• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Pēc eiro skaidrās apgrozības pirmā gada. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 12.03.2003., Nr. 39 https://www.vestnesis.lv/ta/id/72318

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Amatu konkursi

Vēl šajā numurā

12.03.2003., Nr. 39

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Pēc eiro skaidrās apgrozības pirmā gada

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim” no Vācijas

Turpinājums. Sākums —

“LV” 5.03.2003., Nr. 35

3 Geldidee, Nr.1, 23.12.02. – 7.01.03., 8.lpp.

4 Turpat.

5 12 eirozonas dalībvalstis veido Eiropas valūtas ūniju.

Eiro un inflācija

Ja pajautāsim eirozonas valstu ierindas patērētājiem, vai pāreja uz eiro ir paaugstinājusi patēriņa priekšmetu un pakalpojumu cenas, pārsvarā dzirdēsim pozitīvu atbildi: jā, nepārprotami! Arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) prezidents V.F.Duisenbergs galu galā atzina, ka eiro ieviešana skaidrās naudas apgrozībā īslaicīgi izraisīja cenu celšanas efektu. Patiešām, vēl 2001.gada nogalē daži ražotāji, tirgotāji, pakalpojumu sniedzēji pacēla cenas, lai pēc 2002.gada 1.janvāra tās stingri pēc fiksēta kursa pārrēķinātu eiro. Arī pēc eiro Rubikona visā eirozonā dažām precēm, it sevišķi pakalpojumiem, tika paaugstinātas cenas. Vācijā eiro sāka dēvēt par teuro (vārdu spēle – vācu mēlē teuer nozīmē dārgi). Populārā vācu avīze pat iecēla speciālu inspektoru, kam bija jāvāc informācija un jāceļ trauksme par cenu pārrēķināšanas pārkāpumiem.

Bet ko saka statistiķi? “Eirostat” nupat paziņoja, ka 2002.gadā – eiro skaidrās apgrozības pirmajā gadā – inflācija ekonomikā līdzinājās 2,2%, kas ir par 0,3 procentu punktiem zemāk nekā 2001. gadā. Turklāt eiro “vainas” dēļ cenas kāpa tikai par 0,2%. Vai statistiķi pareizi rēķinājuši?

Pirmkārt, eiro ne tikai cēla dažu preču, tai skaitā pakalpojumu, cenas, bet deva eirozonas iedzīvotājiem arī brangu ieguvumu. Jāievēro, ka ik gadu liels skaits eirozonas vīru un sievu dodas īsākos un ilgākos darījumu un tūrisma braucienos pa šīs zonas valstīm. Šādi ceļojumi agrāk obligāti prasīja savas nacionālās valūtas maiņu pret citas valsts nacionālo valūtu. Valūtas maiņas kantori, bankas nav labdarības iestādes; par naudas konvertāciju tie ņēma kārtīgus meslus. 12 valstu vienotā valūta eiro šo ienesīgo biznesu pārtrauca, bet ceļotājiem 2002. gadā ietaupīja kopsummā miljardus eiro. Otrkārt, eirozonas valstīs visu gadu atsevišķām precēm īslaicīgi (parasti uz nedēļu) plaši reklamēja pārdošanu par pazeminātām cenām. Sevišķi plaši cenu atlaides mēģināja pievilkt pircējus Ziemassvētku un Jaungada tirdzniecībai. Starp tirgotājiem izvērsās īsts cenu karš. Vācija ekonomiski ir eirozonas līdere, kas 2002. gadā pārdzīvoja tautsaimniecības stagnāciju ar augošu bezdarbnieku skaitu. Un šī valsts cenu atlaižu jomā aizgāja vistālāk: atsevišķām precēm tās noteica līdz pat 90 procentiem; 30–50 procentu cenu pazeminājums bija visai izplatīta svētku tirdzniecības prakse. Iepriekš minētais mazināja eiro negatīvo iespaidu uz cenu līmeni.

Vācijas oficiālā statistika ziņoja, ka 2002. gadā šinī eirozonas līdervalstī inflācija bija tikai 1,3 procenti, zemākais cenu kāpums kopš 1999. gada. Avīzes “Bild” eksperti atzīmēja, ka ar statistiku te kaut kas nav kārtībā. No vienas puses, virknei pārtikas preču, ko iedzīvotāji plaši patērē, cenas patiešām pazeminājās par 1–8,5 procentiem, bet komunālo pakalpojumu (dzīvokļu īre, gāze, ūdens) cenas palika nemainīgas. Savukārt citu pakalpojumu cenas, piemēram, ķīmiskā tīrīšana, viesnīcu numuri u.c., būtiski cēlās. Visvairāk tika kāpinātas tabakas preču cenas – par 5,7%, kurināmās degvielas cena – 12,5%, benzīna cena – 9,5%. Kroņa statistikas “preču grozs” satur tikai 750 preču cenu izmaiņas. Virkne preču, galvenokārt pakalpojumi, kuru cenas pieauga līdz pat 100% (cenas eiro un markās vienā līmenī), palika “aiz borta”. Arī līdzšinējie patēriņa priekšmetu īpatnējie svari jaunos eiro apgrozības apstākļos ir novecojuši. Citiem vārdiem, oficiālās statistikas inflācijas rādītāji Vācijā un, visai ticami, arī citās dalībvalstīs neatspoguļo īsteno inflācijas līmeni, ko tieši vai pastarpināti izraisīja pāreja uz eiro.

Kas tomēr bija galvenais cēlonis, kurš noteica inflāciju eirozonā. Kārtējo reizi naftas ražotāju valstis, kas apvienojušās OPEC, 2002. gadā paaugstināja naftas cenas. Tā 2001. gadā decembrī viens barels naftas vidēji maksāja 21 ASV dolāru, bet pēc gada – jau 30 dolāru. Benzīna cena par 1l superdegvielas attiecīgi no 101 centa ar svārstībām uzkāpa līdz 109 centiem.3 Degvielas sadārdzinājums pēc ķēdes reakcijas principa aptvēra visu eirozonas tautsaimniecību.

2003. gadam jaunākā inflācijas prognoze ir cenu kāpums par 1,9 procentiem,4 un atkal galvenais vaininieks – OPEC cenu politika sakarā ar kara draudiem Irākai.

Eiro papīra naudaszīmju un monētu emisija

Iepriekš aprakstītā inflācija ir tipiska ražošanas izmaksu inflācija un nekādi nesaistās ar nesamērīgi lielu eiro daudzumu. 2002. gads iezīmēja eirozonā jaunu un ļoti nozīmīgu problēmu: cenu stabilitātes nodrošināšanai regulēt katrā no 12 valstīm nepieciešamo eiro emisiju. Šo visai atbildīgo uzdevumu vispirms veic ECB – Eiropas valūtas ūnijas (EVU)5 izpildinstitūcija. Eiropas Centrālā banka un EVU valstu centrālās bankas veido Eiropas centrālo banku sistēmu (ECBS) Šai sistēmā augstākā lēmumu pieņemšanas institūcija ir ECB padome, ko veido ECB prezidents, viceprezidents, četri bankas darbības galveno virzienu direktori un EVU visu dalībvalstu centrālo banku prezidenti. Tieši šī padome ir atbildīga par eiro papīrnaudas zīmju emisiju un to sadali pa eirozonas valstīm. Eiro monētas emitē EVU dalībvalstu centrālās bankas, emisijas apjomu obligāti saskaņojot ar ECB. Uzdevums nav no vieglajiem. Katrai EVU valstij ir savs samērs starp skaidras un bezskaidras naudas norēķiniem (jāievēro debeta un kredīta karšu izmantošanas veids un apmēri), attiecība starp eiro naudaszīmēm un monētām (jāņem vērā visdažādāko automātu izplatība, cenu līmenis daudz un maz pieprasītām precēm). Ja īstenos priekšlikumu emitēt viena un divu eiro papīra naudaszīmes, pieaugs ECB loma eiro emisijā un mazināsies EVU dalībvalstu līdzdalība šinī atbildīgajā procesā. Savukārt piecu eiro monētu emisija vairos katras eirozonas valsts centrālo banku atbildību. Saprotams, ECB un tās padome eiro emisijā ievēro katras EVU dalībvalsts ieteikumus, jo uz vietas var precīzāk noteikt, cik eiro nepieciešams, lai neizceltos pieprasījuma inflācija, kādas ir eiro migrācijas plūsmas starp eirozonas valstīm, cik eiro tiek mainīts pret trešo valstu valūtu.

Pretēji eiropesimistu drūmajām prognozēm eiro skaidrās apgrozības pirmajā gadā ECB sekmīgi tika galā ar eiro emisiju: nevienā no EVU dalībvalstīm nebija ne kaut cik nozīmīga eiro bada, ne lieku eiro. Rodas jautājums: vai eiro emisija ir vienīgais ECB ierocis cīņā par stabilām vai pat zemākām cenām? Nekādā gadījumā! ECB ir pilnvarota visā eirozonā lietot parasto antiinflācijas līdzekļu gammu, ieskaitot procentu likmju regulēšanu. Darbojas procentu likmju koridors, kura ietvaros ECB vadība var mainīt procentu likmes inflācijas apkarošanai un eiro maiņas kursa regulēšanai (inflācija un kādas valsts valūtas kurss ir savstarpēji saistīti lielumi). Šai ziņā var rasties zināmas grūtības, jo vienā EVU dalībvalstī eiro apgrozība jāierobežo, bet citā – jāpaplašina. Ar vienotu procentu politiku šos diametrāli pretējos uzdevumus sekmīgi atrisināt nav iespējams. Nepieciešama diferencēta pieeja katrai dalībvalstij, ievērojot tās ekonomiskās attīstības līmeni un īpatnības (t. sk. tautsaimniecības struktūru, eksporta un importa samēru un ģeogrāfiju), inflācijas līmeni, arī nākotnes perspektīvu.

Māstrihtas lēmumos noteikts, ka ECB atbildīgs uzdevums ir pārvaldīt valūtas rezerves, ko EVU dalībvalstis nodevušas Eiropas Centrālajai bankai, nepieļaujot šo rezervju mazināšanos. Šā uzdevuma īstenošana ir saistīta ar vēlmi nodrošināt eiro starptautisko stabilitāti. Par to, kādā mērā šis uzdevums izpildīts, liecina eiro valūtas kursa izmaiņas pret ASV dolāru.

Eiro peldošais kurss pret ASV dolāru

Ieskatoties 1. diagrammā, problēma redzama kā uz delnas.

Kā jau norādīts, 1 eiro kurss pret trešo valstu valūtām ir peldošs, tas ir, to nosaka valūtu ikbrīža pieprasījuma un piedāvājuma samēri pasaules valūtu biržās un starpbanku tirgū, kas aptver 100 lielākās pasaules bankas. ECB apkopo plašu informāciju par valūtu kursiem uz mūsu zemeslodes un publicē katru dienu, mēnesi, ceturksni, gadu tā saukto eiro referentu kursu. To veidošanā īpaša loma ir Frankfurtes biržai. Tas tāpēc, ka Vācija ir eirozonas ekonomikas līdere un turpat, Frankfurtē, ir arī ECB sēdeklis. Bet tā ir “netīrā” peldēšana, jo gan ASV federālā rezervju sistēma, Gan ECB laiku pa laikam īsteno īpašus pasākumus, lai iespaidotu attiecīgo valūtu pieprasījuma un piedāvājuma samēru. Piemēram, eirozonā vidējais kredīta procents uzņēmējdarbībai, kas pārsniedz viena gada atmaksas termiņu, 2001. gadā bija 6,15 procenti, bet 2002. gada janvārī tas līdzinājās 5,63 procentiem, turklāt šā paša gada oktobrī bija vairs tikai 5,59 procenti. Tāds procentu likmju pazeminājums bija aicinājums palielināt pieprasījumu pēc kredītiem un līdz ar to arī pret eiro, sekmējot tā kursa kāpumu.

Turpmāk — vēl

1. diagramma

ECB noteiktais 1 eiro kurss pret ASV dolāru

DIAGRAMMA1 COPY.GIF (23217 bytes)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!