Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas valstiskums kā ideja un kā realitāte. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 18.09.2002., Nr. 133 https://www.vestnesis.lv/ta/id/66451

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Raidot un uzņemot vārda enerģiju

Vēl šajā numurā

18.09.2002., Nr. 133

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Latvijas valstiskums kā ideja un kā realitāte

Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa 125. jubilejas gadareizē

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis, Dr. habil. hist. Jānis Bērziņš

ULMANIS1.JPG (22578 bytes)Referāts zinātniskajā konferencē “Latvijas valsts tapšana (1918–1920) un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis” Rīgā 2002. gada 5. septembrī

19. gadsimta otrajā pusē Eiropā par nozīmīgu politisku spēku kļuva nacionālisms un ticība nacionālās valsts varenībai. Rietumu modernizācijas izsauktās lielās pārmaiņas saimnieciskajā, kultūras, izglītības un sabiedriskajā dzīvē, sākot no 19. gadsimta vidus, strauji aptvēra arī latviešu tautu.

Ja tēmu par Latvijas valstiskuma idejas izveidi gribam aplūkot no pašiem tās aizsākumiem, tad jāatceras jaunlatviešu kustība. Tajā dzima Latvijas valsts idejas pirmie aizmetņi, veidojās latviešu tautas nacionālā pašapziņa, latvieši izvirzīja pieteikumu uz savu vietu apdzīvotās teritorijas pašpārvaldē.

Svarīgu lomu šajā attīstības procesā ieņēma Latvijas jēdziena izveide. 1859. gadā Jelgavā iznāca pirmā ģeogrāfiskā karte, kurā Vidzemes trīs dienvidu apriņķi un Kurzeme bija attēloti kā “latviešu zemes”. Jaunlatvieši jau 19. gs. 70. gados sāka atkārtot atziņu, ka arī Latgale, kura bija iekļauta Vitebskas guberņā, ir neatņemama latviešu apdzīvotā teritorija. Jaunlatvieši lietoja jēdzienu “Latvija”, ar to saprotot vienotu latviešu apdzīvotās teritorijas apzīmējumu. 1890. gadā etnogrāfs Matīss Siliņš Latvijas jēdzienam piešķīra konkrētību, sastādot Latvijas karti.

Latvijas vārds kļuva par ģeogrāfisku jēdzienu, bet nacionālpolitiskā nozīmē tas iesakņojās daudz vēlāk — tikai 20. gs. sākumā. Izvirzīts tiek jautājums par latviešu tautas apvienošanos, par tās ieslēgšanu vienotā administratīvā pārvaldē. Atis Kronvalds aicināja kurzemniekus, vidzemniekus, latgaliešus un lietuviešus apvienoties, audzināt savā starpā tautu saskaņas apziņu. Vēlākajos gados šis mudinājums tiek nepamatoti iztulkots kā aicinājums dibināt Liellatviju.

Jaunlatvieši izteica domu, ka Vidzemes guberņas latviešu daļu administratīvi vajadzētu apvienot ar Kurzemes guberņu. Vēlāk latviešu nacionālās kustības vadītāji šo prātojumu pacēla jau augstākā līmenī. Rīgas Latviešu biedrības 1882. gada iesniegumā senatoram N.Manaseinam izvirzīts priekšlikums par Baltijas sadalīšanu divās administratīvās daļās: Vidzemes guberņas ziemeļu daļu, kuru apdzīvoja igauņi, pievienot Igaunijas guberņai, bet tās dienviddaļu — Rīgas, Valmieras un Cēsu apriņķi — apvienot ar Kurzemes guberņu. Tādējādi lielākā latviešu apdzīvotā teritorijas daļa būtu administratīvi vienota.

19. gs. beigās rodas atsevišķu inteliģentu idejas par Latvijas valsts izveides nepieciešamību. Tā tautskolu inspektors Ernests Grāvītis informējis Reini Kaudzīti, ka viņam ir zināmi inteliģenti, kuri uzskata, ka latviešiem jāatdalās no Krievijas impērijas un kopā ar lietuviešiem jādibina sava valsts. Šis fakts ir ticams, jo tas sasaucās ar lietuviešu ārsta un sabiedriskā darbinieka Jona Šļūpa 1885. gada ierosinājumu izveidot federatīvu Lietuvas — Latvijas valsti. Var atrast arī citus līdzīgus, lai gan mazāk ticamus faktus. Saprotams, ka šādiem prātojumiem vēl nebija ietekmes sabiedrībā.

Jaunās strāvas laikā aizsākušies procesi turpinājās. Latviešu inteliģences otrā paaudze paplašināja tautas politisko redzesloku. Inteliģence teorētiski pieskārās jautājumiem par valsts rašanās nepieciešamību, par valsts lomu tautas dzīvē, par dažādu valsts formu esamību.

19. gadsimta modernizācijas pārmaiņu gaitā latvieši izrāvās no zemnieku kārtas, kādi tie bija bijuši feodāli agrārajā patriarhālajā sabiedrībā. 20. gadsimta sākumā latvieši bija izveidojušies par pilna profila tautu. Tā bija pietuvojusies stāvoklim, kad politiskās un saimnieciskās dzīves attīstība, izglītības, kultūras un nacionālās pašapziņas līmenis varēja radīt priekšnoteikumus Latvijas valstiskuma idejas izveidei.

Pirmo reizi plašā sabiedrībā ar Latvijas valstiskuma ideju saistīti jautājumi parādījās 1905. gada revolūcijā. Tie izpaudās kā prasība pēc tautas pašnoteikšanās, cīņā par jaunām pašvaldības iestādēm, prasībā pēc Latvijas autonomijas.

1905. gada revolūcijas vadošais politiskais spēks LSDSP savā programmā prasīja Krievijas demokrātiskās republikas nodibināšanu un pašnolemšanas tiesības visām tautām, kas dzīvoja Krievijas valsts robežās. Tas bija programmā. Šis mērķis vairāk netika konkretizēts, un Latvijas valstiskuma problēma tālāk netika risināta. Revolūcijas laikā LSDSP ne tikai neiestājās par Latvijas autonomiju, bet arī apkaroja jebkuru prasību pēc tās.

1905. gada revolūcijas notikumi nedaudz aktivizēja LSDSP darbību pašvaldības jautājuma risināšanā. Svarīgas atziņas par Latvijas valstiskuma ideju tika izteiktas 1905.gada novembrī Latvijas tautskolotāju un Latvijas pagastu delegātu kongresos. Abos kongresos vērojams latviešu nacionālās pašapziņas pacēlums. Tas bija dabīgi, ka šajā atmosfērā atskanēja ar Latvijas nākotnes valstiskumu saistīti jautājumi. Svarīgus ierosinājumus izteica tā sauktie nacionālisti Juris Rozēns un Atis Ķeniņš. Mācītājs Juris Rozēns tautskolotāju kongresā pavēstīja, ka Latvijai “vajadzīga nacionālā autonomija”. Atis Ķeniņš ierosināja šo jautājumu apskatīt no “nāciju stāvokļa” (“Dienas Lapa” — 1905.g. 12. nov.). Autonomijas jautājuma apspriešanu atbalstīja Latviešu sociāldemokrātu savienības (LSDSP) biedrs dzejnieks Kārlis Skalbe. Taču tā kā kongress sekoja LSDSP izstrādātajai politiskajai līnijai, Latvijas autonomijas jautājuma apspriešana tika noraidīta. Skolotāju kongress pieņēma rezolūciju — neatdalīties no Krievijas, bet latviešiem savu kulturālo vajadzību apmierināšanai pēc iespējas sabiedroties vienā pašvaldībā.

Pagastu delegātu kongress savukārt bija pirmais Latvijas (gan vēl tikai lauku iedzīvotāju) pārstāvniecības forums, kas ar pilnām tiesībām varēja runāt lauku iedzīvotāju vārdā. Kongresā visplašāko Latvijas autonomiju pieprasīja nacionālisti J.Rozēns, A.Ķeniņš un LSDS biedri M.Valters, P.Saldavs u.c. Kongress noraidīja savienības pārstāvja M.Valtera ierosināto rezolūciju, kas prasīja tālejošu Latvijas politisko autonomiju un Satversmes sapulci kā suverēnu lēmēju par Latvijas nākotni. LSDSP pārstāvji guberņām, kuras ietvēra latviešu etnisko teritoriju, līdzīgi kā citām Krievijas guberņām, pieprasīja tikai demokrātisku pašvaldību, neizvirzot vēl prasību par visas latviešu apdzīvotās teritorijas apvienošanu. Vērā ņemams tomēr fakts, ka gan tautskolotāju, gan pagastu delegātu kongresā ievēlēja Latviju apvienojošas darbības iestādes — Skolotāju biroju un Centrālbiroju. Šie jaunie pašpārvaldes orgāni bija izveidoti, balstoties uz latviešu tautas kopības ideju.

Pagastu delegātu kongresā izskanējusī prasība pēc Latvijas autonomijas tika atspoguļota latviešu presē. To savā rakstā “Pēdējo dienu notikumi” minēja arī Kauguru lauksaimniecības žurnāla “Lauksaimnieks” 23. novembra numurā līdzredaktors Kārlis Ulmanis. Tā ir pirmā zināmā K.Ulmaņa saskare presē ar Latvijas valstiskuma ideju, lai gan tikai informatīvā līmenī.

Aktīvākie Latvijas valstiskuma idejas propagandētāji 1905. gadā bija tieši savienībnieki M. Valters, E.Rolavs, E.Skubiķis un K. Skalbe. Viņi savas aktivitātes šajā jautājumā aizsāka jau pirms revolūcijas. 1903.g. novembra mēnešrakstā “Proletariets” bija ievietots M. Valtera raksts “Patvaldību nost! Krieviju nost!”. Tas ir pirmais raksts publicistikā, kas prasa latviešu tautas atraisīšanos no Krievijas impērijas. Līdzīgas domas par Krievijas impērijas decentralizāciju, par Latvijas autonomiju ir izteikuši arī citi savienībnieki.

Oficiālais uzskats par Latvijas valstiskumu ir pausts LSDS programmā, kura tika pieņemta 1905. gada 29. un 30. decembrī. Tajā ir speciāla nodaļa “Valsts iekārta”. Taču Latvijas valstiskuma risinājums te nebūt nav tik radikāls, kā varētu domāt no atsevišķiem partijas biedru izteikumiem. Tiek prasīta Latvijas politiskā autonomija, kas jāveido Krievijas demokrātiskās republikas sastāvā.

Jāsecina, ka šīs savienībnieku izteiktās domas par Latvijas valstiskumu tomēr apsteidza ekonomiskos un politiskos notikumus. Savienībnieku valstiskuma ideja ne vienmēr tika izteikta skaidros formulējumos. Tā zināmā mērā bija pāragra.

Rodas jautājums, vai tomēr revolūcijas gaitā nav parādījušās kaut vai atsevišķas prasības pēc pilnīgi neatkarīgas Latvijas valsts, kas būtu brīva no Krievijas? Tādi apgalvojumi ir sastopami, taču, kā liecina vēstures avotu analīze, tie nav objektīvi. Te vispirms jānosauc baltvācu reakcionārā prese, revolucionāru tiesu apsūdzības materiāli. Var nosaukt pat atsevišķus baltvācu secinājumus, kuros norādīts, ka latvieši 1905. gadā ir nodibinājuši Latvijas republiku, ievēlējuši savu prezidentu un nodomājuši izstāties no Krievijas impērijas.

Sastopami apgalvojumi, ka revolūcijas laikā bijusi Latvijas republikas nauda ar Latvijas ķeizara bildi virsū.

Dažādos avotos nosaukti pavisam pieci Latvijas Republikas prezidenti, dažreiz tie saukti arī par ķeizariem: Jānis Kroders, Arveds Bergs, Jānis Asars, Ādolfs Hertelis un revolucionārs Maksims (S. Kļivanskis). Baltijas vācu muižnieki šādus izdomātus faktus piespēlēja visaugstākā līmeņa Krievijas impērijas administrācijas pārstāvjiem. Viņu mērķis — par katru cenu panākt ātrāku soda ekspedīciju atsūtīšanu un masveida izrēķināšanos ar latviešu revolucionāriem.

Pie otras šādu avotu grupas jāpieskaita dažu pirmās Latvijas Republikas politisko darbinieku atmiņas. Te der atcerēties prof. P. Zālītes teikto: “Ja lasām iznākušos darbus par Latvijas tapšanu, gandrīz vienalga kuru, tad tā vien liekas, ka vai ikviens no mūsu valstsvīriem, īpaši no tiem, kam bija noteicošais vārds Tautas Padomes Satversmes sapulces un Pirmās Saeimas laikā, ir, jau vai no šūpuļa sākot, sapņojis par neatkarīgu Latviju.” (Zālīte P. Kā Latvija tapa, vai kā piepildījās tautas pašnoteikšanās idejas? — R., 1928. — 5. lpp.). Tie ir pravietiski vārdi un daļēji attiecināmi arī uz pašu P.Zālīti, kas arī savu ieguldījumu neatkarīgās Latvijas valsts idejas radīšanā stipri vien pārvērtēja.

Pēc revolūcijas līdz pat 1917. gadam Latvijas valstiskuma galvenās aktivitātes bija saistītas ar politiskās autonomijas projektu izstrādi un dažādām autonomijas prasībām.

Paralēli šim procesam norisa arī latviešu domnieku darbība. Sākot ar 1912. gadu, Valsts domē tika izvirzīts jautājums par Baltijas pašvaldības reformu nepieciešamību, par zemstu ieviešanu Vidzemē un Kurzemē. Domnieki A.Priedkalns, J.Zālītis, A.Bergs prātoja par viena pašvaldības apgabala izveidošanu visai Latvijas teritorijai. Panākumu šai darbībai nebija.

Valstiskuma ideja aktivizējās Pirmā pasaules kara gados. Šinī laikā pieauga latviešu nacionālā pašapziņa. Latviešu strēlnieku bataljoni bija svarīgs arguments Latvijas nākotnes veidošanā.

Kaut gan latvieši kara gados salīdzinājumā ar igauņiem un lietuviešiem izteica Krievijai vislielāko uzticību, tomēr doma par autonomas Latvijas izveidošanu atkārtojās arvien biežāk.

Ievērojama loma valstiskuma idejas rosināšanā bija politiskajai emigrācijai. Šīs aktivitātes aizsākās 1915. gadā Bernē.

Vispirms Šveices lietuviešu sabiedriskie darbinieki atdzīvināja federatīvās Lietuvas — Latvijas valsts ideju. 1915. gada novembrī Latvijas politiskās autonomijas projektu izstrādāja sociāldemokrāts F.Cielēns. To atbalstīja Bernes latviešu sociāldemokrātu grupa. Projektā izvirzītās autonomijas prasības ir pieticīgas. Latvijas teritoriju apvieno parlaments (Saeima). To ievēlē uz diviem gadiem vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Latvijas Saeimai ir likumdošanas tiesības visos jautājumos, kas attiecas uz vietējām saimnieciskām, politiskām, juridiskām un sociālām vajadzībām. Saeimas likumdošanu var kontrolēt vienīgi no juridiskā viedokļa, vai tā nerunā pretī Viskrievijas konstitūcijai. Latvijai ārējā politika, aizsardzība, lielāki saimnieciskie pasākumi, naudas sistēma, muitas, finansu politika ir kopīgi ar Krieviju.

1916. gadā notika nepieredzētas aktivitātes Latvijas autonomijas idejas izplatīšanā. Daudzās publikācijās latviešu presē tiek izteiktas domas par latviešu tautas pašnoteikšanos, Latvijas autonomiju un Satversmi. Par to rakstīja P. Zālīte, M.Valters, L. Laicens un M. Skujenieks.

1916. gadā izteiktajām prasībām pēc autonomijas gan nebija vienota uzskata par autonomijas jēdzienu. Runā par kultūras autonomiju, demokrātisko autonomiju, teritoriālo autonomiju, nacionālo autonomiju, politisko autonomiju. Parādās arī satura ziņā tukšais sauklis: “Brīva Latvija brīvā Krievijā”. Domājams, ka tas atstāja negatīvu iespaidu uz neatkarīgās Latvijas valsts idejas attīstību. Brīva Latvija varēja kļūt vienīgi kā neatkarīga valsts.

Analizējot faktisko materiālu, var secināt, ka 1916. gadā viena latviešu sabiedrības daļa sev jau bija noskaidrojusi, ka Latvijas nākotnes valstiskuma modelis varētu būt Latvijas politiskā autonomija. Taču viena lieta bija analizēt un izprast vēlamo Latvijas sabiedriski politisko un valstisko attīstību, izvirzīt tās pārkārtošanas plānus, bet pavisam cita — realizēt tos dzīvē.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!