“Tautas dzīvības serde un kodols ir valoda”

— Kārlis Mīlenbahs

28.martā tika atzīmēta izcilā latviešu valodnieka Kārļa Mīlenbaha 150. dzimšanas diena

Ar Kārļa Mīlenbaha vārdu ir saistīta pāreja uz jauno ortogrāfiju un mūsdienu latviešu valodniecības dzimšana. Viņa mūža darbu Latviešu valodas vārdnīcas veidošanā, ko pabeidza Jānis Endzelīns, salīdzina ar Krišjāņa Barona veikumu “Latvju dainu” izdošanā. Un tas bija arī Kārļa Mīlenbaha nopelns, ka latviešu valoda pagājušā gadsimta sākumā kļuva par zinātnes un kultūras valodu. Viņa atceres vakaru Valsts valodas komisija, Latvijas Zinātņu akadēmija un Rīgas Latviešu biedrība bija veidojušas kā gaišu apliecinājumu tam, cik organiski tauta, valoda, zinātne un māksla vienojas kultūrā. Sarīkojums pulcināja kuplu pulku skolotāju, rakstnieku, mākslinieku un zinātnieku. Profesores Inas Druvietes izveidotais scenārijs aktiermākslas meistara Ģirta Ķestera un Latvijas Nacionālā simfoniska orķestra stīgu kvarteta uzvedumā raisīja klausītājos īstu domas un radošā gara svētku sajūtu.

Par Kārli Mīlenbahu kā valodas filozofu un mūsdienu valodniecības celmlauzi runāja Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktors un Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis profesors Jānis Valdmanis. Kārļa Mīlenbaha darbu Latviešu valodas vārdnīcas veidošanā raksturoja filoloģijas doktore Ilga Jansone. Plašos kultūras kontekstos Kārļa Mīlenbaha pedagoģisko un zinātnisko darbību aplūkoja Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents un Valsts valodas komisijas loceklis profesors Jānis Stradiņš.

Par Kārļa Mīlenbaha studiju gadiem runāja korporācijas “Lettonia” filistrs Jurģis Baltiņš: Kārļa Mīlenbaha dzīves gaitas ir nesaraujami saistītas ar Tērbatas latviešu rakstniecības vakariem, kas pēc Kronvaldu Ata un viņa domubiedru iniciatīvas tika iedibināti 1870. gadā.

Tērbatā studējošiem latviešiem tā bija iespēja sanākt kopā, lai apspriestu dažādus aktuālus kultūras un politiskās dzīves jautājumus.

Kārlis Mīlenbahs studijas Tērbatas universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē sāk 1876. gada 17. janvārī. Meklēdams latviešu sabiedrību, viņš iesaistās Rakstniecības vakaru darbībā. Pats būdams tieši saistīts ar valodām un literatūru, viņš aktīvi tajos piedalās. Vienu semestri Kārlis Mīlenbahs ir šo vakaru priekšnieks un pēc tam vēl trīs — priekšnieka vietnieks.

Arī viņš pats nolasa vairākus savus darbus un pētījumus, piemēram, “Par latvju precībām pēc tautasdziesmām” un “Par valodniecības svaru un viņas attiecībām ar citām zinātnēm”.

Tomēr Kārlis Mīlenbahs studiju gados nav bijis tikai sauss, zinātnisks literāts, kas veido savu vēlāko karjeru, bet arī jauks un patīkams biedrs sabiedriskajā dzīvē un ņēmis aktīvu dalību arī Rakstniecības vakaru saviesīgajā daļā. Kā vēlāk rakstīja viņa laikabiedri, tieši Kārlis Mīlenbahs, Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, Kārlis Kundziņš un Jānis Pārstrauts bija tās personības, kas pievilka latviešu studentus Rakstniecības vakariem.

1880. gadā Kārlis Mīlenbahs nokārto galaeksāmenus Tērbatas universitātē un iegūst klasiskās filoloģijas kandidāta grādu. Pasniedzēji Kārlim Mīlenbaham iesaka palikt Tērbatā, lai turpinātu studijas un sāktu akadēmisko karjeru. Taču tam ir nepieciešama nauda, kuras Kārlim Mīlenbaham pašam nav, un viņš nevēlas lūgt to tēvam, kam vēl ir jāizskolo pārējie brāļi, tādēļ viņš Tērbatu pamet un pieņem skolas priekšnieka vietu Talsos.

Tomēr sakarus ar Rakstniecības vakaru dalībniekiem Kārlis Mīlenbahs nesarauj. Tādēļ, kad 1882. gada 14. maijā tiek dibināta studentu korporācija “Lettonia”, kuras pamats ir Tērbatas Latviešu rakstniecības vakari, Kārlis Mīlenbahs kļūst par korporācijas filistru.

Tērbatas latviešu rakstniecības vakaros iesaistās arī Kārļa brālis Jānis, kas 1880. gadā universitātē sāk medicīnas studijas. Tas ir laiks, kad Rakstniecības vakari cīnās par savu oficiālo atzīšanu. Jānis Mīlenbahs ir viens no tiem, kas kopā ar Jāni Pārstrautu panāca, ka Rakstniecības vakari kļuva par oficiāli atzītu studentu korporāciju “Lettonia”.

1885. gadā Tērbatā ierodas arī jaunākais brālis Fricis, kas te studē teoloģiju. Iedams brāļu pēdās, arī viņš iestājas korporācijā “Lettonia”.

Kaut gan brāļi gāja katrs savu ceļu, viņi nezaudēja kontaktus un nāca viens otram palīgā grūtākajos brīžos.

Brāļi palīdzēja Kārlim brīdī, kad viņa sieva Marija bija mirusi un dēlam Fēliksam bija nepieciešama ārstēšanās sanatorijās ārzemēs. Finansiālu pabalstu Kārlis saņēma arī no studentu korporācijas “Lettonia”. Brāļi sniedza atbalstu arī Kārļa valodnieka darbībā, piemēram, Fricis ar ģimeni viņam palīdzēja veidot vārdu un izlokšņu kartotēku.

Grūti pateikt, kā būtu izveidojusies Kārļa Mīlenbaha dzīve, ja viņam būtu bijusi nauda, lai paliktu Tērbatā. Iespējams, ka tad mums nebūtu “Latviešu valodas vārdnīcas”, bet droši var apgalvot, ar lēmumu aizbraukt no Tērbatas nerealizēta palika Kārļa Mīlenbaha spējām atbilstoša izcila valodnieka karjera.

Eiropas valodnieku interesi par Kārļa Mīlenbaha devumu valodniecības attīstībā raksturoja Varšavas universitātes profesors un Lietuviešu valodas institūta līdzstrādnieks Aksels Holvuts: Vispār tajos laikos, par ko mēs runājam, biežāk gadījās tādi ģimnāzijas skolotāji, kas varēja ielaisties polemikās ar universitātes profesoriem, jo ģimnāziju līmenis un prestižs tolaik bija augstāks nekā tagad. Bez tam Mīlenbahs būtībā bija diezgan labi sagatavots teorētiskajam darbam valodniecībā. Kā klasiskās valodas studējušam cilvēkam viņam bija tuva filoloģiskās metodes precizitāte, un tas ir labs pamats valodnieka darbam. Ja Mīlenbahs sākumā tomēr nejutās itin droši Eiropas valodnieku starpā, tad laikam tāpēc, ka tolaik valodniecībā ļoti liela, pat pārspīlēta nozīme tika piešķirta vēsturiski salīdzināmajai valodniecībai. Mīlenbaha kā valodnieka talants un viņa lieliskā zinātniskā intuīcija izpaužas sevišķi sinhroniskajā valodniecībā. Gramatikas teorija, tā sauktā universālā gramatika, viņam būtībā bija tuvāka nekā to laiku vēsturiskā gramatika. Mīlenbahu vairāk interesēja tas, kas valodā ir universāls, nevis tas, kas vēsturiski nosacīts. Tātad viņa skatiens nebija pievērsts vienīgi pagātnei, ko dažreiz var pārmest 19. gadsimta un gadsimtu mijas valodniekiem.

Jāpiezīmē, ka Mīlenbaham piemita arī dziļa sintaktiskās sistēmas attīstības likumu izpratne. To liecina, piemēram, viņa raksts par debitīvu, kur viņš pareizi izskaidro šīs formas izcelsmi, ņemot vērā mehānismus, ko valoda izmanto, izteikdama abstraktas gramatiskas nozīmes (šai gadījumā — zināmu modalitātes tipu) ar konkrētākas nozīmes leksisku līdzekļu palīdzību un tādā kārtā izveidodama jaunas gramatiskas formas un konstrukcijas. Šis skaidrojums mums šodien liekas itin savlaicīgs. Ar tādiem valodas mehānismiem mūsdienu valodniecībā nodarbojas tā sauktā gramatikalizācijas teorija. Nozīmīgas ir arī tipoloģiskās paralēles, uz kurām norāda Mīlenbahs. Mūsdienu vēsturiskajā sintaksē liela loma ir universālajām skaidrojuma procedūrām, ko sniedz tieši valodu tipoloģija un gramatikalizācijas teorija. Šis modernais skatījums uz valodas vēsturi sāk izpausties jau 19. gadsimta beigās, tas ir jūtams Delbrika, Zubatija un citu izcilu jaungramatiķu darbos, un tas jūtams arī Mīlenbaha rakstos. Nav tātad ko brīnīties, ka Mīlenbahs ar daudziem izciliem Vācijas un citu zemju valodniekiem varēja rast kopīgu valodu un ka viņi cienīja Mīlenbaha ieguldījumu. Tieši tāds zinātnieks kā Mīlenbahs varēja valodniecībai sniegt svarīgas atziņas par latviešu valodas sistēmu, varēja latviešu valodu ievest Eiropas valodniecības kontekstā, un to darbu viņš kopā ar Endzelīnu ir teicami veicis. Jo jāievēro, ka tie dati par latviešu valodas sintaksi, kas iekļauti Endzelīna gramatikā, ārzemju valodniekiem svarīgākajā ziņu avotā — par latviešu valodu — lielā mērā atspoguļo Mīlenbaha pētījumus. Tiešām apbrīnojami, cik interesantu un tipoloģiski svarīgu faktu Mīlenbahs ir novērojis un savos darbos aprunājis. Mūsdienu kognitīvajā sintaksē tiek uzsvērts, cik nenoteiktas un neprecīzas mēdz būt valodas kategoriju robežas, kā viena kategorija pāriet otrā, kā daudzos gadījumos varam definēt tikai kategorijas prototipu, bet nevaram precīzi novilkt tās robežas. Līdzīgas domas ir nodarbinājušas arī Mīlenbahu: to var redzēt, lasot viņa piezīmes, piemēram, par objekta akuzatīva un laika akuzatīva attiecībām un tamlīdzīgi. Tāpēc no jauna atklāt Mīlenbaha rakstus par sintaksi ir saistošs pārdzīvojums.

Par Kārļa Mīlenbaha saistību ar Eiropas kultūru runāja arī filoloģijas doktore Ilze Rūmniece. Viņa skandēja Homēra “Odisejas” heksametrus grieķu valodā un latviešu valodnieka atdzejojumā, likdama atzinīgi novērtēt tulkojuma māksliniecisko kvalitāti. Kārlis Mīlenbahs tautā meklēja īstos vārdus, lai eposa saturu tikpat vienkārši, skaisti un precīzi izteiktu latviešu valodā. Viņš lasītājiem devis arī skaidrojumu, kas ir heksametrs un kā tas salāgojams ar latviešu dzejisko izteiksmi. Profesore atgādināja daudzkārt dzirdētos vārdus, ka Homērs izaudzināja visu Grieķiju, un izteica pārliecību, ka Homēra eposi turpina laiku laikos audzināt un izglītot gan grieķus, gan citu tautu ļaudis un turpina būt par īstu pārbaudi īstenam savas valodas zinātājam, kopējam un bagātinātājam.

“Es mīlu tevi un katru, kas pieskaras manai dzirdei caur tevi...” — mīlestības vārdus latviešu valodai un tās kopējiem teica dzejniece Māra Zālīte. Kā Valsts valodas komisijas vadītāja viņa atgādināja:

— Vienīgi latviešu valoda spēj apliecināt latviešu nācijas pastāvēšanu, kultūras spēju tagadnē un perspektīvā. Vienīgi latviešu valoda kā valsts valoda spēs apliecināt Latvijas pilsoņu — latviešu un citu tautību cilvēku — kulturālo, vēsturisko, politisko un cilvēcisko kopību. Lai tas notiktu, ir daudz jādara. Vēl vairāk nekā līdz šim.

Dzelžu manis tēvis bija,

Tēraudiņa māmulīte.

Vai mēs, bērni, salasīti

No veciem pakaviem?

Ar šādu aicinājumu uz darāmiem darbiem arī izskanēja sarīkojuma akadēmiskā daļa Lielajā zālē, lai sarunas ar jaunu sparu atsāktos Zelta zālē, kur tika uzsaukti 150. dzimšanas dienas tosti. Te, Rīgas Latviešu biedrības zinību komisijas Valodniecības nodaļā, kuru no 1904. gada līdz aiziešanai Aizsaulē vadīja Kārlis Mīlenbahs, tika apspriesti gan latviešu valodas attīstības pamatjautājumi, gan arī gluži praktiski valodas lietojuma piemēri un strīdīgi gadījumi. Par to, ka šāda prakse lieti noderētu arī mūsdienās, vakara saviesīgajā daļā debatēja Lielvārdes skolotāja un vairāku latviešu valodas mācību grāmatu autore Rūta Koluža un akadēmiķe Aina Blinkena, kas darbojas atjaunotajā Zinību komisijā. Tika runāts arī par latviešu valodas mācīšanu skolās un valodas kultūras izkopšanu augstskolās, par mācību grāmatām un skolotāju kvalifikāciju. Tās bija ieinteresētu cilvēku sarunas par kopīgi darāmu darbu. Kā atzina vakara iecerētāja Ina Druviete, ja vārdu dotu Kārlim Mīlenbaham, viņš droši vien teiktu: “Es varu dusēt mierīgi — mana valoda ir drošās rokās!”

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Prof. Jānis Stradiņš, LZA prezidents, Valsts valodas komisijas loceklis

Uzruna Kārļa Mīlenbaha 150 gadu atceres vakarā Rīgas Latviešu biedrībā 2003. gada 28. martā

Dižens, izcils latviešu valodnieks, — jā, tāds Kārlis Mīlenbahs neapšaubāmi ir bijis. Taču nepiemirsīsim, ka pēc aroda viņš bija pedagogs, skolotājs. Viņa profesionālais mūžs ir saistīts pirmām kārtām ar izglītību, paša izglītības gūšanu, citu izglītošanu un pašizglītošanos visa mūža garumā. Pats Mīlenbahs ir skolojies divās izcilās skolās: Jelgavas ģimnāzijā un Tērbatas universitātē.

Jelgavas ģimnāzija bija hercoga Pētera Bīrona dibinātās Academia Petrina turpinājums. Mīlenbahs absolvēja šo skolu tieši tās simtgadu jubilejas gadā — 1875. gadā, būdams pats tolaik 23 gadus vecs. Šajā skolā pirms viņa jau bija mācījušies pirmais latviešu valodnieks Juris Bārs, tāpat Juris Alunāns, Krišjānis Barons, vēlāk te mācījās Jānis Čakste un Gustavs Zemgals. Ģimnāzijā īpašu vērību veltīja klasiskajām valodām, arī Mīlenbahs kā ģimnāzists saņēma Groškes zelta medaļu par Homēra tematikai veltītu sacerējumu, — tas viss vēlāk pievērsa viņu sengrieķu epu tulkošanai. Un Mīlenbaham pašam vēlāk bija lemts sešus gadus (1889—1895) strādāt Jelgavas ģimnāzijā par vācu valodas virsskolotāju, šajā laikā (varbūt sava kolēģa — Jelgavas ģimnāzijas skolotāja un lietuvju valodas reformatora Jona Jablonska rosinātam) uzsākot pētījumus latviešu valodniecībā.

Bet tas notika vēlāk, pēc tam, kad Mīlenbahs bija beidzis Tērbatas universitāti, tās Vēstures un filozofijas fakultāti 1880. gadā.

Tērbata, Mētraine izglītību alkstošajiem latviešu jaunekļiem tolaik bija maģisks vārds. Mīlenbaha studiju gadi gan iekrita Universitātes ziedu laika norieta posmā, neilgi pirms rusifikācijas viļņa, kad Tērbata kļuva par Jurjevu un daudzi Mīlenbaha laiku spožie mācībspēki pārcēlās uz Vāciju. Studiju gados Mīlenbahu vilināja filozofija, ko pārstāvēja profesors Gustavs Teihmillers, taču viņa galvenais skolotājs Tērbatā ir bijis valodniecības profesors Leo Meijers. Var piekrist, ka Tērbatas universitāte tolaik nebija starptautiski nozīmīgs valodniecības pētījumu centrs, taču jāatzīst, ka Meijers 1865. gadā pirmais dibināja universitātē ģermanistikas un salīdzināmās valodniecības katedru. “Ar savām lielām gara dāvanām viņš prata pievilkt skolniekus un modināt interesi savā priekšmetā. Meijera publiski priekšlasījumi bija vesels notikums un viņa daudzie raksti tam sagādāja lielu slavu,”— tā Mīlenbaha skolotāju raksturoja kāds Tērbatas universitātes vēstures apcerētājs (Gustavs Šaurums).

Mīlenbaha laikā no latviešiem Tērbatā vēl studēja Jēkabs Lautenbahs–Jūsmiņš, Jēkabs Velme, nākamais filozofs Jēkabs Osis (Oze), ārsts Georgs Apīnis, mācītājs Jānis Sanders, mācītājs un savdabīgais dzejnieks Jānis Steiks. Mīlenbahs bija rosīgs Tērbatas latviešu rakstniecības vakaru dalībnieks. Pirms mēneša man bija gods Tartu universitātē nolasīt lekciju par Tartu lomu Latvijas zinātņu un kultūras vēsturē un pasniegt universitātes tagadējam rektoram profesoram Jākam Āvikso materiālus par Kārli Mīlenbahu, izsakot nožēlu, ka Mīlenbahs Tartu nav kļuvis par profesoru. Patiešām, Mīlenbaha skolotāji, Leo Meijers, skubināja viņu pievērsties tālākai akadēmiskai karjerai, taču Kārlis savu ētisko principu dēļ neuzskatīja par iespējamu lūgt vēl turpmāk atbalstu savam tēvam, jo uzskatīja, ka viņam jāpalīdz izskoloties arī pārējiem bērniem.

Tā sākās Kārļa Mīlenbaha mūža drāma — ļoti apdāvinātais valodnieks nekad nekļuva par profesoru, nevarēja nodarboties ar zinātni profesionāli. Izcilākajam latviešu valodniekam bija jāmāca vācu valoda ģimnāzijās ar krievu mācībvalodu. Visilgāk — 30 gadus (1895—1916) Rīgas Aleksandra ģimnāzijā, kas darbojās tagadējās Mūzikas akadēmijas ēkā K. Barona ielā. Viss Mīlenbaha darba mūžs bija nepārtraukta staigāšana starp divām mājām — Aleksandra ģimnāziju toreizējā Suvorova ielā, kur viņš mācīja vācu valodu, un Latviešu biedrības namu Pauluči ielā, kur mēs šovakar pulcējamies, kur Mīlenbahs izkopa latviešu valodu, veidoja latviešu ortogrāfiju, gramatiku, leksikogrāfiju. Staigāšana starp mīlestību un pienākumu. Arī personiskā dzīve bija nelaimīga — mira karsti mīļotā kundze, hroniski slimoja dēls, žņaudza materiālās rūpes, un toreizējā latviešu bagāto sabiedrība nesniedza materiālu atbalstu, lai viņš varētu nodoties pētniecībai.

Tiesa, Aleksandra ģimnāzija bija ļoti labi nostādīta skola, kur mācījās arī daudzi latviešu jaunekļi, zemnieku, lauku amatnieku dēli, par pazeminātu vai pilnīgi atlaistu mācībmaksu. Mīlenbaha skolnieku skaitā bija arī mans tēvs, vēlākais medicīnas profesors Pauls Stradiņš. Līdzās Ludim Bērziņam Dubultu ģimnāzijā viņš Kārli Mīlenbahu uzskatīja par savu īsto skolotāju, kas viņu visvairāk ietekmējis dzīvē. Savus latviešu audzēkņus Mīlenbahs pievērsa valodas izlokšņu materiāla vākšanai dzimtajā pusē, to vidū bija arī mans tēvs. Paulam Stradiņam ģimnāziju beidzot, Kārlis Mīlenbahs mudināja viņu studēt filoloģiju. Kad tēvs atzinās, ka jau izvēlējies medicīnu, Mīlenbahs bilda: “Ein Arzt kann jederman sein, aber ein Philologe kann nur einer unter Tausenden werden” (Ārsts var būt katrs, bet filologs var būt tikai viens starp tūkstošiem). Tik augstu stādīja Mīlenbahs valodnieka, filologa misiju. Mīlenbahs bija demokrātisks, liberāls audzinātājs, kas centās katrā audzēknī saskatīt personību.

Pirms šī vakara iegriezos blakusmājās, Mūzikas akadēmijā, lai izjustu tur Mīlenbaha laika gaisotni. Man likās, ka līdzās Jāzepa Vītola krūšutēlam tur iederētos arī maziņa plāksnīte ar Kārļa Mīlenbaha vārdu, kā liecība par viņa darbību tur, tajos tālajos laikos. Kultūra ir vienota — tauta, valoda, mūzika. Ir labi, ka tajā ēkā tagad raisās mūzika, valoda jau arī ir mūzika. Latviešu valodu Mīlenbahs pacēla augstu tās krēslas stundā. Varbūt nav nejaušība, ka Mīlenbaham bija lemts izrediģēt savu latviešu valodas vārdnīcu līdz šķirklim “Patumšs”. Mīlenbahs, Endzelīns un pati vēsture ir ienesušas gaismu tolaik patumšajā latviešu valodā, — mūžam dinamiskā mūsu valoda ir arī Kārļa Mīlenbaha piemineklis.