Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
"Dziedi, mana tauta, kamēr klausās vēl!". Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 11.10.2002., Nr. 147 https://www.vestnesis.lv/ta/id/67284

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

No politehnikuma līdz Rīgas Tehniskajai universitātei

Vēl šajā numurā

11.10.2002., Nr. 147

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

“Dziedi, mana tauta, kamēr klausās vēl!”

— Uldis Krasts

Kad atveram “Lībiešu gadagrāmatu 2002”

LIBIESUGRAMATA.JPG (19311 bytes)Tas ir Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Lībiešu krasts” izdevums, kas lasītājus iepazīstina ar jaunākajiem pētījumiem un sniedz ieskatu gada svarīgākajos lībiešu kultūras dzīves notikumos. Grāmatu apkopojusi Baiba Šuvcāne, un tās māksliniecisko ietērpu veidojusi Lelde Ozoliņa.

Par lībiešu etniskās vēstures pētījumiem raksta Latvijas Vēstures muzeja arheoloģijas nodaļas vadītājs Jānis Ciglis. Atsaucoties uz latviešu un cittautu arheologu, antropologu un valodnieku pētītajiem avotiem un atzinumiem, autors izdara secinājumu, ka Ziemeļkurzemē Baltijas somu saknēm var izsekot līdz apmēram 2. gadsimtam pirms Kristus. Varbūt mijiedarbībā ar Sāmsalas senajiem iedzīvotājiem izveidojies etnoss, kura etnonīms 12. gadsimtā, pēc Livonijas Indriķa ziņām, ir vendi. Daļa vendu kuršu spiediena rezultātā jau 10. gadsimta sākumā izceļojusi uz Daugavas lejteci, kur dažādu etnisko grupējumu mijiedarbībā izveidojušies Vidzemes lībieši. Par to, kā senatnē veidojušies lībiešu un skandināvu savstarpējie kontakti, savukārt raksta arheologs Guntis Zemītis. Autors izsaka pārliecību, ka lībiešu rosīgie sakari ar Skandināviju neliecina par kādas kultūras dominējošu iespaidu. “Savstarpējie sakari, īpaši vikingu laikā, liecina drīzāk par vienotu ekonomisko un kultūras telpu, kurā dažādu Baltijas piekrastes tautu kontakti izpaudās visos iespējamos veidos — tirdzniecībā, laulībās, sirojumos un atklātā laupīšanā. Visspēcīgāko impulsu no skandināvu kultūras lībieši saņēma Daugavas krastos 10. gadsimta beigās — 11. gadsimta sākumā. Vēlāk skandināviskie elementi jau tika asimilēti un organiski iekļauti lībiešu kultūrā.”

Par senajiem piemiņas akmeņiem Vidzemes lībiešu novadā Limbažu rajonā stāsta arheologs Juris Urtāns. Apkopojot atziņas, kas gūtas 2001. gada septembrī Talsos notikušajā starptautiskajā dzintara konferenē, ko starptautiskās aizvēstures un agrīnās vēstures pētniecības savienības Dzintara komiteja rīkoja sadarbībā ar Baltijas studiju pētniecības veicināšanas apvienību, Latvijas Vēstures institūtu un Talsu novada muzeju, arheoloģe Ilze Loze sagatavojusi publikāciju “Dzintars mūsdienu skatījumā”. Vēsturniece Ligita Beitiņa stāsta par piemiņas zīmi lībiešu valdniekam Kaupo un par noslīdējumiem, kas apdraud Turaidas pili.

Godinot somu tautas eposa radītāju Eliasu Lenrūtu 200 gadu jubilejā, skaistu publikāciju sagatavojis kultūrvēsturnieks Tenu Karma. Viņš atgādina, ka Kalevalas motīvi sastopami visu Baltijas jūras somugru tautu folklorā, tāpēc par Kalevalas tautām var saukt ne vien somus un karēļus, bet arī vepsus, ižorus, votus, igauņus un lībiešus. No 1935. gadā izdotās lībiešu “Dzimtās valodas lasāmgrāmatas” faksimilā pārpublicēts mazajiem lasītājiem adresētais somu — zviedru rakstnieka Zahari Topelius stāsts “Puisītis no Sammati” par Eliasa Lenrūta bērnību un grūto ceļu uz izglītību, ko lībiešu valodā tulkojis Pēteris Dambergs. Latviešu valodā stāstiņu pārtulkojis Tenu Karma (tālāk publicējam šo stāstiņu, mazliet saīsinātu).

“Cauri vējiem un vētrām” — tādu ceļu nu jau trīsdesmit gadu garumā gājuši lībiešu dziesmu ansambļi “Kāndla” un “Līvlist”. Par šo gājumu stāsta Anda Fišere un Valda Šuvcāne. Plaša publikācija veltīta dzejnieka Harija Skujas piemiņai (1927—1984). Viņam ir seši dzejoļu krājumi latviešu valodā, viens vācu valodā un kopā ar dāņu dzejnieku Pēru Nilsenu veidots kopkrājums. Septiņus gadus no sava īsā, darbīgā mūža viņš ziedojis lībiešu dzejas antoloģijas veidošanai. Vairāk nekā tūkstoš lappušu biezo manuskriptu ar 32 lībiešu dzejnieku biogrāfijām un ap 300 lībiešu valodā rakstītiem dzejoļiem viņš pabeidza īsi pirms aiziešanas mūžībā. Toreiz darbs netika izdots, taču tas bija labs pamats, kas Valtam Ernštreitam un Gundegai Blumbergai palīdzēja 1998. gadā izdot lībiešu dzejas izlasi “Es viltīgāks par tevi, menca!”. Daļa no Harija Skujas savāktajiem un atdzejotajiem dzejoļiem izskanēja 1979.gadā toreizējā Skolotāju namā lībiešu dzejas un dziesmu sarīkojumā, par kura moto tika izmantotas Ulda Krasta dzejas rindas “Dziedi, mana tauta, drebi, mana sirds — / Tauta dzimst ar dziesmu un ar dziesmu mirst.” Pēc šī sarīkojuma akadēmiķis Jānis Stradiņš ansambļa “Līvlist” albumā ierakstīja šādus vārdus: “Lībiešu vakars aizkustināja līdz sirds dziļumiem. Jauna lappuse tiek atdota mūsu kultūras vēsturei šais laikmeta griežos, kad lībju tauta ir savas bioloģiskās bojāejas priekšvakarā, bet — kā dzirdējām — ne garīgās bojējas pavēnī. Ir labi, ka lībju impulss nāk mūsu kopējā kultūrā ne caur Taizeli, bet caur šīm skaistajām, dziļi izjustajām dzejām un dziesmām, kā atgādinājums par pagātni un — par nākotni arīdzan.”

Kā allaž, gadagrāmata piemin svarīgākos aizvadītā gada notikumus, informē par atceres dienām lībiešu kultūras vēsturē un ļauj izlasīt kaut ko jautru jūrmalnieku mēlē.

Aina Rozeniece, “LV” nozares redaktore

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!