Līdz šim Latvijā vēlētāji pierādījuši, ka ir atbildīgi

Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs Arnis Cimdars intervijā Latvijas Radio raidījumā “Kāpnes” vakar, 13. maijā

Intervija Latvijas Radio 13. maija raidījumā “Kāpnes” pulksten 12.35. Vada žurnālists Ivars Svilāns

— Jūs esat atgriezies no Lietuvas, kur klātienē vērojāt referendumu. Kā cilvēkam, kurš Latvijā atbildīgs par procesa lietām, izskatījās šis referendums organizētības ziņā?

Arnis Cimdars: — Lietuvā ir jau liela prakse, un es to esmu jau vairākkārt novērojis — organizatori strādā profesionāli. Tādēļ man no šā viedokļa tur nebija pilnīgi nekādu pārsteigumu, lai arī es neapmeklēju pilnīgi visus 2000 iecirkņus, iegāju tikai pāris iecirkņos, lai parunātos ar vietējām amatpersonām, manuprāt, tur viss bija normālā, augstā līmenī.

— Lietuvas referendums notika divas dienas, un pirmajā dienā izskanēja, vismaz masu medijos, it kā bažas, ka ir ļoti neliels balsotāju procents.

A.Cimdars: — Tieši tā. Un es pieņemu, ja referendums būtu septiņas dienas, tad bažas būtu pirmajās sešās dienās. Cilvēkiem tas ir raksturīgi, ka liela daļa atliek visas savas darīšanas uz pēdējo brīdi, studentiem it sevišķi.

— Kamēr nav sesijas, tikmēr neko nedara.

A.Cimdars: — Tieši tā. Bet viņiem bija pamats bažām, jo atšķirībā no Latvijas pieredzes, kur vēlētāju līdzdalība ir daudzmaz stabila, vismaz pēdējās trīs parlamenta vēlēšanās — 73 procenti un pašvaldību vēlēšanās no 58 uzkāpa uz 62, Lietuvā pēdējā laikā diezgan izteikta bija tendence, ka arvien kritās līdzdalība, un vienlaikus Lietuvas likums, kas reglamentē referendumu, ir viens no visstingrākajiem likumiem valstīs, kas šos referendumus veido. Tādēļ viņiem pamats bažām bija, pirmkārt, kritās līdzdalība, otrkārt, arī likuma normas ļoti stingras. Un ir normāli, ka viņi, rūpējoties par to, lai cilvēki varētu piedalīties, iecerēja šīs divas dienas un plus vēl iepriekšējā neklātienes balsošana.

— Kā notika šī iepriekšējā balsošana, vai cilvēki pa pastu sūtīja savu viedokli vai bija anketa?

A.Cimdars: — Tas bija ļoti interesanti. Viņi paši to sauc par balsošanu pa pastu, bet tas nav gluži tā, kā mēs varbūt to iedomājamies, ka met pastkastītē. Tā sistēma, divos vārdos runājot, bija tāda: pasta nodaļās bija pieejamas balsošanas zīmes, kur varēja izdarīt atzīmi — plus, mīnus, bija obligāti jāpievieno sava balsotāja karte, kuru vēlētājam izsniedz pēc viņa reģistrācijas vietas, un jānodod pasta nodaļā, pasta nodaļa pēc tam to nogādā iecirknī. Šeit bija ziņas, ka lielveikalos notiek balsošana. Patiesībā lielveikalos bija iekārtoti šie pasta balsošanas punkti, un nebija tā, kā mēs varbūt iedomājamies, ka lielveikalos sēdēja komisija, bija urna, un tad tur visi balsoja.

— Cik dienas iepriekš viņiem bija šī iespēja agrāk nobalsot?

Arnis Cimdars: — Ja nemaldos, tad septiņas dienas, nedēļu pirms vēlēšanu dienas viņi saņēma balsotāju karti, kurā norādīts viņu iecirknis un viņu numurs, un karte ir jāizmanto tad, kad viņi vēlas balsot.

— Latvijā referendums būs 20.septembrī, esam pēdējā no valstīm, kas rīko referendumu. Kas Latvijā ir iecerēts, un varbūt kas tiks mainīts šajā procedūrā, vai mums arī būs iepriekšējā balsošana?

A.Cimdars: — Iepriekšējā balsošana mums nav paredzēta, jo atšķirībā no citām valstīm mums nav tādu problēmu, ka mēs nevarētu aizbraukt tajā dienā uz otru Latvijas pusi, jo mēs varam nobalsot pilnīgi jebkurā iecirknī. Atcerieties — līdzi jāņem ir tikai pase, protams, jāpārbauda, vai tā būs derīga tajā dienā, bet nav nepieciešama šī iepriekšējā balsošana. Arī ārvalstīs mūsu konsulārajās iestādēs, vēstniecībās būs iecirkņi. Protams, ir problēma, ka kāds ir visu dienu lidmašīnā vai aizbraucis uz Āfrikas kalniem, kur tiešām nevar nodrošināt balsošanu, nu tad kāds vienmēr paliks nenobalsojis, nevienā valstī nav tā, ka pilnīgi būtu nodrošināta simtprocentīgi visu klātbūtne. Bet tiem, kuri būs nobrieduši piedalīties un par to iepriekš padomās, tāda iespēja tiks nodrošināta.

— 20.septembris ir pietiekami tālu, vai Lietuvā jums radās kādi secinājumi par to, kas Latvijā vēl ir steidzami jāuzlabo, jāpamaina?

A.Cimdars: — Mums ir pietiekami laba prakse, lai mums nevajadzētu kādas steidzīgas izmaiņas taisīt. Bet pagājušā gada pieredze mums liecināja par to, ka pašvaldībām vajadzētu laicīgāk risināt jautājumu par transporta problēmām vēlēšanu dienā, ja gadījumā sabiedriskais transports tur nestrādā pietiekamā kvalitātē...

— ...jo tā ir brīvdiena galu galā.

A.Cimdars: — Jā, tad to var atrisināt, tas ir jārisina kopā ar Satiksmes ministriju, tas ir viens, ko nevajadzētu nogulēt. Otrs, ko nevajadzētu nogulēt, — administratoriem, kuri vada darbus, vajadzētu gādāt, lai cilvēki, kas strādā tajā dienā, var pamainīties un aiziet nobalsot, lai nav tāda situācija, ka pēkšņi pēdējā brīdī atmostas. Un, protams, vēl ir laiks pašvaldībām pārliecināties, vai skolās, klubos, bibliotēkās un citās publiskās vietās, kur arī būs iecirkņi, var tikt iekšā cilvēki, kuriem cienījama vecuma dēļ kājas švakas kļuvušas vai vienkārši ir problēmas ar kustībām, bet laika vēl ir pietiekami.

— Vai tehniski iespējams nodrošināt, ka vienu urnu vienkārši iznes ārā, un vai tas ir atļauts?

A.Cimdars: — Principā jā, ja pašvaldība nav spējīga nodrošināt to, ka cilvēks tiek iekšā iecirknī, piemēram, otrajā stāvā, tādā gadījumā ar Centrālās vēlēšanu komisijas instrukciju noteikts, ka pie cilvēka iznāk ārā un novērotāju klātbūtnē organizē balsošanu.

— Vai vēlēšanu komisijas ir jau sākušas darbu, vai tas pakāpeniski vēl tikai sāksies? Jo mūs droši vien klausās daudzi cilvēki, kas būs arī šajās komisijās. Vai viņi jau apmēram zina savu darba grafiku?

A.Cimdars: — Nē, pagaidām ir veikti tikai divi posmi. Pirmais — saņemta nauda no valsts budžeta, turklāt ar tādiem nosacījumiem un tādā apjomā, lai izpildītu tos nosacījumus, kuri šobrīd ir spēkā — tātad balsot no astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā.

— Naudas ir pietiekami?

A.Cimdars: — Jā, es ceru, ka nekas nemainīsies šinī lietā, jo, ja mainīsies darba laiks, tad būs jāmaina arī naudas izteiksme, lai gan tā nav īpaši liela naudas summa. Es sarēķināju, ka ap 240 tūkstoši būtu papildus vajadzīgi, ja referendums būs divas dienas. Bet tālāk vēl neesam tikuši, iecirkņus vēl nav sākts veidot, jo nav stājies spēkā likuma grozījums, un mums nav juridiskā pamata šos darbus uzsākt šobrīd. Lai gan es domāju, ka ir jau īstais brīdis vēlēšanu komisijām kopā ar pašvaldībām domāt, kurā vietā atradīsies iecirkņi, cik to būs, galu galā – kurā stāvā un vai tur var nokļūt.

— Vēl par tehniskajām lietām referendumā. Jaunajās pasēs vieta zīmogiem vairs nav paredzēta?

A.Cimdars: — Ir, ir.

— Tomēr tiks likts zīmogs pasē?

A.Cimdars: — Jā. Jau parlamenta vēlēšanās rudenī bija tāda kārtība. Tiem, kam bija vecā parauga pases, zīmogu lika 14.lappusē un tiem, kam jau jaunā parauga pases, 9. lapaspusē. Un šis referendums mums vēl notiks pēc vecās vēlētāju reģistrācijas kārtības, tas nozīmē, ka varam iet uz jebkuru iecirkni, iepriekš nekur neesam pierakstīti, bet ir obligāti jāņem līdzi pase, un pase arī kalpos kā dokuments, kas pierāda, ka jūs esat vēlētājs un jums ir tiesības novēlēt šajā iecirknī, ka jūs neesat novēlējis jau kaut kur citur.

— Mehānisms ir pietiekami vienkāršs. Bet tā kā mums ir referenduma sagatavošanās posms un arī aģitācija tagad tik sākas, kā jums personīgi liekas – vai šī kampaņa atbalstam ir jau uzņēmusi apgriezienus un vai tā ir pietiekami pārdomāta un kvalitatīva, nesakot ne “jā” , ne “nē” par vienu vai otru izvēli?

A.Cimdars: — Es gribētu teikt: ne “jā” , ne “nē”, ne balts, ne melns. Patiesībā komentēt kampaņu, kuru es pats neveidoju, turklāt, ja ir runa par politisko kampaņu, tad no manas puses galīgi nebūtu korekti vērtēt, tā ka atvainojiet — nē.

— Labi. Un vēl — vai kādas tehniskās problēmas varētu būt Latvijas referendumā, vai tās visas ir jau apzinātas un izrunātas?

A.Cimdars:— Principā mums tās problēmas no reizes uz reizi ir diezgan līdzīgas, es varētu apsēsties un pusstundas laikā kādas simt problēmas uzrakstīt, kuras no reizes uz reizi parādās, bet neviena no tām nav tāda, kas apdraudētu procesu kopumā. Tās ir tādas mazas problēmu grupas, kas ir noteiktiem cilvēkiem gadījušās, kuras noteikti būs arī šoreiz, no kurām nav iespējams izvairīties, bet, iepriekš par to domājot, ir iespējams mēģināt vismaz kaut kā mazināt šo ietekmi pat uz katru cilvēku atsevišķi. Ir pierādījies, ka atkarībā no tā, cik talantīgi un radoši, teiksim, ar apzinīgumu, strādā vietējais vēlēšanu organizators, ir iespējams bez lieliem līdzekļiem izvairīties no rindu veidošanās. Rindas – tā ir tāda tradicionāla slimība, un no tās neizvairīsimies arī šoreiz, bet tomēr tur, kur cilvēki domā ar galvu, kur viņi regulē šo jautājumu, tā lieta tiek daudz vienkāršāk atrisināta. Tā ka problēmas ir, bija un būs, bet tās nav tādas, kas apdraudētu procesu, tās var vienkārši kādu sirmu matu kādam iedot klāt, bet es ceru, ka šoreiz to nebūs tik daudz kā pagājušo reizi. Jo procedūra vēlētājiem nemainās, tā ir tikpat vienkārša un saprotama kā pirms tam.

— Vēl mazliet par Lietuvu un arī saistībā ar Latviju. Pēc Lietuvas referenduma izskanēja pārmetumi politiķiem, kuri arī vēlēšanu laikā aktīvi aģitēja vēlētājus, turklāt par vienu izvēli. Kā ir Latvijā ar šo likumu, un vai arī mēs nevaram paredzēt tādas problēmas?

A.Cimdars: — Mums gandrīz vai ir otrādi bijis, pie mums vēlētāji vienmēr ir sūdzējušies, vismaz mums sūdzas — vai tad tiešām nevarētu apturēt vēlēšanu dienā politisko aģitāciju. Jo pie mums tāda aizlieguma nav, un viss notiek, tā ka vismaz tādā plāksnē, domāju, mums problēmas nebūs.

— Vai mēs varētu vēlreiz cilvēkiem izstāstīt šo mehānismu — cik cilvēkiem Latvijā 20.septembrī būs jāpiedalās, un cik no šiem cilvēkiem, kuri būs piedalījušies, būtu jābūt minimālajam skaitam, lai referendums nobalsotu par vienu vai par otru izvēli?

A.Cimdars: — Es uzskatu, ja mums Latvijā ir vairāk nekā viens miljons 300 tūkstoši vēlētāju, tad referendumā būtu jāpiedalās vismaz vienam miljonam 300 tūkstošiem vēlētāju, un nevis tāpēc, ka tas ir svarīgi kvoruma dēļ, lai referendums skaitītos juridiski noticis vai nenoticis, bet tas ir svarīgi, manuprāt, tādēļ, ka tas parāda, ka Latvijā cilvēki ir spējīgi izlemt ko vairāk nekā, teiksim, vai pirkšu pienu vai kefīru. Latvijā vēlētāji līdz šim ir pierādījuši, ka viņi ir diezgan atbildīgi, jo 72 procentu līdzdalība — tas ir viens no augstākajiem līmeņiem Eiropā, un es ceru, ka tas nekritīsies arī līdz referenduma dienai.

— Bet tīri pēc likuma pusei laikam ir jābūt?

A.Cimdars: — Pēc likuma ir jāatnāk vismaz pusei no tiem balsotājiem, kuri piedalījās pēdējās Saeimas vēlēšanās. Ja par vienu sanāk mazāk, tad referendums nav noticis un ir pilnīgi vienalga, kā ir nobalsojuši tie, kas atnākuši, referendums netiek ieskaitīts. Bet, ja atnāk puse no tiem, kas bija pagājušo reizi, un vēl viens, tātad lielākā daļa, tādā gadījumā jau nosaka rezultātu pēc vairākuma. Tātad tie, kuri ir nobalsojuši “par”, ir vienā pusē līnijai, tie, kuri ir nobalsojuši “pret”, ir otrā pusē līnijai, tie, kuri ir protestējuši un nav nobalsojuši nekā, arī ir tajā pusē, kurā ir “pret”. Tie, kuri vienkārši aiz dumjības ir sajaukuši kaut ko savā zīmē, tie arī ir tajā pusē, kas ir “pret”. Tā ka mums ir ļoti svarīgi noskaidrot no tiem, kas ir atnākuši, kas veido kvorumu, cik ir „par”.

— Un tur ir jābūt vairāk nekā pusei?

A.Cimdars:— Jā, pusei un vēl vienai balsij.

Pēc ieraksta “LV” diktofonā