Par Blaumani, Mīlenbahu, Endzelīnu, mums.

Trīs mūsu dižgari Zinātņu akadēmijā

Par Kārli Mīlenbahu

Šā gada 18. janvārī aprit 150 gadu kopš izcilā valodnieka, pirmā akadēmiski izglītotā latviešu zinātnieka filologa Kārļa Mīlenbaha piedzimšanas. Būdams skolotājs Talsos, Jelgavā, Rīgā, Kārlis Mīlenbahs par sava mūža sūtību izvēlējās latviešu valodas izpēti un izkopšanu. K.Mīlenbaha un viņa līdzgaitnieku darba rezultātā latviešu valoda 20.gs. sākumā kļuva par zinātnes un kultūras valodu, un šim apstāklim bija nozīmīga loma arī Latvijas valsts tapšanā.

Kārlis Mīlenbahs (1853-1916) bija daudzu latviešu valodas normu izstrādātājs, nepagurstošs valodas kultūras izkopējs. Viņa vadībā izveidota un 1908. gadā pieņemta latviešu valodas mūsdienīgā ortogrāfija uz latīniskā raksta (antīkvas) bāzes. K.Mīlenbahs ir skaidrojis senus tautu kontaktus, indoeiropiešu valodu kopsakarus, citvalodu ietekmes latviešu valodā. Viņa veikuma virsotne ir bagātīgi savāktais un sistematizētais latviešu vārdu kopojums, ko izrediģētā un papildinātā veidā kā “Latviešu valodas vārdnīcu” laikā no 1923. līdz 1932.gadam izdevis dižākais latviešu valodnieks - K.Mīlenbaha darba turpinātājs leksikogrāfijas jomā profesors Jānis Endzelīns. “Mīlenbaha - Endzelīna vārdnīca” latviešu tautas vērtību krājumā stādāma līdzās Krišjāņa Barona “Latvju dainām”.

Pēc Valsts valodas komisijas aicinājuma godināt Kārļa Mīlenbaha nemirstīgo veikumu latviešu valodniecībā Latvijas Zinātņu akadēmija pasludina 2003. gadu par Kārļa Mīlenbaha gadu. Šo lēmumu vienprātīgi atbalstījis LZA Senāts savā 14. janvāra sēdē.

Šādā kārtā vēlamies uzsvērt zinātnieku, plašas sabiedrības un Latvijas valsts atbildību par latviešu valodas mūsdienīgu attīstību izšķirīgajā vēstures brīdī, kad, Latvijai kļūstot par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, latviešu valoda potenciāli kļūst par vienu no ES oficiālajām valodām.

Globālās informācijas apmaiņas pasaulē konkurenci izturēs tās valodas, kas spēs sekot līdzi zinātnes un tehnoloģijas attīstībai, ļaus smalki un niansēti izteikt jēdzienus, domas, izjūtas. Ir reāli jāveido tāda valodas politika, kas nodrošinātu Latvijas sabiedrības integrāciju uz latviešu valodas pamata, garantētu tai konkurētspēju, vienlaikus nodrošinot iespēju saglabāt un attīstīt Latvijas mazākumtautību valodas. Valsts valodas politikā jāparedz latviešu terminoloģijas attīstība, valodas funkcionēšana informācijas tehnoloģijās, datorzinātnēs un datortehnikā, valodas kultūras un kvalitātes veicināšana plašsaziņas līdzekļos un sadzīvē. Latviešu valodas zinātniskās izpētes ietvaros ir jāizdod K. Mīlenbaha rakstu izlase, jāpopularizē viņa zinātniskais mantojums. Lingvistikas un terminoloģijas problēmām vēl plašāk pievēršams dažādu nozaru speciālistu skats. Paturot vērā apstākli, ka K.Mīlenbahs visu mūžu ir strādājis par vācu valodas un klasisko valodu skolotāju, uzskatām par lietderīgu arī šodien īpaši intensificēt svešvalodu apgūšanu Latvijā.

K.Mīlenbaha gadā būtu jāakceptē latviešu valodas attīstības valsts programma un jānodrošina priekšnoteikumi tās sekmīgai īstenošanai. Latvijas Zinātņu akadēmija aicina 21. gadsimtā jaunos vēstures apstākļos attīstīt mūsu priekšteču - latviešu valodas izpētes un izkopšanas celmlaužu - ieceres.

LZA prezidents prof. Jānis Stradiņš

Par Rūdolfu Blaumani

Samērā klusu šā gada 1. janvārī pagāja rakstnieka un publicista Rūdolfa Blaumaņa 140. dzimšanas diena. Savukārt 18. janvārī pirms 150 gadiem dzimis pirmais akadēmiski izglītotais latviešu valodnieks, latviešu valodas kultūras kopējs un mūsdienu ortogrāfijas izveidotājs Kārlis Mīlenbahs. Ikvienam no mums ir zināma “Latviešu valodas vārdnīca” (1923–1932), kuru, balstoties uz K. Mīlenbaha latviešu vārdu vākumu, izdeva profesors Jānis Endzelīns, K. Mīlenbaha darba turpinātājs. J. Endzelīna 130. dzimšanas dienu atzīmēsim 22. februārī.

Domu par šo triju lielo latviešu dižgaru, laikabiedru nozīmību latviešu tautas kultūrā, 14. janvārī atklājot Vladimira Auziņa akvareļu izstādi “Blaumaņa “Braki””, uzsvēra LZA prezidents profesors Jānis Stradiņš. “Viņi visi strādāja ar vārdu, un šis gads Zinātņu akadēmijā paies Kārļa Mīlenbaha, Jāņa Endzelīna un arī Rūdolfa Blaumaņa zīmē.” Vladimirs Auziņš savu mīlestību pret latviski skaisto Vidzemes ainavu un Rūdolfa Blaumaņa “Brakiem” izteicis 18 akvareļos, kuros dokumentāli precīzi un reizē aizkustinoši naivi redzami gan skati “Braku” saimes istabā, viesistabā, gan atsevišķas detaļas – R. Blaumaņa “rakstāmgalds” (pašdarināta konstrukcija pie šaurā lodziņa, pārklāta ar baltu galdautu), pašaustajām segām pārklātās mātes, Kārlēna un precētā kalpa gultas.

Autors atļauj palūkoties uz baltajiem “Brakiem” ziemā, ziemas vakarā.

Jāņkalniņš, migla Vidzemes gleznainajos pakalnos, Āķēnu ezers un velnēnu dīķītis, no kura, nudien, liekas, tūlīt pat parādīsies draiskie velniņi. Un visu it kā vēro R. Blaumaņa portrets. Ekspozīcija noskaņai un pārdomām.

Savās pārdomās par šāgada lielajiem dramaturgiem jubilāriem – simtgadnieku Mārtiņu Zīvertu un Rūdolfu Blaumani — dalījās akadēmiķis Viktors Hausmanis.

Tieši savā laikā un vidē nolūkotās vispārcilvēciskās vērtības, meistarīgi attēlotas dižo dramaturgu darbos, ir tās, kuras mums nemitīgi sagādā prieku un padara šos darbus neticami aktuālus un mūsdienīgus, atzina akadēmiķis. Kaut vai slaveno Indrānu ošu problēma: arī šodien, kad ir vajadzīga “ātra nauda”, jaunā paaudze, kas “grib dzīvot citādi”, neatzīs tos Indrānus, kuri silda sirdi, bet nepilda maku.

LZA goda locekle Elza Radziņa bagātajā un skaistajā skatuves mūžā deviņas reizes sastapusies ar Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju. Sākot no 1935. gada masu skatos. Un cauri gadiem uz galvenajām lomām. “Kāpēc Blaumani tik maz pazīst ārzemēs?” – vaicāja māksliniece — “varbūt tāpēc, ka viņš ir tik latvisks, ka citās valodās to ielikt un izpaust ir ļoti grūti.” Izstādes skatītājiem par prieku aktrise runāja Rūdolfa Blaumaņa dzeju. Vismaz divus dzejoļus – “Mīlestību” un mazās Martas vaicājumu māmiņai par dārzā uzziedējušo pirmo vijolīti — daudzi klātesošie klusām skaitīja līdzi. Ar savas bērnības atmiņām. Gaišām un tīrām.

Post scriptum vietā. Slavenā aktrise un izstādes autors nebija īpaši jāiepazīstina: Zinātņu akadēmijā satikās laikabiedri – abi dzimuši Harkovā, bēgļu ģimenēs.

Ilga Tālberga — “Latvijas Vēstnesim”