iesniedzēja nosūtīja Centrālajai vēlēšanu komisijai vēstuli, izskaidrojot savu situāciju un apgalvojot, ka attiecīgie ierobežojumi nebija saskaņā ar Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, kā arī ar Konvencijas 1.protokola 3.pantu.

1998.gada 29.jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija apturēja saraksta reģistrēšanu, pamatojoties uz to, ka iesniedzējas kandidatūra neatbilst Saeimas vēlēšanu likuma noteikumiem. Nevēloties apdraudēt visa saraksta reģistrēšanas iespēju, iesniedzēja atsauca savu kandidatūru, un saraksts nekavējoši tika reģistrēts.

 

 

4. Iesniedzējas darbošanās LKP konstatēšanas kārtība

Ar 1998.gada 7.augusta vēstuli Centrālā vēlēšanu komisija lūdza republikas ģenerālprokuroram izvērtēt iesniedzējas ievēlēšanas Rīgas domē likumīgumu.

Ar 1998.gada 31.augusta lēmumu, kura kopija tika nosūtīta Centrālajai vēlēšanu komisijai, Ģenerālprokuratūra konstatēja, ka iesniedzēja nebija izdarījusi nevienu noziedzīgu nodarījumu, kuru paredz Kriminālkodekss. Tomēr prokuratūra atzina, ka iesniedzēja ir pārkāpusi likuma par pašvaldību vēlēšanām 9.pantu. Saskaņā ar lēmumā ierakstīto, lai arī iesniedzēja bija iesniegusi Rīgas vēlēšanu komisijai nepatiesu informāciju par savu darbošanos LKP, neviena norāde neatļāva secināt, ka viņa to bija darījusi ar konkrētu mērķi maldināt komisiju. Šajā sakarā prokuratūra uzskatīja, ka iesniedzējas paziņojums, kas bija pievienots kandidātu sarakstam 1997.gada 9.marta vēlēšanām, ir lasāms kopā ar viņas 1997.gada 25.janvāra paskaidrojošo vēstuli.

1999.gada 14.janvārī Ģenerālprokuratūra vērsās Rīgas apgabaltiesā ar lūgumu konstatēt iesniedzējas darbošanos LKP pēc 1991.gada 13.janvāra. Savā lūgumā prokuratūra pievienoja sekojošus dokumentus: iesniedzējas 1997.gada 25.janvāra vēstuli; partijas kontroles un audita centrālās komisijas 1991.gada 26.janvāra sapulces protokolu; partijas kontroles un audita centrālās komisijas un pilsētu un apgabalu audita komisijas 1991.gada 27.marta kopīgās sapulces protokolu; šo protokolu pielikumus, kas atklāja iepriekšminētās komisijas struktūru un sastāvu, kā arī audita komisijas locekļu sarakstu 1991.gada 1.jūlijā.

Ar 1999.gada 15.februāra spriedumu Rīgas apgabaltiesa apmierināja prokuratūras lūgumu, uzskatot, ka iesniegtie dokumenti skaidri apstiprina iesniedzējas darbošanos partijas aktivitātēs pēc minētā datuma un ka iesniedzējas piestādītie pierādījumi nav pietiekami, lai atspēkotu šo konstatējumu. Tādējādi tiesa noraidīja iesniedzējas argumentus par to, ka viņa bija LKP biedre tikai formāli, ka viņa nepiedalījās kontroles un audita centrālās komisijas sapulcēs un ka tādējādi nevarēja viņu atzīt par tādu, kas darbojās partijas aktivitātēs.

Iesniedzēja par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātā. Savā sūdzībā viņa cita starpā uzsvēra, ka apgabaltiesai bija jāņem vērā acīmredzama pretruna starp vēlēšanu likumiem un Konvencijas, Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām un Latvijas Konstitūcijas noteikumiem.

1999.gada 12.novembrī Civillietu tiesu palāta uzsāka apelācijas sūdzības izskatīšanu. Tiesas sēdē iesniedzēja uzsvēra, ka iepriekšminēto 1991.gada 26.janvāra un 27.marta protokolu saturs, kurā ir iekļauts viņas vārds, nevarēja tikt attiecināts uz viņu, jo šajos divos datumos viņa pildīja savus pienākumus Latvijas Augstākajā Padomē un nevis LKP. Pēc tam, kad tika uzklausīti divi liecinieki, kuri apgalvoja, ka iesniedzēja tiešām bija klāt Augstākajā Padomē, palāta apturēja lietas izskatīšanu, lai atļautu iesniedzējai iesniegt pierādījumus, kuri ir pārliecinošāki un ar kuriem iespējams pamatot savus paziņojumus, kā iesniegta izziņa par parlamentā notiekošajām debatēm vai parlamentā pārstāvētās grupas “Līdztiesība” sapulču protokoliem. Tomēr, tā kā iepriekšminētie protokoli netika saglabāti parlamenta kancelejā, iesniedzēja nekad nevarēja iesniegt šādus pierādījumus.

Ar 1999.gada 15.decembra spriedumu Civillietu tiesu palāta noraidīja iesniedzējas apelācijas sūdzību. Saskaņā ar spriedumā ierakstīto, prokuratūras iesniegtie pierādījumi bija pietiekami, lai secinātu, ka iesniedzēja bija darbojusies LKP aktivitātēs pēc 1991.gada 13.janvāra, un šāds secinājums bija izdarāms pat bez iesniegtajām izziņām vai iesniedzējai pieprasītajiem protokoliem. Palāta tālāk uzsvēra, ka LKP darbības izbeigšana notika “atbilstoši Latvijas valsts interesēm konkrētā vēsturiski politiskā situācijā” un ka starptautiskās konvencijas, uz kurām atsaucas iesniedzēja, paredzēja attaisnojamus ierobežojumus vēlēšanu tiesību izmantošanai.

Pēc Civillietu tiesu palātas sprieduma pieņemšanas, kurš stājās spēkā, sākot ar tā pasludināšanas brīdi, iesniedzēja kļuva par tādu, kuru nevarēja ievēlēt, un zaudēja savu deputāta mandātu Rīgas domē.

Viņa iesniedza kasācijas sūdzību pret šo spriedumu Augstākās tiesas Senātā, cita starpā uzsverot apstrīdētā ierobežojuma neatbilstību Konvencijas 11.pantam. Ar 2000.gada 7.februāra galīgo lēmumu, pieņemtu slēgtā rīcības sēdē, Senāts atzina sūdzību par nepieņemamu izskatīšanai. Saskaņā ar Senāta teikto, minētais process ir ierobežots vienam, strikti noteiktam mērķim, proti, konstatēt iesniedzējas darbošanos vai nedarbošanos LKP pēc 1991.gada 13.janvāra. Tādējādi Senāts uzskatīja, ka Senāta kompetencē nav izvērtēt juridiskās sekas, kuras izriet no šī konstatējuma, pamatojoties uz to, ka šīm sekām nebija nekādas ietekmes uz pašu konstatējumu. Bez tam Senāts atzīmēja, ka šāda analīze prasītu izvērtēt Latvijas likumu atbilstību konstitucionālajām un starptautiskajām tiesību normām, kas nav kasācijas tiesvedības kompetence.

 

 

5. 2002.gada parlamenta vēlēšanas

Nākošās parlamenta vēlēšanas notika 2002.gada 5.oktobrī. Ar mērķi piedalīties šajās vēlēšanās partija “Līdztiesība”, kuru vadīja iesniedzēja, izveidoja ar divām citām partijām — Tautas saskaņas partiju un Sociālistisko partiju (skat. iepriekš 1998.gada vēlēšanas) vēlēšanu apvienību “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā”, saīsinājumā PCTVL. Šīs apvienības vēlēšanu programma īpaši uzsvēra nepieciešamību atcelt vēlēšanu tiesību ierobežojumus personām, kuras darbojās LKP pēc 1991.gada 13.janvāra.

2002.gada pavasarī partijas “Līdztiesība” valde izvirzīja iesniedzēju kā kandidāti 2002.gada vēlēšanām. Tomēr nedaudz vēlāk, 2002.gada 16.maijā, tā laika likumdevējs noraidīja priekšlikumu atcelt Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunktu (skat. tālāk nacionālās tiesības un praksi, kas attiecas uz lietu). Skaidri zinot iesniedzējas situāciju un baidoties, ka viņas kandidatūra aizkavētu PCTVL visa saraksta iereģistrēšanu, apvienības padome mainīja savu viedokli un nolēma neiekļaut viņas vārdu kandidātu sarakstā. Tā rezultātā iesniedzēja nolēma iesniegt atsevišķu sarakstu, kurš sastāvēja tikai no viena vienīga uzvārda, kas bija viņas, un saraksts tika iesniegts ar nosaukumu “Tautas saskaņas partija”.

2002.gada 23.jūlijā apvienība PCTVL iesniedza Centrālajai vēlēšanu komisijai savu sarakstu, kurš kopumā iekļāva 77 kandidātu uzvārdus par pieciem Latvijas apgabaliem. Tajā pašā dienā iesniedzēja lūdza Komisijai reģistrēt viņas attiecīgo sarakstu tikai un vienīgi Kurzemes apgabalā. Tāpat kā piesakoties uz 1998.gada vēlēšanām, viņa pievienoja savam sarakstam rakstisku paziņojumu, kurā ierakstīja, ka minētie ierobežojumi neatbilda Latvijas Konstitūcijai un Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām. 2002.gada 25.jūlijā Komisija reģistrēja abus sarakstus.

Ar 2002.gada 7.augusta lēmumu Centrālā vēlēšanu komisija, atsaucoties uz Civillietu tiesu palātas 1999.gada 15.decembra spriedumu, svītroja iesniedzēju no viņas saraksta. Turklāt pēc tam, kad Komisija konstatēja, ka iesniedzēja bija vienīgā kandidāte sarakstā ar nosaukumu “Tautas saskaņas partija” un ka pēc viņas svītrošanas tajā nebija palicis neviens uzvārds, Komisija nolēma anulēt saraksta reģistrēšanu. Iesniedzēja neiesniedza nevienu sūdzību par šo lēmumu.

2002.gada 5.oktobra vēlēšanās apvienības PCTVL saraksts saņēma 18,94 % balsu un ieguva divdesmit piecas vietas parlamentā. PCTVL frakcija šobrīd ieņem otro vietu pēc vietu skaita.

 

B. Nacionālās tiesību normas un prakse,

kas attiecas uz lietu

1. Tiesību normas par Latvijas valstisko statusu

1990.gada 4.maija Deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nosaka sekojošo:

“Latvijas PSR Augstākā Padome nolemj:

1. Atzīstot starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār valststiesību normām, uzskatīt par prettiesisku PSRS un Vācijas 1939. gada 23. augusta vienošanos un no tās izrietošo 1940. gada 17. jūnija Latvijas Republikas suverenās valsts varas likvidēšanu PSRS militārās agresijas rezultātā.

2. Pasludināt par spēkā neesošu kopš pieņemšanas brīža Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlija pieņemto deklarāciju “Par Latvijas iestāšanos Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā”.

3. Atjaunot Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbību visā Latvijas teritorijā. Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir LATVIJAS REPUBLIKA, saīsināti — LATVIJA.

4. Līdz Satversmes jaunās redakcijas pieņemšanai apturēt Latvijas Republikas Satversmi, izņemot tos pantus, kas nosaka Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu un kuri saskaņā ar Satversmes 77. pantu ir grozāmi tikai ar tautas nobalsošanu, proti:

1. pants — Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika;

2. pants — Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai;

3. pants — Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale;

6. pants — Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Satversmes 6. pants piemērojams, atjaunojoties tām neatkarīgās Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes struktūrām, kuras garantē brīvu vēlēšanu norisi.

5. Noteikt pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto, kurš izbeigsies ar Latvijas Republikas parlamenta sanākšanu. Pārejas perioda laikā augstāko varu realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome.

6. Uzskatīt par iespējamu pārejas periodā piemērot Latvijas PSR Konstitūcijas normas un citus likumdošanas aktus, kas šī lēmuma pieņemšanas brīdī darbojas Latvijas teritorijā, ciktāl tie nav pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 3. un 6. pantu.

Strīdus gadījumos jautājumus par likumdošanas aktu piemērošanu izšķir Latvijas Republikas Konstitucionālā tiesa.

Pārejas periodā jaunus likumdošanas aktus pieņem vai esošos aktus groza tikai Latvijas Republikas Augstākā Padome.

7. Izveidot komisiju, lai izstrādātu Latvijas Republikas Satversmes jaunu redakciju, kas atbilst Latvijas pašreizējam politiskajam, ekonomiskajam un sociālajam stāvoklim.

8. Garantēt Latvijas Republikas un citu valstu pilsoņiem, kas pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, sociālās, ekonomiskās un kultūras tiesības, kā arī politiskās brīvības, kuras atbilst vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Tas pilnā mērā attiecināms uz tiem PSRS pilsoņiem, kas izteiks vēlēšanos dzīvot Latvijā, nepieņemot tās pilsonību.

9. Latvijas Republikas attiecības ar PSRS veidot saskaņā ar joprojām spēkā esošo 1920. gada 11. augusta miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kurā uz mūžīgiem laikiem ir atzīta Latvijas valsts neatkarība. Sarunām ar PSRS izveidot Valdības komisiju.”

1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums “Par Latvijas Republikas valstisko statusu” nosaka sekojošo:

“Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Noteikt, ka Latvija ir neatkarīga, demokrātiska republika, kurā Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai un kuras valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme.

2. Atzīt par spēku zaudējušu 1990. gada 4. maija deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” 5.punktu, kas noteica pārejas periodu Latvijas Republikas valsts varas atjaunošanai de facto.

3. Līdz okupācijas un aneksijas likvidēšanai un Saeimas sasaukšanai augstāko valsts varu Latvijas Republikā pilnībā realizē Latvijas Republikas Augstākā Padome. Latvijas Republikas teritorijā ir spēkā tikai tās augstāko valsts varas un pārvaldes institūciju likumi un lēmumi.

4. Konstitucionālais likums stājas spēkā ar tā pieņemšanas brīdi.”

 

 

2. PSKP un LKP statuss

PSKP lomu bijušajā Padomju Savienībā noteica 1977.gada PSRS Konstitūcijas 6.pants (saukta par “Brežņeva konstitūciju”) un 1978.gada Latvijas PSR Konstitūcijas 6.pants, kuri bija identiski. Šīs tiesību normas noteica sekojošo:

“Padomju sabiedrības un tās politiskās sistēmas, visu valsts institūciju un organizāciju centra vadošais un norādošais spēks ir Padomju Savienības Komunistiskā partija. PSKP pastāv tautai un kalpo tautai.

Bruņojusies ar Marksisma–Ļeņinisma ideju, Komunistiskā partija nosaka sabiedrības attīstības vispārējo perspektīvu un PSRS iekšējās un ārējās politikas kursu, vada padomju tautas lielo radošo darbu un sniedz plānotu, sistemātisku un teorētiski pamatotu raksturu cīņai par komunisma uzvaru.

Visām partijas organizācijām ir jādarbojas PSRS Konstitūcijas ietvaros.”

Augstākās Padomes 1991.gada 24.augusta lēmums “Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu” nosaka sekojošo:

“1991. gada 20. augustā Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, Darba kolektīvu apvienotā padome, Kara un darba veterānu republikāniskā padome, Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā Komiteja un Latvijas ĻKJS Centrālā Komiteja izplatīja aicinājumu, kurā republikas iedzīvotājiem paziņoja, ka Latvijā ieviests ārkārtējais stāvoklis, un aicināja visus iedzīvotājus vērsties pret tiem, kas nepakļaujas Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejas pasākumiem. Tādējādi minētās (..) organizācijas ir izteikušas atbalstu valsts apvērsuma organizētājiem un aicinājušas to darīt arī citus iedzīvotājus.

Šo organizāciju rīcība ir pretrunā ar tobrīd spēkā bijušās Latvijas PSR Konstitūcijas 4., 6. un 49. pantu, kas nosaka, ka Latvijas pilsoņiem ir tiesības apvienoties tikai tādās partijās un citās sabiedriskajās organizācijās, kuru mērķi un praktiskā darbība nav vērsti uz pastāvošās valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu vai gāšanu vai citādi nav pretrunā ar Latvijas PSR Konstitūciju, ka sabiedriskajām organizācijām ir jāievēro Konstitūcija un likumi un jādarbojas tajos noteiktajā kārtībā.

Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Apturēt Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju] darbību. (..)”

Augstākās Padomes 1991.gada 10.septembra lēmuma par iepriekšminēto organizāciju darbības izbeigšanu attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

“(..)Latvijas Komunistiskā partija, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālā fronte, Darba kolektīvu apvienotā padome, Kara un darba veterānu republikāniskā padome jau 1990.gada maijā izveidoja PSRS un Latvijas PSR Konstitūcijas un pilsoņu tiesību aizstāvēšanas komiteju, kura 1990.gada 25.novembrī tika pārdēvēta par Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komiteju. (..)

1991.gada 15.janvārī Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komiteja paziņoja par visas varas pāriešanu tās rokās un Latvijas Republikas Augstākās Padomes un valdības atstādināšanu.

1991.gada augustā Latvijas Komunistiskās partijas CK [un citas iepriekšminētās organizācijas] atbalstīja valsts apvērsumu. (..)

Ņemot to visu vērā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj:

1. Izbeigt Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju], kā arī šo organizāciju koalīcijas — Sabiedrības glābšanas Vislatvijas komitejas darbību kā antikonstitucionālu (..).

2. Izskaidrot Latvijas Komunistiskās partijas [un citu iepriekšminēto organizāciju] bijušajiem biedriem, ka viņiem ir tiesības apvienoties partijās un citās sabiedriskās organizācijās, kuru mērķi un praktiskā darbība nav vērsti uz pastāvošās valsts iekārtas vardarbīgu grozīšanu vai gāšanu vai citādi nav pretrunā ar Pamatlikumu un Latvijas Republikas likumiem. (..)”

 

 

3. Likumdošana vēlēšanu jomā

a) Materiālās tiesību normas

Latvijas Republikas Satversmes, kura pieņemta 1922.gadā un grozīta ar 1998.gada 15.oktobra likumu, uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo:

64.pants

“Likumdošanas tiesības pieder Saeimai, kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kartībā un apmēros.”

9.pants

“Saeimā var ievēlēt katru pilntiesīgu Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu pirmā dienā ir vecāks par divdesmit vienu gadu.”

101.pants

“Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. (..)”

91.pants

“Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.”

1995.gada 25.maija Saeimas vēlēšanu likuma uz lietu attiecināmās tiesību normas nosaka sekojošo:

4.pants

“Saeimā var ievēlēt katru Latvijas pilsoni, kurš vēlēšanu dienā ir vecāks par 21 gadu, ja vien uz viņu neattiecas kāds no šā likuma 5.pantā minētajiem ierobežojumiem.”

5.pants

“Saeimas vēlēšanām nevar pieteikt par kandidātiem un Saeimā nevar ievēlēt personas, kuras: (..)

6) pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas Sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās; (..)”

11.pants

“Kandidātu sarakstam pievienojami šādi dokumenti: (..)

3) katra sarakstā ietvertā kandidāta parakstīta deklarācija, ka viņš atbilst šā likuma 4.panta prasībām un uz viņu neattiecas šā likuma 5.panta 1.– 6. punktā minētie ierobežojumi; (..)”

13.pants

“(..) (2) Reģistrētie kandidātu saraksti nav atsaucami, un grozījumus tajos var izdarīt tikai Centrālā vēlēšanu komisija kādā no šādiem veidiem:

izsvītrojot pieteikto kandidātu, ja:

a) kandidāts nav pilntiesīgs Latvijas pilsonis (4. un 5.pants), (..)

(3) (..) kandidāts svītrojams, pamatojoties uz attiecīgās iestādes izdotu izziņu vai tiesas spriedumu. To, ka kandidāts: (..)

6) pēc 1991.gada 13.janvāra darbojies PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās, – apliecina attiecīgās tiesas spriedums; (..)”

1994.gada 13.janvāra Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likums satur līdzīgas tiesību normas iepriekšminētajā Saeimas vēlēšanu likumā noteiktajām tiesību normām. Jo īpaši, 9.panta 5.apakšpunkts ir identisks Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunktam.

 

 

b) Procesuālās tiesību normas

Lietu izskatīšanu, kuras laikā tiek konstatēts juridisks fakts par darbošanos vai nedarbošanos iepriekšminētajās organizācijās, nosaka Civilprocesa kodeksa 23–A nodaļa, kura ir pievienota ar 1998.gada 3.septembra likumu un nosaukta “Lietu izskatīšana par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu”. Šīs nodaļas tiesību normas nosaka sekojošo:

233.1.pants

“Pieteikumu par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu var iesniegt prokurors (..)

Pieteikums iesniedzams tiesā pēc tās personas dzīvesvietas, attiecībā uz kuru tiek iesniegts pieteikums par vēlēšanu tiesību ierobežojumu konstatēšanu.

Pieteikumu var iesniegt, ja vēlēšanu komisija ir reģistrējusi kandidātu sarakstu, kurā kā deputāta kandidāts pieteikts pilsonis, par kuru ir pierādījumi, ka viņš pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojies PSKP (LKP) (..). Pieteikumu par kandidātu sarakstā iekļautu personu var iesniegt arī pēc tam, kad notikušas vēlēšanas.

Pieteikumam pievienojama vēlēšanu komisijas izziņa par to, ka attiecīgā persona ir pieteikta kā deputāta kandidāts un attiecīgais deputātu kandidātu saraksts ir reģistrēts vēlēšanām, kā arī pierādījumi, kas apstiprina pieteikumā minētos apstākļus.”

233.3.pants

“Izskatījusi pieteikumu, tiesa taisa spriedumu, ar kuru:

1) atzīst, ka atbildētājs pēc 1991.gada 13.janvāra ir darbojies PSKP (LKP) (..);

2) atzīst, ka pieteikums ir nepamatots, un to noraida. (..)”

Saeimas vēlēšanu likums un Civilprocesa kodeksa 24–A nodaļa paredz arī sūdzību izskatīšanu par pieņemtajiem lēmumiem vēlēšanu tiesību jomā. Saeimas vēlēšanu likuma 51.pants nosaka:

“Kandidātu saraksta iesniedzējam, kā arī pieteiktajiem kandidātiem ir tiesības septiņu dienu laikā no vēlēšanu komisijas lēmuma pieņemšanas dienas pārsūdzēt šo lēmumu tiesā pēc vēlēšanu komisijas atrašanās vietas.”

Attiecīgās Civilprocesa kodeksa tiesību normas nosaka sekojošo:

230.pants

“(..) Latvijas Republikas Saeimas vēlēšanām (..) pieteiktajiem kandidātiem ir tiesības pārsūdzēt vēlēšanu komisijas lēmumu tiesā pēc vēlēšanu komisijas atrašanās vietas.”

232.pants

“Sūdzību tiesa izskata ne vēlāk kā triju dienu laikā no tās saņemšanas brīža. (..)”

233.pants

“Izskatījusi sūdzību, tiesa taisa spriedumu, ar kuru:

1) atzīst, ka vēlēšanu komisijas lēmums pieņemts saskaņā ar likumu, un noraida sūdzību;

2) atzīst sūdzību par pamatotu un atceļ vēlēšanu komisijas lēmumu.

Tiesas spriedums nav pārsūdzams un stājas spēkā pēc tā pasludināšanas. Tiesas spriedumu tiesa nekavējoties nosūta Centrālajai vēlēšanu komisijai (..).”

 

 

4. Priekšlikumi atcelt apstrīdētos ierobežojumus

Saeimas vēlēšanu likumu pieņēma 1995.gada 25.maijā pirmais ievēlētais parlaments pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, saukts par “5.Saeimu” (pirmās četras Saeimas pastāvēja laika periodā no 1922. līdz 1934.gadam). Pēc tam 1995.gada oktobrī ievēlētā Saeima (Sestā) bija izvērtējusi trīs atsevišķus priekšlikumus atcelt iepriekšminētā likuma 5.panta 6.apakšpunktu. 1997.gada 9.oktobra plenārsēdē pēc ļoti ilgām debatēm šie trīs priekšlikumi tika noraidīti ar pārliecinošu vairākumu. Tāpat 1997.gada 18.decembrī diskusijas laikā, apspriežot priekšlikumu padarīt 5.panta 6.apakšpunktu ierobežojošāku, tika pieņemta šobrīd spēkā esošā šīs tiesību normas redakcija.

1998.gada oktobrī ievēlētā nākamā Saeima (Septītā) izvērtēja priekšlikumu atcelt 5.panta 6.apakšpunktu 2002.gada 16.maija plenārsēdē. Pēc ilgām debatēm deputātu vairākums atkal atteicās apmierināt šo priekšlikumu.

 

 

5. Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta spriedums

Ar 2000.gada 30.augustā pieņemtu spriedumu lietā Nr.2000–03–01 Satversmes tiesa atzina Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunktā un Pilsētas domes un pagasta padomes vēlēšanu likuma 9.panta 5.apakšpunktā noteiktos ierobežojumus par atbilstošiem Satversmei un Konvencijas 1.protokola 3.pantam saistībā ar Konvencijas 14.pantu.

Šajā spriedumā, kurš tika pieņemts ar četrām balsīm pret trim, Satversmes tiesa vispirms atgādināja Konvencijas institūciju praksē noteiktos vispārīgos principus Konvencijas 14.panta un 1.protokola 3.panta piemērošanā. Pēc tam Satversmes tiesa atklāja:

“(..) 4. Nepamatots ir (..) apgalvojums, ka apstrīdētās normas, liedzot pieteikt par kandidātiem un ievēlēt Saeimā vai pašvaldībā Latvijas pilsoņus, diskriminē viņus politiskās piederības dēļ (..). Apstrīdētās normas paredz nevis atšķirīgu izturēšanos atkarībā no personas politiskās pārliecības (uzskatiem), bet gan vēlēšanu tiesību ierobežojumu par darbošanos pret atjaunoto demokrātisko iekārtu pēc 1991. gada 13. janvāra. (..)

Līdz ar to likumdevējs saistījis ierobežojumus ar katras personas individuālās atbildības pakāpi šo organizāciju mērķu un programmas realizēšanā un apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums tikt ievēlētam Saeimā vai pašvaldībā saistīts ar konkrētās personas darbību attiecīgajās (..) organizācijās.

Tikai formāla piederība pie minētajām organizācijām nevar kalpot par iemeslu, lai personu nedrīkstētu pieteikt par kandidātu un ievēlēt Saeimā. (..).

Tādējādi apstrīdētās normas ir vērstas tikai pret tām personām, kuras ar aktīvu darbību pēc 1991. gada 13. janvāra okupācijas armijas klātesamības apstākļos mēģināja atjaunot iepriekšējo režīmu, bet nav attiecināmas uz personām ar atšķirīgu politisko pārliecību (uzskatiem). Atsevišķām tiesām raksturīgā tendence koncentrēties tikai uz formālās piederības fakta konstatēšanu un neizvērtēt personas darbību neatbilst mērķim, kuru likumdevējs, pieņemot apstrīdēto tiesību normu, centies panākt. (..)

6. (..) Tā kā šo organizāciju darbības mērķi bija saistīti ar pastāvošās valsts iekārtas graušanu, to būtība bija antikonstitucionāla. (..)

Tādējādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumu mērķis ir aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību. Apstrīdētās normas ir vērstas nevis pret ideju plurālismu Latvijā vai kādas personas politiskajiem uzskatiem, bet gan pret personām, kuras ar aktīvu rīcību ir mēģinājušas graut demokrātisko valsts iekārtu (..). Cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta pret demokrātiju kā tādu. (..)

Tiesību būtība un efektivitāte izpaužas arī to ētiskumā. Demokrātiskas sabiedrības leģitīmajās interesēs ir prasīt no saviem politiskajiem reprezentantiem lojalitāti pret demokrātiju. Nosakot ierobežojumus, netiek apšaubīta kandidātu cieņa un gods personiskā tiesiskā labuma nozīmē, bet gan tiek apšaubīts tas, vai attiecīgās personas ir cienīgas pārstāvēt tautu parlamentā vai attiecīgajā pašvaldībā. Šie ierobežojumi attiecas uz personām, kuras bija okupācijas varas represiju aparāta štata darbinieki vai pēc 1991. gada 13. janvāra darbojās apstrīdētajās normās minētajās organizācijās un aktīvi vērsās pret atjaunoto Satversmi un Latvijas valsti. (..)

Pamatots ir (..) apgalvojums, ka demokrātiska valsts iekārta ir jāaizsargā no cilvēkiem, kuri ētiskajā ziņā nav kvalificēti kļūt par demokrātiskas valsts pārstāvjiem politiskajā vai pārvaldes līmenī (..)

Kandidāta izsvītrošana no kandidātu saraksta, ja viņš ir darbojies minētajās organizācijās, nav administratīva patvaļa, tā pamatojas uz individuālu tiesas spriedumu. Saskaņā ar likumu individuālās atbildības vērtējums ir (..) tiesu kompetencē. (..)

7. (..) Lai noteiktu, vai piemērotais līdzeklis, tas ir, pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi, ir samērīgs ar mērķiem — aizsargāt, pirmkārt, demokrātisko valsts iekārtu, ko nodrošina arī vispāratzīto ētikas normu ievērošana, otrkārt, nacionālo drošību un Latvijas teritoriālo vienotību, jāizvērtē politiskā situācija valstī un ar to saistītie blakusapstākļi. Tā kā likumdevējs ir vairākkārt vērtējis demokrātijas attīstības vēsturiskos un politiskos apstākļus kopsakarā ar vēlēšanu tiesību jautājumiem, (..), tiesa neuzskata, ka pašreiz būtu pamats apšaubīt piemērotā līdzekļa un mērķa samērīgumu.

Taču likumdevējam, periodiski izvērtējot attiecīgo politisko situāciju valstī un ierobežojumu nepieciešamību un pamatotību, būtu jālemj par ierobežojumu termiņa noteikšanu apstrīdētajās normās, jo šādi pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi var pastāvēt tikai noteiktu laiku.”

Trīs no septiņiem Satversmes tiesas tiesnešiem, kuri izskatīja iepriekšminēto lietu, pievienoja spriedumam atsevišķās domas, kurās viņi izteica savu nepiekrišanu vairākuma secinājumiem. Atsaucoties cita starpā uz 1995.gada 26.septembra spriedumu lietā Vogt pret Vāciju (A sērija, Nr.323) un Lielajā palātā izskatīto lietu Rekvēnyi pret Ungāriju (Nr.25390/94, CEDH 1999–III), viņi uzskata, ka apstrīdētie ierobežojumi varēja būt plašāki attiecībā uz ierēdņiem nekā attiecībā uz ievēlētiem pārstāvjiem. Saskaņā ar šo tiesnešu teikto, kopš 1991.gada Latvijas demokrātiskā iekārta un institucionālā sistēma bija kļuvušas pietiekami stabilas, lai personas, kuras darbojās pret šo iekārtu pirms desmit gadiem, vairs neradītu valstij reālas briesmas. Tādējādi attiecībā uz šīm personām noteiktie vēlēšanu tiesību ierobežojumi nebija samērīgi leģitīmajam mērķim.

 

 

6. Pašvaldību statuss

1994.gada 19.maija likuma “Par pašvaldībām” attiecīgie panti nosaka sekojošo:

3.panta 1.daļa

“Vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības — domes (padomes) — un tās izveidoto institūciju un iestāžu starpniecību nodrošina likumos noteikto funkciju, kā arī šajā likumā paredzētajā kārtībā Ministru kabineta doto uzdevumu un pašvaldības brīvprātīgo iniciatīvu izpildi, ievērojot valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses.”

5.pants

“Pašvaldības savas kompetences un likumu ietvaros darbojas patstāvīgi.

Pašvaldību darbību šā likuma ietvaros pārrauga Ministru kabineta noteiktā institūcija. Valsts pārvaldes iestādēm un amatpersonām, kuras likumos paredzētajos gadījumos un noteiktajā kārtībā pārrauga pašvaldību darbības likumību un konstatē, ka pašvaldības dome (padome) vai tās priekšsēdētājs nepilda vai pārkāpj Satversmi, likumus, Ministru kabineta noteikumus vai arī nepilda tiesas spriedumus, ir pienākums par to ziņot Ministru kabineta noteiktajai institūcijai.”

7.panta 1.daļa

“Pašvaldību pastāvīgās funkcijas ir (..) pildāmas kārtībā, kāda noteikta attiecīgajos likumos un Ministru kabineta noteikumos.”

12.pants

“Pašvaldības attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interesēs brīvprātīgi var realizēt savas iniciatīvas ikvienā jautājumā, ja tas nav Saeimas, Ministru kabineta, ministriju, citu valsts pārvaldes iestāžu, tiesas vai citu pašvaldību kompetencē vai arī ja šāda darbība nav aizliegta ar likumu.”

 

Sūdzības

1. Atsaucoties uz Konvencijas 1.protokola 3.pantu, iesniedzēja sūdzas, ka aizliegums viņai kandidēt vēlēšanās, kas radies no juridiska fakta konstatēšanas par viņas piedalīšanos LKP pēc 1991.gada 13.janvāra, ir viņas tiesības kandidēt likumdevēja vēlēšanās pārkāpums. Tāpat viņa apgalvo, ka, uzliekot viņai aizliegumu kandidēt vēlēšanās, lai arī viņa bija guvusi tautas lielu atbalstu pašvaldību vēlēšanās un gaidīja tādu pašu rezultātu parlamenta vēlēšanās, valsts ir ignorējusi viņas centienus “nodrošināt tautas vārda brīvības izpausmi”. Šajā sakarā iesniedzēja uzskata, ka aizliegums viņai kandidēt vēlēšanās tika uzlikts patvaļīgā veidā, jo likumā lietotais latviešu valodas vārds “darboties” ir pārāk neskaidrs un var tikt pakļauts dažādām interpretācijām no tiesu puses. Tālāk viņa atgādina, ka pirms viņas Rīgas domes mandāta anulēšanas viņa tur bija nostrādājusi gandrīz trīs gadus un ka šajā laika periodā neviens neapgalvoja, ka viņas uzvedība varēja apdraudēt valsts drošību, teritoriālo integritāti vai sabiedrisko kārtību. Tāpat viņa atzīmē, ka minētais ierobežojums tika iekļauts Saeimas vēlēšanu likumā tikai 1995.gadā un ka šāds ierobežojums nepastāvēja laikā, kad notika 1993.gada vēlēšanas. Papildus iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā iejaukšanās ir nesamērīga un ka tā pašā būtībā pārkāpj tiesības, kuras garantē 1.protokola 3.pants.

2. Iesniedzēja uzskata, ka šis ierobežojums tāpat pārkāpj Konvencijas 8., 10.un 11.pantu.

3. Atsaucoties uz Konvencijas 6.panta 1.daļu par tiesībām uz taisnīgu tiesu, iesniedzēja sūdzas, ka uz lietu attiecināmo tiesību normu nesaskaņotība un patvaļīguma raksturs ir kavējis Latvijas tiesas pieņemt atbilstošu lēmumu, nosakot viņas civilās tiesības, un ka Civillietu tiesu palāta un Senāts ir atteikušies vai uzskatījuši sevi par nekompetentiem izvērtēt lietu no Konvencijas izrietošo saistību un citu Latvijai saistošu starptautisko līgumu gaismā.

4. Visbeidzot, atsaucoties uz Konvencijas 13.pantu, iesniedzēja uzskata, ka viņai nav bijušas efektīvas tiesību aizsardzības iespējas vienā nacionālās tiesas instancē, lai izvērtētu savas tiesības, kuras garantē Konvencija un tās protokoli.

 

Juridiskais aspekts

A. Sūdzība par Konvencijas 1.protokola 3.pantu

Iesniedzēja sūdzas, ka aizliegums viņai kandidēt parlamenta un pašvaldības vēlēšanās sakarā ar viņas darbošanos LKP pēc 1991.gada 13.janvāra pārkāpj viņas tiesības kandidēt likumdevēja vēlēšanās. Šīs tiesības ir garantētas Konvencijas 1.protokola 3.pantā, kas nosaka sekojošo:

“Augstās līgumslēdzējas puses apņemas ik pēc zināma laika perioda rīkot brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.”

 

 

1. Rīgas domes deputāta mandāta anulēšana

Kas attiecas uz iesniedzējas sūdzību par Rīgas domes deputāta mandāta anulēšanu, valdība apstrīd 1.protokola 3.panta attiecināmību uz šo lietu. Valdība šajā sakarā atgādina, ka Latvijā vietējām varas iestādēm nav dota nekāda autonoma likumdošanas vara, ka to vara izdot normatīvus aktus ir strikti ierobežota ar to, ko nosaka likums vai valdības izdotie rīkojumi, un ka šīs varas izmantošanu uzrauga ministrs, kuru šajā sakarā ieceļ Ministru kabinets. Tādējādi saskaņā ar valdības teikto Latvijas pašvaldība nevar tikt atzīta par “likumdevēju” 1.protokola 3.panta izpratnē.

Iesniedzēja uzsver plašo autonomiju, kāda Latvijas tiesībās ir atstāta vietējām varas iestādēm. Viņa uzskata, ka Rīgas domei ir “likumdevēja vara” un ka tādējādi uz viņas sūdzību ir attiecināms 1.protokola 3.pants.

Tiesa atgādina, ka 1.protokola 3.pants attiecas tikai un vienīgi uz “likumdevēju varu” vai vismaz uz vienu no tās palātām, ja pastāv divas vai vairākas palātas (skat. Recueil des travaux prēparatoires, VIII sējums, 47., 51.un 53.lpp.). Taisnība, ka vārdi “likumdevēju vara” nav uzreiz attiecināmi tikai uz valsts parlamentu; šie vārdi ir jāinterpretē, ņemot vērā attiecīgās valsts konstitucionālo struktūru (skat. 1987.gada 2.marta spriedumu lietā Mathieu–Mohin un Clerfayt pret Beļģiju, A sērija, Nr.113, 23.lpp., 53.punkts, un Lielajā palātā izskatīto lietu Matthews pret Apvienoto Karalisti, Nr.24833/94, 40.punkts, CEDH 1999–I). Tomēr daudzās valstīs vietējām varas iestādēm piešķirtā vara pieņemt lēmumus, rīkojumus un citus normatīva rakstura tiesību aktus nevar tikt pielīdzināta “likumdevēja” varai, kā to interpretē 1.protokola 3.pants (skat. lēmumu lietā Cherepkov pret Krieviju, Nr.51501/99, CEDH 2000–I, 2000.gada 15.jūnija lēmumu lietā Xuereb pret Maltu, Nr.52492/99, nav publicēts, un 2000.gada 12.oktobra lēmumu lietā Salleras Llinares pret Spāniju, Nr.52226/99, nav publicēts).

Tiesa konstatē, ka Latvijas Konstitūcijas 64.pants atstāj likumdošanas varas izmantošanu parlamentam, kā arī Latvijas tautai šajā Konstitūcijā noteiktajos gadījumos. Kas attiecas uz pašvaldībām, to varu ierobežo likums, un šo varu var izmantot tikai ietvaros, ko noteicis parlaments vai Ministru kabineta deleģējumi, un šīs varas izmantošana ir pakļauta izpildvaras ieceltai institūcijai (skat. Komisijas 1985.gada 5.jūlija lēmumu lietā Booth–Clibborn pret Apvienoto Karalisti, Nr.11391/85, Dēcisions et rapports (DR) 43, 236.lpp.; un Komisijas 1985.gada 17.maija lēmums lietā Clerfayt, Legros un citi pret Beļģiju, Nr.10650/83, DR 42, 212.lpp.). Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa uzskata, ka Latvijas pašvaldībām nav likumdošanas varas un tādējādi tās neveido “likumdevēju varu” 1.protokola 3.panta izpratnē.

No tā izriet, ka sūdzība par Rīgas domes deputāta mandāta anulēšanu iesniedzējas gadījumā ir noraidāma kā neatbilstoša ratione materiae Konvencijas noteikumiem 35.panta 3.un 4.daļas izpratnē.

 

 

2. Aizliegums kandidēt valsts parlamenta vēlēšanās

a) Par valdības iebildumiem

i. Pušu argumenti

a — Valdība

Valdība šajā sakarā uzsver divus iebildumus, kāpēc lieta nav pieņemama izskatīšanai pēc būtības: viens ir par to, ka iesniedzēja ir zaudējusi upura statusu, un otrs ir par visu iespēju neizsmelšanu.

 

— Iesniedzējas upura statusa zaudēšana

Valdība uzskata, ka iesniedzēja nevar sevi saukt par iespējamā pārkāpuma upuri Konvencijas 34.panta izpratnē. Saskaņā ar valdības teikto iesniedzējas sūdzība galvenokārt attiecas uz 1998.gadā notikušajām parlamenta vēlēšanām; pēc tam, kad tika apturēta Tautas saskaņas partijas saraksta reģistrēšana, 1998.gada 29.jūlijā viņa brīvprātīgi izvēlējās atsaukt savu kandidatūru, skaidri atsakoties no savu pasīvo vēlēšanu tiesību izmantošanas šajās vēlēšanās.

Valdība atzīmē, ka principā persona var saukt sevi par kāda pārkāpuma upuri, no kura viņa vēl nav cietusi sekas. Tomēr, atsaucoties uz 1992.gada 27.augusta spriedumu lietā Vijayanathan un Pusparajah pret Franciju (A sērija, Nr.241–B, 87.lpp., 46.punkts), valdība atgādina, ka upura statuss nevar tikt atzīts kādam, kas sūdzas par nenotikušu gadījumu. Šajā sakarā valdība uzsver, ka Centrālās vēlēšanu komisijas veiktā kandidātu saraksta apturēšana bija vienkāršs brīdinājums un nevis formāls lēmums, kas ir pārsūdzams. No otras puses, ja iesniedzēja nebūtu noņēmusi savu kandidatūru, ir ļoti iespējams, ka Vēlēšanu komisija svītrotu viņu no saraksta; bet tādējādi komisija būtu pieņēmusi formālu lēmumu, kuru iesniedzēja varēja apstrīdēt, iesniedzot sūdzību saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 230.pantu. Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība secina, ka minētā apturēšana nevar tikt uzskatīta kā noticis gadījums ne attiecībā uz iesniedzēju, ne pat uz iesaistītajām pusēm.

Valdība tāpat uzskata, ka likumdošanas pastāvēšana, kas aizliedz noteiktām personām kandidēt vēlēšanās sakarā ar viņu politisko darbību pagātnē, nepietiek, lai iesniedzējai piešķirtu iespējamā upura statusu. Šajā sakarā valdība uzskata, ka minētie ierobežojumi ir pagaidu rakstura. Lai arī tas neparādās likuma tekstā, valdība uzskata, ka pagaidu raksturs LKP bijušo biedru aizliegumam kandidēt vēlēšanās izriet no diviem apstākļiem, kam ir faktu un tiesību daba. Pirmkārt, valdība atsaucas uz 2000.gada 30.augusta Konstitucionālās tiesas sprieduma secinājumu daļas pēdējo punktu, aicinot likumdevēju ik pēc noteikta laika izvērtēt minēto ierobežojumu saglabāšanas nepieciešamību. Otrkārt, valdība uzskata, ka ieteikumu atcelt šos aizliegumus kandidēt vēlēšanās aizejošais likumdevējs ir izvērtējis pirms katrām parlamenta vēlēšanām; visos gadījumos, pēc asām debatēm parlamenta vairākums ir nolēmis, ka valsts un Latvijas sabiedrība vēl nebija gatavas atcelt šos ierobežojumus (skat. iepriekš nacionālās tiesības un praksi, kas attiecas uz lietu). Tā kā šāds ik pa laikam notiekošs Saeimas vēlēšanu likuma izvērtējums ir kļuvis par parlamenta tradīciju, valdība sākotnēji uzskatīja, ka aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās bija pagaidu un nebija zināms, ka šis aizliegums paliks spēkā līdz 2002.gadā notiekošajām vēlēšanām. Pat pieņemot, ka šis aizliegums pastāvētu, nekas pārliecinoši neliecina, ka partija, kuras biedre ir iesniedzēja, tiešām piedalītos šajās vēlēšanās un ka šī partija vēlētos viņu iekļaut savā sarakstā.

Savos papildu paskaidrojumos, kas iesniegti pēc 2002.gada vēlēšanām, valdība atzīst, ka iesniedzēja tiešām ir mēģinājusi kandidēt šajās vēlēšanās un ka viņa tika svītrota no sava saraksta. Tomēr valdība uzskata, ka šie fakti var tikai kalpot kā pamats jaunai sūdzībai Tiesā un nevis tikt iesniegti pašreizējās sūdzības pamatošanai, kura drīzāk attiecas uz 1998.gada notikumiem. Ņemot vērā visu iepriekšminēto, valdība lūdz Tiesu atzīt sūdzību par 1.protokola 3.pantu nepieņemamu izskatīšanai sakarā ar upura statusa zaudēšanu.

 

— Visu iespēju neizsmelšana

Savos papildu paskaidrojumos valdība tāpat uzskata, ka, pat pieņemot, ka iesniedzējas mēģinājums piedalīties 2002.gadā notiekošajās vēlēšanās varētu tikt izskatīts pašreizējās sūdzības ietvaros, šīs sūdzības daļa ir noraidāma sakarā ar visu iespēju neizsmelšanu. Iesniedzēja nav izmantojusi iespēju apstrīdēt Centrālās vēlēšanu komisijas 2002.gada 7.augusta lēmumu, iesniedzot sūdzību attiecīgajā pirmās instances tiesā. Valdība jo īpaši uzsver, ka saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 51.pantu sūdzības par Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumiem ir iesniedzamas septiņu dienu laikā no šī lēmuma paziņošanas dienas; ka saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 232.pantu tiesai ir pienākums izskatīt šo sūdzību trīs dienu laikā no tās saņemšanas dienas un ka saskaņā ar šī paša kodeksa 233.panta 2.daļu tiesas spriedums ir galīgs. Saskaņā ar valdības teikto, ja tiesa konstatētu, ka lēmums par svītrošanu no kandidāta saraksta ir nelikumīgs, tā varētu atcelt šo lēmumu un uzlikt par pienākumu reģistrēt iesniedzēju kandidātu sarakstā. Šajā sakarā valdība citē kāda cita kandidāta, kurš piedalījās šajās pašās vēlēšanās, piemēru: šis kandidāts tika svītrots no sava saraksta sakarā ar to, ka pastāvēja spriedums, ar kuru tika konstatēta viņa sadarbība ar KGB; viņš apstrīdēja savas kandidatūras izsvītrošanu, iesniedzot sūdzību, kā rezultātā sūdzība efektīvi tika izskatīta tiesā. Valdība jo īpaši uzsver, ka process, kurā tiek izskatīta sūdzība par lēmuma atcelšanu, atšķiras no procesa, kurā tiek konstatēti vēlēšanu tiesību ierobežojumi: otrais attiecas tikai uz faktu nodibināšanu, kamēr pirmais paredz likumīguma kontroli. Tieši savas izsvītrošanas likumīgums ir tas, ko apstrīd iesniedzēja šajā lietā, atsaucoties uz Latvijas uzņemtajām starptautiskajām saistībām, kurām pēc definīcijas ir hierarhiski augstāks spēks pār Latvijas likumiem.

Valdība atzīst, ka ar 1999.gada 15.decembra galīgu spriedumu Civillietu tiesu palāta ir konstatējusi iesniedzējas darbošanos LKP. Tomēr valdība neuzskata, ka šis spriedums radīja šķērsli tam, lai iesniedzēja varētu saņemt efektīvu savas izsvītrošanas likumīguma pārbaudi. Valdība atgādina par piezīmi, kura ir atrodama 2000.gada 30.augusta Konstitucionālās tiesas sprieduma beigās, saskaņā ar kuru likumdevējam ik pēc laika jāizvērtē šo ierobežojumu nepieciešamība. Ņemot vērā to, ka gandrīz divi gadi ir pagājuši kopš šī sprieduma pasludināšanas un ka šis spriedums tika pieņemts ar ļoti mazu tiesnešu vairākumu, nekas pārliecinoši neliecina, ka Konstitucionālā tiesa atteiktu vēlreiz izskatīt Vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunkta konstitucionalitāti. Tāpat, ja iesniedzēja būtu apstrīdējusi lēmumu, ar kuru tā tika svītrota no vēlēšanu saraksta, iesniedzot sūdzību par šī lēmuma atcelšanu, viņa būtu varējusi lūgt tiesu apturēt procesu un iesniegt Konstitucionālajai tiesai tiesas pieteikumu (Satversmes tiesas likuma 19.1.pants). Ja tiesa būtu atteikusi iesniegt tiesas pieteikumu un noraidījusi iesniedzējas sūdzību, viņa pati varētu vērsties Satversmes tiesā, iesniedzot konstitucionālo sūdzību (iepriekšminētā likuma 19.2.pants).

Kopumā valdība uzskata, ka runa ir par pieejamām un atbilstošām iespējām, kuras iesniedzēja nav izmantojusi. Tādējādi sūdzības par 2002.gada vēlēšanām ir noraidāmas sakarā ar visu iespēju neizsmelšanu Konvencijas 35.panta 1.daļas izpratnē.

 

b — Iesniedzēja

Iesniedzēja apstrīd valdības viedokli attiecībā uz viņas spēju uzskatīt sevi par iespējamā pārkāpuma upuri. Vispirms viņa atzīmē, ka, apturot viņas saraksta reģistrēšanu, 1998.gada 29.jūlijā Centrālā vēlēšanu komisija ir pārkāpusi Saeimas vēlēšanu likumu, jo saskaņā ar šī likuma 13.panta 3.daļu tikai tiesa varēja konstatēt personas darbošanos LKP aktivitātēs. Tā kā neviens spriedums šajā sakarā nebija spēkā līdz šim datumam, Centrālās vēlēšanu komisijas rīcība bija acīmredzami patvaļīga. Partijas, kuras sastādīja vienotu sarakstu, tādējādi baidījās, ka Komisija turpinātu šo uzvedību un atteiktos beigās reģistrēt sarakstu sakarā ar tajā esošo iesniedzējas uzvārdu. Tajā pašā laikā iespējamie vēlētāji un iesniedzējai labvēlīgā prese kritizēja iesniedzēju un viņas sabiedrotos par viņu stūrgalvību iekļaut kandidāta uzvārdu sarakstā, par kuru bija pilnīgi skaidrs, ka šo kandidātu izsvītrotu. Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzējai nebija citas izvēles, kā atsaukt savu kandidatūru, lai neapdraudētu visa saraksta iespējamo piedalīšanos vēlēšanās.

Iesniedzēja noraida valdības apgalvojumu, saskaņā ar kuru viņai aizliegums kandidēt vēlēšanās ir tikai pagaidu rakstura. Atzīstot parlamentā pastāvošo praksi izvērtēt Saeimas vēlēšanu likumu pirms katrām vēlēšanām, viņa uzskata, ka līdz šim brīdim šī izvērtēšana vienmēr ir beigusies ar aizliegumu paplašināšanu un nevis ar to samazināšanu. Tā 1993.gadā VDK un citu ārvalstu drošības iestāžu bijušie aģenti nevarēja piedalīties vēlēšanās; kas attiecas uz personām, kuras darbojās LKP pēc 1991.gada 13.janvāra, viņām tika atņemtas pasīvās vēlēšanu tiesības 1995.gadā.

Kas attiecas uz to, ka valdība izsaka savas šaubas par iesniedzējas piedalīšanos vēlēšanās nākotnē, iesniedzēja atzīmē, ka viņas partija ir piedalījusies visās iepriekšējās vēlēšanās. Faktiski tas ir normāli, ka politiskā partija vēlas iekļaut savu priekšsēdētāju kandidātu sarakstā, un iesniedzējas vadītajai partijai bija nodoms to darīt nākotnē.

Iesniedzēja visbeidzot atsaucas uz 2002.gada 5.oktobra vēlēšanu rezultātiem, kur viņas pārstāvētā apvienība ir ieguvusi otro vietu (18,94 % no balsīm un divdesmit piecas vietas). Viņa uzskata: ja viņas uzvārds būtu palicis apvienības sarakstā, viņa noteikti būtu ievēlēta parlamentā.

Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzēja uzskata, ka ir tiešs cēlonisks sakars starp attiecīgo likumdošanu un nepieciešamību atsaukt viņas kandidatūru nolūkā nodrošināt saraksta piedalīšanos vēlēšanās, kā rezultātā viņa sevi var uzskatīt par iespējamā pārkāpuma upuri, un ka valdības iebildums ir noraidāms.

Kas attiecas uz valdības apgalvojumiem par visu iespēju neizsmelšanu par viņas svītrošanu no kandidātu saraksta 2002.gada vēlēšanās, iesniedzēja neiesniedz atsevišķus paskaidrojumus šajā sakarā.

 

ii. Tiesas vērtējums

a — Iesniedzējas upura statusa zaudēšana

Tiesa atgādina, ka ar “upuri” 34.pants apzīmē personu, kuru tieši ietekmē apstrīdētā darbība vai bezdarbība (skat., piemēram, Lielajā palātā izskatīto lietu Brumarescu pret Rumāniju, Nr.28342/95, 50.punkts, CEDH 1999–VII). Noteiktos gadījumos, pastāvot noteiktiem nosacījumiem, indivīds sevi var uzskatīt par minētā pārkāpuma upuri ar vienkāršu likumā vai noteikumos ietvertas tiesību normas pastāvēšanu, bez nepieciešamības pierādīt, ka tā viņam ir tieši piemērota (skat. 1988.gada 26.oktobra spriedumu lietā Norris pret Īriju, A sērija, Nr.142, 15.–16.lpp., 30.–31.punkts). Papildus pat iesniedzējam labvēlīga lēmuma vai darbības principā nepietiek, lai viņam noņemtu upura statusu; vēl ir vajadzīgs, lai valsts varas iestādes nepārprotami vai pēc būtības atzīst, pēc tam novērš Konvencijas pārkāpumu (skat. starp daudziem citiem 1996.gada 25.jūnija spriedumu lietā Amuur pret Franciju, Recueil des arrźts et dēcisions 1996–III, 846.lpp., 36.punkts, un Lielajā palātā izskatīto lietu Dalban pret Rumāniju, Nr.28114/95, 44.punkts, CEDH 1999–VI).

Tiesa tāpat atgādina, ka Konvencijas vai tās protokolu pārkāpums var notikt ne tikai ar konkrētu darbību, bet arī ar ilgstošu situāciju (skat. Komisijas 1958.gada 9.maija lēmumu lietā De Becker pret Beļģiju, Nr.214/56, Annuaire Nr.2, 215.lpp, un šajā pašā lietā pieņemto 1962.gada 27.marta spriedumu, A sērija, Nr.4, 25.lpp., 8.punkts (Komisijas viedoklis)); pastāvīgs aizliegums personai kandidēt vēlēšanās ir tipisks piemērs (skat. Komisijas 1979.gada 3.decembra lēmumu lietā X. pret Beļģiju, Nr.8701/79, DR 18, 250.lpp.). Pretēji tam, ko uzskata valdība, Tiesa atklāj, ka iesniedzējas sūdzība neattiecas tikai uz 1998.gada parlamenta vēlēšanām vai uz Rīgas domes deputāta mandāta zaudēšanu (uz kuru, kā Tiesa jau iepriekš atzīmēja, nav attiecināms 1.protokola 3.pants), bet uz aizliegumu kandidēt vēlēšanās kā tādu, kas izriet no Augstākās tiesas Civillietu tiesu palātas 1999.gada 15.decembra sprieduma. Šajā sakarā Tiesa konstatē, ka Latvijas tiesībās konstatējums, kas pieņemts Civilprocesa kodeksa 23–A nodaļā paredzētā procesa rezultātā, attiecas kā uz parlamenta, tā arī uz pašvaldību vēlēšanām; Centrālā vēlēšanu komisija to ir apstiprinājusi savā 2002.gada 7.augusta lēmumā, ar kuru iesniedzēja tika izsvītrota no viņas saraksta un kurā Komisija tieši atsaucās uz iepriekšminēto spriedumu. Tāpat Tiesa atklāj, ka, neraugoties uz daudzām debatēm parlamentā par Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunkta iespējamo atcelšanu, šī tiesību norma vēl joprojām ir spēkā un tiek piemērota attiecībā uz iesniedzēju. Tādējādi nekādas izmaiņas, ne a fortiori apstrīdētās situācijas novēršana nav notikusi līdz šodienai. Tādējādi, tā kā uz iesniedzēju turpina attiekties aizliegums kandidēt parlamenta vēlēšanās, viņa var sevi uzskatīt par 1.protokola 3.panta pārkāpuma upuri.

Papildus no iesniedzējas paskaidrojumiem skaidri izriet, ka, atsaucoties uz savu mēģinājumu piedalīties 2002.gada 5.oktobra vēlēšanās, viņa neiesniedz nekādu jaunu sūdzību, bet iesniedz papildus informāciju par tām pašām sūdzībām, kuras viņa jau bija formulējusi 1.protokola 3.panta sakarā (skat. mutatis mutandis, Komisijas 1976.gada 12.marta lēmumu lietā Sacchi pret Itāliju, Nr.6452/74, DR 5, 43.lpp.).

Tādējādi valdības iebildums ir noraidāms.

 

b — Visu iespēju neizsmelšana

Kas attiecas uz valdības argumentu par to, ka iesniedzēja nav izsmēlusi visas iespējas, Tiesa atgādina, ka Konvencijas 35.panta 1.daļas mērķis ir dot iespēju līgumslēdzējvalstīm novērst – parasti vēršoties tiesā – pret šīm valstīm piesauktos pārkāpumus, pirms kā šie pārkāpumi nav pakļauti Tiesas izvērtēšanai. Šis noteikums ir piemērojams ar zināmu elastību un bez pārmērīga formālisma; jo īpaši 35.panta 1.daļa neuzliek izsmelt iespējas, kuras ir neatbilstošas vai neefektīvas, tas ir, tādas, kuras nav spējīgas novērst apstrīdēto situāciju (skat, piemēram, 1996.gada 18.decembra spriedums lietā Aksoy pret Turciju, Recueil 1996–VI, 2276.lpp., 52.punkts, un 2001.gada 8.februāra lēmums lietā Podkolzina pret Latviju, Nr.46726/99, nav publicēts). Papildus visu iespēju izsmelšanas prasība nav piemērojama automātiski un tai nav absolūts raksturs; pārbaudot tās ievērošanu, ir jāņem vērā lietas apstākļi. Tas cita starpā norāda, ka Tiesai jābūt praktiskai un jāņem vērā ne tikai attiecīgās līgumslēdzējvalsts tiesību sistēmā paredzētās teorētiskās iespējas, bet arī juridiskais un politiskais konteksts, kurā šīs iespējas pastāv (skat. iepriekšminēto spriedumu lietā Aksoy pret Turciju, 2276.lpp., 53.punkts, un 1996.gada 16.septembra spriedumu lietā Akdivar un citi pret Turciju, Recueil 1996–IV, 1211.lpp., 69.punkts). Tajā laikā pastāvošā nacionālo tiesu prakse ir svarīgs apstāklis, kas ņemams vērā šajā sakarā (skat. 1991.gada 20.februāra spriedumu lietā Vernillo pret Franciju, A sērija, Nr.198, 11.–12.lpp., 27.punkts, un Komisijas 1990.gada 6.decembra lēmums lietā Modinos pret Kipru, Nr.15070/89, DR 67, 295.lpp.).

Šajā lietā Tiesa neapstrīd, ka iesniedzējai bija iespēja apstrīdēt Centrālās vēlēšanu komisijas 2002.gada 7.augusta lēmumu, iesniedzot sūdzību attiecīgajā tiesā saskaņā ar Civilprocesa kodeksa 23–A nodaļas noteikumiem. Tomēr Tiesa atklāj, ka aizlieguma iesniedzējai kandidēt vēlēšanās pamats ir Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunkts, kas aizliedz kandidēt vēlēšanās ikvienai personai, kura ir darbojusies LKP pēc 1991.gada 13.janvāra. Šī paša likuma 13.panta 3.daļas 6.apakšpunkts atstāj tikai un vienīgi tiesām tiesības noteikt, vai attiecīgais kandidāts atbilst šim nosacījumam, kamēr Civilprocesa kodeksa 233.3.pants ierobežo tiesneša kompetenci, nosakot, ka viņam ir tiesības tikai konstatēt attiecīgās personas darbošanās vai nedarbošanās LKP faktu. Tiesa jo īpaši atzīmē, ka šādu ierobežotu interpretāciju apstiprināja Augstākās tiesas Senāts savā 2000.gada 7.februāra lēmumā, saskaņā ar kuru tiesas ir kompetentas tikai un vienīgi konstatēt faktu par darbošanos vai nedarbošanos partijā, bet nevis par jebkāda veida no šī konstatējuma izrietošām juridiskām sekām.

No tā Tiesa secina, ka situācija, par kuru sūdzas iesniedzēja, pēc būtības izriet no Saeimas vēlēšanu likuma kā tāda un nevis no šī likuma interpretācijas nacionālajās tiesās. Savā 2000.gada 30.augusta spriedumā Latvijas Konstitucionālā tiesa ir skaidri konstatējusi iepriekšminētā likuma 5.panta 6.apakšpunkta atbilstību 1.protokola 3.pantam. Tam pastāvot, iesniedzējai bija vispamatotākie iemesli ticēt, ka iespējamā sūdzība būtu acīmredzami pakļauta neveiksmei. Taisnība, ka šādas sūdzības gadījumā attiecīgā tiesa varētu vērsties Satversmes tiesā, iesniedzot tiesas pieteikumu; tāpat ir taisnība, ka iepriekšminētā sprieduma beigās Satversmes tiesa ir ievietojusi piezīmi, saskaņā ar kuru likumdevējam ik pēc laika būtu jāizvērtē šo ierobežojumu nepieciešamība. Tomēr Tiesai ir lielas šaubas, ka šāda sūdzība būtu “efektīva” šajā lietā. Pirmkārt, Tiesa atgādina savu ilgi pastāvošo praksi, saskaņā ar kuru tiesas pieteikums, lai veiktu konstitucionalitātes izvērtējumu, kuru pieprasa tiesnesis, kas izskata lietu pēc būtības, principā nav iespēja, kas ir jāizsmeļ 35.panta 1.daļas izpratnē (skat. piemēram, 1995.gada 28.septembra spriedumu lietā Spadea un Scalabrino pret Itāliju, A sērija, Nr.315–B, 23.–24.lpp., 24.punkts). Otrkārt, Tiesa atzīmē, ka bija maz ticams gaidīt no Satversmes tiesas, ka tā atteiksies no sava pamatojuma, kad ir pagājuši tik tikko divi gadi pēc iepriekšminētā sprieduma pasludināšanas.

Kas attiecas uz valdības citēto piemēru par kādu citu kandidātu, kurš tika svītrots no saraksta un kura lietu izvērtēja tiesa, Tiesa konstatē, ka šis kandidāts tika noraidīts piedalīties vēlēšanās sakarā ar viņa iespējamo sadarbību ar KGB, tādējādi sakarā ar motīvu, kas ir pilnīgi atšķirīgs no motīva, kas bija par pamatu iesniedzējas izsvītrošanai. Tādējādi šis piemērs nevarēja būt kā precedents šajā lietā.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto un lietas īpašos apstākļus, Tiesa atzīst valdības norādītās iespējas par neefektīvām. Tādējādi šis iebildums nevarētu tikt atbalstīts.

 

 

b) Par sūdzības būtību

i. Pušu argumenti

a — Valdība

Runājot par aizliegumu iesniedzējai kandidēt parlamenta vēlēšanās, valdība atgādina, ka tiesības balsot un tikt ievēlētam, ko garantē 1.protokola 3.pants, nav absolūtas un ka var pastāvēt “noteikti ierobežojumi”. Atsaucoties uz 1987.gada 2.marta spriedumu lietā Mathieu–Mohin un Clerfayt pret Beļģiju (A sērija, Nr.113), valdība atgādina, ka ikviena vēlēšanu sistēma ir izvērtējama “vispārīgā kontekstā” un jo īpaši valsts politiskās attīstības gaismā (ibid., 23.–25.lpp., 54.un 57.punkts). Valdība tāpat atgādina, ka saskaņā ar šajā pašā spriedumā teikto vēlēšanu sistēma “nav nepieņemama, ja tiek ņemti vērā nodomi, ko tā atspoguļo un valsts atbildētājas rīcības brīvības robežas parlamenta vēlēšanu sistēmas ietvaros (..), robeža, kas ir daudz plašāka, ja runa ir par nepabeigtu vai pārejas perioda vēlēšanu sistēmu” (25.lpp., 57.punkts). Saskaņā ar valdības teikto apstrīdētā ierobežojuma atbilstība 1.protokola 3.pantam ir izvērtējama šo principu gaismā un ņemot vērā Latvijas vēsturiskos un politiskos apstākļus.

Runājot vispirms par šī ierobežojuma mērķi, valdība atgādina, ka demokrātija ir vienīgā politiskā sistēma, kura ir savienojama ar Konvenciju un ka brīvi ievēlētas likumdevēju varas pastāvēšana ir iekļauta īstā demokrātiskā iekārtā. Valdība uzskata, ka apstrīdētais aizliegums kandidēt vēlēšanās attiecas uz personām, kas ir darbojušās organizācijās, kuras pēc neatkarīgas republikas proklamēšanas ir atklāti nostājušās pret jauno demokrātisko kārtību un kuras aktīvi ir mēģinājušas atjaunot veco komunistisko totalitāro režīmu. Šajā sakarā valdība pieturas pie savas 1991.gada notikumu versijas: nevarot saņemt vairākumu Augstākajā Padomē 1990.gada martā notikušo demokrātisko vēlēšanu laikā, LKP un citas Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunktā nosauktās organizācijas izvēlējās iet antikonstitucionālu ceļu un izveidot Sabiedriskās glābšanas komiteju, kura mēģināja pārņemt varu un atlaist Augstāko Padomi un leģitīmu valdību. Šādas darbības bija pretrunā ne tikai 1922.gada Konstitūcijas 2.pantam, saskaņā ar kuru suverēnā vara pieder tautai, bet arī Latvijas PSR Konstitūcijas 2.pantam, kas piešķīra tikai un vienīgi ievēlētām padomēm varu darboties tautas vārdā.

Tāpat valdība atgādina, ka 1991.gada 19.augusta valsts apvērsuma laikā LKP Centrālkomiteja atklāti paziņoja savu atbalstu “Valsts ārkārtējā stāvokļa komitejai”, kura nodibināja “operatīvo grupu” nolūkā tai sniegt savu atbalstu un izplatīja uzsaucienu, aicinot tautu pakļauties šīs pašas sevi proklamējušās un antikonstitucionālās institūcijas ieviestajam režīmam.

Tādējādi saskaņā ar valdības teikto runa ir par nepieļaušanu šīm personām izmantot likumdošanas varu, jo, tā kā viņas nerespektēja demokrātijas principus pagātnē, nav nekādas garantijas, ka viņas izmantos savu varu saskaņā ar šiem principiem šobrīd. Papildus šis aizliegums kandidēt vēlēšanās ir pamatots ar nepieciešamību aizsargāt efektīvu demokrātiju, uz kuru visai sabiedrībai ir tiesības, no iespējamās komunistiska totalitārisma atdzimšanas. Pamatojoties uz 1998.gada 2.septembra spriedumu lietā Ahmed un citi pret Apvienoto karalisti (Recueil 1998–VI, 2395.lpp., 52.punkts), valdība uzskata, ka minētajam aizliegumam kandidēt vēlēšanās ir preventīvs raksturs un tas neprasa šobrīdēju bīstamu un antidemokrātisku darbību pastāvēšanu no šo personu puses. Atsaucoties arī uz iepriekšminēto spriedumu lietā Rekvēnyi pret Ungāriju (jo īpaši 41.punktu), valdība uzskata, ka “demokrātijas, kas sevi spējīga aizstāvēt” princips ir savienojams ar Konvenciju, jo īpaši Centrāleiropas un Austrumeiropas postkomunistisko valstu kontekstā.

Bez tam valdība uzskata, ka apstrīdētais ierobežojums bija arī nolūkā aizsargāt valsts drošību. Citējot šajā sakarā 1990.gada aprīlī LKP kongresa pieņemtās rezolūcijas, valdība atzīmē, ka šī partija vienmēr ir bijusi naidīga pret Latvijas neatkarības atjaunošanu un ka viens no šīs partijas pamatmērķiem bija valsts saglabāšana Padomju Savienībā. Vēl vairāk, atbalstot 1991.gada 19.augusta valsts apvērsumu, LKP darbojās pretēji Latvijas tautas gribai, kura 1991.gada 3.marta plebiscīta laikā izteica savu vairākuma viedokli, parakstoties par atbalstu Latvijas neatkarībai. Tādējādi valdība uzskata, ka pats fakts, ka Konvencijas dalībvalsts jutās apdraudēta šajā sakarā, un ka personu, kuras ir naidīgas pret šīs valsts neatkarību, pieeja valsts augstākajiem varas orgāniem būtu tāda rakstura, kas apdraud valsts drošību.

Valdība uzskata, ka minētais ierobežojums ir proporcionāls paredzētajiem leģitīmajiem mērķiem. Šajā sakarā valdība uzsver, ka apstrīdētais aizliegums kandidēt vēlēšanās neattiecas uz visām personām, kuras formāli ir bijušas LKP biedri pēc 1991.gada 13.janvāra, bet tikai un vienīgi uz tām personām, kuras ir darbojušās partijas funkcionēšanā pēc iepriekšminētā datuma, tas ir, kuras, veicot administratīva vai pārstāvnieciska rakstura funkcijas, ir apdraudējušas demokrātisko iekārtu un Latvijas suverenitāti. Šādu ierobežotu Saeimas vēlēšanu likuma interpretāciju piemēroja Satversmes tiesa savā 2000.gada 30.augusta spriedumā.

Valdība uzskata, ka šajā lietā iesniedzējas veiktās darbības LKP kontroles un audita centrālajā komisijā radīja “aktīvu darbošanos” šīs organizācijas funkcionēšanā un tādējādi arī naidīgu darbošanos attiecībā pret Latvijas Republiku. Valdība atzīmē, ka šī komisija ieņēma vienu no dominējošām vietām partijas struktūrā un ka iesniedzēja piedalījās apakškomisijas darbā, kuras pienākums bija uzraudzīt PSKP un LKP lēmumu un programmatisko nostādņu īstenošanu. Lielākā daļa LKP pieņemto lēmumu atspoguļoja ārkārtīgi naidīgu attieksmi pret demokrātiskas un neatkarīgas republikas nodibināšanu. Šajā sakarā valdība vēl vienu reizi atsaucas uz 1991.gada 13.janvāra LKP Centrālās komitejas plēnuma deklarāciju, ar kuru tika nodibināta Sabiedriskās glābšanas komiteja un kuras nolūks bija varas pārņemšana un LKP oficiāli izteikts atbalsts 1991.gada 19.augusta valsts apvērsumam. Saskaņā ar valdības teikto, tā kā iesniedzēja bija viena no personām, kura bija atbildīga par visu šo lēmumu īstenošanas uzraudzību, viņa nevarēja nedarboties pret neatkarīgu Latviju šajā laikā.

Valdība uzskata, ka, pat ja iesniedzējas ieņemtais amats LKP runāja pats par sevi, lai pierādītu viņas aktīvu darbošanos šīs partijas aktivitātēs, tiesas tomēr pamatoja savu motivāciju drīzāk ar iesniedzējas personiskās atbildības līmeni nekā ar viņas formālā statusa konstatējumu kontroles un audita centrālajā komisijā. Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta uzskatīja, ka prokurora savāktie dokumenti bija pietiekami, lai pierādītu, ka iesniedzēja bija klāt un bija aktīvi piedalījusies iepriekšminētās komisijas sapulcēs pēc 1991.gada 13.janvāra. Kas attiecas uz šī konstatējuma pamatotību, valdība uzskata, ka šajā sakarā runa ir par lietas apstākļu konstatēšanu, kas principā ir tikai un vienīgi nacionālo tiesu kompetencē.

Valdība uzskata, ka iepriekšminētais spriedums lietā Vogt pret Vāciju nevar tikt piemērots iesniedzējas apgalvojumu pamatošanai. Vogtas kundzes aktivitātes Vācijas komunistiskajā partijā bija likumīgas darbības likumīgā organizācijā, kamēr, ņemot vērā LKP lomu 1991.gada janvāra notikumos, šī partija bija jāuzskata par antikonstitucionālu un nelikumīgu, sākot ar šo laiku.

Visbeidzot, runājot vēl joprojām par apstrīdētā ierobežojuma proporcionalitāti, valdība atgādina, ka pēc 1922.gada Konstitūcijas atjaunošanas ikviens likumdevējs ir izvērtējis nepieciešamību saglabāt aizliegumu kandidēt vēlēšanās personām, kuras darbojušās PSKP un LKP pēc 1991.gada 13.janvāra un ka šī ik pēc laika notiekošā izvērtēšana tādējādi ir parlamenta prakse. Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība atkārto savu argumentu, ka minētais ierobežojums ir pagaidu rakstura. Pamatojoties uz šo pašu iemeslu, šis ierobežojums nevar tikt atzīts par tādu, kas pārkāpj vēlēšanu tiesības pašā to būtībā.

Ņemot vērā visu iepriekšminēto, valdība uzskata, ka aizliegums iesniedzējai kandidēt vēlēšanās ir proporcionāls šī ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem un ka tādējādi nav noticis 1.protokola 3.panta pārkāpums šajā lietā.

 

b — Iesniedzēja

Iesniedzēja uzskata, ka attaisnojums aizliegumam kandidēt vēlēšanās ir jāizvērtē to principu un vērtējumu gaismā, kurus Tiesa noteica 1998.gada 30.janvāra spriedumā Turcijas Apvienotā Komunistiskā partija un citi pret Turciju (Recueil 1998–I, 21.–22.lpp., 45.–46.punkti). Saskaņā ar iesniedzējas teikto sekas aizliegumam kandidēt vēlēšanās, kas uzlikts attiecībā uz viņu un viņas sabiedrotajiem, ir salīdzināmas ar Komunistiskās partijas likvidēšanu iepriekšminētajā lietā. Tāpat iesniedzēja uzskata, ka 1.protokola 3.pantā garantēto tiesību ierobežojumi ir jāizvērtē tādā pašā veidā kā ierobežojumi pulcēšanās un biedrošanās brīvībai, kuri noteikti Konvencijas 11.panta 2.daļā. Tādējādi spriedumā Turcijas Apvienotā Komunistiskā partija un citi pret Turciju piemērotā argumentācija par Konvencijas 11.pantu ir attiecināma mutatis mutandis viņas lietā.

Iesniedzēja apstrīd valdības argumentus, kuri pamatoti ar LKP dalību 1991.gada janvāra un augusta notikumos un ar nepieciešamību aizsargāt “efektīvu demokrātiju”. Pirmkārt, viņa atspēko pieņēmumus par LKP iespējamo totalitāro un bīstamo dabu. Šajā sakarā viņa citē šīs partijas oficiālo programmu, kura pieņemta 1990.gada aprīlī un kura aizstāv “konstruktīvu sadarbību starp dažādiem politiskajiem spēkiem, kuri atbalsta sabiedrības demokrātiskās pārmaiņas”, kā arī, kuri atbalsta “uz demokrātijas un humānisma principiem balstītu sabiedrību”. Tāpat, atsaucoties uz LKP 25.kongresa lēmumiem, iesniedzēja uzskata, ka šajā laikā partijai nebija nekāda nodoma atjaunot iepriekšējo totalitāro komunistisko režīmu.

Papildus iesniedzēja noliedz valdības argumentu par LKP iespējamo nelikumīgumu. Viņa atgādina, ka LKP antikonstitucionalitāte tika oficiāli paziņota tikai 1991.gada 23.augustā un ka līdz šim datumam šīs partijas aktivitātes bija pilnīgi likumīgas, tai skaitā pēc 1991.gada janvāra notikumiem.

Otrkārt, iesniedzēja atgādina, ka piederība LKP nav pati par sevi pietiekama, lai pierādītu lojalitātes trūkumu attiecībā uz Latvijas neatkarību. Starp Augstākās Padomes 201 deputātu 106 deputāti sākotnēji bija LKP biedri, un deputātu sadalīšanās divās lielās nometnēs bija ar vienu vienīgu mērķi formulēt savu attieksmi attiecībā uz Neatkarības deklarāciju un nevis piederību vai nepiederību partijai.

Tāpat iesniedzēja uzskata: ka nevar pārmest, ka LKP ir mēģinājusi gāzt demokrātisko iekārtu. Runājot par 1991.gada janvāra notikumiem, viņa atgādina savu faktu versiju, saskaņā ar kuru šajā laikā nekāds varas pārņemšans mēģinājums nebija noticis. Šajā sakarā viņa iesniedz LKP frakcijas 1991.gada 21.janvārī publicētā aicinājuma kopiju, noliedzot partijas dalību bruņotu uzbrukumu organizēšanā un “politiskas provokācijas (..), nolūkā (..) maldināt pasaules domu” sludināšanu.

Kas attiecas uz 1991.gada 19.augusta notikumiem, iesniedzēja uzskata, ka ir pierādījumi, kuri attaisno LKP. Bez tam viņa apstrīd 1991.gada 3.marta tautas balsošanā par neatkarību piedalījušo skaitu; saskaņā ar viņas teikto tādējādi ir absurdi pārmest viņai darbību, kas ir “pretēja Latvijas tautas gribai”.

Jebkurā gadījumā, iesniedzēja uzskata, ka Latvijas Republikas nenoteiktais konstitucionālais statuss laikā, par kuru šeit ir runa, ir svarīgs faktors, kas ņemams vērā šajā sakarā. Šajā sakarā viņa atzīmē, ka 1990.gada 4.maija deklarācijas 5.punkts noteica pārejas periodu nolūkā pakāpeniski pārraut visas institucionālās saites ar PSRS. Runa faktiski bija par divvaldības periodu, kura laikā padomju un Latvijas konstitucionālie un likumdošanas tiesību akti un pat dažas padomju un Latvijas institūcijas (piemēram, policija un prokuratūra) pastāvēja vienlaikus un funkcionēja paralēli visā valsts teritorijā. Iesniedzēja atzīst, ka 1991.gada 21.augusta konstitucionālais likums atcēla iepriekšminēto 5.punktu un pielika punktu pārejas periodam. Tomēr viņa uzskata, ka ir neiespējami atzīt par spēkā neesošu šī perioda pašu pastāvēšanu. Tā kā nebija skaidri noteikts Latvijas teritorijā funkcionējošo institūciju likumīgums, nevar runāt par valsts apvērsumu šī jēdziena patiesajā nozīmē.

Tāpat nevar pārmest, ka LKP bija padomju varu atbalstoša un neatkarību noliedzoša pieeja pārejas perioda laikā. Lai arī atzīstot, ka LKP pati bija paziņojusi par savu stabilu atbalstu suverēnākai Latvijai, paliekot joprojām PSRS neatņemamai sastāvdaļai, iesniedzēja atzīmē, ka tajā laikā valstu politiskās attīstības ceļi bija pakļauti lielai viedokļu dažādībai, pat to deputātu vidū, kuri principā atbalstīja neatkarību. Vēl vairāk, ārvalstu vadītāji arī nebija vienoti šajā jautājumā, daži no viņiem bija ļoti skeptiski par Baltijas valstu brīvību un deva priekšroku ieņemt pozīciju neiejaukties PSRS iekšējās lietās. Īsumā, atbalstot vienu no iespējamiem attīstības ceļiem, LKP tikai izmantoja savas tiesības uz politiskās domas plurālismu, kas ir demokrātiskas sabiedrības pamatā.

Iesniedzēja uzskata par nepamatotu un neargumentētu valdības argumentu, saskaņā ar kuru to personu, kuras darbojās LKP pēc 1991.gada 13.janvāra, iekļūšana parlamentā apdraudētu valsts drošību. Viņa atgādina, ka apstrīdētais ierobežojums nepastāvēja līdz 1995.gadam un ka laikā, kad notika pirmās parlamenta vēlēšanas pēc 1922.gada Konstitūcijas atjaunošanas, trīs personas bija tādā pašā situācijā kā viņa, bet viņi tika ievēlēti un kļuva par deputātiem. Pastāvot šādiem apstākļiem, iesniedzēja neredz, kā viņas ievēlēšana varētu apdraudēt valsts drošību tik ilgi pēc viņai pārmestajiem faktiem.

Kas attiecas uz valdības atsauci uz Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta spriedumu, iesniedzēja citē atsevišķas domas, kuras parakstījuši trīs no septiņiem tiesnešiem, kas izvērtējuši lietu un secinājuši, ka apstrīdētais ierobežojums ir nesamērīgs. Iesniedzēja šos trīs tiesnešu pieņemtos argumentus padara par savējiem un jo īpaši argumentu par to, ka Latvijas demokrātiskā iekārta ir kļuvusi pietiekami spēcīga, lai vairs nebaidītos no personu, kuras bija darbojušās pret šo iekārtu desmit gadus pirms tam, klātbūtnes likumdevēju varā.

Kas attiecas uz Saeimas vēlēšanu likuma ierobežojošu interpretāciju, kuru noteica Satversmes tiesa un kura prasa katras personas individuālas atbildības izvērtējumu, iesniedzēja uzskata, ka viņas personiskā darbība nekādi neattaisno apstrīdēto ierobežojumu, jo viņa pati nekad nav mēģinājusi atjaunot totalitāro iekārtu vai gāzt likumīgu varu. Tieši pretēji, viņa ir darbojusies nolūkā ieviest demokrātiju un reformēt PSKP, LKP un visu sabiedrību. Kas attiecas uz viņas ieņemto padomju varas atbalstīšanas pozīciju, iesniedzēja atgādina, ka viņu ievēlēja tautas daļa, kura atbalstīja Latvijas saglabāšanu PSRS sastāvā un viņai bija jārespektē viņas vēlētāju izvēle.

Tāpat iesniedzēja uzskata, ka viņas personiskā darbība pēc tiem faktiem, kas viņai tiek pārmesti, nekādi neattaisno viņas vēlēšanu tiesību ierobežošanu. Kopš 1990.gada janvāra viņa darbojas nevalstiskā organizācijā “Latvijas Cilvēktiesību komiteja”, kuras līdzpriekšsēdētāja viņa bija līdz 1997.gadam. Darbojoties šajā komitejā, viņa ir ieguvusi lielu reputāciju, sniedzot juridisko palīdzību tūkstošiem cilvēku; viņa ir palīdzējusi veicināt cilvēktiesību ievērošanu Latvijā; viņa ir bijusi atbildīga par trīs Eiropas Padomes projektu īstenošanu.

Visbeidzot, pretēji tam, kā uzskata valdība, iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētais ierobežojums nav pagaidu. Šajā sakarā viņa atgādina, ka, ja parlaments patiesi ir izvērtējis Saeimas vēlēšanu likumu pirms katrām vēlēšanām, šī izvērtēšana ir vienmēr beigusies ar aizliegumu pavairošanu un nevis samazināšanu. Tādējādi ir jāatzīmē, ka aizliegums kandidēt vēlēšanās personām, kuras ir bijušas aktīvas LKP pēc 1991.gada 13.janvāra, saglabājās. Šis aizliegums samazināja vēlēšanu tiesības, pārkāpjot tās pašā to būtībā, un tautas vārda brīvība tika pārkāpta šajā lietā.

 

ii. Tiesas vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šī sūdzība uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzība nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šīs sūdzības pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti.

 

B. Sūdzības par Konvencijas

8., 10. un 11.pantu

Iesniedzēja uzskata, ka aizliegums viņai kandidēt vēlēšanās arī pārkāpj Konvencijas 8., 10.un 11.pantu. Kas attiecas uz šo lietu, šie panti nosaka sekojošo:

8.pants

“1.Ikvienam ir tiesības uz savu privāto (..) dzīvi (..)

2.Valsts institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts un sabiedriskās drošības (..) intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, (..) vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.”

10.pants

“1. Ikvienam ir tiesības brīvi paust savus uzskatus. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez valsts institūciju iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām. (..)

2. Tā kā šo brīvību īstenošana ir saistīta ar pienākumiem un atbildību, tā var tikt pakļauta tādām prasībām, nosacījumiem, ierobežojumiem vai sodiem, kas paredzēti likumā un nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības vai sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, (..) aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības (..).”

11.pants

“1. Ikvienam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību (..).

2. Šo tiesību izmantošanu nedrīkst pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziegumus, aizsargātu (..) citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants nekavē noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā.”

 

 

1. Par valdības iebildumiem

Valdība uzreiz uzsver divus iebildumus par šo sūdzību nepieņemšanu izskatīšanai pēc būtības. Pirmkārt, tāpat kā attiecībā uz 1.protokola 3.pantu, valdība uzskata, ka, tā kā iesniedzēja pati noņēma savu kandidatūru 1998.gada Saeimas vēlēšanās, viņa nevar sevi saukt par iespējamo pārkāpumu “upuri”. Otrkārt, valdība uzskata, ka iesniedzēja nav izsmēlusi visas viņas rīcībā esošās iespējas, kā to prasa Konvencijas 35.panta 1.daļa, jo viņa nav uzsvērusi šīs sūdzības lietas izskatīšanas laikā Latvijas tiesās. Tā kā nekāds tiesas lēmums netika pieņemts attiecībā uz šīm sūdzībām, iesniedzēja nav izpildījusi nosacījumu par visu iespēju izsmelšanu un sūdzības iesniegšanu sešu mēnešu laikā, kā to prasa 35.panta 1.daļa.

Iesniedzēja atspēko, ka viņa ir pēc būtības uzsvērusi iepriekšminētās sūdzības lietas izskatīšanas laikā Latvijas tiesās un ka, nepastāvot citām efektīvām iespējām, nosacījums par visu iespēju izsmelšanu tika izpildīts šajā lietā. Pat pieņemot pretējo un skatoties Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta sprieduma motivāciju, ir skaidrs, ka tiesas nonāktu pie tā paša secinājuma, pat ja bija iespējas iesniegt jaunu sūdzību saskaņā ar Latvijas tiesībām.

Kas attiecas uz iebildumu par iesniedzējas “upura” statusa trūkumu, Tiesa uzskata, ka šis iebildums ir identisks tam, kuru valdība uzsvēra attiecībā uz sūdzību par 1.protokola 3.pantu (skat. iepriekš), un ir noraidāms, pamatojoties uz to pašu motivāciju.

Kas attiecas uz valdības pārmetumu, ka iesniedzēja nav uzsvērusi iepriekšminētās sūdzības lietas izskatīšanas laikā Latvijas tiesās un tādējādi nav izsmēlusi visas iespējas Latvijā, Tiesa no paša sākuma konstatē, ka savā kasācijas sūdzībā iesniedzēja ir tieši atsaukusies uz Konvencijas 11.pantu par biedrošanās brīvību. Tādējādi valdības iebildums nav pamatots šajā sakarā (skat. lietu Erdošdu pret Turciju, Nr.25723/94, 38.–41.punkti, CEDH 2000–VI). No otras puses, runājot par tiesībām uz privāto dzīvi un vārda brīvību, iesniedzēja tiešām nav minējusi šīs tiesības savās sūdzībās, kuras iesniegtas Latvijas tiesās. Tādējādi ir nepieciešams noskaidrot, vai šis apstāklis nozīmē, ka iesniedzēja nav izsmēlusi visas iespējas Konvencijas 35.panta 1.daļas izpratnē.

Šajā sakarā Tiesa atgādina, ka iepriekšminētā 35.panta 1.daļa ir jāpiemēro elastīgi un bez pārmērīga formālisma; pietiek, ja persona nacionālajās varas iestādēs uzsver sūdzības, kuras tālāk tiek iesniegtas Strasbūrā, “vismaz pēc būtības” un saskaņā ar nacionālajās tiesībās noteiktajiem nosacījumiem un termiņiem (skat. 1992.gada 23.aprīļa spriedumu lietā Castells pret Spāniju, A sērija, Nr.236, 19.lpp., 27.punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Fressoz un Roire pret Franciju, Nr.29183/95, 37.punkts, CEDH 1999–I un Lielajā palātā skatīto lietu Civet pret Franciju, Nr.29340/95, 41.punkts, CEDH 1999–VI). Tomēr nepietiek, ja iesniedzēja vienkārši apstrīd valsts rīcību nacionālajās tiesās. Vēl ir nepieciešams, ka šī rīcība pamatojas vai nu tieši uz Konvenciju vai tās protokoliem, vai uz identiski vai līdzīgi pamatotiem efektīviem līdzekļiem nacionālajās tiesībās; bet dažreiz pietiek, ja tiek tikai identificēta apstrīdētā situācija kā tāda, kas rada problēmu vienas vai vairāku Konvencijā garantēto tiesību kontekstā (skat. 1996.gada 15.novembra spriedumu lietā Ahmet Sadik pret Grieķiju, Recueil 1996–V, 1653.–1655.lpp., 29.–34.punkts).

No otras puses, Tiesa atgādina, ka 35.panta 1.daļa neuzliek pienākumu izsmelt iespējas, kuras nav spējīgas novērst apstrīdēto situāciju (skat. iepriekš). Saskaņā ar šo principu Tiesa uzskata, ka pienākums atsaukties uz Konvencijā garantētajām tiesībām nacionālajās tiesās ir ierobežots gadījumos, kad, ņemot vērā procesa specifiskumu, šāda atsauce būtu acīmredzami nespējīga novērst iesniegtās sūdzības.

Kā Tiesa to jau ir teikusi iepriekš, pamats aizliegumam iesniedzējai kandidēt vēlēšanās ir Saeimas vēlēšanu likums kā tāds, jo tiesas ir kompetentas tikai konstatēt faktu par darbošanos vai nedarbošanos LKP un nevis izdarīt secinājumus par jebkādām juridiskām sekām par šo konstatējumu. Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa uzskata, ka, pat ja iesniedzēja būtu skaidri formulējusi savas sūdzības par Konvencijas 8.un 10.pantu Latvijas tiesās, tam nebūtu nekāda ietekme attiecībā uz galīgā lēmuma saturu šajā lietā.

Kopumā, ņemot vērā iesniedzējas izietā procesa īpašo dabu, fakts, ka iesniedzēja skaidri neuzsvēra minētās sūdzības nacionālajā tiesā, nevar būt par pamatu tam, ka iesniedzēja nav izsmēlusi visas iespējas Konvencijas 35.panta 1.daļas izpratnē. Tādējādi ir pamats noraidīt valdības iebildumu šajā sakarā.

 

 

2. Par sūdzību būtību

a) Konvencijas 10. un 11.pants

i. Pušu argumenti

a — Valdība

Kas attiecas uz Konvencijas 10. un 11.panta iespējamiem pārkāpumiem, valdība atzīmē, ka apstrīdētais ierobežojums ir iejaukšanās šajos pantos garantētajās iesniedzējas tiesībās. Tomēr valdība uzskata, ka šī iejaukšanās atbilst šo pantu otrās daļas prasībām.

Pirmkārt, valdība uzskata, ka minētā iejaukšanās ir “noteikta ar likumu”. Valdība uzskata, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunkts atbilst pieejamības un paredzamības prasībām, jo īpaši ņemot vērā Satversmes tiesas noteikto strikto un konsekvento interpretāciju.

Runājot par minētā ierobežojuma sasniegtajiem mērķiem, valdība atsaucas uz tās iesniegtajiem argumentiem par 1.protokola 3.pantu (skat. iepriekš). Tādējādi valdība uzskata, ka šī iejaukšanās sasniedz leģitīmos mērķus, un proti, valsts drošības aizsardzību un citu cilvēku tiesību uz efektīvu politisko demokrātiju aizsardzību.

Valdība arī uzskata, ka apstrīdētais ierobežojums ir “nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā”, tas ir, šim ierobežojumam ir neatliekama sociāla vajadzība un tas ir samērīgs ar nosauktajiem leģitīmajiem mērķiem. Saskaņā ar valdības teikto, šis ierobežojums ir jāizvērtē, ņemot vērā valsts vēsturisko un politisko kontekstu un valstīm atstātās rīcības brīvības robežas šajā jautājumā. Jo īpaši valdība uzskata, ka pretēji secinājumi par 10. un 11.panta pārkāpumu, pie kuriem Tiesa nonāca iepriekšminētajās lietās Vogt pret Vāciju un Rekvēnyi pret Ungāriju, notika sakarā ar objektīvu atšķirību, kāda pastāv abu minēto valstu politiskās attīstības pakāpē. Tā “neatliekamas sociālas vajadzības” pastāvēšana nepierādījās Vācijas stabilajā demokrātiskajā iekārtā, kamēr šāda vajadzība pastāvēja jaunā demokrātiskā valstī, kura atrodas pārejas periodā, kāda bija Ungārija. Latvijas situācija daudzējādā ziņā ir līdzīga Ungārijas stāvoklim: abās valstīs vienai un tai pašai partijai piederēja vara vairāk nekā četrdesmit gadus un pirmās demokrātiskās vēlēšanas ar vairāku partiju piedalīšanos notika tikai 1990.gadā. Bez tam, tāpat kā šajā lietā, Ungārijas likumdevējs bija ieviesis aizliegumu piedalīties politiskajās aktivitātēs policijas darbiniekiem pēc tam, kad bija pagājis jau kāds laiks, un nevis uzreiz pēc demokrātiskās iekārtas atjaunošanas (skat. jo īpaši iepriekšminētā sprieduma lietā Rekvēnyi 47.punkta beigas).

Valdība atzīst, ka likumdevējs nav daļa no “civildienesta” (service civil) vai “valsts dienesta” (fonction civil) kā policija vai bruņotie spēki. Tomēr valdība uzskata, ka runa ir par “publiska rakstura dienestu” (service public), jo parlamenta deputāti, veicot likumdevēja funkcijas, tieši piedalās varas realizēšanā, kuru tam ir piešķīrušas publiskās tiesības, un veic savus pienākumus nolūkā aizsargāt valsts vispārīgās intereses. Tādējādi valdība uzskata, ka Tiesas praksē noteiktie kritēriji attiecībā uz “neatliekamas sociālas vajadzības” pastāvēsanu sakarā ar ierēdņu politiskās aktivitātes ierobežošanu var tikt piemēroti pēc analoģijas uz deputātiem. Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība uzskata, ka ierobežojumi nolūkā aizsargāt Latvijas likumdevēju varu no tiešas tādu cilvēku ietekmes, kuri pēc 1991.gada 13.janvāra darbojās LKP, atbilst “neatliekamai sociālai vajadzībai”, proti, demokrātijas nostiprināšanai un saglabāšanai valstī. Papildus, šī vajadzība ir vēl vairāk attaisnota ar to, ka, atšķirībā no Ungārijas, Latvija saskārās ar LKP un citu sabiedroto organizāciju reāliem mēģinājumiem gāzt leģitīmo varu.

Visbeidzot valdība atgādina, ka apstrīdētais ierobežojums attiecas uz deputāta oficiālo pienākumu pildīšanu un neaizliedz iesniedzējai izteikt savus politiskos uzskatus vai darboties partijā. Tādējādi šis ierobežojums tiek piemērots, nošķirot privāta un oficiāla rakstura darbības.

Papildus valdība atsaucas uz Konvencijas 17.pantu, saskaņā ar kuru “[n]ekas no šajā Konvencijā minētā nevar tikt iztulkots kā (..) grupas vai personas jebkādas tiesības iesaistīties jebkurā darbībā vai veikt jebkuru darbību, kuras mērķis ir likvidēt jebkuras no šeit minētajām tiesībām un brīvībām vai ierobežot tās lielākā mērā nekā tas noteikts šajā Konvencijā”. Kas attiecas uz to, ka šī sūdzības daļa attiecas uz iesniedzējas darbošanos LKP, 17.pants tādējādi ir šķērslis, lai iesniedzēja atsauktos uz Konvencijas 10. un 11.pantā garantētajām tiesībām.

 

b — Iesniedzēja

Iesniedzēja atzīst, ka apstrīdētā iejaukšanās ir “noteikta likumā” Konvencijas 10.panta 2.daļas un 11.panta 2.daļas izpratnē. Tomēr, atsaucoties uz Satversmes tiesas tiesnešu mazākuma atsevišķajām domām, viņa uzskata, ka Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunkts ir nesamērīgs. Tāpat iesniedzēja uzskata par nepamatotiem valdības argumentus par minētā ierobežojuma sasniegto leģitīmo mērķi un tā samērīgumu; jo īpaši viņa uzskata, ka ne iepriekšminētais spriedums Rekvēnyi lietā, ne Konvencijas 17.pants nevar tikt piesaukti valdības pozīcijas pamatošanai šajā lietā.

 

ii. Tiesas vērtējums

Ņemot vērā pušu argumentus, Tiesa uzskata, ka šīs sūdzības uzdod nopietnus jautājumus no faktu izklāsta un no juridiskā viedokļa, kuri nevar tikt izlemti šajā sūdzības izskatīšanas stadijā, bet prasa izskatīšanu pēc būtības; no tā izriet, ka šī sūdzības daļa nav atzīstama par acīmredzami nepamatotu Konvencijas 35.panta 3.daļas izpratnē. Nekādi citi argumenti pret šo sūdzību pieņemšanu izskatīšanai nav tikuši izvirzīti.

 

 

b) Konvencijas 8.pants

i. Pušu argumenti

Pieņemot pat, ka iesniedzēja varētu sevi uzskatīt par apstrīdētā ierobežojuma “upuri”, valdība apstrīd Konvencijas 8.panta attiecināmību uz šo lietu. Pamatojoties uz “privātās dzīves” definīciju, kura dota Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas Rezolūcijā Nr.428 (1970) par masu informācijas līdzekļiem un cilvēktiesībām, valdība atzīmē, ka attiecībā uz iesniedzējai uzlikto ierobežojumu kandidēt vēlēšanās sakarā ar viņas politisko pagātni varētu a priori attiecināt 8.pantu divos “privātās dzīves” aspektos: vai nu sakarā ar viņas godu un reputāciju, vai viņas aizsardzību pret konfidenciāli nosūtītās vai saņemtās informācijas atklāšanu. Šajā lietā no Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta sprieduma izriet, ka iesniedzējas personiskais gods un reputācija nebija iesaistīta, tā ka vienīgais jautājums bija par to, vai persona ir atbilstoša, lai tai uzticētu tautas pārstāvēšanu neatkarīgas valsts demokrātiskā parlamentā pēc tam, kad šī persona ir darbojusies kā pret demokrātiju, tā pret neatkarību. Tāpat juridiska fakta konstatācijai par iesniedzējas darbošanos LKP pēc 1991.gada 13.augusta nebija mērķis atklāt konfidenciālus datus. Šajā sakarā valdība atzīmē, ka iesniedzējas personiskās atbildības pakāpe tika noteikta, pamatojoties uz faktiem, kuri atklāj viņas publisko dzīvi, valsts arhīvos glabātajiem un sabiedrībai pieejamiem dokumentiem un iesniedzējas pašas sniegtajiem pierādījumiem atklāta tiesas procesa ietvaros. Pastāvot šādiem apstākļiem, valdība uzskata, ka Konvencijas 8.pants nav attiecināms uz šo lietu.

Iesniedzēja atsaucas uz saviem argumentiem, kuri izklāstīti pie Konvencijas 10. un 11.panta (skat. iepriekš).

 

ii. Tiesas vērtējums

Tiesa atgādina, ka tiesības uz privāto dzīvi iekļauj tiesības personai nodibināt un attīstīt attiecības ar sev līdzīgiem; vēl vairāk, nav iemesls neatļaut izslēgt no “privātās dzīves” jēdziena profesionāla, komerciāla vai sociāla rakstura aktivitātes (skat. 1992.gada 16.decembra spriedumu lietā Niemietz pret Vāciju, A sērija, Nr.251–B, 33.–34.lpp., 29.punkts un 1997.gada 25.jūnija spriedumu lietā Halford pret Apvienoto karalisti, Recueil 1997–III, 1015.–1016.lpp., 42.–46.punkts). Tādējādi noteiktos gadījumos informācijas par kādas personas politisko pagātni izmantošana var tikt uzskatīta kā iejaukšanās viņas privātajā dzīvē (skat. mutatis mutandis, 1987.gada 26.marta spriedumu lietā Leander pret Zviedriju, A sērija, Nr.116, 22.lpp., 48.punkts, Lielajā palātā skatīto lietu Amann pret Šveici, Nr.27798/95, CEDH 2000–II, 65.punkts un Lielajā palātā skatīto lietu Rotaru pret Rumānija, Nr.28341/95, CEDH 2000–V, 46.punkts).

Tiesa atklāj, ka visās iepriekšminētajās lietās apstrīdētās darbības pamatojas uz personiskiem datiem, kuri bija iegūti īpašu izmeklēšanas darbību laikā, kurus valsts iestādes bija saglabājušas vai ievietojušas arhīvos un kuri nebija pieejami plašai sabiedrībai (šajā sakarā skat. arī 2001.gada 22.novembra lēmumus lietā Knauth pret Vāciju, Nr.41111/98 un lietā Bester pret Vāciju, Nr.42358/98, nav publicēti). Jo īpaši iepriekšminētajā lietā Rotaru pret Rumāniju Tiesa atzina, ka datu saglabāšana par iesniedzēja iespējamām politiska rakstura aktivitātēm viņa jaunībā iekļāvās Konvencijas 8.pants saturā un veidoja iejaukšanos viņa tiesībās uz privāto dzīvi (ibidem, 43. un 46.punkts). Tomēr Tiesa uzskata, ka šī lieta ir pēc būtības atšķirīga no iepriekšminētās lietas un šī atšķirība ir vismaz divos aspektos.

Pirmkārt, atšķirībā no Rotaru kunga, dati par iesniedzējas politisko pagātni, kuri bija par pamatu aizliegumam viņai kandidēt vēlēšanās, nebija ne noslēpums, ne pat konfidenciāli. Tāpat no lietas materiāliem neizriet, ka valsts iestādes būtu veikušas īpašu izmeklēšanas darbību, lai šos datus iegūtu, vai ka šīs iestādes būtu šos datus ievietojušas arhīvā vai citādi saglabājušas nolūkā tos izmantot nākotnē. Faktiski, lai konstatētu iesniedzējas darbošanos LKP aktivitātēs pēc 1991.gada 13.janvāra, Latvijas tiesas galvenokārt pamatojās uz partijas kontroles un audita centrālās komisijas sapulču vairākiem protokoliem. Iesniedzēja neapstrīd valdības argumentu, saskaņā ar kuru šie dokumenti bija brīvi pieejami valsts arhīvos. Bez tam, pieņemot savus lēmumus, tiesas pamatojās uz iesniedzējas rakstīto 1997.gada 25.janvāra vēstuli, kurā viņa pati atklāti atzina viņai pārmestās darbības.

Otrkārt, dati, kuri bija savākti Rotaru kunga gadījumā, attiecās uz tālu pagātni, vairāk nekā pusgadsimtu atpakaļ, un nebija redzams, ka viņam piedēvētās iespējamās politiskās darbības būtu zināmas plašai sabiedrībai Rumānijā vai citur. Tieši pretēji, iesniedzējai pārmestās darbības ir notikušas nesen un ir datētas tik tikko desmit gadus atpakaļ. Vēl vairāk, šīs darbības ir daļa no 1991.gada vēsturisko notikumu vispārīgāka konteksta, kas saistīts ar bijušās Padomju Savienības sabrukšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu. No šādiem apvērsumiem neapšaubāmi parādījās visas Latvijas sabiedrības svarīga interese; no lietas materiāliem skaidri izriet, ka šie notikumi tika plaši aprakstīti presē un tiem ar uzmanību sekoja plaša sabiedrība. Papildus no iesniedzējas paskaidrojumiem izriet, ka iesniedzēja ir pazīstama politiķe, kura ir aktīvi piedalījusies tajā laikā notikušajos politiskajos procesos un kura tika ievēlēta Latvijas Augstākajā Padomē tieši kā LKP biedre. No tā Tiesa secina, ka iesniedzējas darbības šajā partijā galvenokārt atklāja viņas publisko dzīvi un nevis viņas “privāto dzīvi” Konvencijas 8.panta izpratnē.

Ņemot vērā visu iepriekš teikto, Tiesa secina, ka šajā lietā nav notikusi nekāda iejaukšanās iesniedzējas privātajā dzīvē. No tā izriet, ka tādējādi šī sūdzība ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu.

 

C. Sūdzības par Konvencijas

6.panta 1.daļu un 13.pantu

Iesniedzēja sūdzas, ka sakarā ar šajā lietā piemērojamo tiesību normu patvaļīgo dabu un nesaskaņotību Latvijas tiesas ir atzinušas sevi par tādām, kurām nav pilnas jurisdikcijas izskatīt jautājumu. Viņa tādējādi secina, ka, pirmkārt, ir pārkāpta Konvencijas 6.panta 1.daļa — tiesības uz taisnīgu tiesu, un, otrkārt, ir pārkāpts Konvencijas 13.pants, kurš garantē tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību nacionālajās tiesās. Šo pantu attiecīgās daļas nosaka sekojošo:

6.panta 1.daļa

“Ikvienam ir tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu (..) pamatotību, uz taisnīgu (..) lietas izskatīšanu (..) tiesā. (..)”

13.pants

“Ikvienam, kura tiesības un brīvības, kas noteiktas šajā Konvencijā, tiek pārkāptas, ir nodrošināta efektīva aizsardzība valsts institūcijās, neskatoties uz to, ka pārkāpumu ir izdarījušas personas, pildot dienesta pienākumus.”

Runājot vispirms par Konvencijas 6.panta 1.daļu, Tiesa atgādina, ka saskaņā ar tās pastāvošo praksi tiesas procesi par politiska rakstura tiesību izmantošanu un jo īpaši tiesības kandidēt vēlēšanās nav “civilās” tiesības un pienākumi un tādējādi šis pants nav piemērojams (skat. 1997.gada 21.oktobra spriedumu lietā Pierre–Bloch pret Franciju, Recueil 1997–VI, 2222.lpp., 49.–52.punkts; 2000.gada 29.jūnija lēmums lietā Briķe pret Latviju, Nr.47135/99, nav publicēts, kā arī iepriekšminētais lēmums lietā Cherepkov pret Krieviju). Tādējādi šī sūdzība nav savienojama ratione materiae ar Konvencijas nosacījumiem 35.panta 3.daļas izpratnē un ir noraidāma, piemērojot 35.panta 4.daļu.

Kas attiecas uz iesniedzējas piesaukto Konvencijas 13.panta pārkāpumu, Tiesa atgādina, ka šis pants garantē nacionālajās tiesībās iespēju iesniegt sūdzību, atļaujot šajā procesā atsaukties uz Konvencijā garantētajām tiesībām un brīvībām, vienalga, kādā veidā tās ir nodrošinātas nacionālajās tiesībās. Tādējādi šī panta sekas prasa tādas sūdzības iespējas, kuru ietvaros var izvērtēt “apstrīdamu sūdzību” saskaņā ar Konvenciju un piedāvāt, ja nepieciešams, atbilstošu atlīdzību (skat. starp daudzām citām, Lielajā palātā izskatīto lietu Kud®a pret Poliju, Nr.30210/96, 157.punkts, CEDH 2000–XI un 1998.gada 19.februāra spriedumu lietā Kaya pret Turciju, Recueil 1998–I, 329.–330.lpp., 106.punkts). Tomēr ar 13.pantu piedāvātā aizsardzība nav absolūta; konteksts, kurā iespējamais pārkāpums ir radies, var pieļaut ierobežojumus attiecībā uz iespējamo tiesību aizsardzības iespēju (skat. iepriekšminēto lietu Kud®a pret Poliju, 151.punkts).

Tiesa konstatē, ka aizliegums personām, kuras darbojušās LKP pēc 1991.gada 13.janvāra, kandidēt vēlēšanās ir noteikts Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 6.apakšpunktā, tiesu lomu strikti ierobežojot ar juridiskā fakta konstatēšanu par darbošanos partijas darbībās pēc minētā datuma. Šajā lietā Tiesa atklāj, ka šis konstatējums tika nodibināts pirmās instances un apelācijas instances tiesas procesā, kurā tika izvērtēti šo tiesu rīcībā esošie pierādījumi un kurā jautājums tika izlemts ar pietiekami motivētiem lēmumiem.

Kas attiecas uz iesniedzējas sūdzību, ka viņa nevarēja apstrīdēt pašu Saeimas vēlēšanu likumu, Tiesa atgādina, ka 13.pants neprasa nodrošināt iespēju, ar kuru persona valsts varas iestādēs varētu atzīt līgumslēdzējvalsts likumus par neatbilstošiem Konvencijai (skat., piemēram, 1996.gada 25.aprīļa spriedumu lietā Gustafsson pret Zviedriju, Recueil 1996–II, 658.lpp., 70.punkts un 1994.gada 9.decembra spriedumu lietā Les Saints Monast¸res pret Grieķiju, A sērija, Nr.301, 39.lpp., 90.punkts). Bez tam iespēja nebeidz būt “efektīva” no fakta, ka piemērojamo materiālo tiesību stāvoklis atņem tai jebkādu veiksmes iespēju (skat. 1994.gada 19.decembra spriedumu lietā Vereinigung Demokratischer Soldaten Österreichs et Gubi pret Austriju, A sērija, Nr.302, 20.lpp., 55.punkts).

Pastāvot šādiem apstākļiem, Tiesa neatklāj 13.panta pārkāpumu. No tā izriet, ka tādējādi šī sūdzība ir noraidāma kā acīmredzami nepamatota, piemērojot Konvencijas 35.panta 3.un 4.daļu.

 

Ņemot vērā šos motīvus, Tiesa vienbalsīgi

 

Pasludina par pieņemamām izskatīšanai iesniedzējas sūdzību par Konvencijas 1.protokola 3.pantu, kurš viņai garantē tiesības kandidēt parlamenta vēlēšanās, kā arī sūdzības par Konvencijas 10.un 11.pantu. Sūdzību izvērtēšana pēc būtības atstāta uz vēlāku laiku.

 

Pasludina iesniegumu nepieņemamu izskatīšanai pārējā daļā.

 

 

Sōren Nielsen, Christos Rozakis,

Sekretāra vietnieks Priekšsēdētājs