Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pa gadskārtu Jānīts un mēs paši nākam. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.06.2003., Nr. 94 https://www.vestnesis.lv/ta/id/76544

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Šī nakts un šīs dienas mums Vasaras saulgrieži

Vēl šajā numurā

21.06.2003., Nr. 94

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pa gadskārtu Jānīts un mēs paši nākam

— Tautas dziesmas

 

Līgojati, līgojati,

Nav vairs tāļu Jāņa diena:

Šī dieniņa, rītdieniņa,

Parīt pati Jāņa diena.

 

Iemetam Jāņu zāles

Jauna puiša gultiņā;

Dievs dod tam citu gadu

Otru jaunu gulētāju.

 

Jāņu nakti, meitiņ, sargi

Savu puķu vainadziņu,

Nakts ir silta, galva karsta,

Novīst puķu vainadziņš.

 

Mums katram ir sava Jāņu izjūta, nepieciešamība pēc svētkiem, savas svinēšanas iespējas, bet visi kopā mēs esam tauta, kas Eiropā visilgāk un vispilnīgāk saglabājusi vasaras saulgriežu atzīmēšanas tradīciju un gluži neaptveramu dziesmu pūru. Katrs mēs varētu nosaukt kādu latvju sētu, kur paši vai mūsu vecāki esam piedzīvojuši brīnišķīgus Jāņus – kā Rembates “Purie™os”, “Druviņās” un “Elek™os”, Alojas “Māliņos”, Dikļu “Krieviņos”, Liepupē pie Kārkliņiem, Jaunpiebalgas “Mazrītiņos”, Vecpiebalgas “Kabulēnos”, Priekuļu “Virskūnās”, Bērzaunes “Skutēnos”, Veļķu “Stupēnos”, Valdemārpils “Kalnos”, Dunalkas “Audaros”, Seces “Caunēs” un “Balo?os”, Aknīstes “Ancīšos”, Svitenes “Igauņos”, “Rimdžūnās” un “Kļaviņās”, Lazdukalna Lestes ciemā pie “Kolnu Mares”, un tā varētu turpināt vēl ilgi. Jāņi mūs pavada ar skaņu, smaržu, redzes pārdzīvojumiem, kas cieši savijušies mūsu atmiņās. Katru gadu mēs gaidām svētku brīnumu, gaidām to brīdi, kad radio un televīzija atkal sāks atskaņot līgotnes. Diemžēl arvien biežāk un ilgāk mums jāklausās ķērcošas reklāmas, stulbas dziesmas, šlāgeri un triviāli penterējumi par Jāņiem.

Jau 1584. gadā hronists B. Rusovs par latviešiem vēsta, ka [viņi] “pie Jāņu ugunīm pa visu zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā”. Ugunij un ūdenim ir liela nozīme Jāņu nakts norisē. Jāņugunis kurina uz zemes vai paceļ augstu pāri jāņubērnu galvām. Kārtīs paceltās sauc par pūdelēm vai pundelēm Smārdē, raganām Birzgalē, darvas muciņām Kursīšos, baklaškām un trupkām Latgalē, lampām Zemgalē. Kuršu kāpās aizdedzinātu darvas mucu palaida peldēt ūdenī. Jāņu nakts rasa ir svētīga un veselīga, nav jābaidās sabrist apavus, jo tic, ka rasa tajos pārvēršas zeltā un sudrabā. Mazgāšanās Jāņu rītā avotā mums nodrošinās arī skaistumu. Ne velti raganas, notraucot rasu kaimiņu pļavā, iegūst sev labumu.

G. Mancelis gan 1654. gadā pārmet latviešiem elkdievību, bet vēsta, ka “Jāņa brāļi un māsas, katri gavilēdami ar dažādām zālēm, miežos un rudzos salasījuši, pāriedami mājās, ar ozola zariem un zālēm appuško vārtus un visas ēkas no iekšas un ārienes, ticēdami ar tādu lietu burvjus un raganas nost dzīt…” Jāņu zāļu lasīšana un māju greznošana nav gājusi mazumā. G. Mancelis pat nepiemin pīlādžu, pīleņģu meiju, buceņa, puceņa zaru, sērmūkšļu nozīmi māju aizsargāšanā no ļauniem gariem, bet folkloristi vēl 2001. gadā redzēja to pielietojumu Dūmeles ciemā netālu no Kolkas. Pirms Jāņiem plūktām zālēm ir sevišķs spēks. Pālē uzskatīts, ka zāles arvien labāk plūkt cita daļā, un Cesvainē nevienu nedrīkstējuši par to noķīlāt, pat ja plūc sētā āboliņā. Lubānā galdu nosedz ar kalmēm vai citiem ziediem, Kosā ar lupstāju pušķo istabas, kaltētu dod govīm radībās, Birzgalē pepermentes griež, Jāņu zāles nedrīkst pļaut, smalkās papardes glabā aitām. Arī lopiem jāsajūt svētki. Stendē govis jāappušķo, lai tās zina, ka cilvēks viņas neaizmirst.

Jau nākamajā gadsimtā — 1781. gadā — A. V. Hupelis bez dziedāšanas un uguņiem atzīmē – “Dažos apgabalos ļaudis iet ap muižas laukiem dziedādami, par ko kungi tos pacienā.” Ļaudonā uzskata, ka Jāņi ir pašā lielākā tukšībā, kad vēl nav savas maizītes. Cesvainē pazīstams apvējots siers bez olām no nolaista piena. Limbažos Jāņos pirmo reizi vāra jauno kāpostu lapiņas. Ķēčos “izlēja asiņu desas”. Vaivē saimnieks sniedz visiem mājas cilvēkiem alu, sieru, vārītu gaļu, galertu, karašiņu un sviestu. Kad sanāk no citām mājām, tiem dod alu un sieru. Lēdmanē var katrs piedzerties, nevienam nav brīv izsmiet un pārmest.

Pat Vidzemes dziesmu grāmata vēl 1809. gadā apšauba, “vai Jāņos sprausti kupli zari dos druvām, dārziem auglību”. 19. gadsimtā jau biežāk literatūrā parādās Jāņu materiāli un apcerējumi par tiem. 1824.gadā “Latviešu Avīzes” stāsta, ka līdz Jāņiem govīm zāles jāplūc ar rokām, lai nezustu piens. Tas pats rakstīts arī no Tirzas 1832. gadā. “Mājas Viesī” 1863. gadā apcerēti māņi par naudas kaltēšanos un negulēšanu Jāņu naktī. Ziņas par Jāņu dziesmām un līgošanu 1835. gadā sniedz H. E. Katerfelds un 1841. gadā I. G. Kols. G. F. Bitners savā krājumā 1844. gadā publicē 46 Jāņu dziesmas. Džūkstē un Jaunrozē divas nedēļas pirms Jāņiem visa māja katru vakaru iet dziedāt uz kalniņa. Tērvetē aplīgo kaimiņus. Lubānā pēc Vasarsvētkiem jau atļauts līgot un, satiekot nepazīstamu cilvēku, var dziedāt: “Kuram vārdu nezinām,/ To par Jāni krustījām.” Smārdē bērni vakarā iet skatīties jāņtārpiņus.

Jāņu svinēšana nav sveša arī rīdziniekiem. To savās Pārdaugavas muižiņās 18. gadsimta vidū iedibina latvietis mastu šķirotāju amata vecākais Jānis Šteinhauers. Gadsimta beigās svinības pārceļas uz laukumu pie Rīgas pils. Tās saistās ar uguņošanu, braucieniem laivās pa Daugavu un ar plašu Zāļu tirgu 22. jūnijā Daugavmalā, vienīgi 1831. gadā zemnieku savesto produkciju pārdeva siena tirgū starp tagadējo Tērbatas, Brīvības un Elizabetes ielu. Šodien mēs par Zāļu tirgu priecājamies Doma laukumā. Lai arī Jāņos nav bijušas atšķirības starp saimniekiem un kalpiem, tomēr 1848. gadā Rīgas policijas pārvalde norādījusi, ka pilsētas zemākajām kārtām svētkus atļauts rīkot tukšajā Lēģerlaukumā (tagadējās P. Stradiņa slimnīcas teritorijā). 1852. gadā no Kolkas jūrmalas pienāk ziņas par lībiešu tradīciju Jāņu naktī dedzināt laivas.

1858. gadā J. Kaktiņa un J. Caunīša “100 dziesmās un ziņģēs” pieci Jāņu meldiņi, bet 1872. gadā J. Cimzes “Dziesmu rotas Lauku puķēs” – astoņi. Visnozīmīgākais gads latviešu kultūrā ir 1894., kad iznāk Jurjānu Andreja “Latvju tautas Mūzikas materiālu” pirmā grāmata “Līgotnes” ar 81 līgo dziesmu melodiju un aizsākas “Latvju Dainu” izdošana. Visā Krišjāņa Barona krājumā sameklējami 5160 dziesmu teksti, neskaitot apdziedāšanās dziesmas. Jurjānu Andrejs norāda, ka “tauta šo senseno līgošanas ierašu kā sirsdssvētumu glabājusi, caur ko viņa tik maz padevusies svešiem iespaidiem”.

Tomēr Jurjānu Andrejam jau jāatzīmē, ka “Lejas-Kurzemē... līgošana liekas pavisam piemirsta”. Tāpēc nevajadzētu brīnīties par Borisa Infantjeva ziņu, ka 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Kazdangā bijusi pagasta valdes pavēle svinēt Jāņus ar ugunskuriem un dziedāšanu. Lestenē mazpulcēni pirms Jāņiem mācījušies dziesmas no grāmatām. Tajā pašā laikā Jāņa Rozenberga dzimtajā Jeru pagastā rūpi par svētku norisi uzņēmies skolas direktors Voldemārs Aparjods, kas sapulcinājis vienkopus simtiem līgotāju. Netrūcis ne alus, ne siera, ne dziesmu, ne augstas jāņuguns. Milija Cielēna piemin, ka Gaujienā Jāņos staigājuši no mājas uz māju. Bet pagastā kopīgs pasākums bijusi mednieku zaļumballe ar šaušanu uz māla baložiem, pūtējiem un pilnu bufeti. Tas noticis Pēteros, jo mednieku biedrības priekšniekam Pēteris vārdā.

Vēl muižas laikos kopīgi ar kalpu un baronu piedalīšanos Jāņi svētīti Ungurpils parkā, bet padomju gados alojieši pulcējušies Porzas birzī pie Ungurpils ezera. Birzī vēl spraustas gar malām meijas, celta gaisā uguns, zaļumballē spēlējis pūtēju orķestris, bijusi kopīga alus muca, un ilgus gadus kolhozs “Komunisma ceļš” tādā veidā atzīmējis apsējības, apbalvojot čaklākos un apdziedot sliņķus. Tas pats Korģenes Utenu līcī pie Korģītes, kur to svinējuši sovhozs “Dzirkstele” sava priekšnieka Dzintara Kalniņa vadībā, tā arī Inciemā un Codē Mēmeles malā. Vienīgi Zemgalē neatceramies pūtēju orķestra skanējumu. Lai arī padomju gados Jāņi bija nevēlami svētki, to svinēšana, gan ar nelielu maskēšanos, netika pārtraukta. Netrūka patiesu Jāņu dienas elementu, un, galvenais, vēl tika uzturēta līgošana. Iespējams, spītības pēc.

Tā 1952. gadā Neretā folkloristi svin sava priekšnieka Jāņa Niedres vārda dienu, bet Kaldabruņas muižā Ļeņina kolhoza brigadieris rīko Jāņus kolhozniekiem. Tas nekas, ka starp līgošanu visā naktī trīs reizes atskanējusi arī “Varen plaša mana zeme dzimtā” un vairākas leģionāru dziesmas. 1954. gadā folkloristi Jaunpiebalgas “Mazrītiņos” pie Damrozēm un Robežniekiem fiksē Jāņu nakts norisi. Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados bijušie kolēģi un Rīgas skolotāju institūta audzēkņi bieži līgo pie sava profesora Jāņa Alberta Jansona Pārdaugavā, Mārupes ielā. Mājastēvs aplīgo katru zālīti savā dārzā, katru ciemiņu savā mājā. Savstarpēji sacenšoties melodiju bagātībā, priekšdziedātāji ir profesors Jēkabs Vītoliņš un Rīgas 1. vidusskolas skolotājs Arturs Birnsons. Katrā reizē atskan vismaz 30 – 40 dažādas līgotņu melodijas.

1966. gadā Baltezera krastā kā vienmēr lieliski līgojuši Fišeri, Kreicumi, Vazdiki, Cilinski, bet tīņi sarīkojuši karnevālu, jo Rīgas tirgū bijis tik bagātīgs galvassegu piedāvājums, ka to nedrīkstētu neizmantot. 1967. gadā filoloģes no tālākām dzīvesvietām pirms eksāmena pie pasniedzēja G. Bībera samierinās ar izbraukumu pie Daugavas. Te viņām laimējas sastapt interesantu un savdabīgu vīru, kas visu nakti spēj nolīgot, deklamēt no galvas Pumpura “Lāčplēsi” un vēl kādu nedzirdētu dzeju. Pamatīgs pārsteigums pēc nedēļas folkloras prakses laikā, kad vairākām līgotājām jāsēžas pie folklorista Jāzepa Rudzīša, viņu Jāņu nakts kopīgā paziņas, galda. 1968. gadā folkloristu ekspedīcijas laikā no saimniecības direktora Jāzepa Zeļonkas iegūstam 100 Jāņu dziesmas par aktuālām tēmām, kas tikko izmantotas Jāņos Rāmavas saimniecībā.

1972. gadā, apvienojoties folkloristu, alpīnistu un enerģētiķu spēkiem, tiek sarīkoti nesankcionēti grandiozi Jāņi Lielvircavā pie skolas direktores Ineses Kārkliņas ar vairāk nekā 200 līgotāju piedalīšanos. Šoreiz ir viss vajadzīgais – gan dziesmas sarakstītas uz lapām, gan Jāņu zāles un kroņi, gan siers un alus, gan ugunskurs un svētīgs lietus, gan … Lai arī šie Jāņi daudziem mainīja dzīvi, profesiju, sagrāva iespējas, bet mūs, organizētājus, gandarī pēc daudziem gadiem izlasītais čekas ziņojums: “Grupējuma aktīvie dalībnieki par savu uzdevumu nosprauda cīņu par kultūras mantojuma un latviešu tautas īpatnību saglabāšanu. Tādā kārtā pēc būtības no legālām pozīcijām viņi maskēti uzstājās pret padomju varu Latvijā.” Tātad Jāņu svinēšana bija slēpts cīņas un protesta paņēmiens. Žēl, ka, zūdot šai alkainai nepieciešamībai sevi saglabāt kā tautu, pārvarot dažādus šķēršļus, zūd Jāņu svinēšanas nozīme, un mēs strauji tuvojamies Eiropas situācijai, kur vairs reti tiek atzīmēti Vasaras saulgrieži. Cik vien iespējams, dziedāšanas tradīcija tiek uzturēta trimdas latviešos Zviedrijā, Amerikā un Austrālijā.

1973. gadā Jēkaba Vītoliņa kārtojumā iznāk “Gadskārtu ieražu dziesmas” ar 1 155 līgotnēm, bet 1982. gadā – “Latviešu tautasdziesmu” 4. sējums ar 28 605 Jāņu dziesmu variantiem. 1978. gada 14. oktobrī uz vecā Dailes teātra skatuves Vecpiebalgas teicēji Elza un Augusts Cimdiņi nolīgo septiņas savas dzimtas Jāņu melodijas.

1991. gadā laikrakstā “Izglītība” Jāzeps Rudzītis publicē rakstu par līgošanu un aicina ikvienu veidot savu Jāņu dziesmu izlasīti, lai neapklustu mūsu skaistākie svētki. Viņš lūdz skolotājus nostiprināt līgotnes skolā. Varbūt nav pieļaujama sacensība folkloras vākšanā, bet Jāņu dziesmu zināšanā varētu sacensties katrs. Nepietiek, ka līgo folkloras ansambļu dalībnieki un viņu bērni. Mazotnē katram jāiemācās Jāņu dziesmas, lai vēlāk, pēc tīņu gadu izdzīvošanas, jaunietim būtu savs dziesmu pūrs. Lai viņš spētu turēties pretī mūsdienu tehniskajām iespējām un kārdinājumam, kad atliek tikai nospiest pogu, lai pašam nebūtu jādzied.

1993. gadā “Latvijas Vēstnesī” sadarbībā ar Latviešu folkloras krātuvi tapa brīnišķīgs pielikums — speciālveltījums uzticīgiem lasītājiem “Jāņu nakti līgot eju”.

1999. gadā Braslavā savas Jāņu svinības sāk organizēt Antons Benjamiņš.

2003. gadā uzsākta Ilgas Reiznieces ierosinātā akcija “Piedzīvosim Jāņus”, kuras rezultāti gaidāmi drīz un arī tālākā nākotnē.

Tas nu katra paša ziņā — svinēt ziņģi kopā ar Raimondu Paulu Aizkrauklē, būt Druvienā vai Salacgrīvā, pavadīt Jāņu vakaru “Miesnieka”, “Dzirnavnieka” vai “Aldara” sabiedrībā, vai varbūt līgot kopā ar “Jotulu”. Novēlu visiem piedzīvot skaistus Jāņus!

Māra Vīksna,  Latvijas Folkloras krātuves speciāliste — īpaši “Latvijas Vēstnesim”

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!