Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai mēs domātu līdzi un tālāk. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.01.2003., Nr. 2 https://www.vestnesis.lv/ta/id/69989

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Lielais dramaturgs un zinātne

Vēl šajā numurā

07.01.2003., Nr. 2

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai mēs domātu līdzi un tālāk

LZA akadēmiķis Viktors Hausmanis:

Referāts konferencē “Mārtiņš Zīverts latviešu drāmas un teātra vēsturē” Rīgā 2003. gada 3. janvārī

Mārtiņš Zīverts veltīja savu mūžu teātrim, teātris bija viņa īstās mājas, viņa ideāls un viņa aicinājums. Savā psiholoģiskajā pašraksturojumā Mārtiņš Zīverts atzīstas, ka līdz galam viņu nespēja saistīt un aizraut ne krāsas gleznu veidā, ne skaņas koncertu izpausmē, ne balets, un tālāk viņš saka: “Vienīgi teātra izrāde uz mani darbojās kā stipra narkoze, no kuras tikai pēc ilgāka laika nācu pie pilnas samaņas. Šī bija vienīgā realitāte, ko spēju pārdzīvot pilnīgi un bez atlikuma.”1 No šīs narkozes Mārtiņš Zīverts neatbrīvojās visu mūžu, un varam būt pateicīgi liktenim, ka ir arī tādas narkotiskas vielas, kas palīdz radīt ievērojamus mākslas darbus.

Mārtiņa Zīverta dzīvošana bija – lugu rakstīšana. Protams, vajadzēja pelnīt naudu, lai iztiktu, bet, tikko radās iespēja, tā viņš bija pie rakstāmgalda, pie savas rakstāmmašīnas, un tapa skati un ainas lugām. Dzīvojot Stokholmā un dienās veicot smagu darbu, apkārtējo realitāti Mārtiņš Zīverts aizmirsa, jo domās dzīvoja radāmo lugu pasaulē, iztēlē radās dialogi, ko, mājās pārejot, vajadzēja uzlikt uz papīra. Un šajā ziņā pats Mārtiņa Zīverta dzīves veids nosacīja arī viņa drāmu savdabību – viņš maz, dažbrīd pavisam nemaz nerakstīja par tiem cilvēkiem, kas bija ap viņu ikdienā. Protams, neatkarīgās Latvijas laikā situācija bija drusku citāda, viņš tad strādāja Nacionālajā, vēlāk Dailes teātrī par literārās daļas vadītāju jeb, kā toreiz teica, dramaturgu, bet arī tad viņš necentās rakstīt par tā laika sabiedrības sadzīvi, gandrīz katrā lugā viņš pārcēlās uz citu laiku vai laikmetu, lugas centrā liekot kādu vispārinātu, bieži vien filozofisku problēmu. Es atgādināšu tikai dažus mūža pirmā posma lugu nosaukumus un to darbības norises vietas. 1931. gadā Nacionālais teātris pirmo reizi uzved Mārtiņa Zīverta lugu, tās nosaukums ir “Nafta”, darbība risinās lugas uzrakstīšanas laikā, taču tās pamatā ir sapnis. Drāma “Āksts” – Viljama Šekspīra darbības laiks. 1601. gads. “Minhauzena precības” – Duntes muiža. 1744. gads. “Vara”. Mindauga rezidence Lietuvā. 1263. gads. Un pat ja lugas darbība risinās tuvāk tās uzrakstīšanas laikam, arī tad Mārtiņš Zīverts par savu uzdevumu neizvirza notēlot, kā cilvēki tolaik dzīvoja, bet drīzāk – ko domāja, un ar viņu dzīves tēlojumu risināja kādu filozofisku problēmu. Raksturīgs piemērs šai ziņā ir luga “Nauda”, tās darbība risinās Rīgā 1930. gadā, tajā samanāms tā laika sadzīves tēlojums – tiekamies ar kāda Stabu ielas nama iedzīvotājiem, bet luga ir par ko citu, un pats problēmas pieteikums ir lugas nosaukumā: “Nauda”.

Mārtiņš Zīverts, ienākot latviešu lugu rakstniecībā, uzreiz uz tās fona izcēlās ar problēmu vērienīgumu un filozofisko risinājumu, tāds bija Mārtiņa Zīverta domāšanas veids, un to sekmēja un stimulēja viņa studijas Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātē. Savās lugās Mārtiņš Zīverts nekad neaprobežojās tikai ar kādas epizodes vai fakta tēlojumu, bet allaž aiz tā aizslēpj plašāku vispārinājumu, citiem vārdiem – problēmu. Viņa drāmu pamatproblēmas ir it kā vienkāršas, tai pašā reizē dziļas, ļoti sarežģītas, pretrunu pilnas.

Vienai no Mārtiņa Zīverta lugām likts vienkāršs virsraksts “Cilvēks grib dzīvot”. Liekas, ļoti vienkārši un reizē tik sarežģīti. Lai dzīvotu, cilvēkam vajadzīgs gaiss, ūdens un maize. Vajadzīga veselība. Ar šo problēmu rakstnieks vairākkārt bija sastapies pats, un šo problēmu risina viņa lugas “Cilvēks grib dzīvot” varonis Moriss Mersjē. Tas viss ir vajadzīgs, un tomēr tā nav vēl visa dzīvošana jeb dzīve. Vārdā “dzīvot” rakstnieks ietver visai plašu jēgu: “Kad es augšā savu dzīvību jau biju atkarojis, es sāku saprast, cik mazvērtīga lieta ir dzīvība. Tā vēl nav dzīve. Cilvēks grib dzīvot, jā, bet tas nozīmē, ka viņš grib kam derēt, viņš grib darboties un strādāt.”

Dzīvot – tas nenozīmē tikai elpot un eksistēt, dzīvot – nozīmē kaut ko paveikt, palīdzēt otram, darīt cilvēkiem labu, tas nozīmē mīlēt un saņemt pretmīlestību.

Lai šo dzīvi nodzīvotu, cilvēkam jāsastopas ar visdažādākajiem spēkiem, un viens no būtiski svarīgākajiem ir – vara. Kādā no intervijām Mārtiņš Zīverts tieši tā arī uzsvēris: “Katrā manā lugā ir varas problēma.” Varas jēdzienu savās lugās Mārtiņš Zīverts izvērsis un dažādo un nekādā ziņā to neidentificē tikai ar iebrucēju vai apspiedēju varu vien, vara viņa izpratnē ir visai sarežģīts jēdziens. Janelis lugā “Cenzūra” to raksturo šādi: “Vara ir tikai viena. Bet dažādi ir veidi, kādos tā parādās. Ir valsts vara, naudas vara, likuma vara, aizspriedumu vara, bet visniknākā no tām ir uzvarētāju tumsības vara.”2 Vēl jau varētu pieplusēt arī citus varas veidus. Sava veida vara, to varētu saukt arī par spēku, piemīt arī dzīvajai dabai, un Mārtiņš Zīverts divās lugās “Nafta un “Rūda” tēlo, cik dramatiski var risināties cilvēka cīņa par ielaušanos dabas resursu pasaulē: lugā “Nafta” tai pretī stājas Purva velns, drāmā “Rūda” – Trollis.

Mārtiņa Zīverta mūžs pagāja, sūri grūti strādājot, kādu laiku viņš tiešām skaitīja naudu, bet tā nebija viņa nauda, jo viņa darba vieta bija Tramvaju pārvaldes nakts kase, un rakstnieka uzdevums bija saskaitīt tramvaju konduktoru atnesto naudu. Viņš pats pret naudas varu palika vienaldzīgs, taču vairākās lugās rāda, kāda vara tai piemīt. Raksturīgs piemērs ir drāma “Nauda”. Tās centrā ir par vientiesi uzlūkots klaidonis Piķurgs, kas nejauši atrod divu noziedznieku nomesto svārku kabatā ievīstītu, nolaupītu naudas žūksni. Piķurgam pašam nekad naudas nav bijis, viņš staigājis no mājas uz māju un sētas bērniem stāstījis jaukas pasakas par teiksmainiem braucieniem. Un nu uzreiz, ar vienu rāvienu Piķurgs kļūst bagāts, un viņā pēkšņi parādās alka – citus pazemot; viņš restorānā liek smalkiem viesiem kā suņukiem lēkt pāri savai nūjai. Kālab tā? – Lai izjustu pavēlēšanas prieku un gandarījumu par otra pazemošanu. Man šī liekas būtiski svarīga un joprojām aktuāla luga. Mārtiņš Zīverts nevērsās pret pašu naudu kā tādu, bet pret mantas iedarbi uz cilvēka psihi. Piķurgs lugas tālākajā gaitā pats spiests atzīt: “Tā šodien esmu kļuvis vēl nabagāks, nekā biju līdz šim. Vakar es vēl varēju gaidīt savu lielo brīdi, šodien tas ir jau garām. Un tā, redzi, nauda ir tā, kas cilvēku dara par pēdējo ubagu – kā to, kam tās nav, tā arī to, kam tā ir...”3

Nav tā, ka visi cilvēki būtu vienlīdz nespēcīgi naudas varas priekšā, tāds ir Antijs lugā “Kurrpurrū”. Arī viņš atrod naudas žūksni, tas notiek Austrālijā kādā pamestā mājā, taču viņu nauda neinteresē nemaz, viņa izpratnē vienīgā vērtība ir franču filozofa renē Dekarta grāmatai “Dvēseles kaislības”. Viņam ir lemts atvieglot mūža pēdējos brīžus Austrālijā dzīvojošajai meitenei Abigailai, un, kad tā mirusi, Antijs aiziet tuksnesī un skaita zvaigznes. Ir tādi cilvēki: drāmā “Kurrpurrū” to sauc par Antiju, drāmā “Totems” par Antu, drāmā “Cenzūra” par Janeli. Pirmo divu vārdu izcelsme ir skaidra – tie nāk no vārda – Antiņš. Tā iznāk, ka cilvēkus, kam nav tuva mantas vara un kam ir cita – garīgo vērtību skala – Mārtiņa Zīverta tēlotajā pasaulē un tāpat tas ir mūsu šodienā – dēvē par Antiņiem. Tādam cilvēkam naudas nav, mantas arī ne, un tomēr viņš nav bezspēcīgs šai pasaulē, jo viņam piemīt kāds cits spēks un vara – spēja palīdzēt otram cilvēkam. Patlaban mūsdienās tas liekas neaktuāli un nevajadzīgi, Mārtiņam Zīvertam tā šķita viena no visbūtiskākajām vērtībām.

Spēja palīdzēt citam – tā ir viena no Antiņa būtības izpausmēm. Vēl cita – uzupurēšanās otra cilvēka labā, atsacīšanās. Arī šie jēdzieni mūsdienās ir gluži sveši, bet Mārtiņa Zīverta varoņiem svēti. Moriss Mersjē drāmā “Cilvēks grib dzīvot” atsakās no Māras, ko viņš klusi mīlējis, jo neuzdrīkstas izjaukt jaunās sievietes attiecības ar līgavaini Jāni Auzarāju. Zīra drāmā “Kāds, kura nav” atsakās no vieglām dienām, kādas viņai būtu gaidāmas kopdzīvē ar Iraidu, un paliek kopā ar savu karā sakropļoto, atmiņu zaudējušo vīru, un Elīze Mārtiņa Zīverta pēdējā lugā “Teātris” aizbrauc no Ekselences, tas ir, J.V.Gētes, jo uzlūko, ka nedrīkst izjaukt viņa mājas mieru un harmoniju.

Mārtiņš Zīverts bija cilvēks ar ļoti stingriem ētiskajiem principiem. Viņa drāmā “Rīga dimd” Katre saka tā: “Esmu augusi Gīzes mājā, un tur mani mācīja, ka tas, kas solīts, ir vairāk nekā iekalts akmenī.”4 Ja dots vārds – tas jātur, ja kas solīts – šāds solījums ir svēts. Tādi bija paša Mārtiņa Zīverta ētiskie pamatprincipi. Taču nelaime ir tā, ka cilvēks šai pasaulē ar saviem ētiskajiem ideāliem nav viens, viņam pretī stājas vara. Janelis drāmā “Cenzūra” šo domu ietver tiešos vārdos: “Katra vara nāk un apgalvo, ka viņa esot mūžīga, un prasa, lai cilvēks ne tikai kalpotu, bet arī to pielūgtu, un viņa iznīcina katru, kas to nedara. Bet, kad šīs varas vietā nāk cita, tā savukārt iznīcina tos, kas kalpojuši iepriekšējai.”5 Janelis varu šai lugā salīdzina arī ar cenzūru un simboliski stāsta par to, ka Dieva piešķirtā laime nenonāk pie mums, jo velns ievedis cenzūru.

Varas problēmu Mārtiņš Zīverts risina drāmās “Cilvēks grib dzīvot”, “Nauda”, “Tvans”, “Rūda”, “Rīga dimd”, “Cenzūra” – varētu saukt vēl un vēl, bet visraksturīgākais piemērs ir traģēdija “Vara”. Šai darbā Zīverts parāda varas problēmas dialektiku, un tieši šajā apstāklī slēpjas viņa mākslas pievilcība – Mārtiņš Zīverts necenšas sludināt gatavas receptes, viņš neko nenoliedz – dramatiķis tikai paceļ problēmu, tās risinājumu atstādams pašiem skatītājiem. Rakstnieks nevar dot atbildes uz visiem radikālajiem pasaules mēroga jautājumiem, viņš var tikai ierosināt skatītājus domāt.

Traģēdija “Vara” skatītājus aizved uz 13. gadsimta Lietuvu, kur valda varens un nežēlīgs valdnieks Mindaugs. Viņa sapnis un ideāls ir liela un spēcīga Lietuvas valsts, bet, lai tādu izveidotu, viņam nācies lietot varu, vēl vairāk – viņam nācies nogalināt gan brāļus, gan draugus. Mindaugam nepieciešama vara, lai no viņa bītos gan leišu ciltis, gan svešzemnieki. Taču vara izraisa pretdarbību, un paradoksālākais ir tas, ka arī Mindaugam pašam vara riebj. Novadu kungi pret Mindaugu saceļas un viņu nodur, taču īstā traģēdija nu tikai sākas – novadu kungu starpā sākas neganta cīņa par varu, bet savstarpēji sanaidotos un sašķeltos kungus viegli var uzveikt ārējie ienaidnieki, un traģēdijas beigās skan drūms vēstījums: “Vai, leišu vīri, – tur sadeg jūsu valsts.”

Problēma paliek, dilemma nav atrisināta. Ko darīt? Mindauga vara bija barga un nežēlīga, bet bija valsts. Ar viņu bija slikti, bet bez viņa? Mārtiņš Zīverts atbildi nedod. Un tāpat atbildes nav vienā no viņa pēdējām lugām – drāmā “Kopenhāgenas dialogs”, kuras darbība rit 1941. gadā, atombumbas atklāšanas priekšvakarā, un te Mārtiņš Zīverts atkal izvirzīja globālu, neatrisināmu problēmu: zinātnes izcilākie pārstāvji gadiem ilgi strādājuši, lai atklātu atomieroča noslēpumu, citiem vārdiem – zinātnes progress vedis pretī cilvēces iespējamai iznīcībai. Un Mārtiņš Zīverts atkal vaicā: vai var apturēt zinātnes virzību uz priekšu? Un lugā “Kopenhāgenas dialogs” skan doma: “Neitronu lavīna ir sākusi velties, un nekāda vara to vairs neapturēs. Kāda jēga vēl ar “jā” vai “nē”?”6

Mārtiņa Zīverta lugas, kaut to darbība risinātos tagadnē vai pagātnē, izaugušas no tā laikmeta, kad tās rakstītas. Interesanti, ka traģēdiju “Vara” Mārtiņš Zīverts uzraksta vācu laikā, kad Latvijai nācās saskarties ar divām varām – padomju karaspēka iebrukumu un vācu okupāciju. Savukārt drāmu “Kopenhāgenas dialogs” viņš uzrakstīja 70. gadu beigās, kad visai aktuāla kļuva problēma par divu lielvalstu iešanu pretī globālai bruņotai katastrofai, kaut lugas darbība notiek 1941. gadā. Mārtiņa Zīverta spēks ir tas, ka viņš nerisināja šauras vienas dienas problēmas, un tāpēc viņa lugas nenoveco. Katrā lugā no sava laika izaugušu problēmu rakstnieks prata pacelt filozofiska vispārinājuma līmenī. Mārtiņš Zīverts mudināja skatītājus domāt un pašiem lemt, viņa lugu izrādēs nevar tikai tāpat vien pasīvi sekot līdzi notikumu plūdumam, viņa darbi prasa aktīvu līdzi domāšanu un iekļaušanos analīzes procesā. Var jau būt, ka ierindas skatītājiem šāds uzdevums šķiet par sarežģītu, un tālab teātri tik reti iestudē viņa lugas.

Šai reizē es vairāk pievērsos problēmu risinājumam Mārtiņa Zīverta drāmās, tik gribu piebilst, ka šis risinājums nekad nav abstrakts – problēmas viņa lugās izdzīvo dzīvi, pilnasinīgi cilvēki.

Mārtiņš Zīverts bija domātājs un mudina arī mūs par tādiem būt.

 

1 Zīverts M. Par sevi. R., 1992. – 72.lpp.

2 Zīverts M. Kamerlugas. R., 1989. – 204.lpp.

3 Zīverts M. Lugas. R., 1988., 327.lpp.

4 Zīverts M. Kamerlugas. R., 1989. – 358.lpp.

5 Turpat – 206.lpp.

6 Turpat – 481.lpp.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!