Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Lai apzināmies savas zemes un sava novada vērtības. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 23.10.2002., Nr. 153 https://www.vestnesis.lv/ta/id/67558

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Pa jauniem studiju tiltiem uz Poliju un Čehiju

Vēl šajā numurā

23.10.2002., Nr. 153

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Lai apzināmies savas zemes un sava novada vērtības

Zinātnes žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” jaunais laidiens atvērts

Saulvedis Cimermanis, LZA īstenais loceklis

Iznācis žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” A daļas 2002. gada 2./3. numurs. Apmēram 19 iespiedlokšņu apjoma izdevums bagāti ilustrēts ar melnbaltiem fotoattēliem un zīmējumiem. Tajā aplūkotas trīs problēmu kopas: 1) Latvijas mākslas, tajā skaitā arhitektūras vēstures jautājumi, 2) Latvijas novadu, šajā gadījumā galvenokārt Alūksnes novada, kultūrvēstures jautājumi, 3) zinātnes vēstures un mūsdienu stāvokļa jautājumi. Rakstu autori ir kvalificēti attiecīgo nozaru kultūras un zinātnes darbinieki, kuru apcerējumos izteikti vērā ņemami valstiskas nozīmes vispārinājumi un ierosinājumi dažādu jautājumu sekmīgākai risināšanai.

LZA goda loceklis Imants Lancmanis apraksta privileģētās muižniecības jeb bruņniecības slāņa veidošanos Kurzemes un Zemgales hercogistē kopš 1620. gada un ar to cieši saistīto Kurzemes muižnieku dzimtu simbolu jeb ģerboņu tapšanu. Raksta pamatā ir Latvijas un ārzemju avotu krātuvēs atrastie dokumenti un publicējumi. Process rādīts ciešā saiknē ar muižniecības juridisko stāvokli hercogistē, kurš noteica, ka vienīgi vietējie un īpašumus turošie var ieņemt zemes pārvaldes un goda amatus. Lai noteiktu personu piederību dižciltīgajiem, noteica īpašu tiesu — bruņniecības solu, bet Kurzemes landtāgs 1618. gada 31. augustā paziņoja muižniecībai, ka “(..) katrai dzimtai jo labi jādarbojas un jācenšas, lai no tās vietas, kur tā cēlusies, sagādātu pierādījumus ne tikai par četriem senčiem no abu vecāku puses, bet arī citus pietiekamus un tādiem gadījumiem nepieciešamus apstiprinājumus”. Kandidātu pirmajā izvērtēšanā 1620. gada oktobrī atklājās, ka “muižnieku kārta nebūt nav viengabalaina un ka ne katrs muižas īpašnieks vienlaikus pieņemams arī par dižciltīgo”. Tādēļ bruņniecības sols jau pirmajā vērtēšanas reizē izveidoja trīs dižciltības klases: 1) tās vietējās senās dzimtas, ko pazina ikkatrs, 2) nesen Kurzemē ienākušas mazāk pazīstamas un bagātas dzimtas, 3) personas, kas savu dižciltību pierādīja ar kāda valdnieka izdotu augstu dzimumu apliecinošu diplomu. Autors parāda vairāku muižnieku dzimtu ilgstošu cīņu par iekļūšanu bruņniecībā. Raksts sniedz pārskatu par Kurzemes bruņniecības dzimtu ģerboņu tapšanu un publicēšanu, ievada interesentus ģerboņu stilistikas izpratnē, kas var rosināt mūsdienu apdzīvoto vietu ģerboņu veidotājus.

Rundāles pils muzeja zinātniskais līdzstrādnieks Jānis Baltiņš pievēršas Kurzemes hercogistes 1561.–1795. gada bruņoto spēku veidošanas kārtībai, kas atspoguļojas visai fragmentāros arhīva dokumentos. Cīņai pret ārējiem ienaidniekiem bijis paredzēts muižniecības jātnieku dienests jeb kavalērija, kura vienības sapulcināja, kad bija apdraudēta valsts drošība. Muižniecības kavalērijas vienības pastāvējušas līdz 1739. gadam, bet pēc tā muižniekiem vajadzējis veidot kājnieku vienības jeb infantēriju. Iekšējo kārtību hercogistē nodrošinājušas hercoga algotās galma un apsardzes vienības, kā arī galvaspilsētas garnizons. Apsardzes ierindnieki bijuši līgti brīvie ļaudis, visbiežāk pilsētnieki un ceļojoši algotņi, bet par virsniekiem iecelti muižniecības pārstāvji. Autors uzsver, “ka līdz 18. gadsimtam virsnieks nebija profesija, bet gan kārtas piederība” un ka “bieži virsnieka pakāpe bija pamats turpmākajai galma un valsts darbinieka karjerai”. Rakstā atspoguļota vairāku šādu virsnieku darbība un dienesta stāvokļi (pakāpes).

Rakstā rūpīgi analizēta militāro formējumu uzbūve, pienākumi, izvietojums, apbruņojums, apģērbs, vienību dalībnieku stāvoklis valstī un sabiedrībā hercogistes pastāvēšanas dažādos attīstības periodos. Etniskā sastāva ziņā gandrīz pilnīgi vācisko militāro vienību personālsastāva uzskaitījumos autors atradis tikai dažu latviskas cilmes karavīru vārdus. Pēc Kurzemes hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā 1795. gadā vairums hercoga vienību izformētas. Daļa virsnieku saņēmuši muižas, daļa pārgājuši civilajā dienestā.

Raksts uzskatāms par sākotnēju fragmentāru ziņu apkopojumu un ierosinājumu turpmākiem pētījumiem Krievijas, Latvijas, Vācijas, varbūt arī citu valstu arhīvos, bibliotēkās, muzejos un citās avotu krātuvēs.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja zinātniskā līdzstrādniece Ilona Audere kā vērtīgu avotu Latvijas mākslas vēstures problēmu izzināšanai apraksta muzeja fondos esošās 17.–18. gadsimta vitrāžas, kas ir Latvijā lielākā šīs mākslas nozares minētā laikposma kolekcija. Abus gadsimtus autore dēvē par periodu, “kurā tika noliegta un iznīcināta viduslaiku monumentālā vitrāža kā Eiropas katoļu baznīcas nozīmīgs dekors, tomēr šajā laikā uzplauka laicīgo ēku logu dekorējums, kā arī tika atklātas daudzas jaunas tehnoloģijas”. Pētniece vērš uzmanību uz grūtībām, ar kurām jāsastopas muzeja vitrāžu kolekcijas pētniekam: 1) ir maz datējumu un izgatavotāju parakstu, 2) trūkst ziņu par konkrētu stiklinieku darbību Latvijā, 3) bieži nav nosakāms, vai vitrāža ir Latvijas meistaru darbs vai arī ievesta no ārzemēm, 4) izzināšanu sarežģī mākslas darbu kolekcionēšanas 19. gadsimta modes sekas: Rīgā no citām zemēm ieveda gan nedatētus 17.–18. gadsimta darbus, gan 19. gadsimtā gatavotas agrāku vitrāžu kopijas, kurām bieži izmantoti analogi stikla veidi un krāsas, 5) nav izdarītas vitrāžu ķīmiskas analīzes.

Rakstā vērtētas trīs tematiskas vitrāžu grupas: 1) heraldiskās vitrāžas ar daudzveidīgiem ģerboņu attēlojumiem, 2) vitrāžas ar bībeles motīviem, 3) sadzīves žanra darbi, kuros ievērojamu vietu ieņem ļaužu nodarbju tematika. Ikvienas vitrāžas aprakstījumā pētniece pievēršas tās tematikai, kompozīcijai, izgatavošanas tehnoloģijai, krāsu salikumiem, cenšas noskaidrot mākslas darba darinātāju, tapšanas laiku un vietu.

Autore secina, ka 1) muzeja kolekcijas vitrāžas “atspoguļo visas galvenās tendences Eiropas stikla gleznu izgatavošanas mākslā aprakstītajā laika periodā”, 2) steidzami jāveic dziļāki pētījumi, jo vitrāžu ilgstošu saglabāšanos apdraud daudzi nelabvēlīgi apstākļi, 3) jāpilnveido vitrāžu restaurēšanas darbs, 4) Latvijā saglabājušās 17.–18. gadsimta vitrāžas “pierāda ciešu saistību ar Eiropas amatnieku sniegumu, demonstrē tradīciju noturīgumu un tehnoloģiju attīstības gaitu”.

Valsts Mākslas muzeja zinātniskā līdzstrādniece Irēna Bužinska uz plaša mākslas un sabiedriskās dzīves fona aplūko Rīgā dzimušā gleznotāja, mākslas teorētiķa un fotogrāfa Voldemāra Matveja (1877–1914) daudzpusīgo darbību, vienlaikus pastāstot arī par tām radošajām personībām un personu kopām, ar kurām mākslinieks saskārās lielākā vai mazākā mērā. Autore uzsver, ka V.Matveja “estētiskā programma veidojās un īstenojās divu polāri pretēju tendenču mijiedarbībā. No vienas puses, mākslinieks izjuta saikni ar savu tautu, vēlējās apzināt tās vēsturiskos pirmsākumus. No otras puses, savu radošo misiju viņš tiecās īstenot saistībā ar jaunākajām, radikālākajām norisēm krievu mākslā.” Īpaša vērība rakstā veltīta gleznotāja ierosmes avotiem, mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem un mākslas teorētiķa darbībai.

Valsts Mākslas muzeja zinātniskā līdzstrādniece Marita Bērziņa izsmeļoši, plaši un rūpīgi stāsta par iecienītā latviešu grafiķa Sigismunda Vidberga (1890–1970) ģimeni un dzīves sākumposmu Jelgavā 1890.–1908. gadā. Rakstā atrodam Latvijas mūsdienu sabiedrībai nezināmus un maz zināmus faktus par mākslinieka vecākiem un tuvākajiem radiem, par ģimenisko, profesionālo un sabiedrisko vidi, kurā veidojās mākslinieka radošā personība. Īpaši vērtīgas ir ziņas par mākslinieka vecāku profesionālo un sabiedrisko darbību, par tā laika inteliģentiem, ar kuriem sadarbojās Vidbergu ģimene, un par šīs ģimenes etnokulturālo orientāciju: tēvs — latviskuma uzturētājs, māte — izteikti vāciskas orientācijas cilvēks. Līdzās Vidbergu ģimenes darbībai stāstīts arī par Jelgavas Latviešu biedrības, it īpaši par tās Teātra komisijas veikumu, jo S.Vidberga tēvs aktīvi darbojās šajā komisijā. Otrs pavediens ir ģimenes muzikalitāte, kas atstājusi dziļas pēdas mākslinieka darbos. Rakstā stāstīts arī par S.Vidberga vispārējām un mākslas mācību gaitām, pedagogiem, mākslinieciskās ierosmes avotiem un patstāvīgās darbības sākumiem. M.Bērziņa secina, ka “tieši Jelgavā, neatlaidīgi strādājot cienījamo skolotāju K.Vīsnera un J.Valtera vadībā, bija nobriedusi S.Vidberga vēlme kļūt par profesionālu mākslinieku”.

Valsts Mākslas muzeja zinātniskā līdzstrādniece Dace Lamberga skaidro apstākļus, kādos 20. gadsimta 20. gados vairākās Eiropas valstīs attīstījās glezniecības virziens, kuru nosauca par jauno lietišķību. Viņasprāt, “jaunās lietišķības fenomens nobrieda Vācijā 20. gadsimta 20. gadu sākumā kā reakcija pret valdošo ekspresionismu, kas bija pakļāvis savam iespaidam visu kultūras dzīvi. Tā kā jaunā virziena būtībā apvienojās tradīcijas un avangardisms, tiek uzskatīts, ka šī mākslas parādība jāuztver kā vēsturisks kompromiss”. Latvijas mākslinieki jauno virzienu iepazina vācu mākslas žurnālos un Berlīnē, kur pirmo reizi nokļuva 1922.–1923. gadā pa ceļam uz Parīzi.

Jaunās lietišķības iesakņošanos Latvijā autore rāda kā Eiropas mākslas attīstības procesa sastāvdaļu. Kā pēc stilistiskā rokraksta tipiskus jaunās lietišķības pārstāvjus Latvijas glezniecībā pētniece nosauc Aleksandru Beļcovu un Ugu Skulmi, bet raksturīgus stilistiskos elementus un izteiksmes līdzekļus saskata arī Anša Cīruļa, Kārļa Miesnieka, Oto Skulmes, Valdemāra Tones, Konrāda Ubāna un Alberta Silzemnieka darbos. Savu domu pamatošanai viņa rūpīgi analizē minēto un arī dažu citu autoru gleznas, cenšas parādīt latviešu mākslinieku sakarus ar krievu un vācu gleznotājiem. Zinātniece uzsver, ka nosaukto latviešu gleznotāju radošajiem meklējumiem 20. gadsimta 20. gadu otrajā pusē piemīt daudzas jaunās lietišķības pazīmes — prozaiski ikdienišķu priekšmetu izvēle, statiski stingrs zīmējums, lineārisma dominante, krāsu gammā valdoši vēsi un auksti toņi, plāns krāsas slānis un nereti metāla virsmai līdzīgs spīdīgums.

LZA korespondētājloceklis Ojārs Spārītis analizē līdz šim nepētītos arhitekta Johana Vilhelma Krauzes (1757–1828) baznīcu celšanas projektus, kas glabājas Tartu universitātes bibliotēkā. 18./19. gadsimta mijā zīmētajos projektos atspoguļojas Dienvidvācijas arhitektūras ideju ienākšana Baltijā un paša Krauzes jaunrade ar gotikas un klasicisma formu piemērošanu Baltijas baznīcu formām un plānojumam. J.V.Krauze rakstā aplūkots kā vispusīgi talantīgs cilvēks, kurš apveltīts ar redzīgu skatu un asu prātu, kam pateicoties “būtiski virzījis uz priekšu profesionālās mākslas sākotni, ieņemdams paliekošu vietu Latvijas un Igaunijas arhitektūras vēsturē”.

Autors skaidro J.V.Krauzes dotību attīstību 18. gadsimta otrajā pusē ciešā saiknē ar laikmeta inteliģences centieniem “pēc enciklopēdiskas izglītības, apgaismībai raksturīgā racionālisma un romantiska ideālisma”. Krauzes radošo spēju pamatu zinātnieks saskata labā vairākjomu izglītībā, amata prasmē, Saksijas un dzimtās Silēzijas gleznainajā, ar kultūrvēstures pieminekļiem bagātajā ainavā, šā novada talantīgo ļaužu kopā, kura rosinājusi arī citus Latvijai daudz devušus cilvēkus (novadpētnieku J.K.Broci, būvmeistarus J.G.Ā.Berlicu un K.Hāberlandu).

O.Spārītis apraksta Krauzes kā mājskolotāja un zīmētāja darba gaitas Vidzemes muižās un sakarus ar 18. gadsimta divu pēdējo gadu desmitu ievērojamiem ļaudīm, to skaitā ar J.K.Broci, kura zīmējumu un aprakstu krājumu “Monumente...” viņš bagātināja ar daudziem Vidzemes ainavu, baznīcu un muižu zīmējumiem. J.Krauzes darbu un dzīvi Baltijā autors dala divos posmos: 1) 1784.–1803. gads — brīvmākslinieka, literāta un mājskolotāja gadi, 2) laiks pēc 1803. gada — Tērbatas universitātes profesora darbība. Vispusīgi analizēti arhitekta centieni muižu celtņu, baznīcu un to interjeru veidošanā, projektu stilistika un citas jomas. Rakstā aplūkots J.Krauzes devums un ieceres Rīgas Domam, Zeltiņiem, Tērbatas Domam un Universitātei, Jumpravmuižas, Kalsnavas (?), Smiltenes (?) baznīcām, Skultei, Suntažiem, kā arī vairākām zīmējumos nenosauktām vietām. Apcerējuma noslēgumā analizēti Baltijas apstākļi, kas traucēja Krauzem kļūt par izcilu arhitektu.

Arhitektūras doktors Jānis Lejnieks vērtē plaši pazīstamā latviešu arhitektūras praktiķa un teorētiķa profesora Riharda Eižena Laubes (1880–1867) devumu Latvijas būvmākslai un tās teorijai, īpašu uzmanību veltot viņa uzskatiem par latviskuma jeb nacionālo iezīmju lomu arhitektūrā. Pētnieka izpratnē “Eižens Laube ir ievērojamākais Latvijas arhitekts, kurš ar savu darbību lielā mērā noteica Latvijas arhitektūras raksturu 20. gs. pirmā pusē. Agrā jaunībā viņš bija nacionālā romantisma pionieris un kaismīgs protagonists, kurš izvērsa plašu profesionālo darbību. Laubes projektēto ēku silueti un ornamentācija bija jauna parādība Rīgas mākslas dzīvē”.

Raugoties no citētā skatpunkta, autors vispirms parāda Laubes mācību un radošās darbības agrāko posmu, kurā ietilpst intensīvas mācības Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras fakultātē apvienojumā ar praktisko darbu būvju projektēšanā, sakariem ar 20. gadsimta sākuma redzamiem arhitektiem un centieniem iepazīties ar citzemju arhitektu sasniegumiem, t.i., ar centieniem pastāvošo iespēju robežās paplašināt savu redzesloku. Šādai rīcībai Laube palika uzticīgs visu mūžu, neraugoties uz dzīvi un darbošanos atšķirīgos sabiedriski politiskos apstākļos un laikposmos. 27 gadu vecumā Laube nodibināja savu arhitektūras biroju, kurā jau pirms Pirmā pasaules kara sāka strādāt vairāki viņa studenti — vēlāk pazīstami neatkarīgās Latvijas arhitekti.

Jau radošās darbības agrīnajā posmā — 1908. gadā — Laube sāka publicēt savus teorētiskos uzskatus par arhitektūru, uzsverot kultūras mantojuma tolaicīgas laikmetīgas izmantošanas un cittautu pieredzes ievērošanas nepieciešamību. Šā pavediena attīstīšanas gaitu J.Lejnieks uzskatāmi parāda visā Laubes darba mūžā radītajās būvēs, atspoguļojot arī sabiedrības pretošanos jaunajām iezīmēm un recenzentu pretrunīgās, dažkārt pat negatīvās atsauksmes par viņa domām un projektiem. Laubes domas 20. gadsimta sākuma Rīgai bija visai būtiskas, jo: “Proporcijas starp vācisko, krievisko un latvisko pilsētas daļu mainījās, turklāt pēdējās īpatsvars strauji pieauga, un Krievijas guberņas centrs veidojās par latvisku pilsētu. Ielu ainavas pārmaiņu virknē īpaši nozīmīgi ir Laubes būvētie īres nami, kuru iespaidīgie silueti un savdabīgā ornamentācija bija jauna parādība Rīgas mākslas dzīvē.”

Raksta otrajā daļā atainota Laubes darbība Latvijas neatkarības gados, it īpaši pēc 1934. gada 15. maija iedibinātajās nereti pretrunīgajās situācijās, kad arhitekta radošajai domai bieži nācās pakļauties valsts autoritārā režīma prasībām. Profesionāli izsvērtais apcerējums rosina tālākiem Laubes devuma izzinājumiem.

LZA īstenais loceklis Jānis Krastiņš vēsturiskā skatījumā pievēršas Rīgas dzelzceļa stacijas apkārtnes pašreizējās apbūves gandrīz 150 gadus ilgajai tapšanai, tās veidošanas kļūmēm un mūsdienu stāvoklim. Viņš uzsver, ka “21. gs. sākumā Rīgas centrā izvērsusies aktīva celtniecība, taču jaunbūves nereti vāji iekļaujas pilsētbūvnieciskā kontekstā un neiztur tos kultūrvēsturiskās pēctecības vērtējuma kritērijus, kas noteikti jāievēro pasaules kultūras mantojuma vietā”. Minot, ka “jebkurā civilizētā zemē jau kopš senseniem laikiem pilsētu apbūve notiek plānveidīgi”, akadēmiķis atzīst, ka “Rīgas vadība šo vitāli svarīgo pilsētbūvniecisko dokumentu radīšanu tradicionāli novilcina, tādējādi kaitējot pilsētas harmoniskai attīstībai”. Izanalizējis kļūmes, kas Rīgas stacijas apkārtnes veidošanā pieļautas kopš 1856. gada, autors izsaka sešus priekšlikumus, kurus īstenojot iespējama “dzelzceļa stacijai apkārtējās vides (kas aptver arī kvartālu starp Marijas, Elizabetes un Satekles ielu) funkcionāla, mākslinieciska un arī mūsdienu transporta prasībām atbilstoša sakārtošana, novēršot pēdējo 140 gados pieļauto pilsētbūvniecisko kļūdu virkni un jaunbūves izvietojot un veidojot atbilstoši kopējiem Rīgas bulvāru ansambļa vides organizācijas principiem”.

Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolas pasniedzēja Rita Spalva izklāsta savu pieredzi dejas kompozīcijas mācību modeļa izveidē un lietošanā deju un ritmikas studentu mācīšanā. Darba sekmes viņa skata saiknē ar studentu pirmsstudiju laika profesionālo sagatavošanos (līdzdalība mākslinieciskās pašdarbības un profesionālo deju kolektīvos, zināšanas mūzikā un citās mākslas jomās), mākslinieciskajām dotībām un interesēm. Rakstā sniegtā viela var rosināt mākslinieciskās pašdarbības un profesionālās deju mākslas kolektīvu dalībniekus un vadītājus, mācību iestāžu pedagogus un citu jomu speciālistus, kuru darbs saistīts ar deju mākslu un ritmiku. Valsts izglītības darba organizētāju un vadītāju uzmanībai vajadzētu pievērsties publicētajiem aptauju datiem par Kultūras akadēmijā, Mākslas akadēmijā, Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā gatavojamo nākamo deju skolotāju un horeogrāfu profesionālās pieredzes līmeņa un vērtību orientācijas atšķirībām.

Žurnāla rakstu otrajā tematiskajā kopā lasāmi apcerējumi par Alūksnes novadu. Tie iekļaujas “Letonikas” programmas ietvaros attīstāmajā pētījumu virzienā “Zinātņu akadēmija un Latvijas novadi” un tapuši pēc LZA un Alūksnes rajona padomes 1999. gada 3. septembra izbraukuma sēdes Alūksne.

LZA īstenā locekle Dace Markus kodolīgi raksturo Ziemeļaustrumvidzemes izlokšņu fonētiskās un leksiskās savdabības, īpaši izceļ šo izlokšņu zinātnisko vērtību un uzsver, ka “savdabīguma efektu pastiprina divu zilbes intonāciju sistēmā skaidri un ļoti asi sadzirdamā lauztā intonācija”, kas “Alūksnes novadā (..) skan īpaši spilgti un nepārprotami”. Izanalizējusi novada izlokšņu raksturīgākās fonētiskās iezīmes, autore nosauc agrākajos gadu desmitos strādājušos pētniekus un raksturo viņu devumu kā tādu, kas “veido kultūrvēsturiskā mantojuma paliekošu daļu, ar kuru varēs iepazīties daudzas paaudzes”. Minējusi dažu teicēju stāstījumu, valodnieku K.Būgas un M.Rudzītes pētījumu zinātnisko nozīmi, akadēmiķe mudina pievērsties Ziemeļaustrumvidzemes izzūdošo valodas vērtību vākšanai un problēmu tālākai izzināšanai, jo “malēniešiem piederīgais Alūksnes novads ir savdabīga, krāšņa un vēl daudz pētāma vieta Latvijā”. Viņa atbalsta K.Būgas un M.Rudzītes pieļāvumu, ka tālā pagātnē šajā novadā pirms latgaļiem ir dzīvojuši sēļi. Nosaukusi dažu radošu novadnieku vārdus, autore publicē vērā ņemamu ierosinājumu: “Būtu brīnišķīgi un pamācoši izdot aprakstu sēriju par Alūksnes novada personībām — gan par tādiem, kas guvuši godalgas pasaulē vai spodrinājuši 7. Siguldas kājnieku pulka slavu, gan par tādiem, kas kā Jēkabs Raipulis turpinājuši attīstīt padomju varai netīkamu zinātnes nozari, gan par čakliem un godprātīgiem cilvēkiem, kas savu darba mūžu ar aizrautību ziedojuši šim savdabīgajam, lieliskajam novadam.”

Matemātikas doktora Jāņa Cepīša stāstījumā uzzinām par triju Alūksnes novadā dzimušu, augušu un mācījušos matemātikas zinātnieku — Aivara Liepas (1936–1979), Jāņa Sarva (1877–1954) un Leonīda Slaucītāja (1899–1971) dzīves gaitām un radošo devumu Latvijas un starptautiskajai zinātnei. Autors uzsver nepieciešamību saglabāt atmiņas par Latvijas novados dzimušajiem zinātniekiem, iekārtojot viņu piemiņas vietas dzimtajās mājās, kādreizējās mācību un darba vietās. Kā sekošanas vērtu piemēru šajā jomā viņš min Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības Alūksnes rajona nodaļas veikumu, iekārtojot piemiņas vietu A.Liepam pie Apes vidusskolas un J.Sarvam Malienas pagasta Brūnās. Apcerējumā atrodami daudzi plašākai sabiedrībai nezināmi vai maz zināmi fakti par minēto zinātnieku dzimtajām, dzīves un mācību vietām, par viņu personīgajām īpašībām, talantiem, sabiedriskajām aktivitātēm, attieksmi pret apkārtējo vidi un par daudz ko citu. Stāstījums mudina vairāk pievērsties Latvijas zinātnes vēstures jautājumu skaidrošanai, zinātnieku devuma izvērtēšanai un izmantošanai mūsdienu Latvijas jauncelsmes darbā. A.Liepas, J.Sarva un L.Slaucītāja iedibināto matemātisko un zinātnisko tradīciju turpinājumu novadā J.Cepītis saskata jau 20. gadsimta 80. gadu Alūksnes 1. vidusskolā (tagad Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzija), kurā izaugsmes pamatus guvuši vairāki spējīgi matemātiķi un datorzinātnieki, kas ieguvuši augstāko izglītību un nes pasaulē Latvijas vārdu.

Turpmāk — vēl

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!