Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ja darba nav, darba likumi nepalīdzēs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.02.2003., Nr. 33 https://www.vestnesis.lv/ta/id/71967

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Šis budžets risina daudzus neskartus jautājumus

Vēl šajā numurā

28.02.2003., Nr. 33

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ja darba nav, darba likumi nepalīdzēs

Alfrēds Katlaps, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības jurists, — “Latvijas Vēstnesim”

— Kādi, jūsuprāt, ir cēloņi tam, ka mūsu valstī, kur darba ņēmēju tiesības garantētas ar teju desmit likumiem, var rasties tāda situācija kā Sabilē — darbinieku masveida atlaišana, neizmaksājot ne darba algas, ne likumos paredzētos pabalstus?

— Domāju, ka lielākajai daļai pamatcēloņu ir ekonomisks raksturs. Konkrēti Sabiles gadījumā, pēc manā rīcībā esošās informācijas, tas ir izejvielu trūkums un grūtības ar gatavās produkcijas realizāciju, ar norēķināšanos par to. Tas arī radīja minētās negatīvās sekas.

— Latvijas darba likumdošana paredz īpašas procedūras strādājošo tiesību aizsardzībai arī tādos gadījumos, kad darba devējs nonācis finansiālās grūtībās. Vai fakts, ka šīs procedūras netiek ievērotas, neliecina par to, ka mūsu likumi ir reālajai dzīvei nepiemēroti?

— Tirgus ekonomikas jautājumus darba likumdošana neregulē, un zināms risks uzņēmējdarbībā pastāv vienmēr. Valsts lielākoties tiešā veidā neiejaucas ražošanā un cita veida privātajā uzņēmējdarbībā, valsts var dažādi atbalstīt un sekmēt veiksmīgu uzņēmējdarbību, meklēt Latvijas produkcijai noieta tirgus starpvalstu līmenī. Bet valsts nevar garantēt zvejas iespējas un lielus lomus bargā ziemā.

Ja ražošana dažādu apstākļu pēc apstājas, kā tas bija Sabilē, darba likumdošana paredz darbiniekiem maksāt par dīkstāvi. Ja uzņēmums arī to nevar, var sekot darbinieku atlaišana. Kolektīvās atlaišanas procedūra ir gara, tā prasa iepriekšēju strādnieku, arodbiedrību un dažādu atbildīgo institūciju brīdināšanu, tāpat jāmaksā atlaišanas pabalsti, neizmaksātās darba algas un citi likumā paredzētie izdevumi. Sabiles gadījumā netika ievērota iepriekšminētā kolektīvās atlaišanas procedūra. Likums aizliedz darba devējam vienā dienā bez jebkādas iepriekšējas brīdināšanas paziņot strādniekiem par to, ka darba nav, nelaist viņus darba vietā, likt iet mājās un gaidīt darba devēja paziņojumu par ražošanas atsākšanu, atstājot darbiniekus bez jebkādiem iztikas līdzekļiem. Šāda rīcība ir klajš darba likumdošanas pārkāpums.

Lai iztiktu bez kolektīvās atlaišanas procedūras, darba devējs Sabilē izvēlējās citu, vienkāršāku ceļu, piedāvājot darba attiecības pārtraukt, savstarpēji vienojoties darba devējam un darba ņēmējam (Darba likuma 114.pants). Cik zināms, vairums Sabiles zivju pārstrādes cehā strādājošo uz šāda savstarpējās vienošanās pamata savas darba attiecības arī izbeidza. Vienošanās paredzēja gan algu, gan pabalstu izmaksu, bet darba devējs šo kompromisa vienošanos nepilda.

— Jūs minējāt kolektīvās atlaišanas garo un sarežģīto procedūru, kas varētu darba devējus rosināt izvairīties no šāda ceļa iešanas, meklējot dažādus kompromisus. Vai procedūras vienkāršošana situāciju neuzlabotu?

— Vaina jau nav procedūrā. Darba likumā iestrādātā kolektīvās atlaišanas procedūra ir izstrādāta tikai darbinieku interešu aizsardzībai. Kāpēc gan lai to mainītu un samazinātu garantijas strādājošajiem? Cik man zināms, Darba likuma 106.pantā, kurā ir runa par kolektīvo atlaišanu, ir iestrādāta Eiropas Savienības direktīva, kas ir jāievēro. Tas ir obligāts likumdošanas sakārtošanas noteikums. 106.pants ir labi uzrakstīts, bet konkrēti Sabiles gadījumā darba devējs to negribēja vai nevarēja izpildīt, tāpēc tika meklēts kompromiss par darba tiesisko attiecību izbeigšanu uz Darba likuma 114.panta pamata — savstarpēji vienojoties. Darbinieki uzticējās darba devējam, kurš vienošanos diemžēl nepilda.

— Vienošanās nepildīšana, kā saka latvieši, ož pēc tiesu darbiem...

— Darba ņēmēji var vērsties tiesā pret darba devēju tāpēc, ka tas nepilda vienošanās nosacījumus, un arī tāpēc, lai rosinātu uzņēmuma maksātnespēju un saņemtu savu naudu. Taču šajā gadījumā darbiniekiem nav nekādu cerību saņemt naudu no darbinieku prasījumu garantiju fonda.

To strādnieku prasību, kuri parakstīja vienošanos, tiesa, visticamāk, atzīs par pamatotu un piespriedīs uzņēmumam visu samaksāt. Taču, ja uzņēmuma kontos naudas nav, tad nav nekādu iespēju saņemt to, par ko strādājošie vienojušies. Vienošanos parakstījušie kļūst par uzņēmuma kreditoriem un var rosināt uzņēmuma maksātnespēju un cerēt naudu atgūt šādā ceļā. Bet tas ir garš ceļš, un nav garantijas, ka bijušie ceha darbinieki naudu saņems, jo vispirms ir jāapmierina bankas prasījumi, administratora izdevumi u.c.

— Kāpēc uz strādājošajiem, kas parakstīja vienošanos, nav iespējams attiecināt likuma „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” normas, kāpēc viņiem nav cerību saņemt naudu no garantiju fonda?

— Diemžēl šī likuma normas uz vienošanās parakstītājiem nav attiecināmas, jo viņi savas darba attiecības jau ir pārtraukuši. Naudu no darbinieku prasījumu garantijas fonda likumā paredzētajā kārtībā var saņemt tikai tie darba ņēmēji, kas uzņēmuma maksātnespējas brīdī ir darba attiecībās ar darba devēju.

— Bet tiesa uzņēmumu par maksātnespējīgu var atzīt arī ar atpakaļejošu datumu, piemēram, pasludināt, ka uzņēmums ir maksātnespējīgs no pērnā gada vidus. Šajā brīdī visi darbinieki vēl bija darba attiecībās ar darba devēju.

— Likuma “Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” 2.pantā noteikts, ka šī likuma izpratnē darba devēja maksātnespēja iestājas ar dienu, kad stājies spēkā tiesas spriedums par darba devēja maksātnespēju. Tātad uz naudas izmaksu no valsts līdzekļiem var cerēt tikai tie darba ņēmēji, kas tiesas sprieduma spēkā stāšanās dienā ir darba attiecībās ar darba devēju.

— Atgriežoties atpakaļ pie darba devēja nekorektās rīcības pret darba ņēmējiem un likumā noteikto atlaišanas procedūru pārkāpšanas — vai, jūsuprāt, sods par šādu rīcību — maksimāli 250 latu — ir adekvāts?

— Piekrītu tam, ka sodi par darba likumdošanas pārkāpumiem būtu jāpalielina.

— Cik liela loma savu tiesību nodrošināšanā ir pašiem darba ņēmējiem, viņu zināšanām par likumos garantēto?

— Nevajag šajā jomā gribēt pārāk daudz. Mūsu valsts ekonomika, ražošana, īpaši laukos, ir izputināta. Tādēļ bijušie laucinieki ir spiesti meklēt darbu tuvējās pilsētās, uzņēmumos, kas bieži vien ir arī mākslīgi radīti, videi neraksturīgi. Piemēram, tā pati Sabile jau nav ne pie jūras, ne pie rūpnieciski zvejojamas upes, bet tur tika izveidots zivju apstrādes cehs. Šiem cilvēkiem galvenais ir darbs. Un viņi var arī nezināt, piemēram, par Valsts darba inspekcijas esamību un tās tiesībām kontrolēt darba devēju. Uzskatu, ka par elementārajām darba likumdošanas prasībām ir informēts katrs darba ņēmējs — viņš zina, ka ir jānāk laikā uz darbu un jāstrādā noteiktas stundas, viņš zina, ka šajā laikā viņam ir jādara nolīgtais darbs. Tāpat viņš zina savas tiesības noteiktā laikā saņemt sev pienākošos darba samaksu, to, ka pienākas atvaļinājums un brīvdienas. To darba ņēmējs parasti zina, pat neizlasot Darba likumu.

— Kam būtu jāuzņemas informatora un tiesību aizstāvja loma?

— Protams, arodbiedrībai kā darbinieku interešu un tiesību tiešai aizstāvei.

— Taču bieži vien darba ņēmēji ir ekonomiskās situācijas ķīlnieki un ir spiesti pieņemt darba devēja noteikumus arī tad, ja tie pārkāpj likuma prasības.

— Kā jau minēju, lai tā nenotiktu, darbiniekiem vajag apvienoties arodbiedrībās. Kur būs arodbiedrība, tur būs arī kolektīvais līgums. Arodbiedrībām ir uzraudzības tiesības pār darba likumu ievērošanu un iespējas nepieļaut to pārkāpšanu (Darba likuma 11.pants).

— Vai piekrītat apgalvojumam, ka darba attiecību uzlabošanās, likumu ievērošana, īpaši mazpilsētās un lauku rajonos, iespējama, galvenokārt uzlabojot ekonomisko situāciju un radot jaunas darba vietas?

— Piekrītu, tas ir valsts un pašvaldību rokās. Valstī pāreja no sociālisma saimniekošanas sistēmas uz tirgus ekonomiku varēja notikt plānveidīgāk un organizētāk. Darba likumdošana mums ir, turklāt pietiekami laba, bet tā attiecas uz tiem, kas strādā, kas ir darba attiecībās. Bet, ja darba nav, ja uzņēmumi bankrotē, tad ar darba likumiem vien sekas, kas skar cilvēkus, novērst nav iespējams.

Par to, ka tā sauktajā pārejas periodā uzņēmumu privatizācija un likvidācija netika sabalansēta ar nodarbinātības jautājumiem un darbinieku nodrošināšanu uzņēmumu maksātnespējas gadījumā, liecina tas fakts, ka mūsu daudzkārt pieminētais likums „Par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā” stājās spēkā tikai šogad. Ne 1994.gadā, kad sākās valsts uzņēmumu vienlaidu privatizācija un kad Latvija pievienojās starptautiskajai konvencijai par darbinieku nodrošināšanu darba devēja maksātnespējas gadījumā, bet gandrīz desmit gadus vēlāk. Rezultāts bija miljoniem latu neizmaksātas darba algas, nesamaksātais sociālais nodoklis, darbinieku atstāšana bez sociālām garantijām utt. Sevišķi smagi tas skāra vieglās rūpniecības un mašīnbūves uzņēmumos strādājošos. Šajā dramatiskajā situācijā Vieglās rūpniecības darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Lidija Upmale pat bija spiesta pieteikt bada streiku, lai bankrotējušo uzņēmumu darbinieki varētu saņemt valsts palīdzību. Tikai šāda radikāla rīcība tolaik piespieda Ministru kabinetu nodrošināt darba algu un sociālo garantiju izmaksu darbiniekiem.

Šīs kritiskās situācijas varēja novērst, ja pārejas process būtu ticis organizēts pārdomāti un nodrošinot sociālās garantijas darbiniekiem. Bet kā nu bija, tā bija. Tas laiks ir pagājis, un vēstures rats nav pagriežams atpakaļ.

Liena Pilsētniece, “LV” iekšlietu redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!