• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par optimismu un šaubām. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.11.2002., Nr. 170 https://www.vestnesis.lv/ta/id/68600

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par dialogu kultūrā: norvēģu grafika un latviešu gobelēns

Vēl šajā numurā

21.11.2002., Nr. 170

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par optimismu un šaubām

Georgs Lībermanis, Latvijas valsts emeritētais zinātnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

Iekšzemes kopprodukts un nodokļi

Kurš no Latvijas lauksaimniecības pamatrādītājiem vistiešāk nosaka Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni un kvalitāti? Šis kardinālais jautājums interesē visus – gan uzņēmēju, komersantu, gan strādnieku, zemnieku, arī ikvienu pensionāru, katru ģimeni ar jebkuru bērnu skaitu.

Latvijas Ekonomikas ministrija katru pusgadu izlaiž rakstu krājumu “Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību”. Tur arī atradīsim valdības, pirmām kārtām Ekonomikas ministrijas speciālistu, argumentētu atbildi uz izvirzīto jautājumu. Pēdējais krājums (2002. gada jūnijs1) dveš veselīgu optimismu. Nepārprotami galvenais rādītājs ir iekšzemes kopprodukta (IKP) ikgadējā dinamika salīdzināmās cenās.

Tomēr būtu pārspīlēts IKP raksturot kā brīnumnūjiņu, kas gadu no gada, absolūtā lielumā pieaugot, spēj raiti atrisināt it visas sasāpējušās iedzīvotāju dzīves līmeņa problēmas. Nepietiek vairāk ražot un palielināt pakalpojumus, kas veido IKP lielumu, IKP vēl atbilstoši valdības politikai ar tās prioritātēm ir jāsadala daudzu jo daudzo vajadzību apmierināšanai. To galvenokārt veic valsts budžets ar savu ieņēmumu un izdevumu daļu. Valsts kopbudžeta ieņēmumu daļu veido visdažādākie nodokļi. Pie vienāda IKP lieluma dažāds ienākuma nodoklis no iedzīvotājiem, sociālais nodoklis, ko maksā darba ņēmēji, var noteikt visai atšķirīgu algotā darba veicēju dzīves līmeni.

Vai lielāks nodoklis uzņēmējiem obligāti nozīmē dāsnāku avotu sociālajām vajadzībām?

Šim kutelīgajam jautājumam nav neapstrīdamas atbildes. Formāli lielāki nodokļi palielina valsts kopbudžeta izdevumu daļas augšanas iespēju un pastarpināti paaugstina tās apmaksas, kas ceļ iedzīvotāju dzīves līmeni.

Bet formāli vēl nebūt nav reāli! Lieli nodokļi, valsts kopbudžeta ieņēmumi var tikt izšķiesti birokrātiskā pārvaldes aparāta uzpūšanai, neefektīviem valsts investīciju objektiem, nepamatoti lieliem militāriem izdevumiem. Un iedzīvotāju dzīves līmenis labākajā gadījumā nepieaugs ne par santīmu, sliktākajā var pat sarukt. Ar to problēma vēl nav galā. Augsti nodokļi uzņēmējiem var būt ar bumeranga efektu. Augsti ienākumi tiks slēpti, lai maksātu mazākus nodokļus. Tiek vesta divkāršā grāmatvedība viena reāla, bet slepena, otra formāla, atklāta, kas samazina iekšzemes kopproduktu un kopbudžeta ieņēmumus. Toties zemas nodokļu likmes uzņēmējiem stimulē saimniekošanas izvēršanu, pārvar pretrunu starp formālu un reālu IKP lielumu, palielina IKP pieaugumu; absolūtā nodokļu kopsumma uzbriest, rodas iespēja caur budžeta izdevumiem kāpināt izmaksas, kas ceļ iedzīvotāju dzīves līmeni.

Tas nebūt nenozīmē, ka vienmēr visur uzņēmējiem un komersantiem nodokļi tikai jāsamazina. Nekādi loģiski apsvērumi nevar izskaidrot un attaisnot, kāpēc ieņēmumi no biržas spekulācijas un procenti no lieliem noguldījumiem ir brīvi no nodokļiem. Atsevišķa problēma ir pāreja uz progresīvu ienākumu nodokli, kad neapliekamo nodokļu lielums ir pietiekami liels, bet progresīvā nodokļa pakāpieni ir loģiski un saprātīgi.

Dzīves līmenis kā daudzfaktoru modelis

Būtu brīnumjauki, ja iedzīvotāju dzīves līmeni varētu raksturot ar viena ekonomiskā rādītāja palīdzību, piemēram, ar reāliem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju. Statistiķiem nenāktos pārāk grūti šādu vidējo rādītāju Latvijai aplēst. Bet tā būtu aina greizā spogulī. Viens visaptverošs dzīves līmeņa rādītājs būtu ekonomiskā analfabētisma paraugs. Dzīves līmenis, tā izmaiņas nekādā gadījumā nav abstraktu skaitļu dinamika, bet lielumi, kas cieši saistīti ar objektīvo vajadzību līmeni, taču pēdējais atkarīgs no iedzīvotāju vecuma un sociālās struktūras.

Būtu rupja kļūda salikt kopā ienākumus (kaut vai patēriņu) uz vienu zīdaini, uz vienu pusaudzi, vīru un sievu brieduma gados, pensionāru ģimenes locekli, vientuļu pensionāru, pilsētu vai lauku iedzīvotāju. Ģimenes atšķiras pēc dažāda vecuma bērnu skaita, turklāt valsts nelielā piemaksa par katru bērnu dzīves līmeņa būtiskas atšķirības uz vienu ģimenes locekli nekādi neizlīdzina.

Teic, ka dzīves līmeni vienots raksturojošs rādītājs ir vidējais vīriešu un sieviešu dzīves ilgums. To nosaka gan klimatiskie apstākļi, tradicionālais ēdiens, ģenētiskais faktors un daži citi apstākļi. Nekādi nevar salīdzināt ar vienādu pensijas lielumu pensionārus, kas dzīvo savu bērnu (radu) ģimenēs un ir pilnīgi materiāli nodrošināti, ar vientuļu pensionāru, kas Latvijas konkrētos apstākļos daudzos gadījumos velk mūža nogali uz bada robežas. Visai atšķirīgi ir dzīvokļu apstākļi, kādos mitinās cilvēki, un ne vienmēr tas atkarīgs no ienākuma lieluma. Latvija jau pārdzīvojusi “tautu staigāšanas” periodu, kad cilvēki ar lielākiem ienākumiem pārcēlušies uz labākiem dzīvokļiem prestižos rajonos, bet iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem bija spiesti pārcelties uz relatīvi sliktākiem un, saprotams, krietni lētākiem dzīvokļiem. Šis process turpinās un nav vēl sasniedzis savu loģisko galu.

Nopietni slimot Latvijā ir dārgs prieks. Trūcīgajiem nav naudas, lai apmaksātu veselības apdrošināšanu, bet tas nozīmē, ka ārstēšana slimnīcā, neatliekama operācija ir naudas rijīgs zvērs. Jo smagāka slimība, jo dārgāka tās ārstēšana. Īpaša problēma ir medikamenti. Ievērojamu daļu ārstniecisko līdzekļu pārdod tikai ar ārsta recepti. Tātad vispirms jāsamaksā par vizīti pie ārsta, lai pēdējais izrakstītu recepti. Tad ceļš uz aptieku, kur daudzas zāles ir pērkamas par augstām cenām. Jā, ceļš uz aptieku daudziem ir īsts sāpju ceļš, jo ne mazums zāļu veciem, slimiem cilvēkiem nav pa kabatai. Tikai nedaudzām slimībām ir paredzēta bezmaksas ārstēšana. Tāpēc ģimenēs, kur ir slimi cilvēki, un ģimenēs, kas priecē ar savu veselību, pie vienāda ienākuma uz vienu ģimenes locekli dzīves līmenis ir visai atšķirīgs.

Patiesi bezmaksas izglītība arvien vairāk paliek pagātnē. Plašāka ir nepieciešamība, kad par dažādiem pasākumiem skolēni piespiesti “brīvprātīgi” ziedot vecāku latus. Augstākajās mācību iestādēs arvien lielāks kļūst maksas studentu īpatnējais svars un augtin aug studiju maksa. Un atkal ar vienādiem ienākumiem uz vienu ģimenes locekli to dzīves līmenis būtiski atšķiras. Tie reflektanti valsts augstākajās mācību iestādēs, kas vissekmīgāk izturējuši konkursa iestājpārbaudījumus un ir atbrīvoti no mācību maksas, saņem stipendiju, kam vairāk simbolisks nekā reāls raksturs.

Turpmāk — vēl

1 Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību. – R.: LR EM, 2002.g. jūnijs

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!