No Lazdonas līdz pasaules diplomātu saloniem

Par Latvijas diplomātiem brāļiem Emīlu un Juri Vīgrabiem

Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums

— “LV” Nr.148., 15.10.2002.

Ministrija par J.Vīgraba politisko uzticamību lūdz atbildēt Centrālās kriminālpolicijas politisko pārvaldi. Tā apmierinājās ar spiedogu: “Slepenā aģentūrā kompromitējošu ziņu nav.” (Turpat, 367. lp.)

Kad tas arī bija izdarīts, F.Cielēns 1927. gada 16. aprīlī ar pavēli Nr. 27 iecēla J.Vīgrabu par II šķiras sekretāru Latvijas sūtniecībā Maskavā. Jau 30. martā viņu paaugstināja par I šķiras sekretāru (turpat, 332. lp.). Latvijas sūtnis Padomju Savienībā šajā laikā (1923–1929) bija Kārlis Ozols, pēc tam Jānis Seskis (1929–1932), kuru labā roka bija pirmais sekretārs. Viņu atbūtnes laikā (slimība, atvaļinājums, komandējumi u.tml.) J.Vīgrabam nereti bija jāpilda sūtņa pienākumi.

J.Vīgrabs, tāpat kā viņa brālis Emīls, strādājot Maskavā, iepazina dzīvi Padomju Savienībā un stāstīja par to arī savās publikācijās Latvijas auditorijai. Tā, piemēram, rakstā “Tēlojošā māksla padomju Krievijā” (“Domas”, 1931, 3. nr., 207.–211. lpp.), īsi pakavējies pie pirmsrevolūcijas krievu mākslas, J.Vīgrabs plašāk raksturoja šīs garīgās dzīves sfēras attīstību un stāvokli padomju varas apstākļos. Viņa pirmais vērtējums vienam otram var šķist pat paradoksāls: “1917. gada oktobrī pie varas nāca lielinieki. Viņi nebija noskaņoti mākslai naidīgi — gluži otrādi. Apzinīgi un ar lielu enerģiju viņi centās padarīt pieejamu atstumtām darba tautas masām kultūras vērtības, starp tām arī mākslu.” Publikācijā īsi bija aplūkoti dažādi mākslas virzieni 20. gadu sākumā un dailenieku organizācijas, pasvītrojot, ka “ar jaunās ekonomiskās politikas uzsākšanu arī padomju Krievijas garīgā dzīvē iestājās jauna rosība”. Taču pēc šīs politikas izlainbeigšanas, atzīst J.Vīgrabs, “diktatūra nevarēja vairs pielaist brīvu domu izmaiņu. (..) Šādas politikas asa, nesaudzīga izvešana pēdējos gados padomju Krievijā atstājusi nāvējošu iespaidu uz mākslu”.

1930. gada pavasarī J.Vīgrabs atgriezās Rīgā, jo ar Ministru prezidenta un ārlietu ministra Hugo Celmiņa 30. aprīļa pavēli Nr. 43 viņu iecēla par I šķiras sekretāru Ārlietu ministrijas austrumu valstu nodaļā. Nākamā gada 30. septembrī viņu pārcēla tādā pašā amatā uz preses nodaļu (LVVA, turpat, 333. lp.). Kopā ar tās vadītāju, kuri arī mainījās, J.Vīgrabam bija jāgādā par preses konferenču sasaukšanu Latvijas un ārzemju žurnālistiem, jārūpējas par savas valsts politikas, ekonomikas un kultūras propagandu citvalstu laikrakstos un žurnālos, jāuztur kontakti ar latviešu preses darbinieku organizācijām, redaktoriem un izdevējiem. 1932. gada septembrī J.Vīgrabs pavadīja latviešu žurnālistu ekskursiju Varšavā, bet novembrī devās uz Kauņu, lai padziļinātu sakarus ar Lietuvas amata brāļiem (turpat, 334. lp.).

Tā paša gada 30. jūnijā 300 gadu jubileju atzīmēja J.Vīgraba alma mater Tērbatas universitāte. Viņš šai atcerei veltīja rakstu, kuru 1932. gada jūlija/augusta burtnīcā ievietoja “Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”. Apgaismojis augstskolas vēsturi, J.Vīgrabs uzdeva retorisku jautājumu: “Ko vācu Tērbatas universitāte ir devusi latviešiem?” Un pats atbildēja: “Viņa nekad nav gribējusi kalpot latviešu un igauņu tautai viņu centienos pēc patstāvīgas savas dzīves izveidošanas.” Taču tā ir “devusi latviešu jaunatnei iespēju, pārvarot visdažādākos šķēršļus un grūtības, tomēr piekļūt pie Vakareiropas zinātnes un kaut arī pret viņas mācības spēku gribas iegūto izmantot latviešu tautas attīstības labā, gan uzlabojot tās materiālos dzīves apstākļus, gan sagatavojot to politiskai cīņai par atsvabināšanos no svešas virskundzības”.

J.Vīgrabs bija uzaicināts un piedalījās universitātes svinībās, par kurām arī viņš pastāstīja lasītājiem. 1931. gadā augstskolā mācījās ap 3300 studentu un strādāja 185 docētāji. 1920. gadā tikai puse lekciju un praktisko darbu notika igauņu valodā, 1931. gadā jau 90%. LU vārdā svinīgajā aktā runāja rektors prof. M.Bīmanis, bet kopmielastā — latviešu un igauņu valodā ārlietu ministrs K.Zariņš.

Rotācijas kārtībā, kāda pieņemta diplomātiskajā darbā, ar K.Zariņa 1933. gada 25. janvāra pavēli Nr. 9 J.Vīgrabu dienesta labā pārcēla par pirmo sekretāru Latvijas sūtniecībā Berlīnē (LVVA, turpat, 334. lp.). Tur viņš bija pirmais palīgs pieredzējušajam sūtnim Vācijā (1932–1935) Dr. Edgaram Krieviņam, kā arī nepieciešamības gadījumā aizvietoja viņu.

Strādājot ne tik tuvajā Berlīnē, J.Vīgrabs turpināja pētīt savas tautas un valsts vēsturi. Nemaz nerunājot par Latvijas preses izdevumiem (“Izglītības Ministrijas Mēnešraksts”, “Latvju Grāmata”, “Domas” u.c.), viņš rakstīja par šiem jautājumiem arī vācu zinātniskajā žurnālā “Zeitschrift fūr Osteueropäische Geschichte”. Izpildot veco latviešu strēlnieku biedrības lūgumu, diplomāts un zinātnieks, strādājot Prūsijas valsts bibliotēkā un citās grāmatu krātuvēs, sagatavoja bibliogrāfiju par vācu valodā publicētajiem rakstiem un citiem izdevumiem, kuros bija apgaismota šo karavīru vēsture. J.Vīgrabs referēja par Latvijas presi, latviešu tautas sakariem ar Vakareiropas kultūru, latviešu folkloru, ieražām utt. Berlīnes Politiskajā augstskolā, Leipcigas universitātē, vācu galvaspilsētas ārzemju klubā un citās auditorijās, tā nesdams savas nācijas vārdu pasaulē.

Viņš uz savu agrāko publikāciju pamata, papildinājis un precizējis tās, uzrakstīja grāmatu “Landrāta Rozena 1739. gada deklarācija par Vidzemes dzimtkungu tiesībām uz zemnieku miesu un mantu”, kura iznāca Rīgā 1937. gadā. Ievērojamais Latvijas feodālās iekārtas pētnieks prof. Teodors Zeids par šo monogrāfiju raksta: “Pretēji Baltijas vācu vēsturnieku (H.Bruininga, L.Arbuzova u.c.) mēģinājumiem iztēlot R[ozena] d[eklarāciju] par “kancelejisku atrakstīšanos” latv. burž. vēsturnieks J.Vīgrabs pierādīja, ka R.d. bija oficiāls dokuments, kuru izmantoja Vidzemes tiesās zemn. prāvās” (“Latvijas PSR mazā enciklopēdija”, III sēj. — Rīgā, 1970, 240.lpp.). 1937. gada augustā Rīgā notikušajā 1. Baltijas vēsturnieku konferencē J.Vīgrabs nolasīja referātu vācu valodā “Uzdevumi un rezultāti, Vidzemes un Igaunijas zemnieku stāvokļa 18. gs. pētīšanā”.

Nākamais — 1938. — gads bija Latvijas Republikas pirmā lielā gadskārta, kurai tika veltīti vairāki nozīmīgi jubilejas izdevumi. J.Vīgrabs arī nestāvēja malā: interesenti saņēma viņa brošūru “Latvijas atzīšana “de iure” un uzņemšana Tautu savienībā”. Autors savu darbu sāka ar konstatāciju: “Pēc pasaules kara jaundibināto valstu atzīšana notika parasti divos paņēmienos. Jaunajai valstij pasludinot savu patstāvību, to vispirms atzina “de facto”, t.i., kā tiešām pastāvošu, bet vēl izveidošanās un galīgas nostiprināšanas stadijā atrodošos organismu. Tikai tad, kad bij jau saskatāmi droši priekšnoteikumi tās paliekošai patstāvībai un turpmākai normālai attīstībai, to atzina arī “de iure”, t.i., kā līdztiesīgu jau pastāvošām valstīm.”

Izmantojot līdz tam nepublicētus arhīvu materiālus, J.Vīgrabs parādīja, ar kādām grūtībām bija jāsastopas Latvijas diplomātiem ar ārlietu ministru Zigfrīdu Meierovicu galvgalī šajā procesā un kā tās pakāpeniski tika pārvarētas. Līdz 1920. gada vidum Latviju de facto bija atzinušas ap 10 valstu (Lielbritānija, Japāna, Somija, Polija, Francija u.c.). De iure Latviju pirmā atzina padomju Krievija ar 1920. gada 11. augustā parakstīto miera līgumu. Neraugoties uz vecās Krievijas atbalstītāju un citu nelabvēļu pretestību, Sabiedroto Augstākā padome 1921. gada 26. janvārī pieņēma šajā jautājumā Latvijai un Igaunijai labvēlīgu lēmumu. Tajā pašā dienā Latviju atzina Somija un Polija, kurām līdz 1922. gada beigām sekoja vēl 28 valstis.

J.Vīgrabs, apskatot Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā, pirmo reizi latviešu vēstures literatūrā plaši izmantoja šīs globālās organizācijas galvenajā mītnē Ženēvā franču valodā izdotos dokumentus. Var tikai pievienoties viņa grāmatiņas nobeigumā rakstītajiem vārdiem: “Kad pēc Krievijas sabrukuma un sabiedroto uzvaras pār Vāciju jau bij pasludināta neatkarīga Latvija, latviešu tautai tikai pēc smagām cīņām ar lieliniekiem un ar vācu, kā arī krievu emigrantu karaspēka daļām izdevās iztīrīt savu dzimto zemi no visiem ienaidniekiem. Tikai balstoties uz šādiem panākumiem, Latvijas diplomātija, nezaudējot drosmi arī neveiksmju brīžos, neatlaidīgā darbā panāca Latvijas atzīšanu par pārējo tautu un valstu saimes pilntiesīgo locekli.”

1938. gadā iznākušajā kapitālajā grāmatā “Latvija 20 gados” bija ievietots (17.–51.lpp.) J.Vīgraba raksts “Valsts tapšana un starptautisko tiesību izveidošana”. Ja atskaita Latviešu konversācijas vārdnīcā publicētos Latvijas ārpolitikai veltītos rakstus, tad šis apskats bija pirmais šo brīvvalsts dzīves šķautni kopumā aplūkojošs darbs, enciklopēdiskā formā (par to liecina arī numurētas iedaļas) publiskots zinātnisks pētījums. Tas nav pārblīvēts ar skaitļiem, faktiem un detaļām, bet ir mierīgi plūstošs akadēmisks vēstījums par Latvijas ārpolitiku un diplomātiju pusotra desmit gadu (1918–1934) garumā. Varētu pat teikt, pirmais valsts ārpolitikas diplomātijas vēstures konspekts. Turklāt, lai gan tapis nedemokrātijas apstākļos, bez autoritārisma slavināšanas (ja nu vienīgi nepamatoti apgalvojot, ka Kārlim Ulmanim bija noteicošā loma 1917. gadā vācu okupētajā Rīgā izveidotajā Demokrātiskajā blokā).

Bez pietiekami plaša lokālā materiāla uzmanību saista J.Vīgraba kontekstuāla, varētu pat teikt, globāla pieeja Latvijas ārpolitikai, tās analīzei uz starpvalstu attiecību fona. Viņa vērtējumā, pasaules politisko attiecību attīstībā pēc pasaules kara beigām vērojami divi posmi. Pirmo, sākot apmēram ar 1921. gadu, raksturo cenšanās savstarpēji saprasties, lai novērstu jaunas asiņainas sadursmes un radītu pamatus jo plašai sadarbībai politikas, saimniecības un kultūras laukā. Visos šajos pasākumos liela nozīme bija Tautu Savienībai. Šis posms beidzās ap 1930. gadu, sākoties lielajai pasaules saimnieciskajai krīzei, kas manāmi skāra kā lielās, tā arī mazās valstis. Izjūkot sadarbībai pasaules ekonomikas laukā, sāka atslābt arī politiskā sadarbība, un valstu starpā radās vispārēja neuzticība. Atsevišķas valstis un valstu grupas nebaidījās lauzt līgumu saistības un pat ķerties pie varas līdzekļiem pret citām zemēm. J.Vīgrabs nebaidījās rakstīt: “Draudi pasaules mieram vairojās, kad starptautiskās politikas laukā sadūrās Padomju savienība, kas noslēdza savstarpīgus palīdzības paktus ar Franciju un Čehoslovākiju, ar 1933. gadā radušos nacionālsociālistisko Vāciju.”

Viņš norādīja, ka jau Latvijas valsts pastāvēšanas pirmajos gados bija labi saredzamas valsts starptautisko sakaru veidošanās pamatlīnijas: “Noteikta kopā iešana ar Sabiedrotajiem, līdzdarbība Tautu savienībā un, beidzot, pēc iespējas ciešāka un plašāka sazināšanās un sadarbība ar pārējām Baltijas valstīm.” Saprotams, ka rakstā visplašāk bija apgaismoti divi pēdējie virzieni.

J.Vīgrabs publikācijas pēdējā — 28. — iedaļā vēlreiz uzsvēra: “Latvijas ārpolitikas pamatmērķis no valsts pastāvēšanas pirmās dienas ir latviešu tautas neatkarības sargāšana. Latvija nekad nav atteikusies piedalīties pasaules politikas noteicēju spēku centienos uzturēt un stiprināt vispārēju mieru, un, noslēdzot atsevišķus līgumus ar kaimiņvalstīm, Latvija ir nodrošinājusi ar tām iespējamo domstarpību un strīdus jautājumu izšķiršanu miera ceļā.”

Diemžēl likteņa triecienus — divas okupācijas — nepārcieta rakstā sacītie nobeiguma vārdi: “Latvijas ārējā politika ir pārliecinoši attaisnojusi latviešu tautas pašnoteikšanas centienus un likusi visstiprākos pamatus valsts neatkarībai.”

J. Vīgrabam, tāpat kā gandrīz visiem viņa kolēģiem, darbs Latvijas diplomātiskajā dienestā beidzās pēc valsts okupācijas 1940. gada vasarā. Viņš, 23. augustā atgriezies Rīgā un saņēmis vēl pienākošos 31 dienu lielu atvaļinājumu, varēja iet uz visām četrām debespusēm.

Nacistiskās okupācijas laikā pasniedzis vācu valodu Universitātē, J.Vīgrabs 1944. gadā devās trimdā. Tur viņš strādāja par mācībspēku latviešu, igauņu un lietuviešu klaida inteliģences izveidotajā Baltijas universitātē Hamburgā. Juris Vīgrabs aizgāja mūža pēdējā ceļā 1958. gada 14. jūnijā Getingenē, Vāczemē.