Foto: Arnis Blumbergs,“LV”

Runa Latvijas Inteliģences apvienības 49. konferencē “Latvija Eiropā, Eiropa Latvijā. Integrēta pilsoniskā sabiedrība Latvijā un Eiropas Savienībā” Rīgā, Rīgas Latviešu biedrības namā, 2002. gada 23. oktobrī.

Nešaubos, ka visi šeit klātesošie saprot pilsonisku sabiedrību kā vienu no demokrātijas elementiem. Jo pastāv visciešākā saikne starp cilvēka vispārējo brīvību (biedrošanās, izteiksmes, reliģijas u.c.) attīstības pakāpi noteiktā sabiedrībā un šīs sabiedrības demokratizācijas līmeni. Tādēļ tieši šajā sfērā, varbūt pat vairāk nekā valsts administrācijas spēju kāpināšanā vai tirgus ekonomikas principu stiprināšanā, manuprāt, parādās Eiropas Savienības pozitīvā loma, veicinot sabiedriski politiskās reformas Latvijā.

Pati ES ir demokrātisku valstu veidota savienība, un jau 11 ar to sadarbībā pavadītu gadu pieredze mums māca, ka tādu pašu demokrātijas principu ievērošanu tā sagaida arī no savām kandidātvalstīm. To mēs Latvijā pēdējos gados esam izjutuši vairākkārt un varbūt ne vienmēr tāda it kā iejaukšanās valsts iekšējās lietās mums ir patikusi. Bet noteikti būtu ļoti kļūdaini sagaidīt selektīvu attieksmi – piemēram, ka Eiropas Savienība sniegtu mums finansiālu palīdzību, palīdzētu reformēt mūsu tautsaimniecību, bet neizvirzītu Latvijai nosacījumus tajos jautājumos, kas tai politiski šķiet aktuāli, piemēram, pilsonība vai valoda. Jo to, ka kopēja ES kompetence attiecībā tieši uz demokrātijas veicināšanu un pilsoniskas sabiedrības veidošanos pastāv, liecina kaut vai Eiropas Kopienas dibināšanas līgums. Līguma preambulas pirmais mērķis tieši nosaka, ka līgumslēdzējas puses “ir apņēmušās likt pamatus aizvien ciešākai Eiropas tautu savienībai”.

No šāda ilglaicīga ambicioza mērķa viedokļa es gribētu izteikt īsus komentārus par to pakāpi, kuru mūsu valsts ir sasniegusi, vienlaikus ejot kā valstiskuma nostiprināšanas, tā arī arvien ciešākas Eiropas integrācijas un pilsoniskas sabiedrības veidošanas ceļu. Domāju, var atzīt, ka mūsu apziņā arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka ne jau valsts viena pati vislabāk zina, kas sabiedrībai ir vajadzīgs. Sākam saprast, ka pilsoņi nav tikai ražotāji vai patērētāji, bet viņi vēlas aktīvi piedalīties arī sabiedriskajā dzīvē. Šis atziņas process gan noteikti nav pārāk ātrs, jo 50 gadu domāšanas inerci nav viegli pārvarēt. Tādēļ mēs pat ar zināmu izpratni varētu izturēties pret politiķu un valsts pārvaldes institūciju nevēlēšanos dalīties savā varā un atbildībā.

Tomēr objektīvā realitāte ir tāda, ka valstij, lai nodrošinātu sabiedrības labāku informētību, iesaisti, kopīgu solidaritāti un atbildību par rezultātiem, ir jāuzticas saviem pilsoņiem un jāveicina atbildības dalīšana. Attīstīta pilsoniska sabiedrība nozīmē viedokļu plurālismu, kas, savukārt, valstisku lēmumu pieņemšanas procesā var nodrošināt ideju konkurenci un to kvalitātes paaugstināšanos.

Par to esam varējuši pārliecināties, piemēram, jau vairrākkārt mēģinot valsts pārvaldes institūcijās uzrakstīt un Eiropas Savienībai iesniegt Nacionālo attīstības plānu. Galarezultātā Eiropas Komisijas pārstāvji nemainīgi to ir vērtējuši nevis kā pašu apzinātu un pārdomātu valsts attīstības ilglaicīgu programmu, kas saskaņo dažādu Latvijas sabiedrības grupu intereses, bet gan kā uz ES fondiem orientētu neveiksmīgu “iepirkšanās listi”.

Domāju, tikko notikušās Saeimas vēlēšanas pietiekami skaidri parādīja, ka pilsoņi prasa lielāku atklātību un atskaitīšanos no valdības, grib lielāku iesaisti tās politikas veidošanā, kas tieši ietekmē viņu dzīvi. Uzskatu, ka visskaidrāk pilsoņu balsojumā šī attieksme iezīmējās tieši attiecībā uz Latvijas integrāciju Eiropas Savienībā un NATO. Valdība nepapūlējās investēt nepieciešamu laika un resursu daudzumu, lai padarītu šo integrāciju no abstrakta ārpolitiska par reālu iekšpolitisku jautājumu, kurā katrs iedzīvotājs spēj atrast veidu, kā realizēt savas intereses. Savukārt vēlētāji uz to atbildēja, nepieņemot vienkāršotus, nepamatotus saukļus un lozungus.

Par atsevišķu partiju izvēlētās taktiskas pareizību un vēlēšanu rezultātiem šeit varētu arī nepieminēt, ja beigām strauji netuvotos Latvijas sarunas par iestāšanos ES un nebūtu gaidāms tautas referendums šajā jautājumā. Jo sabiedrības iesaiste sarunu procesā un nacionālās pozīcijas formulēšanā ne tuvu nav bijusi aktīva, bet fakts, ka valsts budžetā jau trīs gados nav paredzēti līdzekļi sabiedrības informēšanai par integrāciju Eiropas Savienībā, ir kļuvis hrestomātisks.

Gribētos cerēt, ka tagad pēc vēlēšanām daļa politiķu pārskatīs savu iepriekšējo, varētu teikt nenopietno, attieksmi pret ES referendumu. Gatavošanās referendumam nav parasta vēlēšanu kampaņa, uz ko var aktivizēties pāris mēnešus pirms balsošanas dienas. Jo regulārās vēlēšanās pilsoņi savu politisko izvēli izdara augstākais uz 4 gadiem, bet referendumā šī atbildības nasta būs daudz lielāka. Tā būs pilsoņu atbildība par ilglaicīgu visas valsts nākotni, un nešaubos, ka latvieši ar sev piemītošo pamatīgumu un konservatīvismu šim jautājumam pieies ļoti nopietni.

Izsakot zināmu kritiku par varas un sabiedrības attiecībām Latvijā ES kontekstā, nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka pašā Eiropas Savienībā varas un sabiedrības starpā valda pilnīga saprašanās. Ne velti pirms gada publicētajā Eiropas Komisijas Baltajā grāmatā “European Governance”, ko varētu iztulkot kā “Eiropeiska valdīšana” ir secināts, ka mūsdienu Eiropas politiskie līderi savā darbībā saskaras ar reālu paradoksu. No vienas puses, pilsoņi vēlas, lai šie līderi atrastu efektīvu risinājumu problēmām, kuras uztrauc sabiedrību, bet, no otras, šī sabiedrība pati jo tālāk, jo mazāk uzticas saviem politiskajiem līderiem un varas institūcijām vai pat vispār neinteresējas par tiem.

Šāda situācija ir aktuāla nacionālā, bet it īpaši ES līmenī. Daudzi cilvēki zaudē uzticību Eiropas Savienībai tādēļ, ka tā tiem šķiet pārāk tāla un sarežģīta, bet arī vienlaikus pārāk uzbāzīga. Eiropas politikas līmenī kā piemērus šai attieksmei varam minēt divus Īrijas referendumus. Nicas līguma pretinieki balsoja ne jau pret jaunu valstu uzņemšanu, bet gan vairāk protestēja pret tiem nesaprotamiem vai nepieņemamiem jauniem elementiem ES struktūrā un to neizskaidrošanu tautai.

Eiropas Savienība savas problēmas ir apzinājusi un tagad meklē tam risinājumus. Jau minētā Baltā grāmata piedāvā vairākus konkrētus ieteikumus, lai arvien vairāk cilvēku iesaistītu ES politikas veidošanas un skaidrošanas procesā. Starp šādiem ieteikumiem var minēt, piemēram:

• sabiedrības informēšana “on-line” režīmā par gaidāmajiem politiskajiem lēmumiem visā to sagatavošanas gaitā;

• sistemātisks dialogs nacionālā un Eiropas līmenī ar reģionu un vietējo pašvaldību pārstāvjiem;

• lielāka elastība lēmumu izpildes procesā, kurā tiktu ņemtas vērā reģionālās un vietējās īpatnības;

• jaunveidojamās ES likumdošanas vienkāršošana, kā arī ieteikumi dalībvalstīm vienkāršot tos nacionālos likumdošanas aktus, ar kuriem stājas spēkā Savienības kopējās normas, utt.

Eiropas Konventa darbība ar kandidātvalstu plašu iesaistīšanu ir tikai pirmais solis šajā virzienā.

Eiropas Savienība jau ilgu laiku atpakaļ ir formulējusi trīs kritērijus, kuri kandidātvalstīm ir jāizpilda, lai kļūtu par pilntiesīgu “vienotās Eiropas” dalībnieku. Tie ir: tirgus ekonomikas principu nostiprināšana, valsts administrācijas spēju kāpināšana, integrētas pilsoniskas sabiedrības veidošana. Nav šaubu, ka visu trīs minēto kritēriju izpilde ir nevis apšaubāms, no malas uzspiests papildu darbs, bet pašai mūsu valstij vitāli nepieciešams uzdevums. Ekonomikas attīstība veicinās valsts augšupeju, valsts administrācijas spēju kāpināšana vairos tās profesionalitāti, uzlabos pārvaldi un palīdzēs izskaust tādas negatīvas parādības kā korupcija vai tiesiskais nihilisms.

Savukārt pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanās valstī ļaus ne tikai veicināt vispārējo demokrātijas attīstību, bet arī stabilizēt iekšpolitisko situāciju, ja iedzīvotāji jutīsies informēti un atbildīgi par valsts norisēm, iesaistīti lēmumu pieņemšanas procesā. Galarezultātā tas varētu veicināt arī kopēju sapratni, ka ne jau tikai no kārtējās valdības darbības vai pie varas esošo politiķu reitinga ir atkarīga šīs valsts nākotne.