Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par 18. Novembra latvieti. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 19.11.2002., Nr. 168 (2743) https://www.vestnesis.lv/ta/id/68477

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Par pasaules attīstības tendencēm

Vēl šajā numurā

19.11.2002., Nr. 168 (2743)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Par 18. Novembra latvieti

Dzejnieks Andrejs Eglītis:

Vai tomēr labā nav vairāk? Jūs esat teju vienīgais no latviešiem, kuram cilvēki vienkārši nespēj paiet garām nepasveicinājuši.

Jā, tas gan. Neviens man neiet vienaldzīgi garām. Vērmaņdārzā es reiz skatos: nāk pretī disciplinēta vidusskolēnu grupa. Un viena dāma, acīmredzot skolotāja, pēkšņi aptur visu garo gājienu un saka latviešu valodā: “Te nāk Andrejs Eglītis. Apstājieties! Mēs noklausījāmies dievnamā viņa kantāti “Dievs, tava zeme deg!”.”

Kundze stādījās priekšā: viņa strādājot par latviešu valodas skolotāju kādā krievu skolā un gribot, lai es ar skolēniem parunājos latviski. Man patiesi bija prieks, cik labā latviešu valodā runāja tie krievu puiši un meitenes. Tad es sapratu, ka izglītība latviešu valodā laiž ļoti dziļas saknes uz nākotni.

Ir jau tiesa, ir - es esmu ļoti ātri iegājis latviešu tautā. Arī es pats to ļoti sajūtu. No vienas puses tas ir brīnum jauki, bet jārēķinās, ka rada arī ienaidniekus. Jā, arī skauģus.

Ko gan kāds var noskaust Andrejam Eglītim? Dzejniekam, kas iemantojis nenoskaužamas lietas - atzinību, tautas mīlestību.

Jā, to visu, visu… Un tomēr. Parasti jau apaļajās jubilejās apsveic arī kolēģi - dzejnieki, rakstnieki atsūta kartītes ar laba vēlējumiem. Kad man apritēja tie 90 gadiņi, tā gandrīz nenotika.

Ko jūs sakāt?!

Taisni tā. Es jau nekad nebūtu to teicis, ja man kāds nebūtu teicis: jūs gan laikam visi rakstnieki jubilejā apsveica? Padomāju - tikai Vitauts Ļūdēns un viena dzejniece no Kanādas mani atcerējās. Bet es jau neesmu ne dusmīgs, ne apvainojies. Kolēģi laikam domā: ja mani sveica Rakstnieku savienība, tad man viņu individuālais sveiciens nav vajadzīgs.

Rakstnieku savienībai lūdzu vakaru sākt Vecajā Ģertrūdes baznīcā, kur pirmo reizi atskaņoja Lūcijas Garūtas un manu kantāti “Dievs, tava zeme deg!”. Es arī biju pārsteigts, cik tur sanāca ļaužu un ar kādu pārdzīvojumu visi klausījās! Gribēja, lai arī es runāju, - baznīcēni negāja laukā… Tad ļaužu straume mani iestūma ejā un, virzoties uz priekšu, es runāju ar cilvēkiem. Un, kā akadēmiķis Jānis Stradiņš vēlāk teica, nemaz neesot slikti runājis. Teicu, ka eju laukā no dievnama, bet dievnams ir manī iekšā, manā dvēselē un tas stingri stāv un turas.

Šis dievnams celts arī jūsu dzejoļos. Kam tas veltīts, laikam lieki prasīt…

Jā, jo tad jau arī varētu prasīt, kas ir mana māte. Tad es atbildētu: mans mīļākais cilvēks. Bet Latvija - tā ir māte visiem latviešiem, viņas klēpī mēs visi esam iekšā. Latvija ir mūsu visu kopējais klēpis, kas mums ir jāmīl vairāk par visu, ar ko jālepojas, kas jāaizsargā. Ja mēs to pazaudējam, tad ar savas mātes klēpi, kas mūs dzemdējis, mums nepietiks.

“Un tomēr”?

Jā, daudzi no svešumā aizbraukušajiem atpakaļ jau nebrauc. Kad pārbraucu, pirmajos gados uz ielas man bieži vien prasīja: nu, kad tu atgriezīsies? Es pārprasīju: - Uz kurieni atgriezīšos?

“Vai tad tu nebrauksi atpakaļ?” cilvēki brīnījās, kā es no tādas labas dzīves esmu pārbraucis uz palikšanu. Vēlāk vaicāja: “Kā jūs jūtaties?” Es atbildēju īsi: - Esmu mājās. Un, laikam ritot, cilvēki saprata.

Jums apritējusi pavisam apaļa mūža gadskārta. Kas devis vislielāko gandarījumu?

Tas, ka 4. maijā varēja atjaunot Latvijas neatkarību. Atceros, todien mēs kā izsalkuši klausījāmies radio. Lūk, 4. maijs palicis manā mūžā uz visu laiku. Gandarījums bija arī par to, ka valsts neatkarība tika atzīta bez aizķeršanās aptuveni divu nedēļu laikā. Palīdzēja arī tas, ka ārvalstu vēstniecības 50 garos okupācijas gadus no svešatnes latviešiem saņēma ziņas, kā Latvijā klājas latviešiem. Vēl esmu lepns, ka kopā ar biedriem tūlīt pēc kara mums Zviedrijā izdevās nodibināt Latviešu nacionālo fondu. Tolaik līdzīgas organizācijas latviešiem nebija nekur pasaulē. Mums pirmajiem izdevās tikt pie izsūtīto latviešu sarakstiem, izdevās sazināties ar ASV prezidentu Trumenu un par Latvijā notiekošo informēt arī viņu. Trumens toreiz pārmeta Staļinam, kāpēc viņš slepkavo baltiešus, mātes un bērnus. Tad Staļins atkliedzis: mēs visi melojot! Bet Trumena runa aizgāja pa visu pasauli: mēs to pavairojām, lai šī runa sasniegtu pāvestu un ārvalstu valdības. Lūk, šos savus dzīves notikumus es neesmu aizmirsis.

Šodien no Latviešu fonda dibinātājiem es vienīgais esmu palicis dzīvs. Vai nav dīvaini? Miruši arī sākotnējie Nacionālā fonda pārstāvji visos kontinentos. Tā kā šajā saulē esmu palicis viens no pēdējiem savas paaudzes pārstāvjiem, viens no pēdējiem 18. novembra latviešiem, kas emigrācijā veidoja kodolu Latvijas brīvības tuvināšanas kustībai. Vēl 18. novembra kustībai pieskaitu leģionārus, kas, lai arī vāciešu piemānīti, bija gatavi nolikt savas galvas cīņās par Latvijas atbrīvošanu. Esmu lepns par Kārli Ulmani, kurš mana gadagājuma jaunatnei iemācīja mīlēt tēvzemi. Nesaku, ka Ulmanis nekļūdījās ar Satversmes likvidēšanu un citās lietās, bet jaunatnes audzināšanā viņa laikā tika paveikts ļoti daudz.

Kādā dzejolī rakstījāt, ka dzīvojat ar skatienu nākotnē. Vai jums ir pārliecība, ka no tagadējās jaunās paaudzes izaugs jauni 18. novembra latvieši?

Šobrīd es lielā mērā dzīvoju jaunatnē un ne es vienīgais tai cenšos palīdzēt, cik manos spēkos. Ja ies zudumā mūsu jaunatne, tad zudīs arī Latvijas nākotne. Jo vidējā paaudze to veidot nespēs, tās vidū daudzi ir noziegušies pret savu tautu. Tāpēc es ticu jaunatnei. Es bieži klausos jauniešu diskusijas radio. Un man jāatzīst, daudzi no tiem, kuri tur runā, ir gatavi cilvēki, pēc manas saprašanas, jaunais latviešu kodols. Manuprāt, kāda jaunās paaudzes kodola daļa jau atradusi ceļu pie Repšes un iegājusi lielajā politikā.

18. Novembris, valsts svētki. Kā jūs svētat šo dienu?

Es svinu viens pats - visus svētkus, arī Ziemassvētkus un Jaungadu. Es dzīvoju tā, ka savā dvēselē ap sevi dabūju visus tos, kurus pirms gadiem esmu pazaudējis. Un tādos vakaros es pat nevēlos blakus draugus, kuru man vienmēr bijis ļoti maz. Nesteidzīgi pienāk nākamā diena, un es sajūtos kā bijis savu draugu baznīcā. Es dzīvoju ar domu, ka man pašam iekšā ir maza baznīca - Dieva nams manī, kur es varu lūgties agri no rīta, vēlā naktī, vienalga, vai esmu priecīgs vai noskumis. Un tad es nejūtos vientuļš.

 

“LAUKU AVĪZE”; pēc I. Mūrnieces intervijas “Andrejs Eglītis, 18. Novembra latvietis”

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!