Skaudri vēji, balta smilts, sāļš liktenis — līvu cilts

Lībieši Rīgas Latviešu biedrības namā svinēja Līvu savienības jubileju

Pašķiriet Ģipkas un Ainažu smiltis

Līvu savienības valdes priekšsēdētājs Aldis Ermanbriks, Rīgas domnieks Dainis Stalts, Saeimas deputāte Anna Seile; ansambļa “Līvlist” vadītāja Ārija Mauriņa (augšējos attēlos); Somijas vēstniece Kirsti Eskalinena sarunā ar sabiedrības integrācijas lietu ministru Nilu Muižnieku; Igaunijas vēstnieks Tomass Luks Foto: Andris Kļaviņš

“Latviešu kapteiņi, līvu kapteiņi, pašķiriet Ģipkas un Ainažu smiltis, celieties augšā!” — tā Vitauts Ļūdēns mudināja Atmodas laikā. Un līvi cēlās, jo šī mazā tauta bija gana izjutusi savu sāļo likteni. Vēl 12. un 13. gs. mijā Latvijā dzīvoja ap 20 000 lībiešu, vēlāk viendabīgs līvu iedzīvotāju sastāvs mita gar Irbes šauruma Rīgas līča piekrasti no Ovīšiem līdz Ragaciemam. Par zvejniekciemiem un Mazirbi, ko izsenis piekrastes lībieši uzskata par savu centru, Latvijas novadu aprakstnieks Vilis Veldre savā grāmatā “Dzīve pie jūras” 1937. gadā raksta: “Pavisam tādu ciemu, kur vienkopus ar latviešiem dzīvo sava tiesa lībiešu, jūrmalā abpus Kolkas ragam ir vēl divpadsmit. Šinīs ciemos ir ap 1400 tādu ļaužu, kas saucas par lībjiem. Ģimenē viņi runā paši savu valodu, kaut gan daudzi lībji arī to vairs nedara, sevišķi jaunie.” Mazirbē jeb Irē, kā to sauc lībieši, 1937.gadā bija 256 iedzīvotāji, pamatskola, rajona ārsts, pasta un telegrāfa kantoris, mežzinis, tvaika dzirnavas ar zāģētavu, ķieģeļnīca, aptieka, dažas tirgotavas, luterāņu baznīca, zvejnieku kooperatīvs ar kopžāvētavu, kurā diennaktī varēja izžāvēt 300 000 reņģu. Zvejniekiem piederēja motorlaivas, tomēr daudziem galvenā peļņa bija meža darbos. Piekrastes ciemu saiknē un saimniecībā liela loma bija šaursliežu dzelzceļam.

Jau pirmajā krievu okupācijas laikā 1940.gadā kā nacionālistisku organizāciju slēdza 1923.gadā dibināto Līvu savienību, nacionalizēja pirms gada Mazirbē uzcelto Līvu tautas namu. Neatļāva pasē rakstīt tautību “lībietis”. Piekrastes zvejnieki smagi cieta abos pasaules karos, bet pēc Otrā pasaules kara komunistu režīms aizliedza vietējiem zvejniekiem iet jūrā, iedzīvotājus pārvietoja, izdzina no viņu viensētām, iekārtojot robežsargu komunikācijas, un lībiešu zvejniekciemi kļuva par slēgtu īpaša režīma pierobežas zonu. Mazirbes skolā lībiešu valodu nemācīja jau kopš 1934.gada, tāpēc lībiešu valodas pratēju kļuva arvien mazāk. Tauta tika pakļauta iznīcībai.

Līdz ar nacionālas valsts atdzimšanu atdzima arī mazās daudzcietušās tautas cīņa par savu pašapziņu un pastāvēšanu. Jau astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā tika atjaunotas lībiešu sabiedriskās organizācijas, bet 1991.gadā ar Latvijas likumdošanas dokumentiem lībieši tika atzīti par vienu no Latvijas pamattautām un nodibināta valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiski aizsargājamā teritorija “Līv’d rānda”. 1994. gadā Rīgā tika nodibināts Lībiešu kultūras centrs un izdots pirmais rakstu krājums “Lībieši”, kura sastādītāja ir Kersti Boiko. 2000. gadā lībieši atguva savu Tautas namu Mazirbē, kur katru gadu augusta pirmajā sestdienā svin savus svētkus, piepulcinot pasaulē aizklīdušos tautas brāļus un māsas, kā arī radu tautu pārstāvjus un draugus.

“Līv’d rānda. 1902. – 1927.”

Līvu savienības jubilejas svinības ritēja savu gaitu – sveicēju runas mijās ar lībiešu smeldzīgajām melodijām, atmiņas — ar šodienas notikumiem. Uz zālē notiekošo no fotogrāfijām, kuras apzināti vai nejauši bija izkārtotas tā, ka puslokā ieskāva klātesošos, noraudzījās vecie pitradznieki, ovišnieki, ģipcenieki, vecais Taizels, bārdainis Nika ar kaļķīti zobos, tīklu lāpītājas baltos svārkos. Lībiešu senči kā indiāņu rituālā bija “sasēduši “apkārt notikumam, pateicoties somu pētnieku un fotogrāfu ekspedīcijai pagājušā gadsimta sākumā uz Baltijas jūras mūsu krastu. Brīnišķīgās fotoliecības izstādei “Kurzemes lībiešu ciemi. 1902. – 1927. gads.” sakārtojis Somijas Muzeju departamenta attēlu arhīvs, kā konsultantei piedaloties Valdai Šuvcānei.

Lībiešu apģērbs un audumi. Zvejniecība. Darbs. Daba. Ēkas. Lībiešu nacionālā atmoda un kontakti ar Somiju. Ģimenes bildes pie tā laika būvēm. Portreti, kuros redzamas vētrās un sūrajā dzīvē brāztās paraupjās sejas. Somu fotogrāfs Lauri Ketonens iemūžinājis medus ievākšanu no gara guļstropa, uz virbiem kūpinātās butes Lielirbē, laivas, tīklus. Šajās bildēs uz mums noraugās Alda Ermanbrika vectēva brālis un tēva brālēns Andrejs un Artūrs Ermanbriki no tālā 1912.gada. Savus senčus atpazinis arī kordiriģents Jānis Erenštreits un daudzi citi. Izstāde ir Somijas dāvana jubilejā, ko simboliski pasniedza Somijas vēstniece Latvijā Kirsti Eskelinena. Vēlāk tā būs apskatāma Ventspilī.

Līvu (lībiešu) savienība

Valodnieki vēl nav sacījuši savu galavārdu, vai mazo tautu saukt par līviem vai lībiešiem, tāpēc tiek lietoti abi apzīmējumi.

Ideju dibināt savu organizāciju līvi sāka īstenot jau 1922.gadā. Statūti apstiprināti Liepājas apgabaltiesā 1923.gada 17. februārī, bet organizācijas dzimšanas diena ir 1923.gada 2. aprīlis. Pirmais Līvu savienības vadītājs bija Kārlis Stalte, pēc tam — Mārtiņš Lepste (1924 – 1933), Didriķis Volganskis (1933 – 1936), Pēteris Breinkopfs. 1940.gadā okupācijas vara aizliedza savienības pastāvēšanu. Viens no savienības galvenajiem uzdevumiem bija līvu valodas saglabāšana. Kāpēc lībiešu valoda ir tik nozīmīga? Zinātnieki un garīdznieki ir pierakstījuši lībiešu valodas vārdus jau no 1655.gada. Tā kā tā ir sena patstāvīga valoda, tajā ir daudz vārdu, kuru nav citās Baltijas jūras tautu valodās un, kuri, iespējams, ir ļoti seni. Tas var veicināt citu somu tautu valodu vēsturiskās izcelsmes pētīšanu. Ja lībiešu valoda ir kādreiz strauji attīstījusies un gandrīz izzudusi agrāk par citām valodām, tas var būt brīdinājums citām mazām tautām. Kordiriģents Dzintars Kļaviņš, kas padomju laikā un vēl šodien māca lībiešu dziesmu kopas, stāsta:

“Manā Ventspils laikā, kad 1956.gadā sāku strādāt pie lībiešu folkloras, vēl bija ap 250 cilvēku, kas lieliski prata lībiešu valodu, tagad — varbūt ap divdesmit. Jaunieši nāk un mācās, dzied. Varbūt var likt kādas cerības uz lībiešu ģimenēm, uz vasaras nometnēm Mazirbē.”

Ārija Mauriņa, viena no ansambļa “Līvlist “ vadītājām, piebilst:

“Mēs jau labi sen vairs neprasām – vai tu esi lībietis? Dzied tie, kam ir patikšana. Neviens no mums nevar būt pārliecināts, ka neesam cēlušies no lībiešiem. Mūsu galvenais uzdevums — lai mēs saglabātu tautā tās dziesmas, ko dzied lībieši, dziedam arī igauņu un somu dziesmas.”

Līvu savienība tika atjaunota 1988.gadā ar nosaukumu “Līvu kultūras savienība”, par tās vecāko ievēlēja Ievu Neilandi. Agrāko nosaukumu atjaunoja 1993.gadā. Valdes priekšsēdētājs Gunārs Matisons (1994–1996), no 1996.gada – Aldis Ermanbriks. Aldis Ermanbriks savienības 80.gadskārtā:

“Domāju, ka būtiskākais mūsu darbā ir tas, ka ikdienā veicinām līvu identitāti un pašapziņu. Mēs apliecinām, ka no tā, kādā valodā mācāmies algebru skolā, nav atkarīga tautas etniskā identitāte. Protams, līvu valodas pratēji izmirst, bet tas nemazina mūsu apziņu, ka esam līvi, ka mūsu saknes ir līvu tautā, kā, piemēram, man. Līvu savienības darbā ir daudz paliekošu notikumu, kā Līvu tautas nama atgūšana, piedalīšanās somugru kongresā Helsinkos, Līvu laukuma nosaukuma atjaunošana. Runājot par izglītības veicināšanu līvu vidū, kas arī ir viens no savienības uzdevumiem, var minēt Līvu kultūras centra nodibināšanu Rīgā 1994.gadā, mēnešraksta “Līvli” izdošanu, “Lībiešu – latviešu” un “Lībiešu – latviešu – angļu” vārdnīcu izdošanu, lībiešu dzejas izlases “Es viltīgāks par tevi, menca”, Valdas Šuvcānes grāmatas “Lībiešu ciems, kura vairs nav” iznākšanu, līvu bērnu un jaunatnes vasaras nometnes rīkošanu un citas aktivitātes. Lai palīdzētu uzlabot līvu ekonomisko un sociālo dzīvi, 1999.gadā Ministru kabinets pieņēma ilgtermiņa programmu “Lībieši Latvijā”. Nevar nepieminēt starptautiskās aktivitātes, kā sadarbību ar vēstniecībām, pirmkārt jau ar mūsu radniecīgajām tautām Somijā, Igaunijā, Ungārijā. Pagājušajos Līvu svētkos Mazirbē bez jau minētajiem piedalījās ASV vēstnieks, Vācijas, Lielbritānijas, Nīderlandes vēstnieki. Somijas vēstnieks Mazirbē atlidoja ar helikopteru. Piedalāmies starptautiskās konferencēs, piemēram, Eiropas Padomes rīkotajā “Zudusī Eiropa” Viļņā. Domāju, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā mūsu mazās tautas liktenim tiks pievērsta vēl lielāka uzmanība, jo Eiropas pārstāvji meklē un atrod pie mums daudz līdz šim neatklāta.”

Līvu savienību sveica vēstnieki, ministri, deputāti.

Ļoti iespējams, ka interese un sadarbība pārsniegs radu tautu robežas. Par to liecina kaut vai tāds fakts, ka Mazirbē bija ieradies japāņu students, kurš mācās līvu valodu.

Savienības jubilejā līvus sveica Somijas vēstniece Kirsti Eskelinena, Igaunijas vēstnieks Tomass Luks, sabiedrības integrācijas lietu ministrs Nils Muižnieks, Saeimas deputāte Anna Seile, Rīgas domnieks Jānis Birks, Ventspils domes Kultūras centra vadītāja Valda Gulbe, Igaunijas un Latvijas biedrības priekšsēdis profesors Tenu Karma, vairāku pašvaldību vadītāji. Muzikālu sveicienu no izrādes “Indriķa hronika “sniedza Nacionālā teātra aktieri Zane Jančevska, Kārina Tatarinova, Harijs Hiršs, klātesošie varēja ieklausīties jaunas muzikālas poēmas skaņās, par ko diriģents Jānis Erenštreits pastāstīja:

“Komponists Valts Pūce šo poēmu veltījis lībiešiem jubilejas svētkos. Tekstā izmantots Pētera Damberga dzejolis “Kā radies Kolkas rags”. Izvērstajā darbā zēnu korim ar vīru grupu, kur priekšdziedājumā skanēs Julgī Staltes balss, komponists, var jaust, ielicis savu sirdsbalsi. Pirmatskaņojums Doma zēnu korim paredzēts līvu svētkos Mazirbē. Mēs dažas dienas pavadīsim kopā vasaras nometnē ar lībiešu bērniem, jo svarīgi, lai bērni zinātu mūsu vēsturi, ar mākslas darbu tuvinātu viņus, ar kādu intrigu ieinteresētu viņus varbūt pat dziļākai izzināšanai.”

Svinību vakarā tika sumināti un pieminēti tie, kuri bezbailīgi valsts atjaunošanas un līvu pašapziņas atdzimšanas laikā ķērās pie sabiedriskās darbības, lai atjaunotu Līvu savienību, — Ieva Neilande, Zoja Sīle, Valda Šuvcāne, Andrejs Šulcs, Lidija Rapa, Staltu un Dambergu dzimtas un daudzi citi. Tika pieminēti tie, kurus kara vētras no lībiešiem mīļā krasta aizpūta pāri jūrai, pāri okeānam, diemžēl daudziem no viņiem vairs nebija lemts skatīt savu dzimto pusi.

“Kas jūru noglāstīs? Kas jūrai rīta dziesmu nodziedās, kas jūrai vakara pasaku pastāstīs?” — jautā dzejnieks Vitauts Ļūdēns. Jūs, līvi – sīkstā cilts.

Andris Kļaviņš — “Latvijas Vēstnesim”