Un tomēr: lai vienmēr ir vieta gaišumam

Ausma Fridrihsone par septiņu izsūtījuma gadu rētām un mācībām

Ausmu izveda 1949. gadā. Tēvam piederošais apģērbu, audumu un galantērijas veikals bija nacionalizēts jau četrdesmitajā gadā. Pēc kara ģimene pārcēlās uz savu īpašumu Tumes pagasta Griķos. Māsa Ērika mācījās tehnikumā Rīgā, Ausma gāja Tukuma vidusskolas priekšpēdējā klasē un dzīvoja īrētā istabiņā. “Viņi atnāca agri no rīta, varēja būt ap pieciem. Bija arī kāda sieviete. Viņa teica, lai es ņemot koferi un krāmējot iekšā drēbes un visu ko, jo jābraucot būšot tālu un tas būšot uz visu mūžu. Mani pārņēma pilnīgs bezspēks, trula vienaldzība. Sacīju, ka man nekā nevajag. Nekāda kofera man nav un es neko neņemšu. Vienīgais, pie kā es pieķēros, bija albumi. Plēsu ārā fotogrāfijas, liku kaudzītē. Kad kaimiņiene arī nekādu koferi nevarēja iedot, tā sieviete paķēra viņas kartupeļu maisu, izbēra tukšu un pielika pilnu ar manām mantām. Es nezinu, kā tas viss tur salīda, bet maisā atradās pat mans greznais Nīcas tautas tērps. Tur bija mammas zamša kurpes, ko es vēlāk iemainīju pret vaļenkiem, un rudens mētelis, ko vilku mugurā, kad sāku strādāt par skolotāju. Bija arī smalka veļa un gaišas blūzītes, ko man vēlāk nozaga. Durvis bija vaļā, un istabā bija ienākusi klasesbiedrene, viena no manām draudzenēm. Ieraudzījusi uz galda manu jauno somiņu, viņa teica: “Tev, Ausmiņ, to vairs nevajadzēs, atdod man!” Tas gan man likās tā jocīgi, to sajūtu es nevaru aizmirst. Bet ļaunu prātu neturu, cilvēki taču ir ļoti dažādi. Vairāk es atceros tos, kas man labu darīja. Mūs ar smago mašīnu veda uz staciju, bet pa ceļam sēdināja vēl dažus klāt. Kāda sieviete gāja garām un iespieda man rokā piecus rubļus. Un vēl kādi citi cilvēki pačukstēja, ka mūsu direktors pestīšot mani ārā. Pauls Lode bija brīnišķīgs skolotājs, pilnīgi apbrīnojams cilvēks, un es ticēju, ka viņš spēs man palīdzēt. Un viņš jau mani neaizmirsa. Kad sāku iet skolā, atsūtīja tādu raksturojumu, ka visi brīnījās.”

Kaimiņi bija brīdinājuši, ka Griķu saimnieki esot izvedamo sarakstos, un tēvs sācis gatavoties melnajai stundai, bet māte jūgusi zirgu un braukusi uz Tukumu, lai būtu kopā ar meitu. “Viņa nezināja, ka esmu jau saņemta. Redzējāmies stacijā, kur mūs, vagonos sadzītus, turēja vairākas dienas. Mūsu teritorija bija norobežota ar virvēm, aiz kurām visu laiku stāvēja cilvēku pūlis. Reiz, kad mūs konvoja apsardzībā veda pēc ūdens, pūlī ieraudzīju māti. Baidījos pat ar roku pamāt, lai arī viņu nesaņem ciet. Par tēvu nekā nezināju. Izrādījās, ka esam vienā ešelonā, un vēlāk mani pārveda uz viņa vagonu.”

Ausma par savu tēvu Ati Ciekuru runā ar lepnumu un arī skumjām. Viņa tēvs Matīss, tāpat kā Silmaču Dūdars, bijis apkārtceļojošs skroderis.

Anna un Atis Ciekuri ar savām meitām Ausmu un Ēriku 1935. gadā

Ģimene ļoti liela, Atis kā pats jaunākais pārņēmis tēva amatu, pēc tam mācījies vēl pie citiem meistariem. Ausma glabā avīzi ar senu fotoattēlu, kur redzama tēva darbnīca ar vecajā drukā rakstītu izkārtni “Kungu un dāmu drēbnieks A. Ciekurs”. Vēlāk viņš atvēris savu veikalu, ko vecākās paaudzes tukumnieki vēl tagad piemin ar labu vārdu. Ausmai vislabāk patikusi galantērijas nodaļa ar cakotām bērnu jaciņām un cepurītēm, dzīparu kamoliem un zīda diegu spolītēm visās varavīksnes krāsās. Pie lauku mājām ticis trīsdesmitajos gados. Paši Griķos strādājuši tikai vasarās, kad bijušas lielās siena kulšanas talkas. Saimniecība bijusi prāva: kādas trīsdesmit govis, astoņi zirgi, ražojuši sviestu un bekonu eksportam. Ausma atceras pārraudzes rosīšanos, skaistos sviesta klucīšus ar ornamentu, kad tie ņemti ārā no formiņām, savu ņipro ķēvīti Asju, Lieldienas un Jāņus, kad tēvs atbraucis no pilsētas ar dāvanām saimei.

“Par ko mēs, izsūtītie, Sibīrijā runājām? Mums bija tikai divi temati – kad mēs brauksim mājās un ko mēs tādu garšīgu esam ēduši. Badošanās bija tikai sākumā, vēlāk tik briesmīgi vairs nebija. Tēvs cēlās naktī augšā, gāja stāvēt rindā pēc maizes, kas visiem nepietika. Viņš uzplēsa pat mazu zemes gabaliņu, ierušināja kādu kartupeli. Es sākumā nemaz negāju palīgā, teicu, ka mums nekādus kartupeļus nevajadzēs, jo tūlīt brauksim uz mājām. Vēlāk, kad jau mācījos institūtā, mēs sametāmies kopā sešas meitenes un pēc kārtas palikām mājā, gatavojām kaut ko ēdamu. Katru dienu viens un tas pats – eļļā cepti sīpoli un makaronu zupa ar dienišķo rupjmaizes ķieģelīti. Es tad sapņoju par saldskābmaizīti un žāvētu siļķi.”

Vienmēr jau bijis, pēc kā ilgoties. Tālajā ceļā vairāk nekā mēneša garumā Ausma sapņojusi par savu, kaut vismazāko stūrīti, kur viņa varētu būt viena, un par tīru ūdeni, kur kārtīgi nomazgāties. “Kad Tukumā kāpu iekšā tajā lopu vagonā, bija tāda sajūta, ka es tur nosmakšu. Man kļuva nelabi, sāku vemt baltas putas, palika pavisam slikti, bet ārsta tur nebija. Vēlāk skolā, kad bija jāiziet medicīniskā pārbaude, ārste teica, ka man esot bijusi sirds lēkme – porok serdca. Ešelonā pret mums arī izturējās kā pret lopiņiem. Izdzina kaut kur klajā lauka, nostādīja cieši citu pie cita, vīriešus un sievietes, un tad vajadzēja tupties un kārtoties. Un cieši blakus – sargi ar šaujamiem. Es iemanījos pasprukt zem vagona riteņiem, kaut arī vienmēr bija jābaidās, ka nenoķer. Bet man bija briesmīgs kauns, sevišķi, kad ieraudzīju no blakus vagona izkāpjam savu danču puisi. (Tieši tai dienā, kad notika izvešana, mums vakarā bija jāuzstājas tautiskajās dejās.) Visapkārt bija daudz bēdu, mira mazi bērni, uznāca šausmīga dizentērija, jo pa ceļam jau tīra ūdens nebija. Reiz zupas laikam bija izvārīts par maz, pavāre redzēja, ka visiem nepietiks, un mūsu acu priekšā iešāva katlā veselu spaini auksta ūdens, apmaisīja un dalīja tālāk.”

Šis sapnis nepiepildījās, pie sava kaktiņa Ausma tik drīz netika. Beidzot viņus gan no vagoniem izlādēja, bet ceļš vēl nebija galā. “Mūs izsēdināja Obas pietekas Tomas krastā. Bija paredzēts tālāk vest ar baržām, bet upē vēl nebija izgājis ledus. Daži vagoni bija atstāti bērniem un pavisam veciem cilvēkiem, viena telts uzslieta slimajiem. Mēs pārējie – kur kurais. Te vienu dienu mani un vēl vienu vīrieti izsauc pie komandanta. Aizejam, kādas divas stundas vai ilgāk, man liekas, ļoti ilgi mēs gaidām, kad pieņems. Viņš spriež: “Mani droši vien sūtīs atpakaļ uz mājām. Neko sliktu es neesmu darījis. Tieši otrādi, biju milicis.” Es saku: “Varētu gan būt. Par mani arī skolas direktors ir solījis parūpēties.” Un tad mani iesauc iekšā un parāda uz to dizentērijas slimnieku telti, kur man esot jāiznes spainis. Liels, līdz malām pilns ar asiņainiem izkārnījumiem. Un nekādas stīpas, nevienas osiņas, kur pieķerties! Mani pārņēma šausmas. Bet bija jādara, un es izdarīju. Aiznesu un izlēju. Pēc tam aizgāju pie upes un mazgājos, mazgājos, mazgājos. Es biju atkal tīra un ieraudzīju, ka spīd saule, un upe ir tik skaista. Gandrīz kā Latvijā. Un pēkšņi es dzirdu: “Ausma! Ausma!” Kā sapnī. Izrādījās, tie ir puiši no Kandavas tehnikuma, kādi trīs vai četri “budžu bērni”. Es tautiskajās dejās bieži biju soliste, un kandavnieki avīzē bija redzējuši manu fotogrāfiju. Un viņi man saka – šodien ir Lieldienas, mēs vakarā svinēsim, atnāc tu arī. Bet es nekur nevarēju aiziet, jo arī biju saslimusi. Man tomēr bija stiprs organisms, un dizentēriju pārcietu samērā ātri.”

	Foto no Ausmas Fridrihsones albuma   Tādas Griķu māju sienas izskatījās pēc kolhozu laikiem, un tā te izskatās pašlaik. Arī Ausma cer uz Eiropas naudu, jo padomā ir ziedošu pļavu iekopšana un lauku ainavas veidošana; savā 70. dzimšanas dienā kopā ar meitu Ilzi un mazdēlu Jāni

Kad nu galu galā nonākuši paredzētajā nometinājuma vietā Šegarkā, visi nostādīti pa ģimenēm, lai vietējie var izvēlēties, kuru ņemt pie sevis darbā. “Tēvs tāds pavecs un ļoti maza auguma, es smagākiem darbiem tā kā par sīku – neviens mūs neņēma. Es tēvu mudināja, lai viņš pasaka, ka ir skroderis, bet viņš neparko: “Esmu visu aizmirsis, vairs neko neprotu. Kaut ko ne pa prātam piegriezīšu, aizsūtīs vēl tālāk!” Beigās tur parādījās rūpkombināta direktors, un tēvs tomēr pateica, ka prot šūt. Un mūs paņēma. Tikai pie šūšanas tēvs tik ātri netika. Kad vēlā vakarā mūs ieveda rajona centrā, kur atradās tas kombināts, vairs neatradās nevienas vietiņas, kur mūs izmitināt. Pārnakšņot ielika kurpnieku darbnīcā, kas kļuva par mūsu nakts mītni uz vairākām nedēļām. Jau otrā rītā bija klāt brigadieris un mūs abus nosūtīja meža darbos. Septiņi kilometri turp, septiņi atpakaļ, knišļi tā ka biezs. Lai dzesētu slāpes, dzērām turpat no lāmas purva ūdeni. Vecie ciedri bija resni un milzīgi, zāģis nemitīgi iesprūda. Vasaras beigās aizsūtīja uz ķieģeļu cepli. Vienīgā mehanizācija bija vērsis, kas palīdzēja pie mālu mīcīšanas. Viss cits bija jāpadara ar pašu rokām. Jēlie ķieģeļi bija briesmīgi smagi, bet, kad apžuva, kļuva tik asi, ka rokas sāpēja dienu un nakti. Man kādi rubļi bija iedoti avansā, un beigās izrādījās, ka es vēl esmu parādā. Tad tēvs man teica: “Meitiņ, ej labāk skolā, te tu neizturēsi.” Es jau pati arī gribēju mācīties.

Mazākajās klasēs sāka mācīties daudzi izsūtīto bērni, bet uz devīto klasi pieteicos tikai es un vēl viena meitene – Rezevsku Rita. Apsēdos blakus Ļenai, ar kuru biju sadraudzējusies ķieģeļu ceplī. Viņa bija besarābiete. Kopā ar māti un brālīti izsūtīti jau 40. vai 41. gadā, jo tēvs bijis virsnieks. Laikam no Rumānijas. Viņi bija pavisam trūcīgi. Brālītis visu laiku staigāja ar kurpi vienā un sieviešu augstpapēžu boti otrā kājā. Ļenai bija viens pats vatenītis, bet viņa brīnišķīgi tika galā: darbā vilka uz vienu pusi, skolā grieza uz otru.”

Šegarkā bija daudz izsūtīto, dažādu tautību pārstāvji. No kurpnieku darbnīcas abi Ciekuri pārcēlās pie moldāvu ģimenes, kas laipni piedāvājās dalīties savā šaurajā rocībā. Paši trīs, bērniņš vēl šūpulī, istabiņa maza, ka ne apgriezties. Tēvs sameistaroja zaļu koka kasti, kur Ausma salika iekšā savas mantiņas un naktī gulēja virsū (visā augumā gan izstiepties nevarēja), bet pats ierīkoja guļas vietu uz grīdas. Tur Ausma stipri saslimusi. “Līdz šim brīdim nezinu, kas tā bija par slimību. Sacēlās ļoti augsta temperatūra, tecēja asinis pa degunu, mocījos ar murgiem. Meža darbos pārpūlējusies, murgoju par koka klučiem, kurus man kāds no augšas met virsū. Man jāpagūst tie saskaldīt, bet es to nespēju. Es mētājos murgos, un tēvs aizskrēja pie ārsta, bet tas pateicis, ka pie fašistiem neiešot. Ilgi man neļāva slimot. Tiklīdz biju kaut cik attapusies, tas varēja būt pēc kādām trīs dienām, ieradās brigadieris un pateica, ka jāiet mežā.”

Vēlāk viņi kopā ar Ošu ģimeni, kurā bija divas pieaugušas meitas, sameklējuši pamestu pussagruvušu zemnīcu. “Kopā bijām seši cilvēki – mēs divi, viņi četri. Šausmīgi cīnījāmies ar blaktīm, no kurām toreiz Sibīrijā nevienam nebija glābiņa. Nedrošos griestus balstīja resna koka stute, kas atradās pašā plāna vidū un šauro telpu padarīja vēl mazāku. Bija arī maza plītiņa ar vienu riņķi. Zemnīca atradās Obas vecupes krastā. Vecajā gultnē bija izveidojies purvs, kur auga retas priedes un bērzi, kas noderēja malkai. Arī es ar mūsu vienroci zāģēju priedītes un uz muguras vilku mājās. Sākumā ķēros tikai pie pašām mazākajām, bet pēc tam zāģēju arvien lielākas. Ziemas bija šausmīgi aukstas. Sniegs, sals, puteņi. Reiz temperatūra bija noslīdējusi līdz mīnus 56,5 grādiem. Pienu pirkām sasaldētu litra vai puslitra gabalos. Kad gāju izliet netīro ūdeni, tas sasala gaisā un krita zemē kā lāstekas. Kādu dienu atceļā no skolas es bija tā pārsalusi, ka no rokām izkrita visas burtnīcas un grāmatas. Iegāju zemnīcā un teicu, ka vairs neko negribu un nevaru. Kaut arī tas bija patālu no mājām, tēvs aizgāja un sniegā visu savāca.”

“Mums sāka iet mazliet labāk, kad tēvs atkal kļuva par skroderi. Pie viņa nāca šūties visi lielie priekšnieki, jo tur neviens neprata uzšūt tik varenas galifē bikses un ādas jakas. Vēlāk viņš nopirka pat mājeli un sāka kopt bites. Es tad jau strādāju par skolotāju un arī trūkumu necietu. Sāku pat sūtīt uz mājām naudu, bet tad vienreiz māte man atrakstīja, lai neiedomājoties vēl tā darīt. Viņa sūtīšot atpakaļ.”

Ausma ir pārliecināta, ka viņai vienmēr uz pleca sēdējis sargeņģelis. “Tur bija daudz jauniešu, es būtu varējusi staigāt pa ballītēm, baudīt jaunību. Bet es mācījos. Ak Dievs, kā es mācījos! Ja mēs, izsūtītie, par fašistiem apsaukātie, gribējām kaut ko sasniegt, mums vajadzēja būt labākiem par citiem. Ja tu nebiji labāks, tu nebiji nekas. Pirmajā krievu valodas diktātā man divi vārdi bija uzrakstīti, pieci izlaisti, par burtu kļūdām nemaz nerunājot. Skolotāja teica: “Vieninieku es te nevaru ielikt. Tas būtu par daudz.” Bet pabeidzu gadu kā pirmā skolniece klasē. Mans labais gariņš bija dabasmācības skolotāja Valērija Belova. Viņa ar diviem dēliem kara laikā bija evakuēta no Ļeņingradas. Sergejs vēlāk kļuva par pasaulslavenu basketbolistu. Ļoti inteliģenta ģimene. Skolotāja mani mīlēja kā meitu, sēdēja blakus, palīdzēja mācīties. Ļoti laba bija arī krievu literatūras skolotāja. Lasīju Hercenu un Ļevu Tolstoju, man ļoti patika Ļermontova dzeja un Gorkija romantiskie darbi. Mācību pārzine man teica: “Meitiņ, necenties tik ļoti, medaļu tev tāpat nedos!” Protams, nedeva. Par augstskolu nevarēju pat sapņot. Pēc 10. klases, ko biju pabeigusi ļoti labi, mani norīkoja pie baļķu vešanas. Rudenī man pēkšņi piedāvāja skolotājas vietu. Jābrauc būšot uz Odeī. Tas izrādījās Apgabala invalīdu nams, krieviski – oblastnoj dom invaļidov jeb ODI. Tomskas apgabals laikam ir lielāks par Latviju, un tur bija invalīdi no visa milzīgā apgabala. Vesela pilsētiņa ar pasta nodaļu, miliciju un visu ko, arī skolu. Es mācīju ķīmiju, fiziku un matemātiku. Par skolotāju nostrādāju divus gadus. Ārkārtīgi gribējās mācīties tālāk, bet netiku laista ārā no sava Šegarkas rajona, kur mums ar tēvu, tāpat kā citiem izsūtītajiem, katru mēnesi vajadzēja ierasties komandantūrā. Rakstīju iesniegumu pēc iesnieguma, bet izbraukšanas atļauja netika dota. To saņēmu tikai 1953. gada rudenī, pēc Staļina nāves. Visi, kas bijām dabūjuši izbraukšanas atļaujas, tikām sapulcināti rajona centrā un ar konvoju vesti uz Tomsku. Vispirms stājos Tomskas pedagoģiskajā institūtā. Kopmītnē mēs bijām visdažādāko tautību censoņi – lietuvieši, igauņi, gruzīni, moldāvi, azerbaidžāņi, pat kāds asīrietis. Mums visiem bija līdzīgi likteņi un līdzīgi dzīves mērķi. Radās tuva draudzība, lielas simpātijas, nojausma par kaut ko nebijušu. Pārbaudījumus visi nokārtojām ļoti labi, bet mums paziņoja, ka neesam konkursu izturējuši, kaut gan mēs zinājām, ka institūtā palikušas brīvas vietas un tiek dota iespēja vēlreiz kārtot eksāmenus tiem, kas pirmajā reizē bija izkrituši. Apstaigājām visus tehnikumus, bet ar mums nekādās runās neielaidās. Kur palikt arī nebija. Eksāmenu laikā dzīvojām kopmītnē, bet pēc tam visu aizveda – segas, spilvenus un gultas, atslēdza pat elektrību un ūdeni. Prom neviens nedzina, jo māja bija veca, paredzēta nojaukšanai. Paklājām uz grīdas avīzes, un nakti pārlaist varēja. Bija jau novembris, kad uzzināju, ka elektromehāniskajā tehnikumā notiek uzņemšana ar atestātu konkursu. Man tik labs atestāts, jutos pavisam droša. Neuzņēma vis. Beigu beigās tiku uzņemta pedagoģiskā institūita Fizikas un matemātikas fakultātes neklātienē. Bet kur palikt, no kā dzīvot? Braucu atpakaļ uz Odeī. Manā vietā jau bija pieņemta Elvīra no izsūtītajiem Volgas vāciešiem, bet es dabūju darbu vakarskolā .”

Pa starpām bijuši vēl grāmatvežu kursi un citi līkloči, līdz Ausma varējusi iestāties Tomskas Inženierceltniecības institūtā. “Tur man nepietika mācīties sekmīgi, vajadzēja mācīties priekšzīmīgi, jo tikai ar teicamām atzīmēm varēju saņemt paaugstināto stipendiju. Pēc otrā kursa – ceļš uz mājām un studiju turpināšana Latvijas Universitātē. Ne jau bez grūtībām. Māte pa tiem gadiem bija pelnījusies ar ogu lasīšanu un gadījuma darbiem, skolojusi otru meitu un, cik vien varējusi, sūtījusi paciņas uz Sibīriju. Rīgā viņas ar Ēriku īrēja nelielu caurstaigājamu istabiņu, Ausmai tur nebija kur palikt. Kad jaunuzņemtā studente lūgusi kopmītni, dekāns Mergins ieteicis:”Ja nav kur dzīvot, brauciet atpakaļ uz Tomsku.” Tik klaji viņas “netīrā pagātne” Ausmai tikusi atgādināta vēl tikai 1973. gadā, kad viņa uzaicināta darbā toreizējā republikas Valsts plāna komisijā, bet bez kāda pamatojuma viņas kandidatūra noraidīta.

Toreiz vieta kopmītnē tomēr atradās, un Ausma ar sparu metās jaunajā dzīvē. “Aši bija jāatgūst valodas lokanība, jo Sibīrijā pēdējos piecus gadus, kad studēju un strādāju skolā, latviešu valodu pilnīgi nedzirdēju. Tāpēc es tagad nevaru saprast tos vaimanātājus, kas saka, ka neesot iespējams tik labi apgūt latviešu valodu, lai tajā varētu mācīties arī tos priekšmetus, kur esot precīzi jāpārvalda zinātniskā terminoloģija. Tieši tā taču visās valodās ir tik līdzīga.”

Universitātē Ausma satika arī savu mūža draugu Jāni Fridrihsonu. Kopā dalīja jauno speciālistu priekus un raizes, gādāja mierīgas vecumdienas Jāņa mātei un Ausmas tēvam. Nu viņi visi mūžībā. Arī vīrs. Ausmai ir meita, dēls un četri mazdēli. Tik grūti izcīnītajā un sirdij tuvajā būvinženieres profesijā viņa nostrādājusi četrdesmit gadu un tagad aizgājusi pensijā, bet nesen iegūtais būvprakses sertifikāts joprojām stāv goda vietā un viņa labprāt atsaucas, ja kāds lūdz palīdzību ēku būvuzraudzības lietās.

Ausmai ir klade ar Ārijas Elksnes un dažu citu autoru dzejoļiem, literatūras citātiem un pašas atziņām. Te izlasīju arī Andrieva Niedras rindas: “Tu vari kaujas zaudēt, tu vari tīt ļaudis gara tumsībā – tikai neaiztiec viņu ticību taisnībai. Un, lai arī cilvēks visu mūžu ietu no vienas tiesas uz otru un lai viņš nekad nedabūtu skatīties vaigā šai taisnībai, kamēr viņš vēl tic, ka ir kaut kāda tiesa vai tiesnesis, kas kaisa taisnību pār bagātiem un nabagiem, pār stipriem un nevarīgiem, tikām nešķobīsies valsts pamati.” Izrādās, ka šī rakstnieka izteiktā pārliecība saskanējusi ar Ausmas noskaņojumu tai laikā, kad viņa cīnījusies par Griķu atgūšanu un kaut cik taisnīgas kompensācijas saņemšanu. Mājas un zemi izdevies atgūt, bet cīniņam par nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu pietrūcis spēka.

Ir dažādas raizes, sevi liek manīt jaunības gados pārciestās kaites, bet Ausma Fridrihsone par dzīvi negaužas: “Kad man sliktāk ap dūšu, apsēžos pie loga, skatos priedēs un mākoņos un līdz sirds dziļumiem izjūtu, ka esmu mājās. Tad es sev saku – atceries, kā mēs visi ilgojāmies pēc Latvijas, cik tāla un neaizsniedzama tā mums bija tik garus gadus. Tagad esam Latvijā, un Latvija ir brīva! Un vēl es atceros tos daudzos labos cilvēkus, ko esmu sastapusi savā dzīves ceļā. Mūsu Tukuma vidusskola – gan Pauls Lode, ar kura asprātīgajiem teicieniem mums bija pilnas klades, mūsu brīnišķīgā latviešu valodas un literatūras skolotāja Milda Murele un mana pirmā deju pedagoģe Zaķīšjaunkundze, pie kuras sāku mācīties jau sniegpārsliņu un taurenīšu laikos un aizdejoju līdz pat 1948. gada Dziesmu svētkiem. Vēlāk viņa apprecējās ar gleznotāju Leonīdu Āriņu, un mēs kļuvām tuvi ģimenes draugi. Jau stāstīju par skolotāju Valēriju Belovu, bet Sibīrijā satiku arī daudz citu gaišu cilvēku gan starp vietējiem ļaudīm, gan izsūtītajiem. Esmu mācījusies nelaist ļaunumu sev tuvumā. Distancēties no tā man ar savu labestību, draudzību un arī lielu mīlestību palīdzējuši daudzi arī te neminēti cilvēki. Tā ir mana lielā dārgumu lāde, ko varu atvērt nespēka vai skumju brīdī. Lai dodam vairāk vietas gaišumam!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore