Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Stabilitāte ir svarīga valstij un katram cilvēkam". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.10.2002., Nr. 147 https://www.vestnesis.lv/ta/id/67296

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ministru prezidenta rīkojums Nr.302

Par R.Zīles komandējumu

Vēl šajā numurā

11.10.2002., Nr. 147

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Stabilitāte ir svarīga valstij un katram cilvēkam”

Ministru prezidents Andris Bērziņš intervijā Latvijas Radio vakar, 10.oktobrī

Intervija Latvijas Radio 10. oktobra raidījumā “Kāpnes” pulksten 15.10. Vada žurnālists Aidis Tomsons

— Mūsu viesis ir Ministru prezidents Andris Bērziņš. Labdien!

Andris Bērziņš: — Labdien!

— Pirmo reizi pēc vēlēšanām mēs tiekamies atkal studijā un laikam pirmo reizi ar apziņu, ka darbu turpināt lemts tomēr nebūs. Vai tas neatraisa rokas darboties kaut kā drošāk vai noteiktāk?

A. Bērziņš: — Es domāju, ka mēs darbojamies ļoti normāli, pietiekami droši, pietiekami noteikti, taču, izmantojot šo iespēju, tiešām es gribu vispirms pateikt paldies visiem tiem, kas ir atbalstījuši mani un manu partiju un par to nobalsojuši. Man ir jau tāda iekšēja sajūta, ja tagad būtu vēlēšanas, teiksim, nedēļu vai divas nedēļas vēlāk, droši vien rezultāti būtu citādi, taču rezultāti ir tādi, kādi tie ir, — kā saka, tautas balss ir Dieva balss. Vienkārši strādāsim, lai viss būtu labāk nākotnē. Šobrīd valdība normāli strādā. Mēs esam izskatījuši pagājušajā nedēļā pirmajā lasījumā grozījumus šāgada budžetā, esam izpildījuši visus savus solījumus — gan medicīnas darbinieku algām, gan sausuma seku kompensācijai, gan zemniekiem — papildu līdzekļus, gan pašvaldībām — ugunsgrēku nodarītā posta seku kompensēšanai. Vēl daudz dažādu lietu, tā ka mēs turpinām normāli strādāt.

— Mēs par to drošībai un noteiktībai jautājām — tomēr tas ir koalīcijas modelis, kurai jādomā, lai saglabātu kaut kādā veidā viena, otra, trešā intereses, un jādomā par balansu. Šobrīd šis jautājums vairs nav tik aktuāls.

A. Bērziņš: — Jāteic tā, ka tas nekad nav tā ietekmējis kādus lēmumus, lai varētu teikt, ka ir zaudēti kaut kādi principi, — tā tas nav bijis visu šo laiku, un tā tas arī nebūs uz priekšu. Katrā gadījumā, protams, jums ir taisnība, ka nekādi kompromisi turpmāk īpaši nav vajadzīgi, un no manis nekādus kompromisus negaidiet.

— Kas ir šajā mēnesī tāds, ko vēl gribētos paspēt izdarīt?

A. Bērziņš: — Budžeta grozījumi, tie ir jāizdara. Šodien tika iecelts antikorupcijas biroja vadītājs, es esmu gandarīts, ka manis izvirzītā kandidatūra tika atbalstīta Saeimā un ka beidzot mums būs cilvēks. Es domāju, mums ir jāpalīdz viņam ātri, ar visu jaudu — gan ar Tieslietu ministrijas jaudu, gan ar Iekšlietu ministrijas jaudu, gan ar pārējo ministriju jaudām — ātri sakārtot dzīvi, iekārtot nepieciešamās telpas, jo budžetā līdzekļi vismaz šim gadam viņam ir pārpārēm. Tātad var visu infrastruktūru sakārtot, visas lietas var salikt pa plauktiem. Tad vēl ir nākamā gada budžeta metu apspriešana, tā sauktā tehniskā budžeta, lai mēs jaunajai valdībai atstātu sakārtotu budžetu, lai tā var salīdzinoši ātri šo budžetu apstiprināt.

— Izskatās, ka nākamo valdību varētu vadīt Repše — tā varētu būt. Vai, jūsuprāt, viņš spētu sekmīgi turpināt jūsu iesākto darbu?

A. Bērziņš: — Ja mēs runājam par principiem, jāteic man bija gandarījums, ka vēlēšanu naktī viņš tiešām apstiprināja, ka viņš ir par tiem pašiem principiem — par Latvijas tālāku attīstību Eiropas Savienībā un NATO. Protams, mani nedaudz kā pragmatisku cilvēku pārsteidza viņa solījumi jau nākamgad dubultot veselības aprūpei paredzēto līdzekļu daudzumu, dubultot pensijas, dubultot algas visiem strādājošajiem. Mēs, protams, pēc pāris mēnešiem varēsim pārliecināties, vai šie solījumi tiek pildīti, vai netiek pildīti. To mes visu redzēsim.

— Tas nav iespējams, jūsuprāt?

A. Bērziņš: — Manuprāt, tas nav iespējams, bet, iespējams, ka Repšes kungs to izdarīs. Es negribu viņu kritizēt, pirms viņš nav mēģinājis to darīt.

— Repšes vēlme ir, lai tie, kas tagad vada ministrijas, es domāju ministri, jūsu komanda, tur vairs nesēdētu, lai notiktu rotācija. Tas varētu būt negatīvs valdības līdzšinējā darba vērtējums?

A. Bērziņš: — Ministri jau tur vairs nesēdēs — tie paši ministri tajās pašās vietās, izņemot vienīgi gadījumus, ja pats Repše sarunās ar savas koalīcijas partneriem par to nevienosies. Es gribu teikt tā — ja jauns cilvēks ienāk ministrijā, es pats to esmu vairākkārt darījis, tad viņam ir vajadzīgi seši, astoņi mēneši, lai saprastu, kā es saku, saprastu drēbi, saprastu lielos uzstādījumus, izpētītu, kas ir un kas nav tā, kā vajadzīgs. Izņēmums ir tad, ja ministrijā ienāk cilvēks, kurš precīzi pārzina sistēmu un kuram ir ļoti skaidra koncepcija, ko un kā darīt; kuram ir gatavi likumprojekti. Pretējā gadījumā nekāda radikālisma nav. Ja kāds sāks mēģināt, teiksim, radikāli, vienkārši, bez nopietnas iedziļināšanās kaut ko lauzt, tad mēs varam nonākt lielākās problēmās burtiski gada laikā. Tas ir mans viedoklis, es šo viedokli esmu paudis daudzkārt un gribu teikt, ka stabilitāte ir ļoti, ļoti svarīga visiem — stabilitāte ir svarīga ierēdņiem, stabilitāte ir svarīga biznesam, stabilitāte ir svarīga arī valstij, katram cilvēkam, kas valstī dzīvo.

— Iespējamais premjera kandidāts Repšes kungs ir kritizējis daudz arī no padarītā un ir solījis arī tīrīšanu. Vai jūs neuztrauc tas, ka jūsu iesāktie darbi netiek pabeigti, kaut kas tiek lauzts, mainīts — tātad nav pēctecības?

A. Bērziņš: — Pašlaik nekas neliecina, ka nebūs pēctecības. Pēctecība principu ziņā būs, vismaz tā es varu spriest no apgalvojumiem. Tas, ka varbūt ar nedaudz citādām metodēm, ir iespējams. Es lasu avīzē, teiksim, ka vajagot ar īpašām metodēm iztvarstīt narkomānus. Tieši to pašu uzdevumu es esmu teicis — ka narkomāni ir jātvarsta un ka viņi ir jāliek cietumā. Taču es esmu teicis, ka mazāk jākoncentrējas varbūt uz tiem narkomāniem, kas pārdod dažas daļas, bet vairāk, stingrāk ir jāsargā robežas, lai tās lielās porcijas, kuras šeit pārdod, netiktu pāri robežai. Repšes kungam ir nedaudz citāda pieeja — nu, neko darīt.

— Es saprotu, ka būtu jāstrādā visos līmeņos —, protams, robeža, tādā pašā veidā arī apakša.

A. Bērziņš: — Protams, protams, bet, ja pāri robežai nekas nenāks, tad šeit nevienam nebūs, ko tirgot.

— Šis divu nedēļu termiņš, par ko tiek runāts, piemēram Sončika kungam vai citiem — apskatīsimies, liksim strādāt, kā divās nedēļās pierādīs sevi, un tad atlaižam. Kā jūs to vērtējat?

A. Bērziņš: Tas, es domāju, ir vistīrākais priekšvēlēšanu populisms.

— Arī pēc vēlēšanām viņš runā tieši tāpat.

A. Bērziņš: — Nu jā.

— Tātad ļoti daudzas amatpersonas, kuras strādājušas jūsu valdības pakļautībā, tomēr varētu tikt atlaistas.

A. Bērziņš: — Es gribētu teikt tā — ierēdņu korpusam ir jāstrādā pastāvīgi, politiķi var mainīties, var nākt, bet ierēdņiem ir jābūt profesionāliem. Viņiem jāstrādā pastāvīgi, un viņiem nevajadzētu būt iejauktiem nekādos politiskajos kašķos. Cita lieta — iespējams, dažas augstākās valsts amatpersonas, teiksim, ierēdņu korpusā, nomainās līdz ar ministra atnākšanu vai līdz ar Ministru prezidenta atnākšanu. Arī tā ir pasaules praksē pieņemta lieta, tur tas nav nekas jauns. Taču man šķiet, ka Repšes kungam nav īsta priekšstata par to, ko vispār nozīmē nopietns darbs ierēdniecībā. Vismaz vakar pēc Dombura kunga raidījuma spriedu, ka tiešām tā nojausma par to, kā dokumenti virzās un kā normāls dokuments top par likumprojektu, un cik ir nepieciešams laiks, lai šis likumprojekts pārtaptu likumā — par visām tām procedūrām, kas ir uzliktas ne jau tādēļ, lai pagarinātu to laiku, bet tādēļ, lai vispusīgi šo dokumentu sagatavotu, ir salīdzinoši neliela. Mani tas izbrīna, jo, piemēram, manas valdības laikā Repšes kungs kādu gadu ļoti akurāti katru otrdienu nosēdēja valdības sēdēs, dažkārt arī piedalīdamies šajās sēdēs ar jautājumiem un uzrunām.

— Es saprotu, ka Repšes kungam nepatīk pats process vai tā kārtība, viņš gribētu to vai nu mainīt, vai paātrināt. Runājot par šīm amatpersonām, jautājums nav tikai par politisku nostāju, jautājums ir par...

A. Bērziņš: — Par profesionālo, jūs domājat?

— ... apšaubot, vai Sončika kungs vai kāds cits ir profesionāls savā amatā, un tāpēc dot viņam tādu...

A. Bērziņš: — Nē, es nerunāšu par augstākajām amatpersonām. Tā, es saku, ir zināma tradīcija.

— Sončika kungs ir augsta amatpersona?

A. Bērziņš: — Jā, viņš ir pieskaitāms pie augstākajiem valsts ierēdņiem. Tiešām pasaules praksē ir tā, ka šos augstākos ierēdņus reizēm maina, ja uzskata, ka ir pamats tam, lai viņi tiktu nomainīti. Taču ļoti svarīgi, lai visos pārvaldes posmos strādātu ierēdniecība. Es gribu teikt, ka, piemēram, Latvija tagad saņem pietiekami daudz pārmetumu par to, ka nav administratīvās kapacitātes. Māra Gaiļa laikā tika izveidota Valsts reformu ministrija, pēc tam nāca Andris Šķēle un šo ministriju likvidēja. Šīs ministrijas nebija līdz pat, man šķiet, deviņdesmit septītajam vai astotajam gadam. Atkal kārtējā Andra Šķēles valdībā tika no jauna atjaunots šis amats un šīs funkcijas sāka kultivēt. Mēs esam tā kā pa viļņiem klīduši — vajadzīgas lietas esam kaut kādā brīdi pārtraukuši, pēc tam atkal atsākuši. Rezultāts mums tagad ir tāds, ka mums, piemēram, pārmet — jums nepietiek valstī administratīvās kapacitātes, jūs neesat pietiekami konsekventi realizējuši tās vai citas reformas. Tas nav manas valdības jautājums, tas nav arī manu priekšteču jautājums, tas faktiski ir tas, kā šī problēma ir risināta visa vēstures posma laikā kopš neatkarības atgūšanas.

— Vai jūs noraidāt šādas iespējamas iebildes, ka jūs valdību esot vadījis pārāk mīksti? Tad, kad mēs veidojām jūsu iespējamo premjerministra portretu, daudzi sacīja, ka jūs neesat līderis, jūs gribat pārāk daudz sadzīvot, arī nepārmest, jums ir grūti izšķirties par lietām, kuras ir sliktas un kuras vajadzētu izmēzt.

A. Bērziņš: — Iespējams, ka tāds priekšstats ir varējis rasties. Taču, es gribu paskatīties, kā, teiksim, tagad tiks vadīta koalīcija. Koalīcija — tas nav tas pats, kas 51 procents balsu, kad tu vari pieņemt pilnīgi savus lēmumus. Ja man būtu pilnīga iespēja pašam pieņemt lēmumus, protams, es, iespējams, būtu rīkojies pilnīgi citādi.

— Varētu arī jautāt — labi, koalīcija ir koalīcija, bet otra lieta ir partija. Jūs bijāt arī partijas vadītājs. Es saprotu, ka pēc vakardienas valdes lēmuma jūs grasāties vai esat jau nolikuši partijas vadītāja...

A. Bērziņš: — Mēs esam nolēmuši ārkārtas kongresā nolikt savas pilnvaras, un pašlaik gan valde, gan es kā partijas priekšsēdētājs turpinu strādāt ar iepriekšējā kongresā man dotajām pilnvarām. Taču mēs tās noliksim 9.novembrī pirms kongresa, un tad kongress acīmredzot lems, ko darīt tālāk.

— Partija tātad ir tā, kurā jūs varat kā savā komandā izvērtēt to labo un slikto. Vai tur jums būtu šāda nopietna izvērtēšana jāveic, jūsuprāt, un tad, es nezinu, kā lai nosauc tālāk...

A. Bērziņš: — Protams, “Latvijas ceļš” būtībā ir piedzīvojis sakāvi vēlēšanās, mēs ļoti uzmanīgi vērtēsim, kāpēc tā ir noticis. Šī vērtēšana jau ir sākusies. Mēs pašlaik esam apzinājuši tās lietas, par kurām mums ir jārunā, un es gribu teikt tā — mums ir virkne problēmu, slimību, kuras nav ārstētas pietiekami ilgu laiku. Protams, kā partijas priekšsēdētājs arī es esmu atbildīgs, un mēs esam nopietni ķērušies pie terapeitiskiem un ķirurģiskiem pasākumiem, runājot mediķu valodā.

— Viena no tādām varētu būt, piemēram, Birkava — Inkēna lieta vai Ventspils un ne Ventspils, par ko runāja Lībanes kundze televīzijā?

A. Bērziņš: — Pagaidām mēs runājam par tā saukto skrejlapu skandālu un Pētera Apiņa vietu un lomu tajā, tā ka es pieņemu, ka mēs, iespējams, šķetināsim kaut ko tālāk un varbūt vēl būs kādi uzvārdi, publiskāk vai mazāk publiski nosaukti.

— Tas, ko es minēju, šie divi pretstati — tā ir problēma jūsu partijā, jūsuprāt?

A. Bērziņš: — Es negribētu šobrīd nosaukt kādus citus uzvārdus, izņemot to, ko es jums teicu. Taču mums ir nopietni jāstrādā pie partijas iekšējām problēmām. Mums ir jāatdzimst un ar jaunu spēku jāturpina darbs politikā.

— Jūsuprāt, “Latvijas ceļš” būs spēcīgs kandidāts atkal nākamajās Saeimas vēlēšanās?

A. Bērziņš: — Protams, protams. Ne tikai Saeimas vēlēšanās, es domāju, ka tā darbakārtība ir pietiekami plaša un daudzpusīga, kas nāks mums tuvākajos gados priekšā jebkur, kur būs jālemj kaut kas, kur partijai būs savs viedoklis un būs ko teikt. Tāpat pašvaldību vēlēšanas vairs nav aiz kalniem, tā ka partija būs, dzīvos. Es gribu nomierināt visus tos, kas domā, ka “Latvijas ceļš” kā partija pazudīs. Nepazudīs!

— Kur jūs redzat savu vietu nākotnē?

A. Bērziņš: — Es neapšaubāmi palikšu politikā, protams, arī meklēšu darbu. Jāsaka, ka man nekas īsti nav sagatavots, nevienā SIA, “mia” es neesmu bijis, arī iekrājumu nekādu man tādu nav, lai es bez darba varētu dzīvot, tā ka meklēšu darbu, gaidīšu piedāvājumus.

— Un arī memuārus rakstīšot — tā esat izteicies?

A. Bērziņš: — Jā, es teicu, ka rakstīšu memuārus “Kā es nekļuvu par Saeimas deputātu”.

— Mēs varētu tur kaut ko interesantu uzzināt — varbūt to, ko neesam līdz šim zinājuši.

A. Bērziņš: — Jā, tikai daudz laika vajag, lai uzrakstītu.

— Pēdējais jautājums: vērojot tagad sarunas starp partijām, es zinu, ka jūs esat malā, un tomēr — ko jūs labāk redzētu valdībā? Tādu, kā tagad runā, — Repše komandu veido kopā ar trijām partijām, to skaitā “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, vai arī jūs redzētu labāk “Jauno laiku” un Tautas partiju kopā?

A. Bērziņš: — No koalīcijas vadības viedokļa es teiktu tā: jo mazāk koalīcijā ir partneru, jo koalīcija ir dinamiskāka un straujāka un vieglāk pieņemt lēmumus. Šajā situācijā, man liekas, ka ir izvēlēts viskomplicētākais variants.

 

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!