Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Tautas pašnoteikšanās idejas Eiropā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.09.2002., Nr. 131 https://www.vestnesis.lv/ta/id/66317

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar Somijas gaismas atspulgiem, sakņu gudrību lietās un vīzijās

Vēl šajā numurā

13.09.2002., Nr. 131

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Tautas pašnoteikšanās idejas Eiropā

Latvijas valstsvīra Kārļa Ulmaņa 125. jubilejas gadareizē

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis filozofs Vilnis Zariņš

Referāts zinātniskajā konferencē ‘’Latvijas valsts tapšana un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis’’ Rīgā 2002. gada 5. septembrī

Tautu pašnoteikšanās idejas bieži bijušas neērtas lielvalstīm un tiem, kas politikā dominē. Tās parasti realizējušās tad, kad plašas sabiedrības aprindas bijušas gatavas to vārdā upurēt savu labklājību un daudzi cilvēki — savu dzīvību. Idejas, kam tautu pašnoteikšanās idejas vajadzētu niansēt un pielāgot jebkurai situācijai, bieži izspēlētas pret tām, piemēram, cilvēktiesību, starptautisko tiesību, īpašumtiesību un daudzu citu tiesību idejas. Vēl biežāk pret tām vērstas dūres tiesības.

Lai tautas pašnoteikšanās ideja varētu izpausties nacionālas valsts formā, vajadzīga virkne objektīvu nosacījumu, it īpaši — pietiekama saimnieciskā un kultūras attīstība. No subjektīvajiem nosacījumiem varētu minēt divus:

1) lai tautā būtu pietiekama tieksme pēc sava valstiskuma un šī tieksme būtu stiprāka par citām tautas vai atsevišķu tās grupējumu interesēm;

2) lai tautā būtu pietiekami izplatītas un tās apziņā dziļas saknes laidušas tautas pašnoteikšanās idejas. Šajā reizē iztirzāšu tikai otro nosacījumu. Pirmo es minēju tādēļ, ka valstiskuma ideja latviešu tautā, kā man šķiet, līdz šim ir nepietiekami kopta. Tādēļ latvieši “kūluši arī svešas rijas”.

Līdz Lielās franču revolūcijas un Napoleona karu laikam par tautu pašnoteikšanās idejām var runāt tikai nosacīti. Kad šveicieši trijos kantonos — Urijā, Švicē un Untervaldenā — 1292. gadā izveidoja savienību, kas kļuva par kodolu Šveices konfederācijai, tur daudz ideju nebija. Bija griba nepakļauties svešai varai un prasme pret bruņinieku kavalēriju, kas kalnu takās nevarēja izvērsties, izmantot toreiz jaunos ieroču veidus — uzvelkamos stopus un āvas.

Arī holandieši, kas 1579. gadā izveidoja Utrehtas ūniju, kura vēlāk evolucionēja par Nīderlandes savienību, subjektīvi nebija tautas pašnoteikšanās ideju, bet drīzāk reliģiskas degsmes pārņemti. Ideju novadā tur notika kalvinisma cīņa pret Spānijas katoļu inkvizīciju. Radikālākie Nīderlandes neatkarības cīnītāji — jūras gēzi — 16. gadsimta beigās kā pazīšanās zīmi dažkārt lietoja cepurēm piestiprinātus papes pusmēnešus, un viņu lozungs tad skanēja: ‘’Labāk [kalposim] turkiem nekā pāvestam.’’

Teorētiski tautu pašnoteikšanās idejas sagatavoja 18. gadsimta domātāji. Minēšu tikai dažus. Franču rakstnieks un filozofs Žans Žaks Ruso savā darbā ‘’Sabiedriskais līgums’’, kas iznāca 1762. gadā, pierādīja, ka augstākais suverēns ir tauta, bet valdnieki ir tautu kalpi. Ja karalis tautai slikti kalpo, tas jāpadzen kā ikviens slikts kalps. Ruso gan jēdzienu ‘’tauta’’ izprata galvenokārt dēmosa — valsts iedzīvotāju, nevis etnosa nozīmē, taču arī nenošķīra no tās. Kas bija attaisnojams attiecībā pret savas zemes valdnieku, jo vairāk bija atzīstams attiecībā pret svešinieku.

Liela ietekme uz sabiedriskās domas attīstību bija vācu filozofa Johanna Gotfrīda Herdera izdotajam krājumam ‘’Tautu dziesmas’’, kas pazīstamas galvenokārt ar nosaukumu ‘’Tautu balsis dziesmās’’ Stimmen der Völker in Liederen (1778— 1779). Tas pierādīja, ka daudzu tautu vienkāršie ļaudis, ko ‘’smalkās aprindas’’ paradušas nicināt, spējīgi radīt un saglabāt milzīgas kultūras vērtības, turklāt ikvienai tautai tās ir unikālas.

Apvērsumu daudzu ļaužu domāšanā radīja arī ar 18. gadsimta rūpniecības revolūciju saistītās sociālās pārmaiņas Lielbritānijā. Agrāk tur grāmatas pirka un lasīja galvenokārt pie aristokrātu aprindām piederīgi ļaudis. Rūpniecības apvērsuma laikā turību ieguva daudzi amatnieki, veikalnieki un banku darbinieki. Viņu vairums nebija baudījis ilgstošu teorētisku izglītību, bet viņi bija maksātspējīgi pircēji un centīgi lasīja viegli saprotamas, bet nebūt ne vienkāršota satura grāmatas. Pieprasījums radīja atbilstošu piedāvājumu. Kad daudzas saturā bagātas, bet viegli lasāmas grāmatas angliski jau bija iznākušas, tās ērti varēja pārtulkot citās valodās. Tas ietekmēja grāmatu tirgu un cēla ļaužu pašapziņu visā Eiropā.

Tautu pašnoteikšanās ideju attīstībā tāpat daudz devuši 18. gadsimta beigu un 19. gadsimta sākuma valodnieki. Viņi deva iespēju pierādīt, kur ir katras valodas un arī tautas robežas. 19. gadsimta gaitā tautu pašnoteikšanās idejas izplatījās gandrīz katras tautas inteliģencē. Svarīgākais dzinējspēks šim procesam bija lasītprasmes paplašināšanās, vēlētu likumdošanas iestāžu un atklātu tiesu rašanās, kā arī preses attīstība.

Varenu stimulu tautu pašnoteikšanās ideju attīstībai deva Lielā franču revolūcija 1789. gadā un tai sekojošie kari līdz pat Vīnes kongresam 1815. gadā. Filozofs Johans Gotlībs Fihte, kas jakobīņu diktatūras laikā bija paudis domu, ka vācieša īstā tēvzeme esot Francija, jo tēvzeme ikvienam esot tā zeme, kur viņš var justies visbrīvāk, bet revolucionārā Francija esot Eiropas visbrīvākā valsts, 1807.—1808. gada ziemā, kad lielu daļu Vācijas bija okupējis Napoleona karaspēks, nolasīja četrpadsmit lekcijas par Vācijas izcilību un vācu tautas unikālo vērtību. Lekcijas saucās ‘’Runas vācu nācijai’’ Reden an die deutsche Nation. Lai gan tur nav tieša aicinājuma tvert ieročus, tās noved ļoti tuvu šādam secinājumam.

Viņš norādīja, ka svarīgākais uzdevums ir katrā ziņā glābt vācu esamību un turpināšanos, aicināja veidot īpašu iestādi, kas regulētu strīdus vācu valstu starpā. (Vēl pēc Napoleona kariem, kad daudzas valstis beidza pastāvēt, Vācijā bija 35 valstis un 4 brīvpilsētas.) Fihte uzsvēra vācu kultūras darbinieku un literātu pienākumu veicināt vācu vienību apstākļos, kad Vācija politiski ir sašķelta. Pievēršoties vēsturei, viņš apgalvoja, ka vācieši, ko romieši saukuši par ģermāņiem, brīvību uzskatījuši par augstāko vērtību un labāk brīvības vārdā miruši nekā kļuvuši par vergiem.

1813. gadā (vācu) tautas brīvības un pašnoteikšanās idejas pauda ļoti daudzi dzejnieki un publicisti. Atļaušos te citēt ievērojamā literāta Ernsta Morica Arnta ‘’Tēvzemes dziesmas’’ [Vaterlandslied] sākumu: Der Gott, der Eisen wachsen lieb, der wollte keine Knechte — “Tas Dievs, kas dzelzij licis augt, tas negribēja vergus’’. Vīnes kongress, kur 1815. gadā tautu likteņus lēma pārstāvji no Austrijas, Prūsijas, Anglijas un Krievijas — valstīm, kas Eiropā dominēja pēc Napoleona I krišanas, — centās restaurēt feodālo kārtību, pilnīgi ignorējot iedzīvotāju etnisko piederību, valodu un kultūras tradīcijas.

Tautu pašnoteikšanās ideju veidošanā un propagandā ar saviem specifiskajiem līdzekļiem piedalījušies poļu inteliģenti. 1830. gada sacelšanās sakāvei veltīts Frederika Šopēna Sēru maršs. Simpātijas poļu tautas cīņai par savu valstiskumu caurstrāvo visu izcilā gleznotāja Mateiko darbību. Kādā viņa gleznā — ‘’Āksts galma ballē’’ — redzams, kā pēc Polijas sadalīšanas kaimiņvalstu starpā magnāti un bijušie valstsvīri, kuru īpašumus solīts saglabāt, uzjautrinās dejā. Tikai viena cilvēka — galma āksta — sejā atspoguļojas šausmas. Viņš vienīgais saprot, ko poļu tautai nozīmē valstiskuma zaudēšana. Glezna liek izdarīt secinājumu: augstākā sabiedrība ir ākstu bars. Tur ir tikai viens valstsvīrs. Ar āksta mici galvā. Par tautas un valsts likteni jārūpējas ikvienam, kas jūt atbildību.

Attīstītas tautu pašnoteikšanās ideju formas 19. gadsimta vidū veidojās Itālijā. Ārvalstis, it īpaši Austrija, kavēja Itālijas apvienošanos, lai tā nekļūtu stipra. Cīņa ritēja aptuveni četrdesmit gadu un beidzās ar Itālijas apvienošanos. Šai laikā rosīgi izplatījās tautas pašnoteikšanās idejas, kuru ražīgākais autors bija dzejnieks Madzīni. 1848. gada revolūcija Eiropā daudzās vietās izvērtās par nacionālās atbrīvošanās kustību. Lielu vērienu tā guva Ungārijā, kur tautas neatkarības cīņu Austrijas valdība varēja apspiest vienīgi ar 100 000 Krievijas zaldātu durkļiem. 19.gadsimta otrajā pusē ļoti aktīvi tautu pašnoteikšanās idejas izplatījās Austrijas, vēlākajā Austroungārijas impērijā.

Jaunu pacēlumu tautas pašnoteikšanās idejas guva Pirmā pasaules kara beigu posmā. Krievu boļševiki tās izvirzīja kā vienu no saviem lozungiem, kaut gan praktiskajā politikā rīkojās pret tām. Redzamākais rietumvalstu politiķu devums šajā novadā bija ASV prezidenta Vudro Vilsona 14 tēzes, kas Kongresam celtas priekšā 1918. gada 8. janvārī. Tur starp citu bija prasīta Polijas neatkarība, apvienojot poļu iedzīvotājus. Baltijas tautas tēzēs nav minētas, bet komentārā, ko Parīzes miera konferencē sastādījis ASV delegāts pulkvedis Hauzs [House] un ko apstiprinājis arī prezidents, norādīts, ka neatkarīgas Polijas radīšana izslēdz Krievijas impērijas teritorijas atjaunošanu. Tur minēts: ‘’Tas, kas atzīts par pareizu attiecībā uz poļiem, protams, atzīstams tādā pat kārtā attiecībā uz somiem, lietuviešiem, latviešiem un, iespējams, arī attiecībā uz ukraiņiem.’’

Tā Pirmā pasaules kara rezultātā daudzas Eiropas tautas, arī latvieši, ieguva vai atguva savu valstiskumu. Taču tās lielvalstis, kas bija arī koloniālas impērijas, to pieļāva tikai apstākļu spiestas un jaunās nacionālās valstis ilgi neatzina de iure. Saglabāja un pat no jauna veidoja impēriju atlūzas, piemēram, Čehoslovākiju un Dienvidslāviju. Tās pastāvēja līdz 20. gadsimta beigām, turklāt Dienvidslāvijas tautām to demontāžā nācās liet daudz asiņu.

Pirmā pasaules kara rezultātus tautu tiesību paplašināšanā centās anulēt hitleriskā Vācija un staļiniskā PSRS. To rāda slepenie punkti pie Molotova — Ribentropa pakta. Īstenojot šo paktu, abas totalitārās impērijas likvidēja daudzu Eiropas tautu nacionālo valstiskumu. Vācija Otrajā pasaules karā tika sakauta, taču PSRS, izmantojot rietumvalstu piekāpību 1944. gada Jaltas konferencē, spēja sev izdevīgos Molotova–Ribentropa pakta nosacījumus saglabāt līdz savas impērijas sabrukumam 1991. gadā. Vairāk nekā pusgadsimtu ilgā PSRS imperiālisma kundzība un ar to saistītais asiņainais terors bija smags trieciens ne tikai Austrumeiropas tautu pašnoteikšanās idejām, bet arī pašām tautām.

Latvijas sabiedrību joprojām traumē PSRS daudzus gadus praktizētā kolonistu masveida izvietošana, ko veica, lai asimilētu latviešu tautu. Šāda politika atradās kliedzošā pretrunā ar tautu pašnoteikšanās idejām. Visvairāk kolonistu, dodot viņiem priekšrocības dzīvokļu, labi apmaksāta darba un citu labumu saņemšanā, okupanti izvietoja septiņās lielākajās Latvijas pilsētās. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas iebraucēji nonāca strupceļā. Latvijai viņi nav vajadzīgi, bet Krievijas impēriskie spēki kavē viņu repatriāciju, jo cer tos izmantot kā savu ‘’piekto kolonnu’’. Starptautiskā mērogā viņus pat nedrīkst saukt par kolonistiem, jo saskaņā ar diplomātisko terminoloģiju kolonisti varot būt tikai tādās zemēs, ko no metropoles šķir zila jūra, nevis Zilupe. Tādēļ okupācijas laika iebraucēji esot nelegālie imigranti.

Daļa ieceļotāju cenšas būt lojāli pret valsti, kurā mīt, tomēr mums jāatzīst, ka Latvijā bijušie kolonisti tikai mazā mērā iekļāvušies mūsu dzīvē. Liela daļa iebraucēju mūsu valstī ir un arī jūtas kā svešķermenis. Latvieši tradicionāli ir ļoti laipni pret citu tautu piederīgajiem, it īpaši, ja tie neuzvedas kā okupanti. Tomēr no dažādām pusēm pret okupācijas upuri — Latviju — tiek vērsts spiediens, lai tā nelegālo imigrantu problēmas risina uz latviešu tautas rēķina. Tādēļ pacietība un neatlaidība, īstenojot skaistas idejas, latviešiem būs vajadzīga vēl ilgi.

Tas, ka okupētājvalsts — PSRS — juridiskā mantiniece Krievija izvairās atzīt Baltijas valstu okupācijas faktu, liecina, ka ar tautu pašnoteikšanās tiesībām var arī nerēķināties. To rāda arī fakti, ka kontinentos, kur tautu etniskās piederības un nacionālās kultūras apziņa vēl tikai mostas, to bieži slāpē ar reliģiskā fanātisma, politiskās diktatūras, masu terora, karu un valsts militarizācijas līdzekļiem.

Latviešu tautai, neraugoties uz 20. gadsimtā piedzīvotajām nelaimēm, kopumā ir veicies labāk nekā daudzām citām tautām, jo tautu lielajam vairākumam sava valstiskuma joprojām nav. Arī tādām, kas skaitliski ir lielākas nekā latvieši. Mūsu tautai valstiskās neatkarības izveidošanas un atjaunošanas iespēja bija vēsturiska izdevība. Daudzām tautām tādas iespējas nerodas gadsimtu gaitā. Un tie Latvijas valstsvīri, kas vēstures dotās iespējas spējuši īstenot dzīvē, ir pelnījuši mūsu cieņu un pateicību.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!