Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 31.oktobra noteikumos Nr.375 “Noteikumi par pasažieru pārvadāšanu regulāro maršrutu autobusos””.

Grozījumi paredz noteikt, ka I un II grupas invalīdiem un bērniem invalīdiem katra tālsatiksmes maršruta reisa autobusā ir paredzētas rezervēšanai: divas sēdvietas, ja autobusā ir vairāk par 16 sēdvietām; viena sēdvieta, ja autobusā nav vairāk par 16 sēdvietām.

Noteikumi papildināti, nosakot, ka I un II grupas invalīdiem un bērniem invalīdiem saskaņā ar šajos noteikumos noteikto var rezervēt sēdvietu maršruta galapunkta autoostā (kasē) personīgi vai pa tālruni vismaz piecas diennaktis pirms autobusa atiešanas, bet ne vēlāk kā 30 minūtes pirms autobusa atiešanas. Biļeti uz rezervēto vietu iegādājas ne vēlāk kā 30 minūtes pirms autobusa atiešanas. Ja 30 minūtes pirms autobusa atiešanas rezervēšanai paredzētās sēdvietas nav rezervētas vai nav iegādātas biļetes uz rezervētajām sēdvietām, biļetes uz minētajām sēdvietām tiek pārdotas vispārējā kārtībā.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Grozījumi Ministru kabineta 1999.gada 28.decembra noteikumos Nr.439 “Kārtība, kādā veicama obligāto izglītības vecumu sasniegušo bērnu uzskaite””, kuri paredz: aizstāt visā noteikumu tekstā vārdus “bērniem vecumā no sešiem līdz astoņpadsmit gadiem” ar vārdiem “bērniem vecumā no pieciem līdz astoņpadsmit gadiem”; aizstāt 3.punktā vārdus “mācības pirmajā klasē” ar vārdiem “obligātā (piecgadīgo un sešgadīgo bērnu) sagatavošana pamatizglītības apguvei”.

Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.septembri.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Profesionālās izglītības iestāžu vadītāju atestācijas kārtība”, kuri nosaka valsts un pašvaldību dibināto profesionālās pamatizglītības un profesionālās vidējās izglītības iestāžu vadītāju atestācijas kārtību.

Atestācijā: novērtē profesionālās izglītības iestādes vadītāja profesionālo kvalifikāciju; pieņem lēmumu par atestējamā direktora atbilstību amatam; piešķir direktoram attiecīgu profesionālās kvalifikācijas kategoriju. Atestācijas mērķis ir: veicināt direktoru profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanu; analizēt un izvērtēt direktoru profesionālo sagatavotību un praktisko skolvadības darbu; noteikt prasības un ieteikumus direktoru profesionālās sagatavotības pilnveidei.

Atestācijas norisi nodrošina izglītības un zinātnes ministra izveidota Valsts atestācijas komisija. Direktoru atestē ne retāk kā reizi piecos gados. Valsts atestācijas komisijas vadītājs ir Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvis. Komisijas sastāvā iekļauj: Izglītības valsts inspekcijas pilnvarotu pārstāvi; Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pilnvarotu pārstāvi; Latvijas Darba devēju konfederācijas pilnvarotu pārstāvi; pilnvarotus pārstāvjus no ministrijām, kuru pārziņā atrodas profesionālās izglītības iestādes; Latvijas Pašvaldību savienības pilnvarotu pārstāvi; attiecīgās nozares ministrijas pilnvarotu pārstāvi.

Valsts atestācijas komisija: izveido ekspertu komisijas un ieceļ to vadītājus, kā arī apstiprina ekspertu komisijas nolikumu; saskaņā ar izglītības un zinātnes ministra apstiprināto direktoru atestācijas nolikumu, kurā norādīta atestācijas metodika un profesionālās kvalifikācijas kategoriju raksturojumi, izstrādā direktoru atestācijas metodiskos norādījumus; izstrādā un ne vēlāk kā mēnesi pirms atestācijas sākuma izziņo atestācijas plānu; organizē atestāciju un, pamatojoties uz ekspertu komisijas lēmumu, pieņem lēmumu par profesionālās kvalifikācijas kategorijas piešķiršanu direktoram vai atteikumu piešķirt attiecīgo kategoriju; sagatavo un izsniedz atestētajam direktoram izglītības un zinātnes ministra parakstītu atestācijas apliecību vai sniedz motivētu rakstisku atteikumu atestēt direktoru; izskata direktora iebildumus pret ekspertu komisijas sastāvu vai ekspertu komisijas lēmumu un, ja nepieciešams, ne vēlāk kā mēnesi pēc lēmuma pieņemšanas izveido citu ekspertu komisiju; pieņem lēmumu par nepieciešamību veikt ārpuskārtas atestāciju; apkopo un analizē atestācijas rezultātus, kā arī izstrādā ieteikumus direktoru izglītības un profesionālās kvalifikācijas pilnveidei.

Ekspertu komisijas sastāvā ir attiecīgās administratīvās teritorijas (pilsētas vai rajona) valsts izglītības inspektors, profesionālās izglītības iestādes direktors, kurš direktoru atestācijā ieguvis augstākās profesionālās kvalifikācijas kategoriju, un attiecīgās nozares pārstāvis. Ekspertu komisija: pārbauda direktora skolvadības darbu profesionālās izglītības iestādē; atestācijas noslēgumā pieņem lēmumu par atestāciju, iepazīstina ar to iestādes direktoru un ne vēlāk kā desmit dienas pēc lēmuma pieņemšanas iesniedz to izskatīšanai Valsts atestācijas komisijā.

Valsts atestācijas komisija analizē un vērtē: direktora darbību atbilstoši šādiem profesionālās kvalifikācijas vērtēšanas kritērijiem: direktora skolvadības darbs saskaņā ar ekspertu komisijas lēmumu; direktora izglītība un darba stāžs (atbilstoši dokumentiem); direktora aktivitāte tālākizglītībā un profesionālajā pilnveidē (atbilstoši dokumentiem); direktora pašvērtējums; direktora atbilstību amatam saskaņā ar noteikto profesionālās kvalifikācijas kategoriju raksturojumu.

Pamatojoties uz šajos noteikumos minētā vērtējuma rezultātiem, Valsts atestācijas komisija pieņem lēmumu par atbilstošās profesionālās kvalifikācijas kategorijas piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Direktoram piešķir šādas profesionālās kvalifikācijas kategorijas: pamata profesionālās kvalifikācijas kategoriju; vidējās profesionālās kvalifikācijas kategoriju; augstākās profesionālās kvalifikācijas kategoriju. Ja direktoram nav piešķirta profesionālās kvalifikācijas kategorija, Valsts atestācijas komisija par to paziņo darba devējam un ierosina lauzt darba līgumu ar attiecīgo direktoru nepietiekamo profesionālo iemaņu dēļ.

Lai pārskatītu direktora profesionālās kvalifikācijas kategoriju, var veikt ārpuskārtas atestāciju, ja to pieprasa ministrija, kuras pārziņā atrodas profesionālās izglītības iestāde, attiecīgā pašvaldība, Izglītības valsts inspekcija vai attiecīgās profesionālās izglītības iestādes direktors, kurš Valsts atestācijas komisijā ir iesniedzis motivētu rakstisku iesniegumu. Lēmumu par ārpuskārtas atestāciju vai tās atteikumu pieņem Valsts atestācijas komisija. Lai noteiktu augstāku direktora profesionālās kvalifikācijas kategoriju, ārpuskārtas atestāciju var veikt ne agrāk kā gadu pēc iepriekšējās atestācijas.

Direktoram ir tiesības: ne vēlāk kā mēnesi pirms atestācijas saņemt no Valsts atestācijas komisijas informāciju par atestācijas laiku un komisijas sastāvu; atestācijā aizstāvēt viņa vadītās profesionālās izglītības iestādes attīstības programmu un pašvērtējumu; ja direktors nepiekrīt ekspertu komisijas lēmumam, ne vēlāk kā 10 dienas pēc ekspertu komisijas lēmuma saņemšanas iesniegt Valsts atestācijas komisijā rakstisku iesniegumu ar motivētu lūgumu noteikt citu ekspertu komisiju.

Direktoram ir pienākums noteiktā termiņā iesniegt Valsts atestācijas komisijā nepieciešamos dokumentus, kā arī sniegt ekspertu komisijas darbam nepieciešamo informāciju.

Atestācijas organizatoriskās izmaksas, ekspertu komandējumu izmaksas un darba samaksu par nostrādātajām stundām atbilstoši no budžeta finansējamo iestāžu devītās kvalifikācijas kategorijas darbinieku darba samaksai sedz no Izglītības un zinātnes ministrijai iedalītajiem valsts budžeta līdzekļiem.

Par spēku zaudējušiem atzīti Ministru kabineta 1999.gada 21.decembra noteikumi Nr.418 “Profesionālās izglītības iestāžu vadītāju atestācijas kārtība” .

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Darba aizsardzības prasības, lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus”, kuri nosaka darba aizsardzības prasības, lietojot individuālos aizsardzības līdzekļus — izstrādājumus, ierīces, iekārtas un sistēmas, kuras nodarbinātais valkā vai citādi lieto darbā, lai aizsargātu savu drošību un veselību no viena vai vairāku darba vides riska faktoru iedarbības.

Noteikumi neattiecas uz: darba apģērbiem vai formas tērpiem, kas nav paredzēti nodarbinātā drošības vai veselības aizsardzības garantēšanai; aizsardzības līdzekļiem, ko lieto avāriju seku likvidēšanas un glābšanas dienesti vai neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesti; aizsardzības līdzekļiem, ko valkā vai lieto militārā dienesta, policijas vai cita sabiedriskās kārtības uzturēšanas dienesta amatpersonas; aizsardzības līdzekļiem, ko lieto tikai glābšanai uz kuģiem un lidmašīnās; aizsardzības līdzekļiem, ko lieto autotransportā; aizsardzības līdzekļiem — sporta piederumiem, ko lieto, nodarbojoties ar sportu, un kas aizsargā cilvēkus no traumām; aizsardzības līdzekļiem, ko lieto pašaizsardzībai vai uzbrucēja iebiedēšanai; pārnēsājamām mērīšanas ierīcēm, kas paredzētas darba vides riska faktoru vai traucējumu atklāšanai un informēšanai par tiem.

Individuālos aizsardzības līdzekļus lieto, ja no darba vides riska faktora iedarbības nav iespējams izvairīties vai to nav iespējams mazināt, lietojot kolektīvos aizsardzības līdzekļus (aizsardzības līdzekļi, kas paredzēti vairāk nekā viena nodarbinātā drošības un veselības aizsardzībai) vai ieviešot nepieciešamos darba aizsardzības pasākumus.

Atļauts lietot tikai tādus aizsardzības līdzekļus, kuri projektēti un izgatavoti atbilstoši normatīvajiem aktiem par individuālajiem aizsardzības līdzekļiem un atbilst: attiecīgajiem darba vides riska faktoriem (aizsardzības līdzeklis nedrīkst radīt vēl lielāku risku); apstākļiem darba vietā; ergonomikas prasībām un nodarbināto veselības stāvoklim; nodarbināto auguma īpatnībām (ja nepieciešams, aizsardzības līdzekli attiecīgi pielāgo).

Aizsardzības līdzekļa lietošanas ilgumu nosaka, ņemot vērā darba vides riska faktorus un to, cik bieži un ilgi nodarbinātais tiek pakļauts riskam, kā arī darba vietas raksturojumu un aizsardzības līdzekļa efektivitāti.

Darba devējs bez maksas nodrošina nodarbinātos ar aizsardzības līdzekļiem, veic pasākumus, kas nodrošina aizsardzības līdzekļu uzturēšanu darba kārtībā un atbilstību higiēnas prasībām saskaņā ar ražotāja instrukcijām (piemēram, aizsardzības līdzekļu glabāšanu, pārbaudi, tīrīšanu, dezinfekciju, remontu). Aizsardzības līdzekļus lieto tikai ražotāja instrukcijās paredzētajiem mērķiem un atbilstoši šajās instrukcijās noteiktajām drošības prasībām. Darba devējs nodrošina, lai instrukcijas ir nodarbinātajiem saprotamas.

Aizsardzības līdzekļa pārbaudi pirms lietošanas, tā apkopi, tīrīšanu, dezinfekciju un remontu saskaņā ar aizsardzības līdzekļa ražotāja pievienoto instrukciju veic šajos darbos apmācīti nodarbinātie. Aizsardzības līdzekļus glabā tā, lai nepieļautu to mehāniskus vai bioloģiskus bojājumus, kā arī ķīmiski aktīvu vai citādi bīstamu, vai kaitīgu vielu, gaismas, temperatūras vai mitruma kaitīgu iedarbību.

Noteikts, ja aizsardzībai pret vienu vai vairākiem darba vides riska faktoriem nodarbinātais vienlaikus lieto vairākus aizsardzības līdzekļus, tiem jābūt savstarpēji savietojamiem un jānodrošina nodarbinātā aizsardzība pret visu attiecīgo riska faktoru iedarbību.

Katrs individuālais aizsardzības līdzeklis ir paredzēts vienam nodarbinātajam. Ja vienu un to pašu aizsardzības līdzekli pārmaiņus lieto vairāki nodarbinātie, darba devējs veic atbilstošus pasākumus, lai tiktu ievērotas higiēnas prasības un netiktu nelabvēlīgi ietekmēta lietotāju veselība.

Par šo noteikumu ievērošanu ir atbildīgs darba devējs. Noteikumu ievērošanu kontrolē Valsts darba inspekcija.

Darba devējs pirms attiecīgo darbu uzsākšanas novērtē darba vides risku atbilstoši normatīvajiem aktiem par darba vides iekšējās uzraudzības kārtību un nosaka tos darba vides riska faktorus, kuru novēršanai lietojami aizsardzības līdzekļi. Darba devējs dokumentē darba vides riska faktorus un to novēršanai lietojamos aizsardzības līdzekļus, izmantojot šajos noteikumos noteiktā parauga veidlapu vai citu līdzvērtīgu dokumentu. Mainoties darba videi, darba devējs izdara grozījumus minētajā dokumentā.

Atbilstoši darba vides riska faktoriem darba devējs nosaka aizsardzības līdzekļus un darbus, kuros attiecīgie aizsardzības līdzekļi lietojami. Mainoties darba videi, ja nepieciešams, izdara grozījumus noteikto aizsardzības līdzekļu un darbu sarakstā.

Darba devējs nodrošina nodarbinātos ar aizsardzības līdzekļiem arī tad, ja kāds darbs vai aizsardzības līdzeklis nav norādīts šajos noteikumos, bet aizsardzības līdzekļi ir nepieciešami nodarbināto drošībai un veselības aizsardzībai.

Pirms nodarbinātie sāk lietot aizsardzības līdzekli, darba devējs novērtē, vai izraudzītais aizsardzības līdzeklis atbilst šajos noteikumos noteiktajām prasībām. Novērtējumā darba devējs: nosaka, vai darba vides riska faktoru nevar novērst ar citiem līdzekļiem un pasākumiem; nosaka aizsardzības līdzekļiem nepieciešamos raksturlielumus, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret attiecīgo darba vides riska faktoru, ņemot vērā paša aizsardzības līdzekļa radīto risku; salīdzina izraudzītā aizsardzības līdzekļa raksturlielumus un šajos noteikumos minētos raksturlielumus.

Ja mainās kāds darba vides riska faktors, tiek mainīts kāds aizsardzības līdzeklis vai kāda aizsardzības līdzekļa sastāvdaļa, darba devējs pārskata aizsardzības līdzekļu novērtējumu.

Darba devējam ir šādi pienākumi: informēt nodarbinātos par darba vides riska faktoriem, arī par tiem riska faktoriem, pret kuriem viņus aizsargā aizsardzības līdzeklis; informēt nodarbinātos par visiem darba drošības un veselības aizsardzības pasākumiem, kas veicami, lietojot aizsardzības līdzekļus; nodrošināt, lai informācija par aizsardzības līdzekļiem nodarbinātajiem būtu pieejama un saprotama; organizēt nodarbināto apmācību (teorētisko un praktisko) aizsardzības līdzekļu lietošanā.

Nodarbinātajiem un viņu pārstāvjiem ir šādas tiesības: piedalīties jautājumu apspriešanā par nodarbināto drošību un veselības aizsardzību, lietojot aizsardzības līdzekļus (arī aizsardzības līdzekļu novērtēšanā un izvēlē); izteikt priekšlikumus par šo noteikumu 16.punktā noteiktajiem darbiem un tiem atbilstošajiem aizsardzības līdzekļiem, par aizsardzības līdzekļu novērtējumu un izvēli, kā arī par nepieciešamajiem pasākumiem nodarbināto drošības un veselības aizsardzības uzlabošanai.

Konsultēšanās ar nodarbinātajiem un viņu pārstāvjiem par šajos noteikumos minētajiem jautājumiem notiek saskaņā ar Darba aizsardzības likumu.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Darba aizsardzības prasības darbā ar azbestu”, kuri nosaka darba aizsardzības prasības darbā ar azbestu, lai aizsargātu nodarbināto drošību un veselību pret risku, kas rodas vai var rasties, darba vietā saskaroties ar azbesta vai azbestu saturoša materiāla putekļiem.

Darbs ar azbestu ir azbestu saturošu materiālu demontāža (azbestu saturošo daļu nomontēšana no ēkas, instalācijas vai iekārtas un aizvešana), transports, glabāšana, azbestu saturošu materiālu atkritumu apsaimniekošana un darbi ar šādiem materiāliem, kurus pašlaik lieto līdz to darbības beigām, ja tie ir marķēti normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Azbests ir šķiedrveida silikātu minerāls tīrā veidā vai azbesta šķiedras saturošs materiāls — aktinolīts, azbesta grunerīts (amozīts), antofilīts, krizotils, krokidolīts, tremolīts. Azbesta šķiedra ir tāda azbesta šķiedra, kuras platums nepārsniedz trīs mikrometrus, garums pārsniedz piecus mikrometrus un garuma un platuma attiecība ir lielāka nekā 3:1.

Noteikts, ka darba devējs nodrošina, ka darba procesā netiek izmantots azbests vai azbestu saturoši materiāli, pēc iespējas aizstājot tos ar materiāliem, kuri nerada risku nodarbināto drošībai un veselībai. Par šo noteikumu ievērošanu ir atbildīgs darba devējs. Noteikumu ievērošanu kontrolē Valsts darba inspekcija.

Azbesta radīta riska novērtēšanu darba devējs nodrošina saskaņā ar uzņēmuma darba vides iekšējās uzraudzības un darba vides riska novērtēšanas prasībām normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, iesaistot uzticības personas un nodarbinātos. Ja darba vietā ir vai ir iespējama saskare ar azbestu, darba devējs nodrošina azbesta radīta riska novērtēšanu, ieskaitot azbesta šķiedru ekspozīcijas mērījumus darba vides gaisā [azbesta šķiedru daudzums noteiktā gaisa tilpuma vienībā (šķiedras/cm3)]. Veicot azbesta šķiedru ekspozīcijas mērījumus darba vides gaisā, nosaka vidējo azbesta šķiedru ekspozīciju, kuras iedarbībai astoņu stundu darba dienā ir pakļauts nodarbinātais, un faktisko aroda ekspozīciju summu trijos mēnešos. Azbesta šķiedru ekspozīcijas mērījumus veic akreditētas laboratorijas, izmantojot šo noteikumu pielikumā noteikto metodi vai citu metodi, kura dod līdzvērtīgus rezultātus. Azbesta šķiedru ekspozīcijas mērījumi veicami: pēc katriem trim mēnešiem; ja tiek radīta jauna darba vieta vai kādā no esošajām darba vietām tiek veiktas izmaiņas (piemēram, mainās darba procesi, metodes, darba aprīkojums). Ja darba procesā vai iekārtās nav būtisku izmaiņu un divu atkārtotu azbesta šķiedru ekspozīcijas mērījumu rezultāti nepārsniedz pusi no aroda ekspozīcijas robežvērtības, mērījumu biežumu var samazināt un mērījumus veikt vienreiz gadā.

Ja darba vietā ir vai ir iespējama saskare ar azbestu, un, ņemot vērā konkrētā darba specifiku, tehniski nav iespējams aizstāt azbestu ar citiem materiāliem, kuri nerada risku nodarbināto drošībai un veselībai, darba devējs līdz minimumam samazina azbesta ietekmi uz nodarbināto drošību un veselību, veicot kolektīvos aizsardzības pasākumus. Minētie pasākumi ir:  azbesta daudzuma samazināšana līdz minimumam; to nodarbināto skaita samazināšana līdz minimumam, kuri ir pakļauti azbesta ietekmei vai var tikt tai pakļauti; darba procesu plānošana, lai izvairītos no azbesta šķiedras saturošiem putekļiem darba vides gaisā. Ja nav iespējams izvairīties no azbesta šķiedras saturošiem putekļiem, tos savāc iespējami tuvu izmetes vietai un darba vietu aprīko ar vietējās nosūces ventilāciju; regulāra un efektīva ēku, darba telpu un iekārtu tīrīšana un apkalpošana.

 Darba devējs nodrošina, ka nodarbinātajiem, kuriem darbā ir vai ir iespējama saskare ar azbestu vai azbestu saturošiem produktiem, ir pieejami piemēroti individuālie aizsardzības līdzekļi un piemērots aizsargapģērbs normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Kārtība, kādā tiek vērtēta atbilstība labas klīniskās prakses prasībām”, kuri nosaka kārtību, kādā tiek vērtēta zāļu un farmaceitisko produktu klīniskās izpētes un klīniskajā izpētē iesaistīto ārstniecības iestāžu atbilstība labas klīniskās prakses prasībām. Atbilstību labas klīniskās prakses prasībām vērtē bezpeļņas organizācija valsts akciju sabiedrība “Valsts zāļu aģentūra”.

Klīniskās izpētes atbilstību labas klīniskās prakses prasībām aģentūra vērtē pirms atļaujas izsniegšanas klīniskās izpētes sākšanai, kā arī klīniskās izpētes laikā un pēc tās pabeigšanas. Pirms klīniskās izpētes sākšanas aģentūra izskata dokumentus, kas iesniegti saskaņā ar normatīvajiem aktiem par zāļu un farmaceitisko produktu klīniskās izpētes un lietošanas novērojumu veikšanas kārtību, izvērtējot, vai klīniskā izpēte ir sagatavota atbilstoši labas klīniskās prakses prasībām, un izsniedz rakstisku atļauju vai noraidījumu klīniskās izpētes veikšanai. Klīniskās izpētes laikā aģentūra atbilstoši normatīvajiem aktiem par zāļu un farmaceitisko produktu klīniskās izpētes un lietošanas novērojumu veikšanas kārtību vērtē klīniskās izpētes atbilstību labas klīniskās prakses prasībām un ir tiesīga:  pieprasīt papildu dokumentus un paskaidrojumus, lai noskaidrotu vai precizētu ar konkrēto klīnisko izpēti saistītus jautājumus; apmeklēt klīniskajā izpētē iesaistītās institūcijas, ieskaitot ārstniecības iestādes, pētījuma sponsoru, pētniecības līgumorganizāciju, kā arī citas ar attiecīgo klīnisko izpēti saistītās institūcijas; pārbaudīt dokumentu oriģinālus, to apliecinātas kopijas vai norakstus, dokumentus, kas ļauj vērtēt klīniskās izpētes norisi un iegūto datu kvalitāti, pētāmā preparāta uzglabāšanu, uzskaiti un darbības ar to.

Aģentūra, vērtējot klīnisko izpēti pēc tās pabeigšanas, lai noteiktu, vai klīniskā izpēte veikta atbilstoši labas klīniskās prakses prasībām un vai iegūtie dati ir ticami un izmantojami reģistrācijas procesā, ir tiesīga: pieprasīt papildu dokumentus un paskaidrojumus, ieskaitot klīniskās izpētes beigu ziņojumu, lai noskaidrotu vai precizētu ar konkrēto klīnisko izpēti saistītus jautājumus; apmeklēt klīniskajā izpētē iesaistītās institūcijas, ieskaitot ārstniecības iestādes, pētījuma sponsoru, pētniecības līgumorganizāciju, kā arī citas ar attiecīgo klīnisko izpēti saistītās institūcijas; pārbaudīt primāros dokumentus un pamatdokumentus, darba standartprocedūras un darbības, kas veiktas ar pētāmo preparātu.

Vērtējot ārstniecības iestādes atbilstību labas klīniskās prakses prasībām, aģentūras pārstāvis izvērtē klīniskajā izpētē iesaistītā personāla kvalifikāciju un pieredzi apliecinošos dokumentus, kā arī apmeklē ārstniecības iestādi, īpašu vērību pievēršot ārstniecības iestādes telpām un aprīkojumam, lai noteiktu, vai šajā ārstniecības iestādē iespējams nodrošināt konkrēto klīnisko izpēti atbilstoši labas klīniskās prakses prasībām. Aģentūra 10 dienu laikā pēc ārstniecības iestādes apmeklējuma sniedz rakstisku atzinumu par ārstniecības iestādes atbilstību labas klīniskās prakses prasībām.

Ja ārstniecības iestāde neatbilst labas klīniskās prakses prasībām kopumā vai attiecībā uz konkrēto klīnisko izpēti, aģentūra sniedz negatīvu atzinumu, kurā norāda uz nepilnībām un atbilstoši veicamajiem pasākumiem, kā arī nepilnību novēršanas termiņus.

Klīniskās izpētes laikā un pēc tās pabeigšanas aģentūras pārstāvis ir tiesīgs apmeklēt ārstniecības iestādi, lai vērtētu, vai tiek ievērotas labas klīniskās prakses prasības.

Aģentūra, vērtējot klīniskās izpētes un ārstniecības iestādes atbilstību labas klīniskās prakses prasībām, papildus šajos noteikumos noteiktajām prasībām ir tiesīga: iesaistīt zāļu klīniskās izpētes ētikas komiteju, kura sniegusi atzinumu par konkrēto klīnisko izpēti; iesaistīt kvalificētus speciālistus ekspertīzes veikšanā; ja nepieciešams, iesaistīt Valsts farmācijas inspekciju un Medicīnas aprūpes un darbaspēju ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekciju.

Lai nodrošinātu iespēju vērtēt atbilstību labas klīniskās prakses prasībām, klīniskajā izpētē iesaistīto institūciju (pētījuma sponsora, pētniecības līgumorganizācijas, ārstniecības iestādes) pienākums ir garantēt aģentūrai tiešas pieejas tiesības primārajiem dokumentiem un pamatdokumentiem visā klīniskās izpētes laikā, kā arī pēc tās pabeigšanas atbilstoši normatīvajos aktos par zāļu un farmaceitisko produktu klīniskās izpētes un lietošanas novērojumu veikšanas kārtību noteiktajiem termiņiem.

Ja klīniskās izpētes laikā klīniskajā izpētē kopumā vai ārstniecības iestādē tiek konstatēta neatbilstība labas klīniskās prakses prasībām, aģentūrai ir tiesības apturēt klīnisko izpēti attiecīgajā ārstniecības iestādē vai apturēt klīnisko izpēti kopumā līdz pilnīgai labas klīniskās prakses prasību nodrošināšanai, vai aizliegt klīnisko izpēti. Ja klīniskās izpētes organizēšanā un veikšanā iesaistītās institūcijas uzskata, ka aģentūra, vērtējot atbilstību labas klīniskās prakses prasībām, nav rīkojusies atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajām prasībām un aģentūras sniegtais vērtējums nav pamatots, tām ir tiesības aģentūras lēmumu pārsūdzēt normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 6.jūnija noteikumos Nr.193 “Noteikumi par valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu objekta minimālo un maksimālo apmēru””, kas paredz noteikt, ka obligāto iemaksu objekta minimālais apmērs pašnodarbinātajam ir 540 latu gadā, obligāto iemaksu objekta maksimālais apmērs — 18400 latu gadā.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 6.jūnija noteikumos Nr.192 “Noteikumi par brīvprātīgu pievienošanos valsts sociālajai apdrošināšanai””, kuri paredz noteikt, ka brīvprātīgo iemaksu objekta minimālais apmērs ir 1080 latu gadā, brīvprātīgo iemaksu objekta maksimālais apmērs — 18400 latu gadā.

Noteikumi stājas spēkā ar 2003.gada 1.janvāri.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja rīkojumu, kas paredz iecelt Arnitu Toku par Latvijas Sporta muzeja direktori.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Noteikumi par 2002.gada valsts pamatbudžeta programmas “Pedagogu darba samaksas reforma” izdevumu sadalījumu pa valsts budžeta programmām un apakšprogrammām”.

Noteikumi sagatavoti saskaņā ar likuma “Par valsts budžetu 2002.gadam” 26.pantu. Noteikumi nosaka Izglītības un zinātnes ministrijas 2002.gada valsts pamatbudžeta programmas “Pedagogu darba samaksas reforma” programmām un apakšprogrammām paredzēto izdevumu sadalījumu 4 941 651 lata apmērā pedagogu atalgojumiem un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.

Tiek noteiktas pedagogu algas likmes izmaiņas saskaņā ar Ministru kabineta 2000. gada 22. augusta sēdē akceptēto pedagogu darba samaksas grafiku, kas paredz pedagogu algas likmes paaugstinājumu par 17 latiem, sākot ar 2002.gada 1. septembri.

Pamatojoties uz LIVA un IZM savstarpēji noslēgto vienošanos, izglītības iestāžu vadītāja amatalga tiks paaugstināta proporcionāli pedagoga algu likmēm, t.i., vidēji par 28 latiem. Minētais pasākums tiks īstenots apstiprināto valsts budžeta līdzekļu ietvaros.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Grozījumi Ministru kabineta 2000.gada 15.februāra noteikumos Nr.73 “Pedagogu darba samaksas noteikumi””.

Grozījumi nosaka pedagogu algas likmes izmaiņas saskaņā ar Ministru kabineta 2000.gada 22. augusta sēdē akceptēto pedagogu darba samaksas grafiku, kas paredz pedagogu algas likmes paaugstinājumu par 17 latiem, sākot ar 01.09.2002. Pamatojoties uz LIVA un IZM sasvstarpēji noslēgto vienošanos, izglītības iestāžu vadītāja amatalga tiks paaugstināta proporcionāli pedagoga algu likmēm, t.i., vidēji par 28 latiem.

Ministru kabineta 20.augusta sēdē akceptēja noteikumus “Kazino apmeklētāju reģistrācijas un kazino apmeklētāju reģistrā iekļaujamās informācijas apstrādes kārtība”, kuri nosaka: kazino apmeklētāju reģistrācijas kārtību; reģistrā iekļaujamās informācijas uzglabāšanas, apkopošanas un tālāknodošanas kārtību; informācijas saņēmēju kategorijas; ar kazino apmeklētāju reģistru saistītus tehniskus un organizatoriskus pasākumus personas datu aizsardzības nodrošināšanai.

Katra kazino apmeklētājus reģistrē atsevišķā apmeklētāju reģistrā. Par kazino apmeklētāju ir uzskatāma persona, kas kazino darba laikā atrodas vai ir izrādījusi vēlēšanos ieiet telpā, kur tiek organizētas azartspēles, un attiecīgā persona nav šī kazino darbinieks.

Kazino īpašnieks norīko darbinieku, kas ir atbildīgs par kazino apmeklētāju identitātes pārbaudi un informācijas ievadīšanu apmeklētāju reģistrā. Kazino apmeklētājus reģistrē, izmantojot personas datu apstrādes sistēmu, kas izveidota atbilstoši informācijas sistēmu drošības noteikumiem un personas datu apstrādes sistēmas aizsardzības obligātajām tehniskajām un organizatoriskajām prasībām un ir reģistrēta Datu valsts inspekcijā Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteiktajā kārtībā.

Lai pārbaudītu kazino apmeklētāja identitāti, attiecīgais kazino darbinieks lūdz viņu uzrādīt personu apliecinošu dokumentu vai ceļošanai derīgu dokumentu (ārvalstniekiem). Ja apmeklētājs attiecīgo dokumentu neuzrāda, ieeja kazino viņam tiek liegta. Pastāvīgajiem kazino apmeklētājiem kazino ir tiesīgs izsniegt kazino apmeklētāja karti. Reģistrējot kazino apmeklētāju, apmeklētāja karte ir personu apliecinošs dokuments. Apmeklētāja kartē norādāmās ziņas var ievietot elektroniskā veidā. Apmeklētāja karte ir derīga tikai attiecīgajam uzņēmumam (uzņēmējsabiedrībai) piederošajos kazino.

Pirms apmeklētāja kartes izsniegšanas kazino pienākums ir pārbaudīt personas identitāti.

Katra mēneša pirmajā darbdienā uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas saņēmis speciālo atļauju (licenci) kazino atvēršanai, nodod Finansu ministrijas Izložu un azartspēļu uzraudzības inspekcijai informāciju, kas iekļauta kazino apmeklētāju reģistrā iepriekšējā mēnesī. Informāciju kazino nodod elektroniskā veidā kā noteiktas struktūras teksta datni, izmantojot tehniskos informācijas nesējus (piemēram, disketes, diskus). Informāciju nogādā inspekcijā personīgi.

Par katru kazino apmeklētāju inspekcijai nodod šādas ziņas: datums un laiks, kad persona iegājusi kazino; apmeklētāja vārds, uzvārds un personas kods (personām, kurām personas kods netiek piešķirts, — personu apliecinoša dokumenta izdošanas datums, numurs un izdevējiestādes nosaukums); kazino nosaukums un adrese; kazino īpašnieka nosaukums un reģistrācijas numurs.

Pēc kārtējās informācijas nodošanas inspekcijai kazino dzēš iepriekšējā mēnesī apmeklētāju reģistrā iekļauto informāciju. Kazino savām vajadzībām drīkst izmantot tikai statistiskas ziņas, pēc kurām nevar identificēt konkrētu kazino apmeklētāju.

Līdz brīdim, kad attiecīgā informācija tiek nodota inspekcijai, kazino īpašnieks veic nepieciešamos pasākumus, lai tajā netiktu izdarīti grozījumi un labojumi, kā arī lai nepieļautu tās nozaudēšanu (pilnīgu vai daļēju), iznīcināšanu vai nokļūšanu trešo personu rīcībā.

Saņemot informāciju, inspekcija iesniedzēja klātbūtnē: pārliecinās, vai iesniegtajos tehniskajos informācijas nesējos ir nepieciešamā informācija; pārbauda, vai iesniegtā informācija satur šajos noteikumos minētos ierakstus.

Inspekcija iekļauj saņemto informāciju informācijas sistēmā, kas izveidota atbilstoši informācijas sistēmu drošības noteikumiem un personas datu apstrādes sistēmas aizsardzības obligātajām tehniskajām un organizatoriskajām prasībām un ir reģistrēta Datu valsts inspekcijā Fizisko personu datu aizsardzības likumā noteiktajā kārtībā. Inspekcija glabā informāciju šifrētā veidā.

Inspekcija ir tiesīga nodot informāciju par kazino apmeklējuma faktu tiesībaizsardzības iestādēm pēc to rakstiska pieprasījuma. Pēc pieprasījuma saņemšanas inspekcija sagatavo un izsniedz attiecīgu izziņu. Izziņā sniedz informāciju tikai par to personu, kura minēta pieprasījumā. Izziņā norāda, kādus kazino un kad attiecīgā persona ir apmeklējusi tiesībaizsardzības iestādes norādītajā laikposmā, vai arī norāda, ka minētajā laikposmā tā kazino nav apmeklējusi.

Noteikts, ka par informācijas pareizību ir atbildīgs kazino īpašnieks.

Inspekcija ir atbildīga, lai no informācijas saņemšanas brīža tajā netiktu izdarīti grozījumi un labojumi, kā arī lai netiktu pieļauta tās nozaudēšana (pilnīga vai daļēja), iznīcināšana vai nokļūšana trešo personu rīcībā.

Noteikumi stājas spēkā ar 2002.gada 1.septembri.

Valsts kancelejas Komunikācijas departaments