Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Rainis un Aspazija jaunrades un sadzīves grūtībās. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.09.2002., Nr. 131 https://www.vestnesis.lv/ta/id/66266

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - ir iznākusi 23. burtnīca

Vēl šajā numurā

13.09.2002., Nr. 131

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Rainis un Aspazija jaunrades un sadzīves grūtībās

Dr. philol. Saulcerīte Viese

Referāts zinātniskajā konferencē “Aktualitātes Raiņa pētniecībā” Rīgā 2002. gada 9. septembrī

Šoreiz īsumā raksturošu Aspazijas un Raiņa dzīves apstākļus 1898. gadā, ko dzejnieki pavadīja kopā Pleskavas trimdā. Pirmais šo periodu analizējis erudītais rainologs Antons Birkerts. Viņš bija ne tikai personīgi pazīstams ar dzejniekiem, bet glabāja savā arhīvā būtiskas dzejnieku literārijas. 1961. gadā 85. gadu vecumā Antons Birkerts laiž klajā pētījumu “J.Rainis Slobodskas trimdā”, bet 1964. gadā iznāk grāmata “J.Rainis Pleskavas trim-dā”. Abos darbos tiek analizēts plašs materiāls un sniegti arī vairāki uz fundamentāliem pētījumiem rosinoši agrāk nezināmu Raiņa rokrakstu publicējumi. Grāmatā par Pleskavas trimdu tādi ir “Nākotnes cilvēka” un Raiņa iecerētās diskusijas ar Andrievu Niedru publicējumi, kā arī fragmentāras pārdomas par moderno dzeju un dzejnieka ētiku. Pētījumos iesaistoties plašākam zinātnieku lokam un izmantojot datus, kas nebija Antona Birkerta rīcībā, Raiņa radošajā biogrāfijā nācies izdarīt precizējumus, īpaši jautājumā par darbu sarakstīšanas laiku. Tas ir normāls process zinātnes attīstības gaitā. Fakts, ka Antons Birkerts apzināti izmantoja grāmatu tobrīd precīzi nedatētu dokumentu publicēšanai, rosināja veikt plašākus pētījumus citai paaudzei.

Antons Birkerts sastādīja arī Raiņa darbu Pleskavas perioda bibliogrāfiju un, izmantojot dzejnieku korespondenci, noskaidroja vairāku anonīmu sacerējumu un tulkojumu autorību. Tālākos pētījumos Raiņa iecerei un uzmetumu sarakstam pievienojusies arī t.s. “Pleskavas burtnīca”, kuru vēlāk turpina “Slobodskas burtnīca”. Kopoto rakstu zinātniskajā izdevumā abi šie laika gaitā sajauktie un dažādos rokrakstu sainīšos izkaisītie manuskripti beidzot atguvuši savu pirmveidu un dod ne tikai liecības par Raiņa un vietām arī Aspazijas ieskatiem sabiedrības procesos, bet skicē arī vietējās sadzīves detaļas.

Rakstīdams par Pleskavas un Slobodskas trimdām, Antons Birkerts neapiet Aspazijas līdzdalību Raiņa dzīvē un literārajā darbībā. Privātajās sarunās viņš allaž uzsvēra, ka “Aspazija ir ģeniāla dzejniece”. Laikā, kad valdīja uzskats, ka Aspazija, A.Upīša vārdiem runājot ,”nogājusi garu satīstības ceļu” un ir “akmens pie Raiņa kājām”, Antona Birkerta nostāja palīdzēja ieņemt objektīvāku pozīciju dzejnieces vērtējumā. To man īpaši gribas atgādināt tāpēc, ka pērn pavisam klusi pagāja Birkerta 125. dzimšanas diena, kura būtu pelnījusi plašāku skanējumu un Birkerta devuma dialogu ar mūsdienām.

Šoreiz, runājot par 1898. gadu, gribētos nedaudz pakavēties pie tiem materiāliem, kuri attiecas uz dzejnieku ikdienas rūpēm un kuri zināmi mazāk. 1898. gads ir ne mazāk smags kā iepriekšējais — cietuma laiks. Aspazija Raini ļoti smagā veselības stāvoklī sagaida no cietuma 1897. gada 19. decembrī (datumi visur doti pēc vecā stila). 21. decembrī laulājoties pie mācī-tāja Kellera, Rainis nevar nostāvēt kājās, un ceremonija notiek, līga-vainim sēdot. Jau nākošā dienā jādodas uz pagaidu trimdas vietu, kur dzejnieki iebrauc vakarā un apmetas viesnīcā. Pēc tam dzīvoklī, kur valda tarakāni un veca ģenerā-liene. Kad tur vairs nav izturams, tad kādas mājas pirmajā stāvā, kur saimnieko peles, bet otrajā stāvā tuvējās slimnīcas žēlsirdīgās māsas uzdzīvo ar vietējiem mūkiem. Pavasarī, par laimi, dzejnieki dabū istabu verstis četras ārpus pilsētas pie latviešu kolonista Miķeļa Ērgļa jaunceltā un labā mājā, taču purvainā apvidū. Te viņi sagaida arī ziemu, taču janvārī, kad Aspazija atgriežas Rīgā, Rainis atkal pārnāk dzīvot pilsētā un sameklē tik sliktu istabu otrā stāvā, ka reizē ar vistām uz to jārāpjas pa redeļu kāpnēm! Arī Pleskavas sabiedriskā dzīve dzejniekam nav simpātiska, kaut gan te ir pat latviešu biedrība un draudze, kā arī vairāki pazīstami cilvēki. Rainis māsām Ezerlaukām raksta: “Še nu ir vesels tenkotāju perēklis, un mēs nu še nekādā ziņā negribētu palikt.”

Tenku iemeslus, kas skar dzejniekus, viegli atminēt. Vispirms tas ir Raiņa kā politiski apsūdzētā stāvoklis. Andrejs Lībers, kuram Rainis pirms dažiem gadiem devis darbu savā laikrakstā, atsaka dzejniekam naktsmājas, kad nokavējies viņš nevar atgriezties pie Ērgļa uz laukiem — tā vietā tiek aizdota nauda viesnīcai ,” jo sieva baidoties nepatikšanu manis dēļ”. Savu daļu tenkām dod arī dzejnieka šaurais dzīvesveids un arī attiecības ar Aspaziju. Viņi taču tikai nupat ir salaulāti, bet dzīvo kopā jau vairākus gadus! Zīmīgi šo tenku atmosfēru raksturo Lidijas Zariņas — Lāces vēstule Aspazijai vēl 1898. gada martā. Tobrīd izslavēta kā vieglas uzvedības sieviete, vēlākā 1905. gada revolūcijas dalībniece raksta — viņa esot smagi pārdzīvojusi, ka tāds vīrietis kā Pliekšāna kungs, kaut arī “labs”, “nelaulājas ar sievieti, kura viņam pieder”. “Elziņ, es zinu, ka Jūs esat viens otra cienīgi, mīļi un labi, bet tā tas ir. Agrāk daudzreiz nosērojos, ka Jūs tā, ne ka Jūs tad būtu sliktāki bijuši vai tagad tikai laulības dēļ būtu labāki. Bet mīļā, Jūs neesat Lidija vai kāda cita, bet Aspazija, uz Jums daudzi skatās, daudzi prasa un runā. Cik reizes neesu aiz dusmām raudājuse, Jūs zināt ļaužu spriedumus, ak, esmu pat lamājusēs un melojuse. Tas nelāgi, zināju arī it labi, ka Jums tādas aizstāvēšanas nav vajadzīgas. Bet, rau, es navarēju panest. Tagad esmu lepna, ka lielos aiz prieka. Nu viņiem nau ko teikt.”

Gan Rainim, gan Aspazijai oriģināldarbu ir ļoti maz. 1898. gadā Raiņa literāro devumu (ja tiem nepieskaita dažu agrāko dzejoļu publicējumus) vēl veido karš ap “Fausta” tulkojumu un Pētera Zālītes aizstāvība pret “Baltijas Vēstneša” pretinieku uzbrukumiem. Hermīne Zālīte atkal un atkal vēstulēs Aspazijai piemet jaunu pagali padzisušajā ugunskurā, nerēķinādamās ne ar Raiņa nervozitāti, ne Aspazijas veselības stāvokli.

“Man šinī laikā bija ļoti jauks Itālijas un Dienvidu Francijas ceļojums, kurā ļoti labi atspirgu — Jums turpretī arvienu bijis jāmocās ar slimībām un citām raizēm,” — Hermīne Zālīte raksta Aspazijai 4. jūnijā, atgriezusies Rīgā.Un tūliņ ziņo, ka “Baltijas Vēstnesis” sācis jaunu uzbrukumu “Fausta” tulkojumam: “Tas valodas skurstītājs, kā teic, esot Mīlenbahs. Var redzēt, ka valodniekam ļoti aprobežota sajēga. Jauki būtu, ja Jūs abi, Pliekšen kungs, to sakratītu.”

“Pliekšen kungs” arī “sakrata” valodnieku. Karš ap tulkojumu puslīdz līdzsvarotu vērtējumu ieguvis tikai pēdējo gadu laikā ar plašāku profesores Inas Druvietes apceri par Kārļa Mīlenbaha zinātnisko darbību, un pie tās atgriezties nebūtu nepieciešamība. Taču gribētos vēlreiz pieminēt kādu niecīgu norādi, ko uzrīdīšana diskusijas turpināšanai maksāja Raiņa un Aspazijas nerviem. 1899. gada 7. decembrī, jau atrazdamies Slobodskā un pārdzīvodams jaunu nervu lēkmes uzliesmojumu, dzejnieks uz Rīgu Aspazijai raksta par notikumu pirms pusotra gada:

“Oktobrī es biju tik slimiņš kā Pleskavā, pie Ērgļiem, pēc Mīlen-baha rakstiem un Ziemsvētkos, kad mēs savā starpā nevarējām mierīgi pārrunāt ne vārdu, pēc tam atkal februārī, kad es nevarēju Iniņu pielabināt... Tas bija tikai par vienu grādu stiprāk kā pie Ērglīšiem, Tu, mīļdvēselīt, tagad būtu saplēsusi ne vienu vien papīrīti kā toreiz saplēsi un atstāji mežiņā pie linu mārka!”

Tātad — kapitulē arī Aspazijas nervi, un dzejniece, kas allaž attiecībās ar Raini, labi zinādama un apņēmusies izdziedināt sabrukušo dzīvesbiedru, nonāk pati tik tālu, ka palaiž vējā pat kādu manuskriptu. Neilgi pēc kārtējās diskusijas ar valodniekiem Rainis 27. jūlijā raksta:

“Tagad pastāvīgi atgadās ar mani tā, ka es vienu nedēļu strādāju un tad vairākas nedēļas neesmu spējīgs neko darīt un aiz galvas sāpēm, pastāvīgas nervozitātes nevaru nekur dēties. Manai nabaga Elziņai neklājas labāk, un, ja tad uznāk pārguruma periods, nespēja strādāt, nespēja ilgāku laiku izkļūt no grūtībām, tad pie mums ir tik drūmi, ka Jūs, mīļie bērni, to diezin vai sapratīsiet. (..) Te mana nabaga Elza sāka ņemt voltrāma kūri, bet kļuva vēl sliktāk un beidzās tik slikti, ka nebija vairs nekāda jaukuma. Tad mēs to atmetām, un pats ļaunākais pārgāja, bet kuņģis pat vienu nedēļu nav kārtībā, tāpat dūrēji un galvassāpes un visādas nebūšanas, viņa ir gluži bāla un noliesējusi, ka žēl skatīties.”

Gada laikā Aspazija publicē tikai trīs oriģināldzejoļus, no kuriem pirmais — “Svešiniece” — laikam sarakstīts jau agrāk. Tas ievietots “Sarkano puķu” atkārtotajos izdevumos un savā nostādnē sasaucas ar tādiem pašapziņas un spēka pilniem dzejoļiem kā “Ikdienas cilvēki” un “Remdenajiem”. Toties dzejnieku noskaņojumam, kas raksturots vēstulēs Olgai Ezerlaukai, vistiešāk atbilst “Nirvāna” jeb “Nebūtībā”.

 

Ak, novelt zemes grūtības! —

Bez atmiņas, bez būtības

It visu aizmirst, visu deldēt!

Un liega, viegla, smaidoša,

Kā balta sniega pārsliņa

Nirvānas sidrabviļņos peldēt!

Drīz pēc aizbraukšanas no Pleskavas Aspazija saraksta dzejoli “Ciānas bērni”, kur visas pārciestās sāpes rod lielu vispārinājumu un izcilu māksliniecisku izpildījumu. Tas ir dzejolis, kas ieiet latviešu lirikas zelta fondā.

Visu dzejnieku enerģiju paņem tulkojumi, jeb kā Rainis saka, “rūpes par netīrajām, smirdošajām kapeikām”. Materiālais stāvoklis šajā laikā ir nožēlojams tāpat kā dzejnieku veselība, un kaut kādu sev piemērotu darbu, kaut vai jurisprudencē, Rainis nevar dabūt. Atliek tikai strādāt Pētera un Hermīnes Zālīšu vadītajiem preses izdevumiem. 1898. gadā “Mājas Viesa Mēnešrakstā” tiek publicēts H.Senkeviča romāns “Kurp eji”, K.Flamariona astronomiskais romāns “Pa-saules gals”, J.Gētes luga “Ifigēnija Tauridā”, G.Hauptmaņa luga “No-grimušais zvans”, M.Ļermontova poēma “Demons”, kā arī jau agrāk tulkotā drāma “Boriss Godunovs”. Dzejnieki tulko gan kopā, gan atsevišķi, viens otram palīdzēdami. Ko tas nozīmē cilvēkiem, no kuriem viens nav atveseļojies, bet otrs saslimst gan no neveselīgiem dzīves apstākļiem, gan no uztraukumiem, grūti pat iztēloties. Bet nauda ir nepieciešama ne tikai pašu uzturam Pleskavā, bet arī Raiņa mātes pabalstīšanai un rūpēm par Aspazijas ģimeni, jo tā savus līdzekļus ieguldījusi drošības naudā Raiņa atbrīvošanai. Māsām Ezerlaukām Rainis 27. jūlijā raksta: “Ļaudis prasa, lai mēs veseli topam, kad slimošana pārciesta. To prasa visi, vispirmām kārtām mūsu tuvinieki. To starpā arī mana māte, kas jāapgādā, un tikai maijā mēs saņēmām knapi trešdaļu naudas, no kuras mana māsa sev paturēja divas trešdaļas. Elzas vecāki arī izdeva priekš manis pēdējo un grib taču arī ēst un dzīvot.”

Ar Raiņa māti izveidojas daži sarežģījumi, kas diezgan dīvaini un negaidīti koriģē priekšstatus par visai ideālo attiecību tēlojumu ģimenē. Kā redzams no vēstules, Rainis saņem trešdaļu ģimenes mantojuma, par kuru ilgāku laiku tiek debatēts. Divas trešdaļas patur Dora, tātad arī mātes daļu. Tas būtu saprotams, ja māte dzīvotu pie viņas, bet Raiņa māte, kad Stučkas pošas uz izsūtījuma vietu Vitebskā, tiek aizvesta uz Jelgavu un nodota Aspazijas ģimenes aprūpē. Tās pašas Aspazijas, kuru, Panevēžā dzīvodama, Dārta Pliekšāne dēvējusi par madamiņu, bet Raiņa māsas savās vēstulēs saukušas par čūsku boa! Aspazijas māsa Dora, kura uzņēmusies Raiņa mātes aprūpi, 26. februārī raksta dzejniecei: “Mēs dzīvojam pa vecam iekš raizēm un rūpēm. Stučkene atveda mammu 13. janvārī, pēc divi nedēļām atbrauca atkal un tad iedeva 20 rubļu (pirmo reiz nekā nedeva), teikdama, ka lai nu pagaidot, kamēr mantojuma daļu dabūšot, tad mamma varēšot pate no sevis maksāt. Bet cik, to īsti nezinu, neko neteica, tikai ka Jūs man rakstījāt, ka dosiet 20 rubļus par mēnesi. (..) Satikt jau nu satiekam labi, Tu jau zini, ka es daudz paciešu un viņu apkalpoju.”

No Raiņa mātes stāstījumiem par Stučkām dzejnieki uzzina arī viņu materiālo stāvokļa raksturojumu, kas ir nesalīdzināmi labāks par Raiņa un Aspazijas situāciju Pleskavā. Vēstules turpinājumā teikts: “Kad brauca uz Vitebsku, tad mamma bij pavadīt, un pārbraukuse stāstīja, kādu lielu atvadīšanās balli nodzēruši, dzēruse daudz šampaņera. Bijis arī daudz viesu. Pagājušo nedēļu saņēma mamma vēstuli no viņiem iz Vitebskas, kurā paziņoja, ka ir labi aizbraukuši, atraduši arī jau korteli no 4 istabām — 200 rubļu, kā arī dienastmeitu.”

Kāpēc Dārta Pliekšāne nedzīvo pie meitas viņas četrās istabās un kalpones aprūpē, varam tikai minēt. Vēl aprīlī Dora Stučka atbrauc uz Jelgavu apraudzīt māti un ir stipri nemierā ar 20 rubļiem, ko Rainis apsolījis no sevis un Doras mātes uzturēšanai:

“Stučkas kundze atbrauca 27-tajā aprilī (..) No sākuma, kad ienāca, bija ļoti laipna, bet ak, vēlāki, kad sāka par mamas pansiju runāt, tad notika brīnišķa pārvēršanās. Nekāds smaids vairs nenāca pār lūpām, tikai auksti un reti vārdi vien pieklājības dēļ. Viņa bij nosprieduse par mamu tikai drusku vairāk kā 12 rubļus par mēnesi. Es teicu, ka es jav neko pate neesmu pieprasījuse, cik man Jūsu brālis bij ar mieru, jo domāju, ka taču būsiet visi kopā aprunājušies. Tad viņa palika nikna un atteica, kā gan brālis varējis bez viņas ziņas tik daudz iesolīt. Jo Rīgā pat studenti maksājot tikai 18 rubļus par mēnesi. Mamai taču tagad neesot ne sevišķa istaba, nekā. (..) Es nu ar paliku arī ar mieru ar tiem 18 rubļiem, ka jau viņa to nosprieduse, bet man gan neko neatteica, laikam tas arī vēl par dārgu. Nomurmināja un teica, ka būšot mājās ar vīru aprunāties un tad man rakstīt, jeb ņemt mamu prom pie sevis... Bet mama negrib ne dzirdēt uz Vitebsku iet, nedz arī pie citiem pansijā. (..) Gan Stučkene atvesdama toreiz teica, ka viņa no putriņas vien pārtiekot, bet pie mums tā vis nav, es gādāju visu, ko vien tik viņa vēlas un kas viņai smeķē. Mama teica, ka Doriņa solījusēs noguldīt viņas daļu bankā. Dzirdēju arī, kā viņas runāja, ka būšot iet uz Franciju kādu gadu un tad uz Pēterburgu, tur likšot eksāmenu. Par Jums citādi viņa nemaz neprasīja kā tikai Pliekšana adresi, esot nauda jāsūtot. 460 rubļi, tas jau esot līdz ar visām procentēm. Ģērbusies bija ļoti smalkā dārgā vasaras jakā, kuru Rīgā esot pirkuse.”

Uz Vitebsku Raiņa māte aizbrauc. Bet Rainis, rakstīdams vēstuli Dorai 1899. gada martā, nopūšas: “Mēs tik maz saprotamies...”

Rūpes un uztraukumus sagādā arī notikumi Rozenbergu ģimenē Jelgavā. Pats smagākais pārbau-dījums: jau 1898. gada sākumā kļūst skaidrs, ka Aspazijas brālis Kristaps, kuram pusaudža gados nelaimes gadījumā ievainotas acis, zaudēs redzi. Dora par to ziņo māsai 29. janvārī:

“Man no rīta bij jābrauc Kristapam pakaļ, kuru nu pārvedu daudz sliktāku kā vēl bij. Vēl bija jāaizmaksā 9 rubļi. Dakteris arī izrakstīja pagastam apliecību, bet aizliedza man to Kristapam priekšā lasīt, jo dakteris man teica, ka viņš drīzā laikā būs pilnīgi akls, kas arī tur rakstīts. Kad dakteris viņam sacīja, ka viņš vairāk neko nevar darīt, jo viņš ir, cik spēdams visu darījis, tad Kristaps, piepeši drebēdams, nāves bālumā izsaucies: “Tātad viss ir pagalam, visas manas jaukās cerības ir iznīcinātas.” Dakters ir tapis neizsakāmi aizgrābts, gan mierinājis visādi, bet tomēr viņš jau arī pats mana savu likteni. [Mamma]... arī tagad ir gandrīz slima no lielām bēdām, arī Kristaps ir pavisam novārdzis un nervozs palicis.”

Kristaps ir tas brālis, uz kuru Aspazija liek vislielākās cerības kā uz spējīgu radoša darba strādnieku ar noteiktu dzīves mērķi. Viņa traģēdija atspoguļojas arī Aspazijas novelē “Atena” un vairākos citos literāros materiālos. Toties Dora un Samuels sagādā cita rakstura rūpes. Dvīņi ir pilnīgs pretstats vecākajai māsai un brālim. Tie nevar un nevar atrast darbu, lai sagādātu sev iztiku, un Dora pat gadiem dzīvo no naudas, ko Aspazija nosūta mātes uzturam. Kad tiek pārmesta bezrūpība un laiskums, notiek dīvaina taisnošanās:

“Es atrodos tagad diezgan bēdīgā stāvoklī, jo vietu tik drīz nav iespējams atrast (..) Jo cik labprāt gribētu kaut cik labāku stāvokli dzīvē ieņemt, lai gan Tu man rakstīji, ka veltas cerības ir, tad tomēr es vēl gribētu cerēt. Tu jau arī pazīsti kādu Kovaļevska kundzi, kura, kā mamma pārbraukuse teica, esot nule ļoti labu vietu dabūjuse pie dzelzceļa Torņakalnā 30 rubļu par mēnesi. Mīļā māsiņ, Tu man mājās būdama daudzreiz pārmeti, ka es pēc goda kārojot, bet tā tas vis nav. Es jau pate brīnos, kādēļ man taisni tādai jābūt, vai es nevarētu ar zemāku pieticīga būt kā dažs labs. Bet es to mūžam nespēšu. Ja man būtu ārējs skaistums, varbūt ka tad es vairāk iespētu sevi apmierināties. Taisni caur to man ir briesmīgi jācieš, es jau pate nezinu, ko es īsti vēlētos, tikai to gan, ka no sava tagadējā stāvokļa iztikt. Man vienmēr pārmet, ka es skolā negribējuse mācīties un arī vēlāk pēc tam. Bet tā ir liela netaisnība. Apdomā tik, cik maz toreiz mans gars bij izglītots, vai es ko citu labāku vēl pazinu, kā tikai to, kas man bij. Lai gan es jau toreiz pēc kā augstāka kāroju, bet, satiekoties ar citām biedrenēm, citām domām, es tiku pārmākta, apstulbota. Ko es, protams, tagad ļoti rūgti nožēloju.” (26. febr. 1898. g.)

Nepatikšanas un izdevumi, ko sagādā Dora, turpinās gadiem. Cik maz dzejnieces māsas prasības iespējamiem darba devējiem atbilst reālajai dzīvei, liecina kaut vai fakts, ka Rainis un Aspazija ir gauži norūpējušies, vai viņi abi kopā pie Zālītes vadītajiem izdevumiem varēs saņemt 60 rubļus mēnesī.

Šīs rūpes Pēteris un Hermīne Zālītes izmanto, lai panāktu Aspazijas līdzdalību redakcijas darbā. Tiek atjaunota “Dienas Lapa”, un Hermīne Zālīte, iepriekš nosūtījusi Aspazijai “divas provītes no labākā žaketu plīša”, ko sola viņai dāvināt, raksta vēstuli:

“Jūs prasat, vai tik no Jums par 60 r. mēnesī rakstus uzņemsam? Rakstiet tikai, par neuzņemšanu taču nevar būt ne runas! Bet nu redziet — pār mums vēl valda cits — vecis — un kā iz piedzīvojumiem zinat, pret to nekāda garantija nelīdz. Mēs Jums varam izmaksāt tikai par to, cik nodrukāts, bet ir pavisam cita lieta, ja kundze būtu še vietā, tad neviens neprasīs, cik no Jums nodrukāts, bet kā mēnesis apkārt, tā arī nauda rokā. 50 r. Jums būtu droša mēneša alga (..) Jums Zālīts domā, kā jau norunāts, atdot feļetonu, un pie tam Jums būtu jāraksta varbūt arī pāra reizes nedēļā referāts par vācu teātri. Gar latviešu teātri Jums nepatiks krāmēties, tas var palikt Blaumanim. Par mūzikas gabaliem, operām Vācu teātrī var Poruks referēt, vai arī Jūs, kā to redzētu. Arī no Krievu teātra “D.L.” karte. (..) Strādnieku mums ir diezgan redakcijā kā Blaumans, Deglavs, Poruks, Gruzīts, bet tie visi vēl ir ļoti neievingrinājušies žurnālisti, daudzreiz izplūst plašumā, kur var īsi izteikt.”

Cieta alga, kura tiktu papildināta ar honorāriem par tulkojumiem un oriģināldarbiem ir pārāk liels vilinājums, lai dzejnieki atteiktos no piedāvājuma, kaut arī Aspazija labi zina, ka plīša jaciņa būs “sūri, grūti jāatstrādā”. Kaut arī Rainis, palicis bez Aspazijas dienišķām rūpēm, sāk justies tikpat slims un nervozs kā cietuma laikā un Aspazija Rīgā savukārt nomokās ar slimībām un bailēm par dzīvesbiedra veselību un dzīvību.

Kamēr Rainis vēl atrodas Pleskavā, Aspazija atrod iespēju apmēram reizi mēnesī ierasties pie vīra. Un dzejnieks raksta: “Tu taču atbrauksi rīt. Es redzēšu nopietnu, skaistu, jaunu sievieti ar tik skumīgu un tomēr tik dziļi laimīgu, tik lepnu, pašaizliedzīgu un tomēr tik mīļu skatienu; saņemšu viņas roku, sēdēšu viņai blakus, un šī cēlā sieviete būs mana Iniņa... Šī laime liekas neiedomājama, šī skaistā, augstā un tīrā cilvēcība ir man tuvu, tā ir ap mani, tā ir manī, tā ir daļa no manis, un es esmu daļa no tās. Tā jau ir priekšnojauta par nākotnes cilvēku.”

Pēdējo reizi Aspazija ierodas Pleskavā 6. jūnijā, kad Rainis japavada ceļā uz trimdas vietu Slobodskā. Viņa atvadās no dzejnieka stacijā 8. jūnijā. Noskatās, kā aiziet vilciens, noklausās, kā noskan svilpiens. “Svilpiens mani nejauki ietekmēja, it kā tīri fiziski caurdurtu,” viņa nākamā rītā raksta dzīvesbiedram. Arī Raiņa istabiņa, pamestās lietas, kuras viņa vāc kopā, ir “tik mēmas, tik drausmīgi baigi mēmas, it kā ar Tevi būtu aizgājusi arī dzīvā dvēsele”.

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!