Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
No tautskolotāja par diplomātu. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 27.02.2003., Nr. 32 https://www.vestnesis.lv/ta/id/71909

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - iznākusi 2003. gada 1. burtnīca

Vēl šajā numurā

27.02.2003., Nr. 32

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

No tautskolotāja par diplomātu

Aleksandrs Birznieks Latvijas ārpolitiskajā dienestā

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

BIRZNIEKS.JPG (22486 bytes)Ne tikai tuvīnajā Tērbatas un Pēterburgas universitātē, bet arī nedaudz tālākajā, bet tikpat autoritatīvajā Maskavas universitātē 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā studēja daudz latviešu jaunekļu, no kuriem izauga nākamie neatkarīgās Latvijas prezidenti, ministri, profesori un diplomāti: Jānis Čakste, Gustavs Zemgals, tieslietu ministrs Kārlis Pauļuks, kara un tieslietu ministrs Antons Ozols, profesors – medicīnas profesors Roberts Krimbergs, arheoloģijas profesors Francis Balodis un citi. Brīvvalsts ārpolitikas veidotāju vidū bija šīs augstskolas absolventi Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Hermanis Albats, sūtņi Arnolds Spekke, Alfreds Bīlmanis, Jūlijs Feldmanis, ģenerālkonsuls Aleksandrs Birznieks u.c. Šoreiz par Aleksandru Birznieku.

Lauksaimnieku Kriša un Marijas dēls Aleksandrs Birznieks dzimis Rīgā 1882. gada 19. novembrī. Beidzis Nikolaja ģimnāziju, viņš dodas uz otro Krievijas galvaspilsētu, kur 1910. gadā absolvē turienes universitātes vēstures un filoloģijas fakultāti ar pirmās šķiras diplomu. Kaut arī sekmes ir spīdošas, latviešu zemnieka dēls nav nekāda augstdzimtība, un viņam jādodas uz provinciālo Ārensburgas pilsētiņu Sāmsalā, lai strādātu par skolotāju. Pēc tam pedagoga darbs Luda Bērziņa ģimnāzijā Dubultos un privātģimnāzijā Gomeļā. Baltkrievu zemē jaunais latviešu pasniedzējs apsievojas, bet neveiksmīgi (sīkāk par to nedaudz vēlāk). Vēl jāmāca bērni Polijā (Lodzā, Lomžā) un Krievijā (Ribinskā, Tambovā) (Latvijas Valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 163.1., 2.lp., turpmāk – LVVA). Tikai 1920. gadā skolotājs A.Birznieks var atgriezties par suverēnu valsti kļuvušajā dzimtajā Latvijā.

Viņš, akadēmiski izglītots cilvēks ar krievu, vācu un franču valodas zināšanām, nolemj neatgriezties pedagoģiskā darbā, bet dodas uz Ārlietu ministriju. Tās vadītājs Zigfrīds Meierovics 1920. gada 15. decembrī izdod pavēli Nr.122 iecelt pretendentu par pirmo sekretāru resora austrumu valstu nodaļā, skaitot no 6. decembra. Jādomā, ka darbs veicās, jo jau 1921. gada 14. martā ministrs ar pavēli Nr.145 nozīmē A.Birznieku par šīs nodaļas vadītāju, skaitot no 1. februāra (LVVA, min.l., 8.lp.).

Tas ir laiks, kad, sekojot Eiropas valstu piemēram, jauno neatkarīgo Latviju sāk atzīt de iure arī Austrumu zemes. Ne tikai Z.Meierovics, bet arī A.Birznieks ar gandarījumu var lasīt paziņojumus par šādu soli, ko saņem no Persijas impērijas sūtņa Itālijā (1921, 10.02.), Japānas imperatora vēstnieka Francijā (1921, 8.03.) un Ķīnas Republikas sūtņa Lielbritānijā (1923, 16.08.). (Draudzības līgumu ar Ķīnu Latvija parakstīja gan tikai 1936. gadā.)

Nodibināt un attīstīt draudzīgas attiecības ar Orienta zemēm, protams, bija svētīgs darbs, taču vēl vairāk latviešu diplomātiem vajadzēja darīt, lai šādas attieksmes veidotos ar tuvējo kaimiņvalsti Padomju Krieviju. Miera līgums ar to gan 1920. gada 11. augustā bija parakstīts, bet ar tā izpildi kā negāja, tā negāja. Pirmām kārtām Maskavas negatīvās pozīcijas dēļ.

Latvijas Ārlietu ministrija saskarsmes jautājumu kārtošanā ar krieviem iesaistīja arī A.Birznieku, kuru ar Z.Meierovica 1923. gada 30. aprīļa pavēli Nr.7 komandēja uz Maskavu. Tur viņš, mainoties sūtņiem Ērikam Feldmanim (1921–1923) un Kārlim Ozolam (1923–1929), vairākus mēnešus bija pārstāvniecības vadītājs. Ministru kabinets 1923. gada augustā iecēla A.Birznieku par padomnieku sūtniecībā Maskavā, skaitot no 1. septembra. Viņš K.Ozola atbūtnes laikā 1923. gada beigās, 1924. gadā un 1925. gada pirmajā pusē pa desmit (!) lāgiem bija atstāts par pilnvaroto Latvijas lietās (LVVA, min.l., 8.–9.lp.).

Tas nebija viegls laiks, jo PSRS piedāvāja Baltijas valstīm noslēgt tām neizdevīgus neuzbrukšanas līgumus, kā pa celmiem attīstījās Latvijas un padomju ekonomiskās attiecības, bet punktu uz “i” uzlika Kremļa inspirētā komunistu sacelšanās Tallinā 1924. gada decembrī. Pirmo divu jautājumu risināšanā A.Birzniekam vajadzēja piedalīties vai katru mīļu dienu.

Kad viņš bija pietiekami iepazinis padomju diplomātijas virtuvi kaimiņvalsts galvaspilsētā, Ministru kabinets 1925. gada 22. oktobrī nolēma A.Birznieku kā jau pietiekami pieredzējušu diplomātu iecelt par ģenerālkonsulu Ļeņingradā, skaitot no 1. novembra (LVVA, min.l., 9.lp.). Viņa pārziņā (eksekvatūrā) atradās plašs Padomju Savienības ziemeļrietumu reģions, kurā ietilpa Ļeņingrada un Ļeņingradas guberņa, Pleskavas, Novgorodas, Čerepovecas, Severodvinskas un Arhangeļskas guberņa (turpat, 80.lp.). Šajās guberņās un pilsētās dzīvoja simtiem un tūkstošiem bijušo latviešu kolonistu un arī sarkano strēlnieku, kuri nevēlējās atgriezties dzimtenē. Rūpēties par viņu tiesību un interešu aizstāvēšanu (kuri vēl bija Latvijas pavalstnieki) ietilpa ģenerālkonsula dienesta pienākumos. Tas bija grūts uzdevums, īpaši sākoties zemnieku dzīšanai ar varu kolhozos un latviešu “kulaku” izsūtīšanai.

Kā jebkuram cilvēkam, arī A.Birzniekam nebija sveša privātā dzīve. 1922. gadā tiesa izšķīra viņa pirmo laulību, atstājot meitas Olgas audzināšanu mātes Valentīnas ziņā, kura arī bija pārcēlusies uz Rīgu. Taču, kā mēdz sacīt, daba nemīl tukšumu, un 1927. gada 5. jūlijā Pēterpils Jēzus baznīcas mācītājs J.Zālītis salaulāja A.Birznieku ar, kā teikts latviski rakstītajā laulības apliecībā, jaunavu, pareizticīgu Helēnu Aleksandra m. Bek-Melik Tangijevu, dzim. Pavlovskā 1907. gada 21. maijā. A.Birznieka jaunās kundzes tēvs bija muižnieks un dzīvoja Pēterburgas guberņas minētajā pilsētā (LVVA, min.l., 7., 35.lp.).

Jau drīz pēc kāzām, 1927. gada 8. oktobrī, A.Birznieks rakstīja Ārlietu ministrijas administratīvās un protokola nodaļas vadītājam Ludvigam Ēķim, ka viņa dzīvesbiedre Helēna Birzniece no 1. oktobra ir algota baleta artiste Nacionālajā operā. Atalgojums 150 latu mēnesī. Viņaprāt, pienākas ģimenes piemaksa. Ministrija tomēr tā nedomāja (turpat, 109.lp.).

H.Tangijeva-Birzniece ir pelnījusi, lai par viņu teiktu kādu vārdu vairāk. Viņas vectēvs B.M.Tagijancs pēc tautības bija armēnis, virsnieks. No turienes šis uzvārds. H.Tangijeva pēc horeogrāfijas skolas beigšanas līdz 1927. gadam strādāja Ļeņingradas Operas un baleta teātrī. Pēc tam desmit gadus bija Latvijas Nacionālās operas soliste, tad galvenā baletmeistare (1945–1951; 1956–1965) un Rīgas Operetes teātra baletmeistare (1951–1956). Helēna Tangijeva-Birzniece šķīrās no dzīves Rīgā 1965. gada 31. jūlijā.

Bet atgriezīsimies pie viņas dzīvesdrauga tālākajām dienesta gaitām. Vispārpieņemtajā diplomātu darbavietu maiņas kārtībā Ministru prezidents un ārlietu ministrs Hugo Celmiņš 1930. gada 16. jūlijā atbrīvoja A.Birznieku no amata Ļeņingradā un uzdeva viņam pagaidām izpildīt Ārlietu ministrijas administratīvi juridiskā departamenta direktora pienākumus (to A.Birznieks bija kādu laiku darījis arī 1928. gadā).

Minētajā gadā, kad jaunā valsts svinēja savu pirmo jubileju, Ārlietu ministrijas preses nodaļas vadītāja Alfreda Bīlmaņa redakcijā iznāca apjomīga – vairāk nekā 800 lappuses bieza – grāmata “Latvijas Republika desmit pastāvēšanas gados”, kurā bija ievietots arī A.Birznieka raksts “Mūsu pārstāvniecības ārzemēs” (81.–83.lpp.). Šī publikācija ir pelnījusi, lai to atreferētu sīkāk.

A.Birznieks vispirms atgādināja lasītājiem, ka Latviešu pagaidu nacionālā padome jau 1917. gadā nodibināja ārlietu nodaļu, kā arī informācijas biroju, kuru darbības mērķi bija – sniegt krievu un ārzemju presei, sabiedriskiem un politiskiem darbiniekiem pareizas ziņas par latviešu tautas stāvokli vācu okupācijas varā, bet it sevišķi par tās politiskajiem mērķiem un prasībām. Lai veiktu šos uzdevumus, bija nolemts sūtīt uz ārzemēm delegāciju, kas informētu galveno lielvalstu politiķus par topošo neatkarīgo Latviju un tās mērķiem. Z.Meierovics 1918. gada vasarā devās uz Vakareiropu. Līdz 1918. gada novembrim viņš Londonā bija panācis, ka britu valdība ir ar mieru atzīt Latviju kā de facto pastāvošu valsti. Anglijas valdība tajā pašā laikā atzina Z.Meierovicu par Pagaidu valdības diplomātisko priekšstāvi. Ar šo aktu sākās Latvijas diplomātiskā darbība ārzemēs. 1921. gada janvārī sabiedrotie atzina Latviju de iure, un tā paša gada rudenī valsts tika uzņemta Tautu Savienībā. “No šā laika,” uzsver A.Birznieks, “mūsu pārstāvību diplomātiskā darbība ārzemēs gūst noteiktus un stiprus pamatus.”

Tomēr jau pirms tam – 1919. gada otrajā pusē – Latvijai bija pārstāvības Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Polijā, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Anglijā, Francijā un Itālijā. 1928. gadā Latvijai funkcionēja 12 sūtniecības (Tallinā, Kauņā, Helsinkos, Varšavā, Stokholmā, Londonā, Parīzē, Romā, Briselē, Maskavā un Vatikānā (ar rezidenci Rīgā), kā arī delegācija Tautu Savienībā Ženēvā. Bija izveidoti 5 ģenerālkonsulāti (Berlīnē, Ļeņingradā, Londonā, Ņujorkā un Prāgā) un 7 konsulāti (Dancigā, Hamburgā, Karalaučos, Klaipēdā, Šauļos, Valkā un Vitebskā). Bez tam darbojās 6 goda ģenerālkonsulāti, 76 goda konsulāti un 82 goda vicekonsulāti. Visvairāk to bija Lielbritānijā un tās dominijās, ASV, Vācijā, Francijā, Somijā un Zviedrijā.

Rakstā bija koncentrēti aplūkota arī Latvijas karjeras diplomātu un viņu palīgu praktiskā darbība. Daudz pūļu prasīja Latvijas pavalstniecības lietu kārtošana, jo kari un revolūcijas bija izkaisījušas latviešus vai pa visu pasauli. Pilnvarotos bēgļu lietās nosūtīja uz Tālajiem Austrumiem, Dienvidkrieviju, Balkāniem un citām vietām. Visgrūtāk gāja Padomju Krievijā. Tomēr ar Ārlietu ministrijas un pārstāvības gādību no turienes līdz tam laikam bija atgriezušies dzimtenē ap 200 tūkstoši bēgļu, vairāk nekā 12 tūkstoši karavīru un apmēram 7 tūkstoši optantu. Tiem vēl jāpieskaita lielinieku laikā uz Krieviju aizvestie 200 ķīlnieki un no turienes cietumiem apmaiņas ceļā arī tikpat daudz atbrīvoto cilvēku. Lai gan miera līgums ar Krieviju paredzēja Latvijas īpašumu reevakuāciju, šis process otrās puses vainas dēļ vēl nebija pabeigts. Pavisam bija atgūts dažādu mantu par apmēram 3 miljoniem latu, galvenokārt kultūras vērtības, kredītiestāžu un citi īpašumi. Pilsoņi turpretim bija atguvuši tikai niecīgu daļu no sev piederošā.

Pēc kara visas valstis bija ieviesušas stingrākus noteikumus ārzemnieku iebraukšanai un dzīvošanai savās zemēs. Lai atvieglotu šo procesu, norādīja raksta autors, Latvija ir vienojusies par bezvīzu režīmu ar Igauniju, Somiju, Itāliju, Austriju un Vāciju. Pēdējā vien katru gadu uzturas ap 4-5 tūkstoši Latvijas pilsoņu.

Viens no Latvijas pārstāvības, sevišķi konsulātu, uzdevumiem bija saimniecisku sakaru nodibināšana ar citvalstīm. Lai regulētu šos kontaktus, bija noslēgti tirdzniecības līgumi ar gandrīz visām Eiropas valstīm. Daudzas sūtniecības izdeva periodiskus saimnieciskus biļetenus vietējās preses un firmu iepazīstināšanai ar Latvijas tirgus stāvokli, preču cenām un eksporta iespējām. Sūtniecībās Londonā, Berlīnē un Stokholmā tika nodibināti lauksaimniecības atašeju un padomnieku amati.

A.Birznieks atzīmēja, ka liels un atbildīgs Latvijas pārstāvību uzdevums ir sakaru nodibināšana un attīstīšana ar ārvalstīm kultūras laukā. Šo pienākumu veic, ievietojot rakstus mītnes zemes presē, materiālus, kurus piesūta Ārlietu ministrijas preses nodaļa. Arī Latvijas piedalīšanās dažādās starptautiskās konferencēs, kongresos un izstādēs notiek ar latviešu diplomātu starpniecību. Liela nozīme kultūras sasniegumu propagandā ir bijusi Latvijas koru viesbraucieniem un latviešu mākslas izstādēm. Rīgas zinātnieki, žurnālisti, studenti un citi viesi ceļojumu laikā vienmēr atraduši Latvijas pārstāvībās siltu pretimnākšanu un izpalīdzību.

Publikācijas autors nebūt nedomāja, ka viss rit kā pa diedziņu. Viņš pārskata nobeigumā rakstīja:

“Mūsu pārstāvību tīkls vēl ir ļoti rets. Mūsu materiālie līdzekļi un citi apstākļi mums neatļauj attīstīt tik plašu pārstāvību tīklu, kā to prasa mūsu valsts un pilsoņu intereses. Arī mūsu pārstāvību darbībā ir vēl daudz trūkumu, daudz kas būtu labojams un darāms citādi. Bet mēs esam jau labu ceļa gabalu nogājuši, daudz esam mācījušies, mūsu piedzīvojumu krājums ir krietni pieaudzis un, ja salīdzinām pirmos soļus, kurus mūsu pirmiem diplomātiem nācās spert šinī jaunajā, mums vēl svešajā darba laukā, ar mūsu pēdējo gadu darbību, tad varam teikt, ka mūsu diplomātu lielākā daļa savu grūto uzdevumu veikšanā var cienīgi nostāties blakus veco, piedzīvojumiem bagāto valstu diplomātiem.”

Vēl par vienu visnotaļ nozīmīgu mūsu portretapceres varoņa publikāciju. 1935.gadā apritēja 10 gadi kopš Zigfrīda Meierovica traģiskās nāves, un šajā gadā iznāca viņa atcerei veltīts rakstu krājums, kuru bija sakopojis dzejnieks Edvarts Virza un Latvijas sūtnis Maskavā Dr.Alfreds Bīlmanis. Apjomīgajā 479 lappušu lielajā grāmatā bija ievietotas arī A.Birznieka atmiņas par Meierovica Austrumu politiku. Tās sākās ar vārdiem: “Par mūsu pirmā ārlietu ministra Z.Meierovica darbību un nozīmi patstāvīgās Latvijas vēsturē var sarakstīt biezu grāmatu. Meierovica vārds tik cieši iepīts mūsu patstāvības vēsturē, ka bez viņa nemaz nevaram iedomāties mūsu valsts ārējās politikas izveidošanos. Man gribētos no viņa lielā darba īsos vilcienos atzīmēt tikai mazu daļu, tas ir – dažus Meierovica politikas momentus pret austrumiem, pret Padomju Krieviju.”

Lai pārējā pasaule, atzīmēja atmiņu autors, atzītu jaunās Baltijas valstis par dzīvotspējīgām, tām vispirms bija jānokārto attiecības ar Krieviju, bija jāpierāda, ka šī patstāvība nav nejaušība, bet dibinās uz stipriem vēsturiskiem un nacionāliem pamatiem, ka neatkarība nav Dieva dāvana, ko pie gadījuma var ņemt atpakaļ, bet ir iekarota grūtā cīņā. Bet vispirms vajadzēja izbeigt karu ar bijušo mītnes zemi.

Birznieks atgādināja lasītājiem, ka Meierovics pielika daudz pūļu, lai Latvija, Lietuva un Igaunija, kā arī Somija un Polija to kopējo interešu dēļ noslēgtu vienlaikus miera līgumus ar Padomju Krieviju. Vienotu fronti tomēr neizdevās izveidot, jo vēlmes bija pārāk atšķirīgas un dažādas. Latvijai tās ārkārtīgi smagā stāvokļa dēļ labāku mieru, neraugoties uz tā kritiķiem, kā 1921.gada 21.augustā parakstīto neizdevās panākt. Tāpēc Satversmes sapulce tā paša gada 2.septembrī ratificēja līgumu vienbalsīgi.

Meierovics, norādīja atceru autors, izvirzot kaut kādas prasības Padomju Krievijai, lika latviešu diplomātiem stingri pieturēties pie miera līguma teksta, lai katra pretenzija būtu pilnīgi pamatota uz kāda šīs vienošanās panta. “Viņš vienmēr gribēja būt stiprs savās pozīcijās. Viņa formulējumi vienmēr bija (..) saprotami. Daudzreiz mums nācās vairāk reizes pārrediģēt vienu un to pašu notu, lai katrs izteiciens gūtu pilnīgu skaidrību un noteiktību (..). Pie tam visus jautājumus viņš mēdza ņemt arvien plašākā aspektā, nekā tas izrietēja no acumirkļa vajadzībām un prasībām. Katrs lielāks mūsu solis vienmēr bija iepriekš pārdomāts un saskaņots, cik jau nu tas katru reizi bija iespējams, ar mums draudzīgo kaimiņu valstu ārpolitikas vadītājiem un arī ar vispārējo politisko situāciju un noskaņojumu Rietumeiropā.”

Viena no tā laika visgrūtākajām problēmām bija: vai jaunajām Baltijas valstīm vajadzēja būt par barjeru starp Austrumiem un Vāciju vai arī par tiltu no Krievijas uz Rietumeiropu. Meierovics atbalstīja otro uzskatu. Viņš domāja, ka Latvijai un visām jaunajām valstīm, ja tās grib politiski pastāvēt un saimnieciski plaukt, jābūt pēc sava ģeogrāfiskā stāvokļa par saimniecisku tiltu starp Austrumiem un Rietumiem.

Neraugoties uz baltiešiem ne īpaši labvēlīgā Rapallo līguma parakstīšanu 1922.gadā starp Padomju Krieviju un Vāciju, tomēr Latvijas ekonomiskie kontakti ar krieviem turpināja attīstīties. Meierovics, atzīmē Birznieks, raudzījās, lai latviešu tirgotāji un rūpnieki kaimiņvalstī ievērotu tās likumus un noteikumus. Viņš prasīja sūtņiem un konsuliem rūpēties, lai nenotiktu nekāda ļaunprātīga vai nelegāla darbība. Ministrs šajā ziņā bija “stingrs un nepiekāpīgs līdz sīkumiem (..). Neviens sakompromitējies darbinieks viņa acīs žēlastību neatrada”.

Atmiņu autors norāda, ka Meierovics sarunās ar padomju sūtņiem Rīgā bieži diskutēja jautājumu par neuzbrukšanas līgumu noslēgšanu starp Baltijas valstīm un Padomju Krieviju. Lielākais šķērslis šādam aktam bija šķīrējtiesas jautājums, kuru otrā puse centās atstāt atklātu. Ministrs turpretim aizstāvēja ieskatu, ka neuzbrukšanas līgumam bez arbitrāžas vienošanās nav lielas nozīmes. No savas puses piemetināsim, ka Latvijas un PSRS neuzbrukšanas līgumu gan parakstīja tikai 1932.gadā.

Ministru kabinets 1930. gada 16. jūlijā nolēma pārcelt A.Birznieku dienesta labā par ģenerālkonsulu uz Dancigu, līdz ar to pārorganizējot turienes konsulātu par ģenerālkonsulātu. Jauno posteni viņš pārņēma 1931. gada 24. februārī, bet brīvpilsētas Senāta prezidents pieņēma Latvijas jauno pārstāvi 27. aprīlī (LVVA, min. 1.; 12.-13. lp.).

1934. gadā Dancigā funkcionēja 29 konsulāti, no kuriem 19 bija goda konsulāti. Pēc A.Birznieka vērtējuma, daļu no pēdējiem vadīja mazinteliģenti tirgotāji u. tml. profesiju pārstāvji. Latvijas pārstāvja Dancigā akcijas kolēģu vidū strauji auga, par ko liecina fakts, ka 1939. gada martā A.Birznieks jau bija šīs pilsētas konsulārā korpusa vecākais (LVVA, min. 1. 109., 152. lp.).

Strādāt Dancigā nebija viegli, sevišķi pēc nacistu nākšanas pie varas Vācijā, kad šī brīvpilsēta un tā dēvētais poļu koridors kļuva par pastāvīgu strīdus ābolu starp Berlīni un Varšavu un galu galā par vienu no Otrā pasaules kara ieganstiem. Jaunā lielā tautu slaktiņa pirmie šāvieni arī atskanēja Dancigā, kuru vācu karaspēks ieņēma jau pašā kara sākumā. A.Birznieks 1939. gada 4. oktobrī rakstīja Ārlietu ministrijas administratīvās un protokola nodaļas vadītājam V.Olavam, ka “pašā Dancigā pašreiz viss mierīgi. Sakarā ar uzvaras svinībām no 4. līdz 10. oktobrim ir izgreznota karogiem, bet gara stāvoklis visumā varēja būt labāks. Lai gan šeit novērojams atsevišķu preču trūkums, bet konsulāti nostādīti šai ziņā privileģēti, kamdēļ ģenerālkonsulāta personāls nekādus traucējumus neizjūt.” (LVVA, min. l., 90. lp.)

Pēc Polijas okupācijas Latvijas ģenerālkonsulāta darba iecirknis Ziemeļpolijā aprobežojās ar bijušās Dancigas brīvpilsētas teritoriju. Saprotams, ka mainījās arī A.Birznieka statuss. Tāpēc Ministru kabinets 1940. gada 26. janvārī pieņēma lēmumu atcelt viņam 1930. gada 30. decembrī piešķirtās ģenerālkonsula pilnvaras Dancigā, izsniedzot jaunas pilnvaras nodošanai Vācijas valdībai (LVVA, min. l., 13. lp.). Drīz pēc tam – 1. martā – A.Birznieks saņēma vēstuli no Ārlietu ministrijas administratīvā departamenta direktora Teodora Anševica ar ziņu, ka ir nodoms dienesta labā pārcelt viņu par pilnvaroto lietvedi uz Buenosairesu, un lūgumu paziņot, vai būtu iespējams jau 1. maijā izbraukt uz turieni. A.Birznieks telegrafēja Anševicam, ka vājas veselības dēļ spiests dot negatīvu atbildi uz šo priekšlikumu (LVVA, min.l., 48., 50. lp.).

Tā, protams, ir kalendāriska sagadīšanās, ka A.Birznieks saņēma no Vācijas valdības ģenerālkonsulāta eksekvatūru 17. jūnijā, dienā, kad padomju karaspēks okupēja Latviju. Taču nav gadījuma raksturs tam faktam, ka ar Ārlietu ministrijas likvidatora tieslietu tautas komisāra Andreja Jablonska 1940. gada 19. novembra pavēli viņam piešķīra pienākošos sešu nedēļu kārtējo atvaļinājumu, bet ar Latvijas PSR Tautas komisāru padomes tā paša gada 23. novembra lēmumu atbrīvoja no ieņemamā amata resora likvidācijas dēļ (LVVA, min. l., 13. lp.).

Bijušais diplomāts Aleksandrs Birznieks nevienam vairs nebija vajadzīgs, tāpēc viņš devās trimdā, kur Rietumvācijā 1949. gadā šķīrās no dzīves.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!